Ieskats starptautiskās sadarbības krimināltiesiskajā jomā tiesiskajā regulējumā

Starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā regulē Kriminālprocesa likuma C daļa. Izvērtējot šajā nodaļā ietvertās normas, var secināt, ka krimināltiesiskās starptautiskās sadarbības tiesisko regulējumu var iedalīt divos veidos:

• tiesību normas par sadarbību ar Eiropas Savienības dalībvalstīm;
• tiesību normas par sadarbību ar valstīm, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis. 

Šis iedalījums attiecas uz visiem Kriminālprocesa likuma 673.pantā norādītajiem starptautiskās sadarbības veidiem:

• personas izdošana kriminālvajāšanai, tiesāšanai vai sprieduma izpildei, vai medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai;
• kriminālprocesa nodošana;
• procesuālās darbības izpilde;
• ar brīvības atņemšanu nesaistīta drošības līdzekļa izpilde;
• sprieduma atzīšana un izpilde;
• citos starptautiskajos līgumos paredzētie gadījumi.

Tomēr jāatzīst, ka šāds iedalījums ir maldinošs, jo dažkārt tiesību normas par sadarbību ar Eiropas Savienības dalībvalstīm nav attiecināmas uz visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Piemēram, ar 2017.gada 30.marta likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2017.gada 26.aprīlī, iekļaujot kriminālprocesuālajā regulējumā tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa direktīvas 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, likumdevējs Kriminālprocesa likuma 875.¹ pantā norādīja, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās iestādes lūgums par procesuālās darbības veikšanu pierādījumu iegūšanai citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā vai lūgums par to pierādījumu saņemšanu, kuri jau ir Eiropas Savienības dalībvalsts kompetento iestāžu rīcībā. Ieskatoties minētajā direktīvā, tomēr redzams, ka Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro. Tādējādi, lai gan Kriminālprocesa likuma 82.¹ nodaļā „Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšana un izpilde” un 83.¹ nodaļā „Eiropas izmeklēšanas rīkojuma pieņemšana un nodošana izpildei” tiek lietots jēdziens „Eiropas Savienība”, tomēr ar šo jēdzienu netiek apzīmētas visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības regulējuma iedalījumu nenoliedzami jāņem vērā kriminālprocesuālo normu piemērošanā. Augstākā tiesa, analizējot tiesu praksi lietās par ārvalsts noteikto sodu izpildīšanu Latvijā, norādījusi:

• „Kriminālprocesa likuma C daļas „Starptautiskā sadarbība krimināltiesiskajā jomā” sešpadsmitā sadaļa regulē ārvalsts spriedumu atzīšanas un izpildīšanas nosacījumus pēc šādas struktūras:
• vispārīgie noteikumi ārvalstī piespriesta soda izpildīšanai Latvijā (piemērojami gan ārvalstīs pieņemtajiem nolēmumiem, gan Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtajiem nolēmumiem);
• ārvalstī piespriesta soda izpildīšana Latvijā (nosacījumi ir piemērojami tikai uz tādā ārvalstī pieņemtajiem nolēmumiem, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts);
• Eiropas Savienības dalībvalstī piespriesta soda izpildīšana Latvijā (nosacījumi ir piemērojami tikai Eiropas Savienības dalībvalstī pieņemtajiem nolēmumiem).

Svarīgi atzīmēt, ka Eiropas Savienībā pastāvošo tiesisko regulējumu krimināltiesiskās sadarbības jomā piemēro tikai un vienīgi Eiropas Savienības dalībvalstu starpā. Tomēr autori, analizējuši viņiem pieejamo tiesu praksi, konstatēja, ka vēl joprojām vairākos gadījumos Latvijas tiesu tiesneši nav saskatījuši atšķirību starp ārvalstu starptautisko tiesisko regulējumu un Eiropas Savienības tiesisko regulējumu un joprojām turpina piemērot starptautiskos tiesību aktus attiecībā uz tiesisko sadarbību Eiropas Savienības dalībvalstu ietvaros un otrādāk – piemēro Eiropas Savienības tiesību aktus, lemjot par to ārvalstu, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, kompetento iestāžu lūgumiem par kriminālspriedumos noteikto sodu atzīšanu un izpildīšanu Latvijā.”

