Nodrošināt vai aizsargāt? – administratīvās tiesas starp Skillas informācijas brīvību un Haribdas privātumu; Eiropas Augstāko administratīvo tiesu un valsts padomju asociācijas ģenerālā asambleja

Eiropas Augstāko administratīvo tiesu un valsts padomju asociācijas (ACA) kolokvijs „Nodrošināt vai aizsargāt? Administratīvās tiesas starp Skillas informācijas brīvību un Haribdas privātumu” (Provide or Protect? Administrative Courts between Scylla of freedom of information and Charybdis of privacy) tematika bija saistīta privātās dzīves aizsardzības un informācijas atklātības jautājumiem, šo tiesību sadursmi un risinājumiem dalībvalstu nacionālajās tiesās. Mērķis bija pārrunāt atsevišķus problēmjautājumus un dalīties pieredzē.

Kā tika norādīts kolokvija sākumā, tēma ir par „navigāciju” starp informācijas brīvību un privātās dzīves aizsardzību. Kolokvijā salīdzinātas dažādas pieejas šo jautājumu risinājumam. Diskusijā pieminēts fakts, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartā daudz lielāks svars ir piešķirts tiesībām uz privātumu nevis tiesībām uz informāciju.

Kolokvija pirmajā daļā tika aplūkoti informācijas atklātības vispārīgie jautājumi un tiesiskie regulējumi atsevišķās dalībvalstīs. Vispirms analizēts, vai valstī ir izveidota atsevišķa institūcija, kuras kompetencē ir informācijas sniegšanas jautājumi. Vairākās valstīs ir viena institūcija, kas kontrolē gan informācijas atklātības, gan privātās dzīves aizsardzības jautājumus (piemēram, Vācijā). Ir valstis, kurās ir divas dažādas institūcijas un, visbeidzot, kā Latvijā, ir tikai datu aizsardzības institūcija.

Tālāk tika aplūkots, kā tiek regulēti informācijas atklātības izņēmumi. Dažās valstīs ir garš konkrēto izņēmumu saraksts, ir valstis, kurās ir absolūtie un relatīvie izņēmumi. Daži izņēmumi tika norādīti kā dīvaini, piemēram, Lietuvas likumā norādīts, ka izņēmumi attiecas uz informāciju par skolām, bibliotēkām, radio u.tml. Lietuvas kolēģis nespēja izskaidrot šo izņēmumu būtību. Dānijā netiek atklātas putnu ligzdošanas vietas, kā norādīja dāņu tiesnesis, tas tiek darīts, lai netiktu iegūtas olas ēšanai. Igaunijā un Somijā netiek atklātas lidojošās vāveres atrašanās vietas, lai pasargātu šos zvēriņus no iznīcības.

Interesanta diskusija izvērtās par tiesībām iegūt informāciju no valsts uzņēmumiem. Ir valstis, kurās šādiem uzņēmumiem nav jāsniedz informācija, ir valstis, kurās tas ir jādara, pamatojoties uz to, ka šie uzņēmumi saimnieko ar valsts (sabiedrības īpašuma) līdzekļiem. Dažās valstīs tas izriet nevis no likuma, bet gan tiesu judikatūras. Sēdes vadītājs īpaši vēlējās zināt, kādēļ Latvijā informācija ir jāprasa no valsts institūcijas, kas atbildīga par valsts vai pašvaldības uzņēmumu, nevis no paša uzņēmuma un vai tas ir veiksmīgāks risinājums. Latvijas pārstāves skaidroja, ka tā ir mūsu likuma specifika (jo attiecas tikai uz valsts pārvaldes iestādēm) un ka tas noteikti nav labākais risinājums.

Savukārt ungāru tiesnesis stāstīja, ka Ungārijas tiesā bijusi lieta, kur žurnālisti interesējušies par valsts uzņēmumu (dzelzceļa u.c.) vadītāju un citu amatpersonu algām. Tiesa (līdzīgi kā Latvijā) pateikusi, ka šo personu privātā dzīve nav svarīgāka par sabiedrības tiesībām šo informāciju zināt, tā kā finanses primāri nāk no valsts (sabiedrības) līdzekļiem. Savukārt Somijā un Horvātijā ir tiesības zināt gada ienākumus, bet ne konkrētas detaļas. Savukārt dažās citās valstīs ir tiesības zināt vispārīgu informāciju par amatpersonu atalgojumu, bet ne par individuālām personām. Vienlaikus ir valstis, kurās šāda informācija ir privātās dzīves sastāvdaļa un netiek izpausta. Savukārt Somijā algas nav publiskas, bet jebkura persona var saņemt informāciju par jebkuru citu par to, cik šī persona ir samaksājusi nodokļos, jo informācija par nodokļiem ir publiska. Vēl nesen tika izdota avīze ar nodokļu maksātāju vārdiem, taču pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-73/07 tas vairs netiekot darīts, kaut arī minētā tiesa tiešā tekstā to aizliegusi neesot. Lietuvas tiesnesis stāstīja par gadījumu, kad personai slimnīca esot atteikusi sniegt informāciju par tās vadītāju algām, savukārt tiesa norādījusi, ka var sniegt vispārīgu informāciju („kopīgo bildi”), bet ne ziņas par individuālām algām.

