Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras loma Augstākās tiesas darbā

Augstākās tiesas darbības stratēģijas viena no prioritārās darbības jomām ir efektīva un kvalitatīva tiesas spriešana; šīs darbības mērķis ir arī pamattiesību īstenošana tiesas spriešanā. Atbilstoši izvirzītajam mērķim Augstākā tiesa arī stiprinājusi tiesnešu rīcībā nodoto analītisko un pētniecisko dienestu.

Pamattiesību īstenošanas dimensija ir plaša. Par pamattiesību ievērošanu šodien runāts daudz, un, protams, pamattiesību ievērošanu nodrošina arī tiesas. Lai ilustrētu pamattiesību piemērošanas daudzšķautņainību, iepazīstināšu jūs ar vienu no Augstākās tiesas nolēmumiem. Šis nolēmums ir īpašs, jo, iesaistoties tiesu dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu jautājumā par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas procesā Pamattiesību hartā (turpmāk – Harta) garantēto tiesību piemērošanu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā gala lēmumā pēc prejudiciālā nolēmuma saņemšanas piemēroja Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas. Kā tas iespējams? Administratīvajā tiesā vērsās persona, kura lidostā „Rīga” bija šķērsojusi ES ārējo robežu, uzrādot Libānas Republikas izsniegtu Palestīnas bēgļa ceļošanas dokumentu, kurā ielīmēta Zviedrijas pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Minētā persona uzskatīja, ka robežsargi viņas personu apliecinoša dokumenta pārbaudi veica rupji, izaicinoši un cilvēka cieņu aizskarošā veidā. Ieilgušās kontroles dēļ persona nokavēja nākamo lidojumu. Persona uzskatīja, ka notikušajā ir rasistiski motīvi un amatpersonu attieksme bijusi saistīta ar viņa izcelsmi, nacionalitāti, valstisko piederību un izskatu.

Persona apstrīdēja robežsargu rīcību robežkontroles gaitā un uzskatīja, ka ar šo rīcību ir nodarīts morālais kaitējums. Persona bija izvēlējusies sākotnēji vērsties pie Robežsardzes priekšnieka un pēc tam administratīvajā tiesā. Administratīvās rajona tiesas tiesnese atteica pieņemt pieteikumu, jo tas nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, šaubīdamies par ES Regulas (EK) Nr.562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), normā noteiktā ierobežojuma apstrīdēt robežsardzes rīcību, vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālajiem jautājumiem par situācijas atbilstību Eiropas Pamattiesību hartas 47.pantam (tiesības uz taisnīgu tiesu).

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz šo lūgumu, 2013.gada 17.janvāra spriedumā lietā Zakaria, C-23/12, ECLI:EU:C:2013:24, 40.–41.punktā norādīja, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamata tiesvedības apstākļus, ir jānosaka, vai uz prasītāja situāciju pamata tiesvedībā attiecas Savienības tiesību akti un, ja tas tā ir, vai atteikums atzīt prasītāja tiesības iesniegt savas prasības tiesā aizskar tiesības, kas atzītas Hartas 47.pantā, jo, arī piemērojot Šengenas robežu kodeksu, robežsargiem, kas veic savas funkcijas minētās regulas 6.panta nozīmē, tostarp ir pilnībā jāievēro cilvēka cieņa. Dalībvalstīm savās iekšējo tiesību sistēmās ir jāparedz atbilstošās pārsūdzības iespējas, lai nodrošinātu, ievērojot Hartas 47.pantu, personu aizsardzību, kuras atsaucas uz tiesībām, kas šīm personām izriet no Regulas Nr.562/2006 6.panta. Taču, ja šī tiesa uzskata, ka minētā situācija neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, tai ir šī situācija jāizvērtē no valsts tiesību skatpunkta, ņemot vērā arī 1950.gada 4.novembrī Romā parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – Konvencija), kurai pievienojušās visas dalībvalstis.

Augstākā tiesa 2013.gada 31.maija lēmumā secināja, ka Eiropas Savienības Tiesa ar spriedumu lietā Zakaria atzina, ka regulas 13.panta 3.punktā ir noteikts dalībvalsts pienākums paredzēt pārsūdzības iespēju vienīgi saistībā ar ieceļošanas atteikumiem to teritorijā. Savukārt konkrētajā lietā pārsūdzība notikusi par rīcību, atļaujot ieceļošanu.

