Ja juridiskās tēmas aktualitāti vērtē pēc tā, cik zinātnisku publikāciju – rakstu, disertāciju un monogrāfiju – tai veltīts, tad ar tiesneša ētiku un pat jurista ētiku vispār vismaz Latvijā problēmu nav. Zinātnisko publikāciju vakuums rada šķietami nomierinoši iespaidu, ka vismaz šajā jomā mūsu valstī viss ir kārtībā.
Savukārt, ja pēta prakses materiālus, tad iegūstam apgriezti proporcionālu ainu, jo ir iedzīvotāju sūdzības par esošiem vai šķietamiem tiesnešu ētika pārkāpumiem, kā arī Tiesnešu ētikas komisijas, disciplinārkolēģijas un Disciplinārtiesas pietiekami aktīvs darbs. Viens ir skaidrs, ka pilnīgas skaidrības par tiesnešu ētikas prasībām pagaidām nav, bet, korporatīvi sadarbojoties, tiek sperti soļi, lai šādu izpratni veidotu, turklāt ne tikai tiesnešiem, bet gan visu tiesu varai piederīgo amatpersonu vidū. To apliecina pēdējo gadu aktivitātes, vienojoties par ex parte sarunu aizliegumu un par vadlīnijām tiesu varas pārstāvjiem saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem. Vēlos atzīmēt, ka viennozīmīgi laba zīme ir daudzu Latvijas tiesnešu brīvprātīga vēršanās pie ētikas komisijas ar lūgumu skaidrot konkrētas situācijas no tiesneša ētikas prasību pozīcijām. Tādējādi veidojas situācija, ka tiesnešu ētikas normu tvērumu skaidro praktiķi, prasmīgi izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes un profesionālās ētikas avotus – gan nacionālos, gan pārnacionālos, piemēram, Bangaloras principus. Līdz ar to Latvijā tiesu vara kā sistēma pašsakārtojas.
Tā ir visai netipiska situācija kontinentālajai Eiropai, kur doktrīna parasti izvērš diskusiju par tiesību normām un institūtiem, bet prakse piedāvātos risinājums vai nu pieņem, vai noraida. Šobrīd prakse prasmīgi darbojas, bet teorijai „ir vienalga”, jo nav ne nopietnu pētījumu par prakses paveikto, ne tiesīb-filozofisku diskusiju par tiesnešu ētikas vērtībām. Tas, protams, ir akmens arī manā lauciņā, jo jau vairākus gadus es studentiem lasu lekcijas par tiesneša ētiku, bet tas pagaidām nav rezultējies nevienā zinātniskā publikācijā.
Ļaujiet man ar šo priekšlasījumu aizsākt teorijas dialogu ar praksi, lai gan, esot tiesnese, es nevaru sevi prezentēt „tīra”, neitrāla teorētiķa „no malas” analizētāja lomā.
Tiesneša ētika nav ietilpināma vienā priekšlasījumā, pat ne vienas dienas priekšlasījumos, jo gan dažādās procesuālās tiesības (civilprocess, kriminālprocess, administratīvais process), gan niansēs atšķirīgais darbs dažādu līmeņu tiesās, gan tiesnešu ārpus tiesas zāles profesionālās un arī sadzīviskās aktivitātes un daudz kas cits iezīmē plašu attiecību loku, kurā tiek piemērotas tiesneša ētikas normas. Tāpēc šodien uzņēmos tikai ievirzīt diskusiju par tiesnešu komunikācijas ētiku, jo tieši šī joma ir pēdējo pāris gadu laikā visvairāk aktualizēta gan no pašu tiesnešu, gan no tiesu varai piederīgo amatpersonu puses.
Ievadam nedaudz teorijas par ētikas normām. Visupirms skatīsim terminoloģiski: spēkā ir tiesnešu ētikas kodekss, bet tiesneši bieži tiek aicināti ievērot ne tikai tiesību, bet arī morāles normas. Tā mēs nonākam pie diviem jēdzieniem: ētikas normas un morāles normas. Kāda starp tiem ir atšķirība?
