Ievads
Ar 2009.gada Civilprocesa likuma grozījumiem tika dota iespēja gadījumos, kad lietu izskata paplašinātā sastāvā, tiesnesim, kuram ir bijis atšķirīgs viedoklis par likuma tulkojumu vai likuma piemērošanu, rakstveidā izteikt savas atsevišķās domas, kas pievienojamas lietai. Augstākās tiesas judikatūrā apzināts 21 civillietu nolēmums, kurā 2 senatori un 14 Civillietu departameta tiesneši pauduši atsevišķās domas. Augstākās tiesas mājaslapā publicētajiem nolēmumiem atsevišķās domas tiek pievienotas nolēmuma beigās.
Latvijā tiesnešu atsevišķo domu prakse ienākusi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses. Taču vēsturiski tiesnešu atsevišķajām domām ir daudz senāka tradīcija, un, lai arī šo domu publiskošana netika normatīvi regulēta, tai Latvijas tiesu praksē bija būtiska nozīme.
Raksts nepretendē uz izsmeļošu senatoru atsevišķo domu tvērumu starpkaru Senātā. Tajā dots vēsturisks ieskats normatīvajā regulējumā starpkaru Latvijā, kā arī ilustrācijai pievienota detalizētāka analīze trijiem Senāta nolēmumiem, kuriem pievienotas senatoru atsevišķās domas, kas pēc satura un sabiedriskās nozīmības būtiski atšķiras no mūsdienu Augstākās tiesas tiesnešu atsevišķajām domām. Šie trīs piemēri norāda uz to juridisko jautājumu daudzveidību, kas parādās senatoru atsevišķajās domās, sākot ar Senāta darba organizāciju, piekritības jautājumiem administratīvā un civilprocesā, kā arī ļoti senā vēsturiskā civiltiesību jautājumā. Mūsdienu interesentiem tikai tagad sāk atklāties šo atsevišķo domu nozīme Latvijas tiesu prakses attīstībā. Papildu informācija pieejama Augstākās tiesas mājaslapas vēstures sadaļā.
Regulējuma vēsture
starpkaru Latvijā
Krievijas Valdošā Senāta iekārtas 1832.gada 28.janvāra likuma 89.panta b) daļas par balsu vākšanu lēmuma pieņemšanai 16.punktā noteikts, ka katram senatoram, kas nepiekrīt vairākuma viedoklim, ir tiesības ne vēlāk kā nedēļas laikā rakstveidā iesniegt savu viedokli. 18.punktā bija reglamentēts, ka neviens no departamenta, kā arī departamentu Apvienotā kopsēdē klātesošiem senatoriem nevar izvairīties, pat ar kādu aizbildinājumu, no tūlītējas atbildes uz tiesas sēdes priekšsēdētāja visiem secīgi priekšā liktiem juridiskiem jautājumiem. No vairākuma atšķirīgās rakstiski paustās domas nav iesniedzamas pirms sprieduma parakstīšanas un nav nolasāmas tai pašā sēdē, bet gan nākamajā sēdē.
Sākotnēji šis regulējums bija paredzēts četriem izpildvaras departamentiem. Pēc tiesu reformas ar 1864. gadu tas tika attiecināts arī uz diviem tiesu varas kasācijas instances departamentiem – Civillietu un Kriminālietu departamentu. Turklāt tas nebija atkarīgs no senatoru skaita tiesas sēdē, t.i., atsevišķās domas varēja iesniegt arī senators, ja lieta tika skatīta triju tiesnešu sastāvā.
Līdzīgs regulējums tika iekļauts arī 1864.gada Tiesu iekārtas likuma 164.pantā. Vēlāk, kad šo likumu pārņēma Latvijas brīvvalsts, tas pārtapa 105.pantā, kas noteica, ka par katru krimināllietu un civillietu sastādāms sevišķs protokols pēc Kriminālprocesa un Civilprocesa nolikumu noteikumiem. Šiem protokoliem pievienojami tiesas izšķiršanai priekšā celtie jautājumi, ja tie izteikti rakstiski, līdz ar tiesas rezolūcijām par tiem, kā arī tiesas locekļu atsevišķās domas, ja tādas iesniegtas.