Administratīvo lietu departamenta lēmumā norādīts (izvilkumi):

[11] Demokrātiskā un tiesiskā valstī cilvēka cieņas kā vispārēja tiesību principa ievērošana ir jebkuras tiesiskās attiecības pamatā. Ja personai ir iebildumi par šā tiesību principa ievērošanu kādu tiesisko attiecību ietvaros, tai jābūt efektīvi un praktiski īstenojamām tiesībām uz neatkarīgu kontroli. Tāpēc, lai arī kontrole pār robežsardzes amatpersonu rīcību, izsniedzot ieceļošanas atļauju, nav iespējama saskaņā ar Imigrācijas likuma 18.panta pirmās daļas noteikumiem, Senāta ieskatā, tiesas kontrole nav izslēgta, pamatojoties uz citiem apsvērumiem.

[12] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Šī norma arī paredz, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums ietverts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā. Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Senāts šai atziņai konsekventi ir pievienojies, konvencijas 3.pants un Satversmes 95.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju” 119.punktu, Senāta 2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-126/2010 14.punktu). Pēc Senāta domām, ja valsts ir aizskārusi personas godu un cieņu, šai personai ir jābūt iespējai pret to vērsties tiesiskā ceļā.

[13] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izveidojusi gan kvantitatīvi, gan saturiski nozīmīgu judikatūru Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta interpretācijai, kas saskaņā ar Senāta atzīto ir ievērojama, interpretējot arī Satversmes 95.pantu (sk. Senāta 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2013 8.punktu).

Lai atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis. Minimālā bardzības līmeņa novērtēšana ir relatīva pēc būtības, tā ir atkarīga no konkrētās lietas apstākļiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 6.jūnija sprieduma lietā „Dougoz pret Grieķiju” 44.punktu). Apiešanās var būt atzīstama par pazemojošu, ja tā pati par sevi izraisa upurī baiļu, ciešanu un pakļautības sajūtas, kas var pazemot viņu (sk. 1978.gada 18.janvāra sprieduma lietā „Īrija pret Apvienoto Karalisti” 167.punktu). Turklāt ir pietiekami, ja upuris ir pazemots viņa paša acīs (sk. 1978.gada 25.aprīļa sprieduma lietā „Tyrer pret Apvienoto Karalisti” 32.punktu). Apsverot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir pazemojoša konvencijas 3.panta izpratnē, jāizvērtē, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu (sk. 1997.gada 16.decembra sprieduma lietā „Raninen pret Somiju” 55.punktu). Jebkurā gadījumā šāda mērķa trūkums nevar pilnīgi izslēgt 3.panta pārkāpuma konstatāciju (sk. 2001.gada 19.aprīļa sprieduma lietā „Peers pret Grieķiju” 74.punktu).

[14] Administratīvā procesa likuma 184.panta otrā daļa paredz personas tiesības iesniegt pieteikumu par administratīvā akta izdošanas laikā pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem, ja tas radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Tātad, lai pieteikumu atzītu par pieļaujamu atbilstoši minētajai normai, nepieciešams konstatēt, ka personai ir radīts būtisks tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā, izdodot administratīvo aktu – ieceļošanas atļauju –, pieteicēja ieskatā, notikusi viņa cieņas pazemošana, pieteikuma pieņemšanai izmantojami šā sprieduma iepriekšējā punktā minētie kritēriji, jo tie tiešā veidā attiecas uz šajā lietā attiecināmo tiesību – pazemojošas attieksmes aizliegumu. Līdz ar to ir izvērtējams, vai konkrētajā gadījumā ir sasniegts minimālās bardzības līmenis, lai būtu pamats runāt par iespējamu Satversmes 95.panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta pārkāpumu.