Ja skatāmies pēc to cilmes, tad varam teikt, ka „ētika” ir grieķu cilmes vārds (ethos), kurš senajā Grieķijā apzīmēja tikumus, proti, uzskatus par labo, un noteica no tiem izrietošu atbilstošas uzvedības modeli. Savukārt morāle ir latīņu cilmes vārds (no mores maiorum), kurš apzīmēja romiešu tradicionālajā sabiedrībā piemērotās paražu tiesību normas. Abi jēdzienu pēc būtības apzīmē sabiedrības priekšstatus par pareizu uzvedību un vērtībām. Tātad svešvārdi „ētika” un „morāle” ir sinonīmi. Latviski mēs varam teikt, ka abu šo svešvārdu nozīme būtu apzīmējama kā „tikumība, tikumīga uzvedība”.
Tātad ar tiesneša ētiku tiek apzīmēta tiesnešu profesionālā tikumība. Tikumība ir nerakstīta, lai gan rakstītos avotos tiek atspoguļoti sabiedrībā valdošie uzskati par tikumību. Gluži kā ar Hansa Kelzena tiesību pamatnormu, kas ir tiesību sistēmas pamats, taču atrodas ārpus tiesību sistēmas. Tāpat arī ētikas normas, kas pastāv sabiedrības kolektīvajā apziņā, ir atskaites punkts uzvedības un saskarsmes kultūrā.
Tikai sākot no XVIII gadsimta, filozofi morāli un tiesības sāka analizēt šķirti, saskatot atšķirības starp to saturu, normām un uzdevumiem. Tās bija sekas valsts centralizācijai un „tiesību pozitivēšanai”, proti, tradicionālās zemes tiesības nomainīja likumdevēja izdoti kodeksi. Tas bija pamats arī tam, ka tiesnešus – krietnus cilvēkus (bez izglītības cenza) nomainīja tiesneši – profesionāļi (izglītoti juristi). Morāles un tiesību diferenciācijas pamats bija atšķirīgi sankciju mehānismi, kas raksturo katru normu sistēmu, kā arī tiesību specifiskās funkcijas valstī, vainas nozīme tiesībās un tās pierādīšanas process.
Šodien rietumu zinātnē izmantoto morāles un tiesību jēdzienu izstrādāšanā liela loma bijusi Imanuela Kanta ieguldījumam. Kants analizēja sabiedrības dzīvi, izmantojot morāli un tiesības. Viņš uzskatīja, ka visas sociālās normas ir imperatīvas, skaidrojot: „Imperatīvs ir praktiska regula, tāpēc pat nejauša rīcība tiek atbilstoši izdarīta”. Imperatīvi Kanta mācība iedalās kategoriskajā jeb morālajā imperatīvā, kas ārēji ietekmē personu, un tehniskajā jeb nosacītajā (Kants to sauc arī par pragmatisko) imperatīvā, kas izdara ārēju normatīvu ietekmi uz personas rīcību ar tiesību normu palīdzību. Tālāk Kanta idejas attīstīja Hēgelis 1821.gadā darbā „Tiesību filozofijas pamati” (vāc. Grundlinien der Philosophie des Recht), kur analizēja, kā morāles normas transformējas sabiedrības tikumībā (vāc. Sittlichkeit). Tātad, no vienas puses, XVIII un XIX gadsimta tiesību filozofi nodalīja divas sabiedrības dzīvi regulējošu sociālo normu grupas, t.i., morāli un tiesības, bet, no otras puses, pamatoja to nesaraujamo savstarpējo saistību.
Morāles normu piemērošanu ar morālu sankciju palīdzību garantē pati sabiedrība. Morāles normu regulētās attiecības nav viendabīgas, un tās var klasificēt. Teodors Geigers izdalīja trīs morāles veidus.