Iepriekšējo gadsimtu normatīvais regulējums Latvijas teritorijā neparedzēja tiesnešu atsevišķo domu publicēšanu. Civilprocesa nolikuma 703.pantā bija noteikts, ka atsevišķās domas nav izpaužamas un kopija no tām netiek izsniegta prāvniekiem. Pat tad, ja kāds no prāvniekiem lūdza tās izsniegt, tiesa, atsaucoties uz šo regulējumu, liedza tām pieeju. Tomēr par šo domu nozīmi M.I.Maļiņins savā darbā „Убеждение судьи в гражданском процессе” (Одесса: Тип. Ульриха и Шульце, 1873) rakstīja, ka tiesnešu atsevišķās domas ir viņa viedokļa neaizskaramības garants sabiedrības acīs. Laika gaitā attieksme pret tiesnešu atsevišķo domu publicitāti mainījās. Šajā rakstā tiks aplūkots arī piemērs no starpkaru tiesu prakses, kad atsevišķās domas tika publicētas un pat viesa izmaiņas normatīvajā regulējumā.
I
Latvijas Senāta Apvienotās
sapulces 1925. gada lēmums
Latvijas Senāta Apvienotā sapulce 1925.gada 25.septembrī lēma par ceturtā senatora vajadzību kasācijas Civillietu departamentā. Atbilstoši Senāta iekārtas likuma 1916.gada 26.decembra grozījumiem senatori paši varēja izvēlēties sev jaunos kolēģus. Tobrīd Civillietu departamentā strādāja senatori Kārlis Ozoliņš, Dr. Augusts Lēbers, Aleksandrs Pētersons, t.i., viens tiesas sastāvs. Senatori gribēja papildināt civilistu pulku ar Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Fridrihu Konradi.
Senatora K.Valtera atsevišķās domas
Šo Senāta Apvienotas sapulces lēmumu neatbalstīja Apvienotās sapulces priekšsēdētājs senators Kristaps Valters un savās atsevišķās domās 26.septembrī rakstīja: „Pārskats par Latvijas Senāta darbību 1924. gadā konstatē, ka minētā gada laikā izspriestas lietas: 1) Civilā kasacijas departamentā no 596 (61 atlikušas no iepriekšējā gada un 535 jaunienākušas) – izspriestas 385; 2) Kriminālā kasācijas departamentā no 1440 (260 atlikušas un 1180 jaunas) – izspriestas 915 un Administratīvā departamentā no 4654 (atlikušas 2084 un jaunas 2570) – 3116. Tātad gada laikā uz katru no trim senatoriem iznāk izspriestu lietu: civilā kasācijas departamentā 128; kriminālā kasācijas departamentā 305 un administratīvā departamentā 1038.
Krievu laiku senatoriem nevarēja pārmest pārpūlēšanos vai darba sasteigšanu un tur tomēr iznāca gada laikā izspriestu lietu uz katru senatoru: Civilā kasācijas departamentā 370 un Kriminālā kasācijas departamentā 587 (skaitļi par 1911.gadu ievietoti 1914. gada juridiskā kalendarī). [..] pie kam no šīm 385 lietām spriedumi nebija galīgā formā izgatavoti 188 lietās. Un tā ka sprieduma izgatavošana sastāda lietas spriešanas galvenāko daļu, tad iznāk ka pagājušā gadā mūsu Civilais kasācijas departaments vēl nav veicis viena krievu senatora parasto darba normu.
Līdz šā gada 1.jūnijam Civilā kasacijas departamentā ienākušas 228 jaunas lietas, kas liecina, ka lietu ieplūdums arī šogad nav pieaudzis, kamdēļ arī nav iemesla runāt par vajadzību paplašināt sastāvu.”
Situācijas atrisinājums
Ceturtais senators togad departamentam netika piepulcēts, taču šajā gadījumā nevar apgalvot, ka tas notika senatora atsevišķo domu iespaidā, jo Tieslietu ministrija paskaidroja, ka budžetā senatora algai trūkst līdzekļu.
Senators Fridrichs Leons Otto Konradi Senātā sāka strādāt 1928.gada 24.maijā.
II
Senāta Apvienotās sapulces
1929.gada lieta Nr. 2
Mazākuma viedoklis var būt kā pravietojums likumdošanas izmaiņam
Latvijas Senāts 1929.gada 15.martā Apvienotās sapulces rīcības sēdē caurlūkojis Civilprocesa likuma 241. panta kārtībā piekritības strīdu izšķiršanai starp tiesu un Zemkopības ministriju, 20 iesniegtās prasības lietās pret Zemkopības ministriju dēļ īpašuma tiesībām uz nekustamu mantu.