[16] [..] Pieteikuma pieņemšanas stadijā vajadzētu būt pietiekamam pamatam domāt, ka bardzības līmenis konkrētajos apstākļos ir sasniegts. Tomēr no pieteicēja nosauktajiem apstākļiem tāds nav konstatējams. Robežsardzes amatpersonu izturēšanās raksturošana kā rupja un izaicinoša, ar aizdomām uz rasistisku attieksmi ir ļoti vispārīgs situācijas novērtējums un nerada pamatu domāt, ka pieteicējs ir izjutis bailes, trauksmi, pakļautību vai citas tikpat spēcīgas negatīvas bezpalīdzības sajūtas, lai teiktu, ka pret viņu ir bijusi pazemojoša izturēšanās Satversmes 95.panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta izpratnē. Senāts piekrīt, ka situācija pieteicējam, iespējams, nav bijusi emocionāli patīkama. Tajā pašā laikā Satversmes 95.pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants nav domāti jebkādas nepatīkamas situācijas vai attieksmes novēršanai. Apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kas šajā gadījumā nav konstatējams.

Savulaik Mārtiņš Mits, vērtējot atsauces uz Konvenciju Augstākās tiesas Senāta 2010.–2012.gada nolēmumos, izdalīja trīs aspektus: vai Konvencija ir tiesību avots, vai Konvencija ir interpretācijas līdzeklis un kāda Konvencijas piemērošanai bijusi nozīme lietas iznākumā. Secinājums bija, ka Konvencija ir ieņēmusi stabilu vietu atsaucēs, gan salīdzinoši retās. 

Šodien Augstākās tiesas nolēmumos tas nav izņēmuma, bet gan argumentācijas sistēmiskuma un motīvu atklāšanas jautājums. Nenoliedzami ECT judikatūras atziņu izmantošana ir interesanta un piešķir tiesu nolēmumam saturu.

Šajā uzrunā gribētu tikai iezīmēt pāris lietu, kurās raksturīgi atklājas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras pienesums.

Pievēršoties jau konkrētāk Augstākās tiesas departamentu nolēmumu vispārējai analīzei, jāsecina, ka Krimināllietu departamentā ECT nolēmumu atziņas bieži tiek izmantotas kriminālprocesu izvērtējumā. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, ņemot vērā ECT tēzi, ka tā nepārvērtē pierādījumu pieļaujamību, tieši pierādījumu izvērtējumā atzīmējams lielākais ECT nolēmumu izmantošanas īpatsvars. ECT atziņas noderējušas gan vērtējot, vai notikusi uzkūdīšana vai provokācija, tāpat arī vērtējot procesuālās darbības pierādījumu iegūšanai, kā arī izdošanas procesos.

Ilustrācijai izvēlējos tomēr jautājumu, kurā iezīmējas arī zināma nepieciešamība pēc vispārinājuma un pēctecības.

Augstākās tiesas ieskatā, lietā Nr.SKK-6/2016 (Krimināllietu departamenta 2016.gada 14.jūnija lēmums), izskatot lietu kasācijas instances tiesā mutvārdu procesā, nepieciešams sniegt skaidrojumu par apelācijas instances tiesas tiesībām grozīt apsūdzību, kad tiesa aizgājusi apspriežu istabā taisīt spriedumu.

Ņemot vērā ECT un Augstākās tiesas izteiktās atziņas par apsūdzības grozīšanu, tiesībām uz aizstāvību un taisnīgu tiesu, Augstākā tiesa uzsver, ka apelācijas instances tiesai ar īpašu uzmanību jāvērtē, vai apsūdzības grozīšana Kriminālprocesa likuma 455.panta trešās daļas kārtībā nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu.

Analizējot ECT spriedumos paustās atziņas par apsūdzības grozīšanu apelācijas instances tiesā un apsūdzētā tiesības zināt, par ko viņu apsūdz, lai sagatavotos aizstāvībai kopsakarā ar Kriminālprocesa likumā noteikto regulējumu par apsūdzības grozīšanu, Augstākā tiesa nonāk pie atzinuma, ka gadījumā, ja apelācijas instances tiesa apspriedes laikā apspriežu istabā secina, ka ir jāgroza apsūdzība, tad nepieciešams izvērtēt, vai tiesas izmeklēšanā tika izskatīti apstākļi, kas ietveri grozītajā apsūdzībā, un apsūdzētajam bija nodrošinātas tiesības aizstāvēties pret tiem un attiecīgi izvēlēties savu aizstāvības pozīciju.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās pret Latviju ir ne tikai būtiski kā jaunatklātie apstākļi konkrētajās lietās, bet šo nolēmumu atziņas var būtiski ietekmēt arī pamattiesību aizsardzības analīzi līdzīgos gadījumos.