Tradicionālā morāle. Šī morāle regulē tradicionālas sabiedrības dzīvi. Tā ir grupas morāle un kā tāda var pastāvēt arī sabiedrības turpmākās attīstības pakāpēs. Tradicionālā morāle ir paražu tiesību pamats.
Dogmatiskā morāle, kas izriet no reliģijas un dod pilnīgu priekšstatu par labo un ļauno. Šī morāle reglamentē sabiedrības dzīves pamatlikumus. Kristīgās sabiedrības galvenās normas ir 10 baušļi, kas formulēti Bībeles Vecajā Derībā. Dogmatiskā morāle rada deduktīvu vērtību sistēmu. Kants rakstīja, ka visas reliģijas formālu sociālo pienākumu cēloni saskata dievišķajā gribā. Cilvēkiem šo pienākumu un morāles jēga nav jāsaprot, jo Dievs kā augstāka kategorija nav cilvēka prātam izprotams.
Autonomā sirdsapziņas morāle jeb subjektīvā morāle, kas izriet no paša indivīda, nevis no viņa grupas vai baznīcas. Tieši autonomā sirdsapziņas morāle regulē indivīdu attiecības postmodernā sabiedrībā.
Ja pirmās divas morāles formas ir drošs tiesību pamats, jo tās normatīvi vieno sabiedrību, tad subjektīvā morāle, līdz ar indivīdu brīvību mūsdienās izvēlēties savu pasaules uzskatu un ticību, kas tiek garantēta pamattiesībās, sabiedrību zināmā mērā šķeļ. Sabiedrībā veidojas pasaules uzskatu un subjektīvo morāles normu plurālisms. Zūdot ciešām sociālām apvienībām (lielā ģimene, lauku kopiena, baznīcas draudze u.c.), kas kontrolēja savu locekļu uzvedību un piemēroja iedarbīgas morālas sankcijas, tiesībām ir jāuzņemas sabiedrības apvienošanas funkcija, tāpēc tiesību nozīme mūsdienu sabiedrībā pieaug. Tiesības garantē tradīciju un sabiedrības locekļu kopīgās morāles normu realizāciju. Kants rakstīja: „Likums ar nepieciešamo spaidu palīdzību saskaņo viena indivīda brīvību ar ikviena brīvību uz vispārējās brīvības principa pamata.”
Šajās tendencēs iekļaujas arī profesionālās ētikas normu pozitivēšana jeb pierakstīšana profesionālās ētikas kodeksos, kas globāli sāka izplatīties kopš XX gs. pēdējā ceturkšņa. Pierakstīšana un kodificēšana nemaina ētikas normu spēku, taču ļauj personai vieglāk orientēties ētikas prasībās un tās ievērot. Nepieciešamība vispārzināmās profesionālās ētikas normas pierakstīt un apkopot, manuprāt, ir saistīta ar jaunu karjeras veidošanas modeli, kas balstīts kandidātu izglītības un pieredzes cenzos. Iepriekš, lai ieņemtu vadošu amatu sistēmā, darbs bija jāsāk „no pašas apakšas”, t.i., zemākajām amatu pozīcijām sistēmā, līdz ar to darba gaitā apgūstot sistēmas darbības normas, t.sk. ētikas normas. Taču tagad līdz ar likumdevēja noteiktām plašām iespējām ar atbilstošu izglītību un karjeru ārpus tiesu sistēmas ir iespējams „ielēkt” uzreiz, piemēram, Augstākās tiesas tiesneša krēslā, iepriekš ne dienu nestrādājot tiesu sistēmā: ne par tiesneša palīgu, ne pirmās instances tiesnesi, utt. Tādējādi mūsdienās gudram un godīgam juristam ir iespējams kļūt par senatoru vēl pirms praksē no kolēģiem ir apgūti jebkādi tiesneša ētikas pamati. Šo tiesneša darba pamatu apgūšanu tiesā no pieredzējušākiem kolēģiem vācu zinātnieki sauc par „tiesneša socializāciju”, ko veic pieredzējušākie kolēģi.