Lietā Nr.2 Margarēta Valter-Vitenheim cēlusi prasību pret Zemkopības ministriju, kurā – apgalvodama, ka ministrija ieskaitījusi ar Agrārās reformas likumu nodibinātā valsts zemes fondā viņai, prasītājai, īpašumā piederošās mājas un tāpat viņai piederošo no tās pašas muižas atdalīto zemes gabalu un šos nekustamos īpašumus izrentējusi, neraugoties uz to, ka tie kā zemnieku zeme ar minēto likumu nav atsavināti – lūdza atzīt viņai īpašuma tiesības uz minēto mantu.
Apgabaltiesa šo prasību atstājusi bez caurskatīšanas, atzīstot to par nepiekrītošu civiltiesai.
Tiesu palātai, kura skatīja prasītājas sūdzību, Zemkopības ministrija paskaidroja, ka ministrijas rīkojums šai lietā nav rediģējams civiltiesā, bet gan pārsūdzams vienīgi Senāta Administratīvam departamentam, ko prasītāja savā laikā jau darījusi, bet Senāts viņas sūdzību atstājis bez ievērības, un ka rīkojumu par prasības objektiem ministrija ir devusi ne kā fisks valsts privāttiesiskā lietā, bet kā valsts varas (imperium) nesēja. Tiesu palāta lietas iztiesāšanu apturējusi un lietu iesniegusi Senāta Apvienotai sapulcei piekritības strīdus izšķiršanai.
Apsverot augšpievestos apstākļus sakarā ar pastāvošiem likumiem, Senāts atrod:
Agrārās reformas likumā ir uzskaitītas tās nekustāmu īpašumu kategorijas, no kurām sastādās nodibinātais valsts zemes fonds. Visi šie nekustāmie īpašumi skaitās par atsavinātiem un pārgājušiem valsts īpašumā ar šī likuma spēkā nākšanas dienu. Atsavināto īpašumu ieskaitīšana un pārņemšana fondā uzdota Zemkopības ministrijai, kura rīkojās kā valsts varas izpildu orgāns un tādēļ viņas attiecīgie rīkojumi pieskaitāmi pie tādām bezstrīdus prasībām, kurās, nepielaižot ierunas sacīkstes kārtībā, piekrīt administratīvām, bet ne tiesu iestādēm, saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.panta piezīmi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Zemkopības ministrija ar savu rīkojumu varētu bezstrīdus kārtībā atņemt pilsoņiem arī tādu mantu, uz kuru agrārās reformas likums nemaz neattiecās, jo, no vienas puses, ievērojot augstāk sacīto, Zemkopības ministrijas rīkojumi par nekustāmu īpašuma ieskaitīšanu fondā ir tikai šo faktu konstatējoši akti, bet ne juridiski akti, ar kuriem ministrija šo mantu bezstrīdus kārtībā atsavina valsts īpašumā, un, no otras puses, lai aizsargātu pilsoņu privāttiesības no valsts administratīvo orgānu rīkojumiem, Civilprocesa likums nosaka, ka privātpersonas, kuru uz likumu pamatotās tiesības aizskar pārvaldības iestāžu vai personu rīkojumi, var tiesā celt prasību, lai aizskartās tiesības atjaunotu. Tā kā attiecībā uz Zemkopības ministrijas rīkojumiem par atsavinātās nekustāmās mantas ieskaitīšanu valsts zemes fondā pastāvošos likumos nav paredzēti nekādi izņēmumi no citētās normas nosacījuma, jāatzīst, ka arī ar minētiem rīkojumiem aizskarto īpašuma tiesību atjaunošana civilprasības ceļā nav izslēgta.
Lietas piekritība civiltiesai noteicama vienīgi pēc to attiecību juridiskā rakstura, kuras prasītājs apgalvo par aizskartām ar Zemkopības ministrijas rīkojumu un viņa lūgumu, neatkarīgi no prasītāja apgalvojuma pamatotības, bet ministrijas iebildums, ka nekustāms īpašums atsavināts ar Agrārās reformas likumu, atzīstams par attiecošos uz lietas būtību. Tādēļ, ja pēc lietas apstākļu apsvēruma sakarā ar ministrijas iebildumiem izrādītos, ka īpašuma tiesības uz nekustāmu mantu, kuras par aizskartām skaita prasītājs, ir atceltas atsavināšanas ceļā ar Agrārās reformas likumu, tiesa gan var prasību pēc būtības atraidīt, bet nevis atzīt lietu par nepiekrītošu civiltiesai.