Iezīmējot „informētā dialoga” plakni, izmantošu piemēru, kurā Augstākā tiesa analizē un atspēko Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā ietverto lakonisko argumentāciju.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta spriedumā lietā X pret Latviju (2013.gada 26.novembra spriedums [Lielā palāta] lietā „X pret Latviju” (X v. Latvia), iesniegums Nr.27853/09) analizēja dalībvalstu pienākumu līdzsvarot dažādu starptautisko tiesību instrumentu regulējumu un panākt to efektīvu un lietderīgu piemērošanu lietās, kas saistītas ar prettiesiski aizvestu bērnu atgriešanos viņu mītnes valstī. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa balsojumā 9 pret 8 atzina, ka Latvijas tiesu iestādes ir pieļāvušas pieteicējas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves pārkāpumu.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā Nr.SKA-1142/2015 (2015.gada 27.novembra spriedums) par bāriņtiesas rīcību, izņemot prettiesiski uz Latviju atvestos bērnus no bērnudārza, lai tos sagatavotu nodošanai atpakaļ, norāda, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras analīzes nepārprotami izriet, ka valsts iestādēm, tostarp tiesām, jānodrošina konkurējošo interešu, proti, bērna, abu vecāku un sabiedriskās kārtības, līdzsvars. Tomēr jāņem vērā, ka bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir primāra, proti, visos lēmumos attiecībā uz bērniem viņu intereses ir vissvarīgākās. Augstākā tiesa, atzīstot, ka konkrētajā gadījumā bāriņtiesas darbības pamatotas ar Latvijas tiesību aktiem, nevis starptautisko tiesību normām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kopumā nesaskata veikto darbību pretrunu starptautisko tiesību regulējumam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Augstākā tiesa uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, lai gan piespiedu pasākumi šādā sensitīvā jomā, kas saistīta ar bērniem, nav vēlami, tie nebūtu izslēdzami, ja vecāks, pie kura bērns dzīvo, izturas prettiesiski. Vēl vairāk, piespiedu pasākumu neveikšana un sankciju nepiemērošana var tikt atzīti par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 8.panta pārkāpumu. Līdz ar to piespiedu pasākumu vēršana pret personu, kas prettiesiski pārvietojusi bērnu, konkrētajā gadījumā – pieteicēju – pati par sevi nav uzskatāma par pieteicējas un viņas bērnu cilvēktiesību pārkāpumu.

Civillietu departamentā pamattiesību sabalansēšanas dažādās dimensijas ir ikdienas aktualitāte. Šodien par daļu no jautājumiem jau tika runāts, piemēram, vārda brīvība un tiesības uz privātās dzīves aizsardzību. Civillietu departamentam kā pēdējai instancei noteiktos gadījumos piekrīt izvērtēt arī pamattiesību aizskāruma gadījumā piešķirtā atlīdzinājuma taisnīgumu, piemēram, saskaņā ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta trešo daļu. Augstākā tiesa norāda – lai noteiktu atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par radušos morālo kaitējumu, izvērtējams konkrētā tiesību aizskāruma būtiskums, smagums un sekas. Turklāt attiecībā uz atlīdzinājuma noteikšanu ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (Augstākās tiesas 2014.gada 20.jūnija spriedums lietā Nr.SKC-106/2014 un 2015.gada 30.novembra spriedums lietā Nr.SKC‑238/2015).

Noslēgumā gribētu uzsvērt, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas no eksotikas un kaut kā īpaša šodienas tiesu praksē ir kļuvušas par ikdienu. Jāatzīst, ka pat no Augstākās tiesas judikatūras katalogu viedokļa vienkārša norāde uz Konvencijas normu vai atsaukšanās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru īpašu ievērību vairs neizpelnās.

Šodienas izaicinājums ikkatra tiesneša darbā ir izraudzīties pareizo pamattiesību avotu: Latvijas Republikas Satversmi, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu vai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Atbilstoši izvēlētajam avotam rast tiesības piepildījumu atbilstošās tiesas judikatūrā un spēt pareizi novērtēt, vai aizskārums noticis, vai tas sasniedzis pārkāpuma pakāpi un nepieciešamības gadījumā atbilstoši piemeklēt taisnīgu atlīdzinājumu.