Tiesnešu ētikas normu kodificēšana un skaidrošana, ētikas normas piemērojot, ļauj tiesnešiem veidot vienotu izpratni par katru no ētikas normām. Ētikas normas ir saistības, kuras uzņemas viss tiesnešu korpuss, pašierobežojoties. Tas ir īpaši svarīgi, ja šī ētika ir saistoša varas pozīcijās esošiem profesionāļiem, kā tas ir ar tiesnešiem. Turklāt arī sabiedrībai veidojas pārliecība par to, ka tiesneši ievēro stingru pašierobežošanos. Ja tiesnešu vidū ir vienota izpratne par ētikas prasībām, tam seko tienešu vienveidīga uzvedība, kas ir papildu garants tādai personas pamattiesībai kā vienlīdzība likuma un tiesas priekšā.
Ar ko tiesneša ētika atšķiras no sabiedrības kopējās ētikas? Ar augstāku prasību latiņu! Tam ir divi iemesli.
Pirmkārt, tieši tiesneši ir tie, kurus valsts, tātad visa sabiedrība, pilnvaro pārējiem sabiedrības locekļiem garantēt tiesībās balstītu taisnīgumu. Tātad tiesnešiem ir jābūt gan dziļai un kompleksai izpratnei par vērtībām un pareizo, gan ar savu uzvedību tas jāapliecina. Tiesnesis sabiedrībā iemieso „tiesību ideju”, jo tikai caur tiesu, proti, konkrētiem cilvēkiem ‒ tiesnešiem – persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Jau romieši definēja: „Tiesības ir zinātne (māksla) par labo un taisnīgo”, un tiesnesis ir tas mākslinieks, kam tas ir jāīsteno. Šo izpratni nevar apgūt tikai teorētiski, tā nāk kopā ar dzīves pieredzi. Tāpēc es atbalstu vecuma un nodarbošanās cenzu sistēmu, kura tiesnešiem ir izveidota Latvijā, gluži kā lielākajā daļā citu valstu. Tāpat kā bērns, augot garumā, maina redzējumu uz pasauli, jo mainās viņa augums un līdz ar to visas pasaules mērogs, tā arī jurists ar savām „grāmatu zināšanām”, sākot strādāt praksē, uzzina, ka teorētiski vienīgā pareizā atbilde praksē reizēm var būt pilnīgi aplama un nepiemērojama. Sociālo kompetenci cilvēks iegūst, tikai dzīvojot sabiedrībā. Turklāt ne katrs cilvēks to ir spējīgs apgūt, bet tikai tāds, kuram piemīt empātija jeb spēja „iejusties cita cilvēka ādā”. Tiesnesim nepietiek būt gurdam un profesionālam juristam – tiesnesim ir jābūt dzīvesgudram, viedam cilvēkam. Atsevišķs jautājums ir tas, kā valsts novērtē tiesneša profesionālo un cilvēcisko kvalitāti, kurai pievienoti valsts ierobežojumi tiesību normās un tiesnešu pašierobežojumi ētikas standartos, atalgojot gan ar algu, gan valsts apbalvojumiem. Taču tas diemžēl nav šīs dienas jautājums.