Griežoties no šiem apsvērumiem pie aprādītās Margarētas Valter-Vitenheim prasības lietas caurskatīšanas pēc būtības un ņemot vērā, ka Zemkopības ministrijai saskaņā ar augšsacīto vispār nav piešķirta tiesība atsavināt nekustāmu mantu tās ieskaitīšanai valsts zemes fondā, bet – tikai tiesība pārņemt atsavināto, un tādēļ augšminētā, nekustāmā manta nav skaitāma par bezstrīdus kārtībā atsavinātu ar ministrijas rīkojumu; ka prasītāja Valter-Vitenheim, lūdzot savā prasības sūdzībā atzīt (atjaunot) viņai īpašuma tiesības uz mantu, apgalvo, ka Zemkopības ministrija šīs viņai piederošās tiesības aizskārusi, ieskaitot to valsts zemes fondā; ka īpašuma tiesības uz mantu aizsargā civillikumi; ka tādēļ Valter-Vitenheim strīdum ar Zemkopības ministriju ir civiltiesisks strīda raksturs un tas, saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu, izspriežams no civiltiesas, – Senāts, pamatojoties uz tā paša likuma 241.pantu, nolēma: atzīt, ka lieta piekrīt civiltiesai.
Mazākumā palikušo senatoru atsevišķās domas
Agrārreformas likums ir publisku tiesību likums, ar kuru noteiktu kategoriju zemju īpašniekiem ir atsavinātas īpašuma tiesības, un tāds likums var radīt tikai publiski tiesiska rakstura attiecības starp valsti un to zemju bijušiem īpašniekiem, uz kuriem šis likums attiecās. Civillikumu vispārējie noteikumi par ekspropriāciju jeb nekustāmas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām nosaka, ka tāda atsavināšana notiek administratīvā kārtībā, atsavinātā manta nekavējoties pārņemama un varbūtējas sūdzības piekrīt administratīvo tiesu izspriešanai.
Agrārās reformas likums, kura pamatā ir likts tas pats ekspropriācijas princips, gan neuzskaita atsevišķas zemes vienības, kuras ar šo likumu ir atsavinātas un ieskaitītas valsts zemes fondā, bet likumdevējs expressis verbis uzdevis valdībai, resp. tās orgānam Zemkopības ministrijai, konstatēt to katrā konkrētā gadījumā pēc pašā likumā noteiktām pazīmēm. Tātad pēc būtības nav itin nekādas starpības, bet ir pilnīgi viens un tas pats, vai pats likumdevējs deklarē, ka noteiktā konkrētā zemes vienība ir atsavināta, jeb Zemkopības ministrija likumdevēja uzdevumā to konstatē, ar savu rīkojumu pārņemot attiecīgu individuālu zemes vienību valsts zemes fondā, tādēļ juridiski nepamatots ir uzskats, ka ar Zemkopības ministrijas rīkojumu fondā pārņemtā zeme nav skaitāma par bezstrīdus kārtībā atsvabinātu. Izpildot šos likumā nosacītos pienākumus, Zemkopības ministrija rīkojās kā valsts varas orgāns un publisko interešu aizstāve, kuras lēmumus vai rīkojumus, ja tie ir pretlikumīgi, ieinteresētās personas var pārsūdzēt vienīgi administratīvā kārtībā Senāta Administratīvam departamentam.
Senāts jau agrāk savā Apvienotās sapulces 1926.gada 8.oktobra spriedumā ir atzinis, ka civiltiesas vara pie šo jautājumu izšķiršanas ir izslēgta, un paskaidrojis, ka, ja likumā noteiktā termiņā sūdzība par Zemkopības ministrijas lēmumu attiecībā uz zemes ieskaitīšanu valsts zemes fondā nav iesniegta, tad ministrijas lēmums uzskatāms par tādu, kas gājis likumīgā spēkā un tāpat sūdzība gadījumos, kad Senāta Administratīvais departaments, pārbaudot sūdzību ir nācis pie slēdziena, ka zemes ieskaitīšana fondā pēc likumā noteiktām pazīmēm ir saskaņojama ar Agrārās reformas likuma nosacījumiem un tātad atzīstama par likumīgu, tad ar to pašu jautājums uzskatāms par izšķirtu galīgi.