Tiesu prakses apkopojumā norādīto krimināltiesisko starptautisko sadarbību reglamentējošo normu iedalījumu autors vēlas vēl papildināt ar norādi uz visu starptautisko sadarbības veidu vispārīgiem noteikumiem, kas reglamentēti Kriminālprocesa likuma 64.nodaļā. Tādējādi, piemērojot kriminālprocesuālās tiesību normas starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības jomā, jāņem vērā, ka šīs normas iedalītas:

• normas, kas reglamentē sadarbības vispārīgos noteikumus;
• normas, kas reglamentē konkrēta sadarbības veida vispārīgos noteikumus;
• normas, kas reglamentē konkrēto sadarbības veidu ar ārvalsti;
• normas, kas reglamentē konkrēto sadarbības veidu ar Eiropas Savienības dalībvalsti, kurai ir saistošs šis regulējums.

Jānorāda, ka situācija, kad attiecībā uz sadarbību ar Eiropas Savienības dalībvalsti tiek piemērots tiesiskais regulējums, kas attiecas uz valsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ne vienmēr būs nepareiza. Piemēram, ieviešot Eiropas izmeklēšanas rīkojuma institūtu, likumdevējs Kriminālprocesa likuma nodaļās, kas reglamentē Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma izpildi, nav paredzējis, kā rīkoties, ja, piemēram, Latvijā, izpildot lūgumu, tiek konstatēti priekšmeti un dokumenti, kuru apgrozība ir aizliegta ar likumu un kuru izņemšana nav atrunāta lūgumā. Šī situācija ir atrunāta Kriminālprocesa likuma 849.panta piektajā daļā, kurā norādīts: „Ārvalsts lūguma izpildītājs, konstatējot lūguma izpildes laikā priekšmetus un dokumentus, kuru apgrozība ir aizliegta ar likumu un kuru izņemšana nav atrunāta lūgumā, tos izņem, par to rakstot atsevišķu protokolu”. Jāatzīst, lai gan Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izpildi reglamentējošās normas neparedz šāda atsevišķa protokola rakstīšanu, minēto kārtību jāievēro, arī izpildot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

Kā vēl viena problēma krimināltiesiskās starptautiskās sadarbības regulējumā ir Kriminālprocesa likuma C daļā lietoto kriminālprocesuālo institūtu raksturojošo formulējumu atšķirība no formulējumiem, kas izklāstīti Kriminālprocesa likuma A un B daļā. Atšķirības pat liek domāt, ka Kriminālprocesa likuma C daļas normu formulētāji nezināja par A un B daļas saturu.

Kā piemēru var minēt Kriminālprocesa likuma 732.panta pirmās daļas 3.punktā paredzēto, proti, šajā normā kā pagaidu apcietinājuma pirms kriminālprocesa pārņemšanas lūguma saņemšanas trešais nosacījums norādīts: „ir pamats uzskatīt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais izvairīsies no līdzdalības kriminālprocesā vai slēps pierādījumus”. Savukārt Kriminālprocesa likuma 272.panta pirmajā daļā kā apcietinājuma piemērošanas pamats norādīts: „Apcietinājumu var piemērot tikai tad, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildīšanas”.

Jāatzīst, ka izvairīšanās no līdzdalības kriminālprocesā un pierādījumu slēpšana nav tas pats, kas jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana, traucēšana un izvairīšanās no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildīšanas. Lai gan daļēji šie pamati pārklājas, tomēr Kriminālprocesa likuma 732.panta pirmās daļas 3.punktā izmantotais formulējums var tikt interpretēts plašāk par Kriminālprocesa likuma 272.panta pirmajā daļā noteikto. Piemēram, ar pierādījumu slēpšanu var saprast arī pierādījumu nesniegšanu. Šāda interpretācija nenoliedzami pārkāptu vienu no kriminālprocesa pamatprincipiem, proti, nevainīguma prezumpciju. Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 9.marta direktīvā (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, uzsvērts, ka „tiesības neliecināt pret sevi ir viens no būtiskiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem. Lūdzot aizdomās turēto vai apsūdzēto izteikties vai atbildēt uz jautājumiem, viņu nedrīkstētu piespiest sniegt pierādījumus, dokumentus vai informāciju, kas varētu novest pie tā, ka persona liecina pret sevi.” Līdz ar to aizdomās turētajam un apsūdzētajam, gluži tāpat kā visām citām personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, nav un nevar būt pienākums sniegt pierādījumus.

Jāatzīst, ja Kriminālprocesa likuma C daļā tiktu izmantoti tādi paši kriminālprocesuālo institūtu formulējumi, kādi tie ir A un B daļā, tiesību normu piemērotājiem, pētniekiem un citiem, kas vēlas izprast kriminālprocesa kārtību, nerastos jautājumi, vai starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības ietvaros paredzētie institūti ir plašāki vai šaurāki par tiem, kas paredzēti vispārīgajā kārtībā notiekošajos kriminālprocesos.