Otrkārt, tiesnešu ētikas augstās prasības ir saistītas ar lielo varu lemt par citu cilvēku dzīvi, kas ar tiesībām ir piešķirta tiesnešiem amata pienākumu ietvaros. Te ir gan varas dimensija, kas izriet no tieneša amata pilnvarām lemt par citu cilvēku mantu, brīvību, privāto dzīvi, gan tiesneša neatkarības dimensija, kurā ir iekļauti aizsardzības mehānismi tiesnesim pret kriminālo un administratīvo atbildību un ārējām ietekmēm, arī sabiedrības ietekmi. Lai valstī garantētu neitrālu un objektīvu taisnīgu tiesu, tiesnesis ir it kā atsvešināts, „pacelts virs un ārpus” tām prasībām, kas attiecas uz citiem sabiedrības locekļiem. Katram amatam, kuru mēs pildām ilgstoši, ir savas sekas personības iespējamas deformācijas formā. Vācieši to sauc par „Fachidiotismus” (franču idiotisme du métier), kas apzīmē cilvēku, kas visu notiekošo aplūko no savas nozares skatu punkta. Tiesneša personības apdraudējums ir tas, ka tiesnesim vienmēr ir taisnība, vienmēr pieder gala vārds! Ar laiku var veidoties pārliecība, ka tiešām „es esmu vieds cilvēks”, kurš zina labāk, kas citiem ir nepieciešams, kā Dievs vai pater familias. Tas apvienojumā ar varu, kas ir dota tiesnesim, var radīt sociāli bīstamu savienojumu. Tāpēc ir svarīgi, lai pārējie līdzīgie (citi tiesneši) sekotu līdzi tam, kā katrs no mums ievēro ētikas normas.
Sabiedrībā var veidoties (manuprāt, caur medijos pausto informāciju apzināti vai neapzināti tiek veidots) priekšstats, ka „tiesnešiem likumi nav rakstīti”. Tas ir nepatiesi un skumji, jo patiesība ir diametrāli pretēja – likumdevējs, piešķirot amata neatkarību, ir strikti ierobežojis tiesnešus, t.sk. pamattiesībās: liegta dalība politiskās partijās, strikti noteiktas nodarbošanās, kas ir savienojamas ar tiesneša darbu, ierobežotas vai apgrūtinātas citas ārpustiesas aktivitātes. Turklāt tiesneši stingri pašierobežojas ar profesionālās ētikas prasībām. Kā lai paskaidro patiesību par tiesu un tās darbību sabiedrībai un abām pārējām varām, kuras acīmredzami neizprot reālo situāciju? Te mēs nonākam līdz tiesas komunikācijai ar sabiedrību un tās ētiskajām robežām.
Lai runātu par komunikācijas ētiku, kas ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā un ne tikai tiesu varā, ir jādefinē jēdziens „komunikācija”. Kopš XX gs. otrās puses komunikācija ir kļuvusi par sociālo zinātņu galveno izpētes objektu, kuru pētot, tiek ieviestas aizvien jaunas un jaunas metodes: kontentanalīze, diskursa metode, topika metode. Komunikācija ir informācijas jeb ziņu aprite starp sabiedrības locekļiem un ir viens no sabiedrības pastāvēšanas priekšnosacījumiem. Mēs niansēti komunicējam verbāli, ar žestiem, zīmēm, intonācijām, u.c. Komunikācijas veidi, jēdzieni un to saturs ir katras kultūras produkts, kas ārpus šīs kultūras ir nesaprotams. Apguvuši svešvalodu, mēs ne vienmēr izprotam „sāli” jokos vai divdomībās. Lai gan valoda ir tikai viens no komunikācijas veidiem, tai ir ļoti būtiski nozīme. Ir filozofi, kuri uzskata, ka komunikācija, pilnībā izprotot partneri, nav iespējama pat vienas kultūras cilvēku starpā, jo katrs, lietojot jēdzienus, tajos ietver savu pieredzi, personības un ķermeņa īpatnības un pasaules uzskatu. Mūsu izziņa ir atkarīga no valodas; izzināto mēs saprotam tikai tad, kad izzināto esam formulējuši jēdzienos. Piemēram, ja es jautāju: „Vai kafija ir karsta?”, es gribu zināt, vai kafija ir tik verdoša, ka to vēl nevar dzert. Jo īpaši, ja es esmu „jutīga” pret karstu ēdienu un dzērienu, jo nesen apmeklēju zobārstu. Mans sarunas partneris, atbildot „Kafijas ir karsta”, savukārt grib pateikt: kafija vēl ir karsta un garšīga – dzer droši! Viņam garšo tikai karsta kafija, un viņš nekad neapdedzina mēli! Sadzīviskā līmenī par komunikācijas neiespējamību vienā valodas – kultūras telpā runā, piemēram, Džona Greja grāmata „Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras.” Valodas lietošana ir atkarīga no mūsu izpratnes par jēdzieniem un to, ko otrs cenšas mums pateikt. Mūsu izpratne par jēdzieniem var būt maldīga, novecojusi, nepilnīga. Piemēram, „kādā krāsā ir bērs zirgs?”