Arī Senāta Civilais kasācijas departaments ar savu 1928.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr.7 ir atzinis, ka šāda veida strīdi uz Civilprocesa likuma 1.p. pamata civiltiesai nepiekrīt, kādēļ lietu izbeidzis.
Senāts savā Apvienotās sapulces 1926.gada 8.oktobra spriedumā atzīst, ka 1923.gada 31.marta likumam, uzdodot fondā ieskaitīšanas likumību pārbaudīt administratīvai justicei, ir bijis noteikts mērķis izslēgt paralēlisma iespējamību, t.i., vienu un to pašu jautājumu izlemšanu ar civilās un administratīvās justices palīdzību. Paralēlisms, kas nozīmētu administratīvo lēmumu pārbaudīšanu civilā tiesā, nav pielaižams arī tādēļ, ka tas runā pretim Civilprocesa likuma 1. un 2.pantā atzītam principam par administratīvās varas atdalīšanu no tiesas varas, kā arī tiesiskam pamatnoteikumam, ka lieta, kas jau izšķirta ar kompetentas varas lēmumu, uzskatāma par galīgi izspriestu (res judicata) un nav pārlemjama.
Pielaist tādu strīdu ar prasību civiltiesā nozīmē pielaist civilprāvas par visu ar Agrārās reformas likumu atsavinātu zemju ieskaitīšanu valsts zemes fondā un līdz ar to kavēt un aizturēt agrārās reformas izvešanu vismaz uz 10 gadiem līdz prasības noilgumam. Citiem vārdiem – ignorēt ministrijas darbības sakarā ar agrārās reformas izvešanu dzīvē, cik tālu strīdus priekšmets ir jautājums, vai attiecīgais objekts pēc viņa pazīmēm atbilst vienai no tām kategorijām, kuras minētas Agrārās reformas likuma pirmās daļas 2.panta 2.punktā, ir izslēgti no civiltiesas piekritības, bet caurlūkojami no attiecīgā administratīvās justices orgāna, jākonstatē, ka runā satricināt pašu agrāro reformu.
Tas ir pirmais gadījums Latvijas Senāta vēsturē, kad senatori ne vien pievienoja protokolam savas atsevišķās domas, bet arī publicēja tās. Prof. Sinaiskis savā „Jurista” 1929/4 izdevumā nenorāda atsevišķo domu paudēju vārdus, tie minēti „Jaunāko Ziņu” 1929.gada 18.aprīļa publikācijā – K.Valters, J.Kalacs, K.Purviņš, F.Zilberts. No Saeimas stenogrammas izriet, ka šo publikāciju ierosinājuši paši atsevišķo domu paudēji.
Parlamenta reakcija
Šīm atsevišķām domām bija unikāla nozīme ne vien Latvijas tiesu vēsturē, bet arī parlamenta darbībā, jo tā ir līdz šīm visoperatīvākā likumdevēju reakcija uz vispārējās tiesas spriedumu ar tiesnešu atsevišķām domām. Senāta Apvienotās sapulces spriedums lietā Nr.2 tika pieņemts 15.martā, Saeima likuma papildinājumus Agrārās reformas likuma pirmās daļas 12.1 pantā pieņēma 17.maijā, t.i., divu mēnešu laikā. Parlamentārieši piekrita senatoru atsevišķām domām un noteica, ka visi strīdi, kas izrietēja no minētā likuma, risināmi Senāta Administratīvā departamentā.
Deputāts A.Eglītis formulēja uzdevumu: ir jāpanāk, lai uz šī Senāta tulkojuma pamata vienā otrā tiesu iestādē netiktu pieņemti lēmumi, lai mūsu valstī joprojām būtu miers, lai pāri par 100 000 jaunsaimniecību īpašnieku varētu mierīgi strādāt savu darbu, lai nebūtu satricināti viņu prāti par to, ka viņu zemes īpašumu varētu aplikt ar maksām par labu bijušiem īpašniekiem.
