Par morālā kaitējuma apmēra noteikšanu saistībā ar prasītājam nodarīto tiesību aizskārumu, miesas bojājumiem vai tuvinieka bojāeju

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļas padomnieks Reinis Markvarts apkopojis Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksi morālā kaitējuma apmēra noteikšanā saistībā ar prasītājam nodarīto tiesību aizskārumu, miesas bojājumiem vai tuvinieka bojāeju.

Tiesu prakse apkopojumā sistematizēta hronoloģiski pēc jaunākā nolēmuma pieņemšanas datuma. Apkopojumā iekļautas lietas, kuras kasācijas tiesvedībā saņemtas Civillietu departamentā. Apkopojums papildināts ar informatīvu tabulu, kurā norādīts tiesas noteiktais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs konkrētajās civillietās, ņemot vērā dažādus atlīdzības apmēru ietekmējošus faktorus.

Apkopojums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā Judikatūra/
Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības

PAMATTĒZES, kas jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar prasītājam nodarītajiem miesas bojājumiem

12.06.2013. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-122/2013 (C04308407):
Vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, kā arī veselībai nodarīto kaitējumu sakropļojuma gadījumā, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants. Tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas noteikumiem sprieduma pamatojumā jānorāda argumenti, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka noteiktais atlīdzinājums atbilst taisnības apziņai, citiem vārdiem sakot, ka atlīdzinājums ir taisnīgs un samērīgs (tāds, kas dod apmierinājumu cietušajai personai un vienlaikus kalpo arī kā līdzeklis pušu samierināšanai un sasniedz ģenerālās prevencijas mērķi).

28.01.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-9/2015 (C30576709):
Izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesai ir ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies tikai uz saviem subjektīviem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 16.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-104/2010 [A42466905]).

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesām jāņem vērā taisnīguma un saprātīguma kritērijs (sk.  Joksts  O. Morālais kaitējums: zaudējumu atlīdzināšana  //  Jurista Vārds, 2005, Nr.15(370).; Retējums  J. Kāds ir goda un cieņas aizskāruma civiltiesiskais regulējums // Jurista vārds, 2003, Nr.30 (288). Tāpat, piekrītot V.Sinaiska teiktajam, ka „apmierinājuma pirmatnīgā ideja ir nodibināt mieru starp cietušo un aizskāruma izdarītāju kā kaitējumā vainīgo”, jāpanāk vismaz daļēja konfliktējošo pušu samierināšana (sk.  Sinaiskis  V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. – Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 147.lpp.).

[..] Atbilstoši vienlīdzības principam, morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi   – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Protams, tiesu praksi lietās par morālā kaitējuma atlīdzību nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no palīgavotiem atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai. Tiesai ir jāizvērtē, kā atlīdzinājumu šajās lietās ir ietekmējis kaitējuma raksturs un nodarīšanas apstākļi. Savukārt šo lietu faktiskie un tiesiskie apstākļi jāaplūko kontekstā ar konkrētās izskatāmās lietas apstākļiem.