Tiesa, pildot savu misiju, darbojas praktiski tikai komunikācijas nišā: saņem personas prasību un tai pievienotos dokumentus, uzklausa lieciniekus, piemēro tiesību normas, taisa spriedumu. Tā visa ir komunikācijas aprite. Nekā cita nozīmīga, izņemot komunikāciju, tiesas darbā vispār nav! Tiesas darbs ir komunikācija: starp valsti un personu, starpniecība komunikācijā starp personām, kas pašas nav spējīgas sarunāties, komunikācija starp tiesas sastāvu, starp tiesnesi un viņa palīgu utt. Tātad tiesneša jeb tiesas komunikācijā iezīmējas ļoti daudz dimensiju. Un visās šajās dimensijās ir svarīgi, lai iesaistītie saprastu nododamo informāciju pēc iespējas precīzi, bez izkropļojumiem. Tā ir gandrīz vai „neiespējamā misija”, jo daļa no komunikatoriem ir speciāli sagatavoti profesionāļi ar lielu pieredzi, bet citiem nav pat nojausmas par „valodu, kurā runā tiesa”.
Runājot par komunikācijas ētiku, izlaidīšu daudzus būtiskus jautājumus, kurus jau sākusi atbildēt Tiesnešu ētikas komisija savos skaidrojumos par komunikācijas „profesionāli – emocionālo pusi”, proti, par cieņpilnu komunikāciju no tiesneša puses ar procesa dalībniekiem, tiesas darbiniekiem un kolēģiem. Proti, par to, ka ironija, ņirgāšanās, lamāšanās un balss pacelšana komunikācijā no tiesneša puses nav pieļaujama. Paradokss, ka procesa dalībnieki sūdzas biežāk par šādiem pārkāpumiem, lai gan lielākie „cietēji” ir tiesu darbinieki, kuri, esot zināmā padotībā tiesnešiem, trāpās pa rokai un izbauda pārstrādājušās, noguruša cilvēka personības ēnas pusi. Visi zina, ka tas gadās, bet līdz disciplinārlietām vai ētikas normu skaidrojumiem ir nonākuši tikai daži gadījumi. Cik varu spriest no publicētā, tad runa ir bijusi par regulāru šāda stila komunikāciju ar darbiniekiem, kurai pievienojušies citi ētikas un arī likuma normu pārkāpumi. Taču te nav par ko diskutēt, tas ir pašsaprotami nepieļaujami: tiesnesim ir jāievēro tas pats augstais komunikācijas ētikas standarts gan tiesas zālē, gan komunicējot ar kolēģiem, gan padotajiem. Ja padotais ir jāsoda, tad to jādara ar cieņu. Tāpēc pie šīs tēmas es nepakavēšos.
Gribu runāt par komunikāciju kā informācijas apriti pēc satura: ko tiesa saka, cik skaidri tiesa saka.
