Administratīvās sankcijas Eiropas tiesībās

Semināra galvenais mērķis bija identificēt un izdiskutēt jautājumus, kas saistīti ar administratīvo sankciju (proti, tāda veida sankciju vai piespiedu pasākumu, kurus piemēro iestādes) piemērošanu un kontroli, aplūkojot šos jautājumus Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas atziņu kontekstā.

Visupirms uzsvērts, ka, aplūkojot administratīvās sankcijas piemērošanas un kontroles procesu, izšķiroši ir izvērtēt, vai konkrētā sankcija ir vērtējama kā krimināltiesiska rakstura sankcija Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.–50.panta izpratnē. Šāda veida sankciju piemērošanā un kontrolē ir jāievēro tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kas jānodrošina krimināllietai pielīdzināmās lietās. Vienlaikus norādīts, ka šo garantiju nodrošināšanā tomēr var ņemt vērā, ka ir atšķirības starp „tīrajām” krimināllietām un krimināla rakstura lietām, kuru būtība pamatā nav vērsta uz sodīšanu, bet gan uz konkrētu interešu aizsardzību un tiesiskās situācijas atjaunošanu.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis dr. Marko Ilešičs (Marko Ilešič) norādīja, ka Eiropas Savienības Tiesa savā praksē ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtās vadlīnijas 1971.gada Engel lietā, nosakot, vai lietai atzīstams krimināllietas raksturs (Eiropas Savienības Tiesas spriedumi Kaserei Champignon Hofmeister lietā, Bonda lietā, Akerberg Fransson lietā). Proti, tam, ka valsts nacionālajā tiesiskajā regulējumā konkrēta veida lietai nav noteikts krimināllietas statuss, bet gan, piemēram, administratīvā pārkāpuma lietas vai vienkārši administratīvās lietas statuss, nav izšķirošas nozīmes. Izšķiroša nozīme ir paša pārkāpuma raksturam (tostarp ar pārkāpumu aizskarto interešu raksturam) un piemērotās sankcijas raksturam un bardzībai. Milānas Universitātes profesore dr. Mirjama Alena (Miriam Allena) arī vērsa uzmanību, ka tas vien, ka piemērotās sankcijas galvenais mērķis ir nevis sodīt, bet novērst pārkāpuma radītā sabiedrības interešu aizskāruma sekas, nenozīmē, ka sankcijai nav atzīstams krimināltiesisks raksturs.

Semināra dalībnieku uzmanība vērsta ne tikai uz jau minēto un plaši zināmo Eiropas Cilvēktiesību tiesas Engel lietu, bet arī uz Deweer lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīts par cenu noteikšanas prasību pārkāpšanu noteikts pienākums slēgt veikalu),  Malige lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīti pārkāpuma uzskaites punkti saistībā ar autovadītāja tiesību izmantošanu), Vassilios Stavropoulos lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīta sociālā atbalsta atņemšana par nepatiesas deklarācijas iesniegšanu), Matyjec lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīts aizliegums darboties konkrētās profesijās), Hamer lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīts pienākums nojaukt nelikumīgi uzceltu būvi), Balsyte-Lideikiene lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīta pieteicēja izdoto kalendāru konfiskācija), Menarini lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīta sankcija konkurences lietā) un Nilsson lietu (par krimināltiesiska rakstura sankciju atzīta autovadītāja tiesību atņemšana).

Aplūkojot administratīvo sankciju piemērošanas procesa prasības, uzsvērts, ka jau iestādes stadijā būtu jānodrošina izmeklēšanas funkciju un lēmuma pieņemšanas funkciju nodalīšana un lēmuma pieņemšanas procesā jānodrošina „apsūdzētajam” vienlīdzīgas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem, izteikties un iesniegt pierādījumus (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās Dubus S.A. un Grande Stevens). Sniegta arī informācija par to, kā Eiropas Komisija kā iestāde izskata un pieņem lēmumus par sankciju piemērošanu konkurences lietās, un kāda ir Eiropas Savienības Tiesas kompetence, pārskatot Eiropas Komisijas pieņemtos lēmumus.

Īpaša uzmanība pievērsta arī jautājumam par to, kādai no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa būtu jābūt tiesas kompetencei šādās lietās (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi Sedlack lietā, Steininger lietā, Biagioli lietā, Menarini lietā, Jussila lietā, Suhadlock lietā). Kā būtiskākais uzsvērts tas, ka tiesai būtu jābūt tiesīgai lemt ne tikai par lietā būtiskajiem tiesību jautājumiem, bet arī par lietas faktiskajiem apstākļiem, kā arī būtu jābūt pienācīgai iespējai pārbaudīt, vai iestāde pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību. Norādīts, ka nav viennozīmīgas nostājas jautājumā par to, vai tiesai būtu jābūt tiesībām ne tikai atcelt pārsūdzēto lēmumu, bet arī pašai, atceļot iestādes lēmumu, noteikt piemērojamo sankciju. Daļā Eiropas valstu tiesai ir piešķirtas tiesības pašai noteikt sankciju, bet daļā valstu šādu tiesību tiesai nav, tiesa var tikai atcelt iestādes lēmumu. Gadījumā, ja vienmēr, kad tiesa atceļ iestādes lēmumu par administratīvās sankcijas piemērošanu, process iestādē tiek uzsākts no jauna, varētu uzskatīt, ka tiesai nav bijusi pilna kompetence lietas izlemšanā. Savukārt ja parasti tiesas nolēmums par iestādes lēmuma atcelšanu galīgi atrisina konkrēto lietu un tikai izņēmuma gadījumos lieta tiek nodota atkārtotai izskatīšanai iestādei, tad tiesas kompetence bijusi pienācīga.

Atsevišķi aplūkots arī jautājums par ne bis in idem principa ievērošanu, analizētas ar šo principu saistītās Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas atziņas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi Zolotukhin lietā, Nilsson lietā, Kapetanios lietā, Grande Stevens lietā un RT vs. Switzerland lietā un Eiropas Savienības Tiesas spriedumi Van Esbroeck lietā, Kraaijenbrink lietā un Akerberg Fransson lietā).

Ne bis in idem piemērošanas kontekstā īpaši vērsta uzmanība uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 15. novembra spriedumu lietā A&B v. Norway. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa zināmā mērā atkāpusies no iepriekšējos nolēmumos izteiktā striktā divu procesu aizlieguma, pieļaujot, ka valstī var būt izveidota divu procesu sistēma, kas nepārkāpj ne bis in idem.

Seminārā gūts vērtīgs ieskats Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā administratīvo sankciju piemērošanas jomā, kā arī priekšstats par to, kā uz šo jautājumu lūkojas citas Eiropas valstis savā nacionālajā regulējumā.