Tiesu prakse krimināllietās par valsts robežas šķērsošanu

IEVADS

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa apkopojusi tiesu praksi krimināllietās par valsts robežas šķērsošanu (Krimināllikuma 284.pants), kā arī attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru imigrācijas ierobežošanas jomā.

Tiesu prakses apkopojumā analizēti laikā no 2013.gada 1.janvāra līdz  2016.gada 18.maijam pasludināti spēkā esoši visu trīs instanču tiesu nolēmumi, galvenokārt vēršot uzmanību uz pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības īpatnībām šīs kategorijas krimināllietās, kā arī sodu politikas jautājumiem (atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi, pamatsodu un papildsodu piemērošana).

Vienlaikus pētījumā analizētas Latvijai saistošās Eiropas Savienības tiesību normas un attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nelegālās imigrācijas ierobežošanas jomā.

Pētījuma kopsavilkumā ir identificēti vairāki problēmjautājumi šo   ES tiesību normu efektīvā ieviešanā Latvijas tiesību sistēmā, kuru risināšanai izteikts priekšlikums ierosināt grozījumus Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā.

Tiesu praksi apkopojusi Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultante Anda Krastiņa.

KOPSAVILKUMS

1. Ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” (stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī) Krimināllikuma 284.pants tika grozīts – kriminālatbildība par robežas nelikumīgu šķērsošanu šobrīd iestājas jau ar pirmā nodarījuma izdarīšanas brīdi, vienlaikus otrajā daļā paredzot jaunas kvalificējošās pazīmes – personu grupa, transportlīdzekļa izmantošana, noteiktā ieceļošanas aizlieguma Latvijas Republikā neievērošana.

Grozījumu nepieciešamību Tieslietu ministrija likumprojekta anotācijā pamatojusi ar to, ka „kopš Latvijas Republikas pievienošanās Šengenas līgumam būtiska nozīme ir dalībvalstu solidaritātes un savstarpējas atbildības principam. Mainījies ārējās robežas drošības un valsts robežas neaizskaramības apdraudējumu novērtējums. Kontrolējot ārējās robežas, Latvija rūpējas ne tikai par savu iekšējo drošību, bet arī visu citu Šengenas līguma dalībvalstu iekšējo drošību, jo robežkontrole uz iekšējām robežām ir atcelta visā Šengenas telpā.

KL 284.panta pirmajā daļā nepieciešams noteikt kriminālatbildību par valsts robežas tīšu nelikumīgu šķērsošanu jau par pirmo reizi, vienlaikus izslēdzot no  LAPK 194.¹ panta otro daļu, kā arī otrajā daļā paredzot jaunas kvalificējošās pazīmes:

• personu grupa – jo „līdz ar divu vai vairāku personu piedalīšanos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā mainās noziedzīgā nodarījuma saturs, jo palielinās tā nodarītā kaitējuma pakāpe. Kopīgu darbību izraisīts paaugstināts kaitējums noziedzīgā nodarījumā izpaužas tajā apstāklī, ka, izjūtot savstarpēju atbalstu, personām nostiprinās pārliecība, ka kopīgais nodarījums noritēs sekmīgāk”;
• transportlīdzekļa izmantošana – jo „transportlīdzeklis bieži tiek izmantots kā pārkāpuma izdarīšanas rīks valsts robežas nelikumīgai šķērsošanai, lai sekmīgāk realizētu savu prettiesisko mērķi. Izmantojot transportlīdzekli noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, personai nepieciešams ievērojami īsāks laika posms valsts robežas nelikumīgai šķērsošanai un viņai rodas iespēja ievērojami ātrāk aizbraukt no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas un realizēt savu prettiesisko nodomu. Personai nostiprinās pārliecība, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīka īpašību dēļ tā ātri un nesodāmi varēs nelikumīgi šķērsot valsts robežu. Tāpēc robežas nelikumīga šķērsošana ar transportlīdzekli rada lielāku kaitējumu aizsargājamām interesēm un ir bīstamāka. Nosakot transportlīdzekļa izmantošanu kā kvalificējošo pazīmi, tiks veikti pasākumi, lai mazinātu gadījumu skaitu, kad valsts robeža nelikumīgi tiek šķērsota ar transportlīdzekli”;
• noteiktā ieceļošanas aizlieguma Latvijas Republikā neievērošana – jo šajā gadījumā persona tiesiski aizsargājamām interesēm nodara lielāku kaitējumu tāpēc, ka tā valsts robežu nelikumīgi šķērso, ignorējot iepriekš noteikto ieceļošanas aizliegumu Latvijas Republikā.

” Saskaņā ar 2016.gada 8.jūnijā publiskoto Valsts robežsardzes informāciju 2015.gadā par „zaļās” robežas nelikumīgu šķērsošanu aizturēti 463 trešo valstu piederīgie, tostarp 309 Vjetnamas, 70 Irākas, 30 Afganistānas un 25 Krievijas Federācijas pilsoņi. Salīdzinot šos datus un datus par iztiesātajām lietām, secināms, ka 2015.gadā kriminālprocesi par nelikumīgu robežas šķērsošanu tika uzsākti attiecībā uz aptuveni piekto daļu no aizturētajiem ārvalstniekiem.