Pirmkārt, es iezīmētu pirmo komunikācijas ētikas prasību tiesai: nodot informāciju tā, lai adresāts saprastu, ko tiesa grib! Tas nebūt nav vienkārši, jo tiesa nevar sākt rakstīt spriedumus un citus dokumentus sadzīviskā sarunu valodā. Tiesai ir jāievēro likumdevēja „diktētā” valoda, kurā ir rakstīti likumi. Turklāt tiesību jēdzieni, kurus savos tekstos lieto tiesa, satur nozīmi, kas ir apjomīga un var pat ievērojami atšķirties no jēdziena sadzīviskās nozīmes. Spilgts piemērs, ja tiesnesis kriminālprocesā skata lietu „bez pierādījumu pārbaudes”, tad jurists saprot, ka runa ir par procesuālu kārtību, bet sabiedrība to uztver kā paviršību, jo kaut kas ļoti būtisks procesā netiek izdarīts. Ko darīt: rakstot tekstus ievērot elementāru loģiku, lai skaidri būtu saprotamas prasības, kuras tiesa uzstāda, un darbības, kuras sekos. Neapvainojieties, bet mēs visi esam grafomāni, un reizēm, vēlāk lasot savus tekstus, arī man pašai ne vienmēr ir pilnībā skaidra doma, ko esmu iešifrējusi kaut kad iepriekš pierakstītos vārdos. Piemērs no dzīves: pēc nodarbības pie manis pienāk otrā gada students (kurš jau ir jurists kādā firmā?!) ar vēstuli, kuru firma ir saņēmusi no tiesas, un lūdz paskaidrot, ko īsti tiesa grib. Es lepni ķeros pie papīra lapas un... „aplaužos”: arī es ar visu savu sagatavotību un pieredzi nesaprotu, ko tiesa grib no firmas. Vēstulei ir divi adresātu un teksta vidū teikums „Otrajam adresātam nosūtīt.... [dokumentu].” Es nesaprotu to pašu, ko nesaprot students un viņa firma – vai pirmais adresāts sūta otrajam adresātam prasīto dokumentu, vai otrais adresāts šo dokumentu sūta tiesai. Mans viedais padoms studentam bija zvanīt uz konkrētās tiesas kanceleju un lūgt paskaidrojumu.
Dokumentiem, kas nonāk pie „ārpustiesas adresāta” (cilvēka bez juridiskās izglītības), ir jābūt formulētiem skaidri un nepārprotami. Jo īpaši sprieduma nolēmuma daļai vienmēr ir jābūt skaidrai adresātam! Sprieduma nolēmums ir cilvēkam jāsaprot bez profesionāla jurista paskaidrojumiem.
Taču kā ar juridisko analīzi, normu piemērošanas metodoloģiju, argumentāciju, pierādījumu vērtēšanu – juridiskā metode nosaka savu specifisku sprieduma uzbūves loģiku un valodu. Vai tiesai ir jāskaidro savi nolēmumi, lai katram būtu skaidrs, ka tiesas nolemtais ir vienīgā pareizā atbilde šajā kāzusā?
To es formulētu kā otro šodienas jautājumu: proti, ētikas jautājums, tiesai komunicējot ar sabiedrību, ir – kādā formā tiesa skaidro savus lēmumus? Un vai tiesa vispār skaidro savus lēmumus? Agrāk, kamēr tiesa bija sakrāla un tika piesaukta Dieva līdzdalība tiesas spriešanā, problēma leģitimēt spriedumu vai vajadzība to skaidrot nepastāvēja. Tiesas spriedums tradicionālā sabiedrībā iemiesoja augstāko dievišķo taisnīgumu, kurš cilvēkiem varēja un drīkstēja būt nesaprotams. Tagad situācija ir mainījusies. Demokrātiskā valstī, kad tiesa darbojas valsts, tātad visas sabiedrības vārdā un tiesību sistēmas ietvaros, sabiedrībā, kurā praktiski nav analfabētu, ikkatrs var izlasīt tiesību normas, pēc tam spriedumu un meklēt „atbilstības – neatbilstības” tiesas nolēmumā un apšaubīt tā likumību un pamatotību. Visi ir izglītoti, visi ir gurdi, visiem ir tiesības uz viedokli, kā arī tiesības paust savu viedokli. Tiesa tiek kritizēta, turklāt nevis tāpēc, ka slikti strādā, bet tāpēc, ka sabiedrība un pat citi varas atzari nesaprot, kā tiesa strādā.