Deputāts F.Cielēns norādīja, ja mēs gribam agrārās reformas stabilitāti uzturēt, tad ir nepieciešami galīgi kategoriski iznīcināt Senāta 15.marta spriedumu, jo šīs divas lietas kopā nav savienojamas.18 Senāts ar savu 15.marta spriedumu ir satricinājis pamatu pamatus, pats savu augstākās tiesas autoritāti un cieņu pret sevi. Senāts ar šo slēdzienu ir sevi nositis un sit un grauj arī citu pārējo tiesu autoritāti.
Apspriežamā jautājumā nav strīds starp divām pusēm, bet gan strīds, ja tā varētu izteikties, starp likumdevēja gribu un atsevišķām civiltiesiskām personām. Šinī jautājumā lieta grozās ap to, kā likumdevējs, Saeima, kas izdevusi koroborācijas likumu, sapratīs attiecīgo pārsūdzības kārtību par Zemkopības ministrijas rīcību un kā to no zināmas civiltiesiskas doktrīnas viedokļa uztvēris Senāts ar savu tulkojumu.
Plenārsēdē deputāts J.Breikšs likuma papildinājumu saistīja ar uzdevumu, ka tā plaisa, ko radījis 15.marta Senāta lēmums, ir jācementē, un 12.1 pants Agrārās reformas likumā uzskatāms par nepieciešamu cementēšanas darbu.
Saeimas priekšsēdētājs P.Kalniņš kopsavilkumā paziņoja, ka par likuma pieņemšanu visumā pārlabotā veidā nodotas 59 balsis, pret – 6 balsis, atturējušies 8.
Kā savā runā norādīja P.Juraševskis – ja Senātā sēž vairāki senatori, tad ne tāpēc, lai klausītos, ko viens saka, bet lai katrs varētu izteikt savas domas un mēģinātu tās pierādīt. Šeit svaru kauss nosvēries drusku citādāk nekā citās reizēs.
Faktiski senatoru vairākums bija nostājies pret sabiedrības interesēm un vairojis sabiedrisko nedrošību, t.i., izjaucis to trauslo līdzsvaru, kas bija izveidojies laikā pēc agrārās reformas uzsākšanas. Iespējams, tas bija viens no pamudinājumiem 1940.gada Tieslietu ministrijas instrukcijas miertiesnešiem 1.punktā ierakstīt, ka miertiesneša uzdevums ir spriest tiesu, stiprināt tautas tiesisko apziņu un sabiedrisko drošību, t.i., tiesneša uzdevums ir tiesību un sabiedrisko interešu līdzsvarošana. Bet likumdevējam, atklājot likumā trūkumus, nepilnības vai neatbilstību tā piemērošanas kontekstam vai nesaderību ar starptautiskiem standartiem, tiesu prakse ir jāuzskata par kompetentu brīdinājuma sistēmu, kas pamudina likumdevēju vai reglamentējošo varu sabiedrības interesēs izdarīt no tā visus iespējamos secinājumus. Šajā gadījumā tieši senatoru mazākuma viedoklis atbilda Latvijas sabiedrības interesēm un neļāva sagraut Senāta autoritāti.
Tas ir uzskatāmākais piemērs par tiesnešu mazākuma viedokļa pravietojumu likumdošanas izmaiņām Latvijas normatīvajā regulējumā. Faktiski mazākumā palikušie senatori pieturējās pie Senāta iepriekšējās prakses un piedzīvoja šīs tiesu paražas pārtapšanu likumā, t.i., īstenojās 38.digestas vēlējums – kad likumu piemērošana rada šaubas, vajag, lai paraža vai patstāvīgi līdzīgi iztiesātu lietu autoritāte (spriedums, atzinums) (judicatarum auctoritatem) iegūst likuma spēku (D.1, 3, 38), t.i., līdzīgi iztiesātu nolēmumu kopas pielīdzināmas likumam.
III
Senāta Civilā departamenta
Kopsēdes 1937.gada lieta Nr.33
Senāta Civilā departamenta kopsēdē 1937.gada 15.aprīļa spriedumā lietā Nr.33 senatori noraidīja prasītāja kasācijas sūdzību un piekrita Tiesu palātas konstatējumam, ka atbildētājs, kā viens no Hugo K-maņa līdzmantiniekiem, pārdevis K-ņiem piederējušo nekustamu īpašumu bez pārējo mantinieku ziņas un piekrišanas. Atzīstot šādu pirkuma – pārdevuma līgumu par nederīgu visumā, Tiesu palāta rīkojusies saskaņā ar likumu (CL 930.p.) un Senāta šinī jautājumā nodibināto praksi (Sen. CKD 26/91).