Atgriešanas direktīvā, kuru Latvijas tiesību sistēmā ievieš Imigrācijas likuma normas, Eiropas Savienības dalībvalstīm nav liegts kvalificēt nelikumīgu uzturēšanos kā likumpārkāpumu un paredzēt kriminālsodus, lai novērstu un atturētu no nacionālā uzturēšanās režīma normu pārkāpumu izdarīšanas, kā arī piemērot turēšanu apsardzībā, kamēr tiek noskaidrots, vai uzturēšanās ir likumīga (sk. EST 2011.gada 6.decembra sprieduma lietā C-329/11 Achughbabian 28.punktu), tomēr „dalībvalstis nevar piemērot – un pat ne krimināltiesību jomā – tādu tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to liegt tai lietderīgo iedarbību” (sk. EST 2011.gada 28.aprīļa sprieduma lietā C-61/11 PPU El Dridi 55.punktu).

EST par Atgriešanas direktīvas interpretāciju un piemērošanu ir norādījusi, ka tā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas tādam trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru šajā direktīvā noteiktā atgriešanas procedūra vēl nav tikusi pabeigta, ļauj piemērot brīvības atņemšanas sodu tikai par nelikumīgu ieceļošanu pa iekšējo robežu, kas izraisa nelikumīgu uzturēšanos (EST 2016.gada 7.jūnija sprieduma lietā C-47/15 Affum 93.punkts).

2. Krimināllikuma 284.panta sankcija bez brīvības atņemšanas paredz arī piespiedu darbu un naudas sodu, tomēr šie soda veidi ārvalstniekiem praktiski nav piemēroti.

2.1. Tiesu prakse sodu noteikšanā ārvalstniekiem par nelikumīgu robežšķērsošanu raksturīga ar to, ka galvenais faktors brīvības atņemšanas soda termiņa izvēlē bijusi nevis Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā noteikto soda mērķu sasniegšana, bet gan faktiskais aizturēšanas un apcietinājuma laiks, maksimāli pietuvinot to laika periodam līdz sprieduma pasludināšanai. Sods analizētajos spriedumos nav bijis atkarīgs ne no konstatēto noziedzīgā nodarījuma kvalificējošo apstākļu (grupa), ne atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu esamības. Attiecībā uz ārvalstniekiem praktiski ir neiespējama arī apsūdzētā personību raksturojošu faktu konstatēšana, īpaši vienkāršotā procesa ietvaros.

2.2. Krimināllikums principā paredz tādas institūcijas kā „izraidīšana” un „ieceļošanas aizliegums”, tomēr to piemērošanas regulējums neatbilst efektīvai izraidīšanas politikai un prevencijai, kāda tā paredzēta Atgriešanas direktīvā:

2.2.1. papildsoda – piespiedu izraidīšanas no Latvijas Republikas – piemērošana ārvalstniekiem iespējama tikai līdztekus brīvības atņemšanas soda un naudas soda piemērošanai, taču tā piemērošana saskaņā ar Krimināllikuma 43.panta pirmo daļu nav obligāta, un, kā izriet no tiesu prakses, tā bieži arī netiek piemērota;

2.2.2. ieceļošanas aizlieguma noteikšana iespējama vienīgi kopā ar papildsodu – piespiedu izraidīšanu no Latvijas Republikas; turklāt to var noteikt uz laiku no 3 līdz 10 gadiem, kas neatbilst Atgriešanas direktīvas 11.panta 2.punktā rekomendētajam termiņam;

2.2.3. tajos gadījumos, kad apsūdzētais tiek atbrīvots no apcietinājuma tiesas zālē, papildsoda (ja tāds noteikts)   – piespiedu izraidīšanas – izpilde Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteiktajā kārtībā tiek padarīta par neiespējamu vai vismaz apgrūtināta;

2.2.4. Latvijas Sodu izpildes kodekss neparedz papildsoda – piespiedu izraidīšana no Latvijas Republikas  – izpildes atlikšanu; ja persona izraidīta Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā, tad vairs nepastāv sprieduma pārskatīšanas iespējas apelācijas un kasācijas instances tiesā, jo krimināllieta jāizbeidz, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta 7.punktu.

3. Analizēto nolēmumu kontekstā apsūdzētajiem ārvalstniekiem, attiecībā uz kuriem šobrīd netiek piemērots Imigrācijas likums, tiek liegtas vai vismaz netiek nodrošinātas pilnā apjomā:

3.1. Atgriešanas direktīvas 15.pantā noteiktās turēšanas apsardzībā garantijas, t.i., viņi tiek pakļauti aizturēšanai un apcietinājumam ilgāk, nekā tas būtu nepieciešams, ja veiktu vienīgi atgriešanas procedūras;

3.2. Atgriešanas direktīvas 12.  un 13.pantā noteiktas procesuālās garantijas un tiesiskie aizsardzības līdzekļi (tulkošanas pakalpojumi, bezmaksas juridiskā palīdzība, lēmumu pārsūdzēšana).

PRIEKŠLIKUMI

1. Lai nodrošinātu vienotu visu iesaistīto institūciju praksi, piemērojot Latvijā saistošās tiesību normas par kopīgiem standartiem un procedūrām attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas Latvijas Republikā uzturas nelikumīgi, tiesu prakses apkopojumu nosūtīt zināšanai un rīcībai Ģenerālprokuratūrai, Tieslietu ministrijai, Tiesu administrācijai, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei un Valsts robežsardzei.

2. Augstākās tiesas pārstāvim Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pilnveides darba grupā ierosināt apspriest nepieciešamību izdarīt grozījumus Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā.

3. Piemērojot Krimināllikumu un Kriminālprocesa likumu, jāņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņās norādītais par soda noteikšanu un apcietinājuma piemērošanu.