Tika diskutēts arī par to, vai dažkārt var tikt izsniegta ar valsts noslēpumu saistīta informācija. Dažās valstīs šādi izņēmumi attiecas uz iepirkumiem.

Salīdzinoši liela uzmanība tika veltīta jautājumam par piekļuvi administratīvās tiesvedības materiāliem. Daļā valstu šie materiāli ir pieejami tikai lietas dalībniekiem, savukārt citās valstīs tie ir atklāti, jo tiek uzskatīti par valsts pārvaldes atklātības politikas sastāvdaļu. Krimināllietu materiāli vairumā valstu nav pieejami sabiedrībai, taču tas ne visur attiecas uz pagātnes lietām, kas saistītas ar fašistiskās vai sociālistiskās iekārtas noziegumiem.

Attiecībā uz tiesu spriedumu publicēšanu arī dažādās valstīs ir atšķirīga pieeja. Interesanti, ka Igaunijā sākotnēji tika publicēti neanonimizēti spriedumi, pēc tam Igaunija pārgāja uz pilnīgu anonimizāciju, tika ņemti ārā arī komersantu nosaukumi, atstājot tikai tiesnešu vārdus. Taču tagad Igaunija atkal ir mainījusi savu regulējumu un šobrīd par to, vai lieta publicējama pilnībā vai nē, lemj tiesneši, kas skata lietu. Piemēram, tiek anonimizēti vārdi, ja lieta skar bērnus vai personas veselības stāvokli.

Diskusijā tika norādīts, ka uz procesa dalībniekiem neattiecas aizliegums spriedumus publicēt, līdz ar to pilnīga anonimizācija nevar tikt nodrošināta. Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Danvics (Thomas von Danwitz) norādīja, ka gadījumos, ja procesa dalībnieki neprasa anonimizāciju, tiesa pēc savas iniciatīvas to nedara. Viņš arī uzsvēra, ka spriedums Google lietā nav par tiesībām tikt aizmirstam, kā tas bieži tiek norādīts, bet gan par tiesībām netikt atrastam meklētājā „quotation through search machine”. Sēdes vadītājs pasmaidīja, ka Google lietā persona negribēja, lai viņas vārdu varētu atrast meklētājā, bet tagad viņa ir kļuvusi slavena visā pasaulē.

Diskusijā tika arī minēts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot norādījusi – ja tiesas process notiek rakstveidā, spriedumi ir jāpublicē, citādi netiek nodrošināta konvencijas 6.pantā ietvertā atklātas tiesas procesa garantija.

Francijas tiesnesis norādīja, ka atbilstoši franču izpratnei tiesneši nedrīkst rakstīt atsevišķās domas, jo tādējādi tiek daļēji izpausts apspriedes noslēpums.

Atsevišķas replikas izskanēja arī par ierobežojumiem tiesnešiem lietot atsevišķas mājaslapas. Tas tika vērtēts kā tiesneša cenzūra.

Dalībvalstu sniegtās atbildes un kolokvijā apspriesto čehu administratīvo tiesību zinātnieki apkopos pētījumā, kas tiks izdots atsevišķā grāmatā.

Arī informācija, kas tika iegūta neformālo sarunu laikā, ir vērtīga. Piemēram, ar citu valstu tiesnešiem diskutēts par to, kāds ir tiesas spriedums, ja iestādes izdotajā administratīvajā aktā trūkst pamatojuma. Savukārt Luksemburgas kolēģis stāstīja, ka atbilstoši viņu normatīvajam regulējumam tiesnešu disciplinārlietas tiek skatītas slēgtā sēdē, bet viena tiesnese, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā noteikto atklātības garantiju, pieprasa, lai viņas lieta tiktu skatīta atklātā sēdē.

ACA Ģenerālajā asamblejā sniegta atskaite par padarīto un finanšu resursiem, kā arī izklāstīti turpmākās darbības plāni. Viens no nākotnes izpētes jautājumiem ir tiesnešu neatkarības nodrošināšana. Nākotnē paredzēts arī aplūkot administratīvo sankciju jautājumu, kā arī ārvalstu tiesību regulējumu.

Latvija tika atzīmēta kā viena no aktīvākajām dalībniecēm, atbildot uz ACA forumā uzdotajiem jautājumiem (forumā tiek uzdoti jautājumi, ar kuriem saskaras dalībvalstu tiesneši, par risinājumiem citās valstīs). Šo darbu veic Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas zinātniski analītiskais padomnieks Aleksandrs Potaičuks.