Vai tiesai ir jāskaidro savi nolēmumi, no juridiski korektiem formulējumiem tos tulkojot „cilvēku valodā”?
Pasaulē ir divi viedokļi par to, kā tiesa komunicē ar sabiedrību. Izplatītākais ir – „tiesa runā ar saviem nolēmumiem”. Tiesas nolēmumam, ja tas ir korekti, loģiski un pilnīgi uzrakstīts, ir jābūt pietiekami skaidram, lai persona, kas ir baudījusi labu vispārēju izglītību, saprastu argumentus, kas to pamato. Tieši šī iemesla dēļ tiesas no īsiem un kodolīgiem nolēmumiem ir pārgājušas uz izvērtiem un argumentētiem nolēmumiem. Tie nav papildus jāskaidro, jo tie ir pilnīgi! Turklāt ar otro pieeju tiesas komunikācijai ar sabiedrību, saskaņā ar kuru tiesnesis skaidro sabiedrībai tiesas nolēmumu, manuprāt, ir virkne problēmu: vai tiesnesis domas uztveres skaidrībai var sabiedrībai paust atziņas, kuras tiesa „apspriežu istabā” ir apsvērusi, bet nav ierakstījusi nolēmuma argumentos? Kurš tiesnesis ir tiesīgs skaidrot sabiedrībai kolektīvā tiesas sastāvā pieņemtu nolēmumu, kur katrs tekstā ierakstītais teikums ir kopdarbs un varbūt kompromiss starp dažādi domājošiem tiesnešiem? Vai tiesnesis, kuram ir bijušas šaubas, strādājot pie nolēmuma, dalās savās šaubās ar sabiedrību?
Tāpēc es tomēr liktu uzsvaru uz pieeju, ka tiesa pamatā komunicē ar sabiedrību ar saviem nolēmumiem. Turklāt savādāk domājošiem tiesnešiem atsevišķās tiesās ir iespēja paust savu viedokli atsevišķajās domās. Ko vajag skaidrot sabiedrībai ar nolēmumiem – to, ka šis nolēmums ir likumīgs un kā tāds taisnīgs!
Atgriežoties pie komunikācijas: komunikācija noris, ja notiek ziņu aprite, apmaiņa. Tātad ir vajadzīgas vismaz divas iesaistītas personas, lai runātu par komunikācijas procesu. Tiesa nevar komunicēt ar abstraktu sabiedrību. Tas nozīmētu komunicēt ar sienu, ar nekurieni. Tiesas komunikācijas problēmas ar sabiedrību netiks atrisinātas, ja pie komunikācijas uzlabošanas strādās tikai tiesa. Tiesas sniegtā informācija tiek izkropļota, ja to tālāk sabiedrībai nodod nesagatavoti informācijas nesēji, bet galā informāciju (jau izkropļotā veidā) saņem nesagatavoti adresāti. Preses relīzes, protams, ir viens no risinājumiem, bet arī tās tiek rakstītas juridiski korektā valodā. Tātad tās dažādi lasītāji var izlasīt atšķirīgi. Nepietiek ar to, ka tiesnešiem lasa lekcijas, skaidro komunikācijas robežas, metodes un ētiku. Nepieciešams sagatavot arī komunikācijas procesa citus dalībniekus, visupirms jau žurnālistus. Šeit man ir praktisks priekšlikums: Tiesnešu mācību centrs varētu sagatavot lekciju kursu žurnālistiem, kas specializējas tiesas procesu komentēšanā. Tas manuprāt ievērojami uzlabotu informācijas plūsmas kvalitāti un sekmētu tiesas un sabiedrības komunikāciju.
QR