Senatora V.Bukovska atsevišķās domas
Šajā lietā senators V.Bukovskis paudis savas atsevišķās domas:
„Saskaņā ar CL 938.pantu katra kopīpašnieka domājamā daļa kopējā priekšmetā pieder vienīgi viņam. Tādēļ viņš drīkst ar to visādi rīkoties, atbilstoši tās būtībai, ja vien šī rīcība līdz ar to neattiecas uz pārējo kopīpašnieku daļām. Uz šā pamata katram kopīpašniekam ir tiesība viņam piederošo kopējas lietas daļu arī atsavināt vai ieķīlāt.
Pie šā CL 938.p. pievests avots: L.1 C de Commun. rer. alienat IV-52. Sintenisa tulkojumā skan: Wenn kein Vorrecht der Usucapio (Ersitzung) oder keine Ausflucht verjährten Stillschweigens den Käufer der Besitzug, welche von den Miterben deines Oheims veräussert worden ist, in Hinsicht auf deinen Anteil schützt, so ist die dingliche Klage unbenommen geblieben. Gibt aber das bestehende Recht dem Käufer Sicherheit, so steht dir frei, Diejenigen zu belangen, die in den in Ansehung deines Antheils unrechmässigen Verkauf gemacht haben. Izejot no šā paša romiešu avota A.Ch.J.Schmid (Handbuch des gegenwärtig geltenden deutschen bürgerlichen Rechts) pēc manām domām pilnīgi pareizi un pilnā saskaņā ar šo avotu nācis pie slēdziena, ka: veräussert ein Miteigentümer die ganze gemeinschaftliche Sache, so ist diese Veräusserung in Betreff der übertragung des Eingentums nur für den ideelen Teil des Veräussenrden wirskam (sal. sen. Konradi Civ. lik. kom. II.gr. zem CL 930.p. c.p.). Ja viens no diviem līdzīpašniekiem pārdevis visu kopīgu mantu bez otra līdzīpašnieka piekrišanas, tad saprotams, ka uz CL 929. un 930. pantā pamata šis pārdevums, cik viņš aizskar otrā līdzīpašnieka tiesības, atzīstams par spēkā neesošu, un nav pietiekoša pamata atsvabināt vainīgo līdzīpašnieku un pārdevēju no viņa pienākuma izpildīšanas, cik tas attiecas uz viņam piederošo ideālo daļu. Arī Erdmanns (II-26.lpp.) aizrāda Bei Verpfändung der gemeinschaft, Sache durch einen Miteigentümer wird dar Pfandrecht nur pro parte wirskam. Jāņem vērā, ka saskaņā ar CL 959. pantu citiem līdzīpašniekiem attiecībā uz šo atsavinātāja ideālo daļu pieder pirmpirkuma un izpirkuma tiesības un tamdēļ viņi pilnīgi aizsargāti, bet aizsargāt vēl pašu pārdevēju-krāpnieku pēc manām domām nav nekāda pamata. Domāju tamdēļ Tiesu palātas spriedums būtu atceļams.”
Citas atsevišķās domas
Tās nav vienīgās lietas un vienīgie autori, kuri lietām pievienojuši atsevišķās domas. R.Alksnis, M.Čakste, P.Leitāns un A.Rumpēters tās pievienoja kopsēžu materiāliem:
- 1936.gada 25.novembra spriedums lietā Nr.57 – senatora R.Alkšņa atsevišķās domas [parakstītas 23.03.1937.];
- 1939.gada 23.janvāra spriedums lietā Nr.10 – senatora M.Čakstes atsevišķās domas [parakstītas 30.07.1940.];
- 1939.gada 27.septembra spriedums lietā Nr.31 – senatora M.Čakstes atsevišķās domas [parakstītas 30.07.1940.];
- 1939.gada 25.oktobra spriedums lietā Nr. 34 – senatora M.Čakstes atsevišķās domas [parakstītas 30.07.1940.];
- 1940.gada 22.maija spriedums lietā Nr.20 – senatora P.Leitāna atsevišķās domas [parakstītas 30.09.1940.];
- 1940.gada 24.janvāra spriedums lietā Nr.25 – senatora M.Čakstes atsevišķās domas;
- 1940.gada 20.novembra spriedums lietā Nr.54 – senatora A.Rumpētera atsevišķās domas.
QR
