Ievads
Jutos pagodināta, kad šī projekta īstenotāji uzrunāja mani piedalīties noslēguma konferencē ar īsu uzrunu. Īpaši jau tādēļ, ka es ar judikatūras jautājumiem strādāju salīdzinoši nesen, savukārt projektā ir bijuši iesaistīti ļoti daudzi pieredzējuši pētnieki un analītiķi.
Man dotajā laikā vēlētos ieskatīties projekta sadaļā „Judikatūras un zinātniski analītisko nodaļu darbība”, pievēršoties diviem aspektiem judikatūras nodaļu darbā: tiesas uz ārpusi vērstajai darbībai un atbalsta darbs tiesnešiem tiesas spriešanai. Ja mana uzruna būtu angļu valodā, es lietotu vārdus front desk un back office darbs.
Neveltīšu daudz laika, lai jūs pārliecinātu, ka tiesu darba efektivizācija ir tieši atkarīga no tiesnešu rīcībā esošajiem resursiem: ērti lietojamiem normu un tiesu prakses atrašanas rīkiem un cilvēkresursiem palīgu un cita atbalsta personāla veidā. Tomēr reizēm neatstāj sajūta, ka tiesu darba analītiķi un politikas veidotāji, kas iesaistās debatēs par tiesu darba efektivizāciju, neprot saredzēt tieši šo resursu nozīmi ātrā un kvalitatīvā tiesas procesā. Šis projekts nebija par tiesnešiem, tāpēc šoreiz par tiem nerunāsim.
Atbalsts tiesnešiem tiesas spriešanā
Strukturāli
Kā redzams no apkopojuma materiāla, atbalsta personāla, kas tieši iesaistīts nolēmumu sagatavošanā, darbs var tikt tiesā organizēts centralizēti, piesaistot atbalsta darbiniekus lietai, vai piesaistot konkrētam tiesnesim. Sākumā skeptiski skatījos uz to valstu pieredzi, kurās pastāv minētais centralizētais modelis, tomēr jāatzīst, ka laikam biedē nepazīstamais. Atkarībā no izvēlētā modeļa tiesas atšķirīgi skaita tiesnešu atbalsta personālu. Piemēram, mūsu tiesā katram tiesnesim ir palīgs. Tāpēc uz jautājumu, kādi ir atbalsta cilvēkresursi tiesnesim, mēs atbildētu pavisam vienkārši – viens palīgs. Vēl jo vairāk tas ir tāpēc, ka zemāku instanču tiesās tiesnesim ir ne tikai palīgs, bet ir arī sekretārs. Savukārt par atbalsta personālu, kas nav tieši pakļauts tiesnesim, bet var tikt pieaicināts pēc tiesneša lūguma, neiedomāsimies. Tas ir gan filozofiski, gan praktiski nepareizi.
Ar atbalsta personālu būtu jāsaprot visi darbinieki, kas tieši tiek iesaistīti lietas sagatavošanā iztiesāšanai, – gan kanceleju darbinieki, gan palīgi. Tikai pārdomāts personāla menedžments sniegs rezultātu. Praktiski judikatūru nodaļu speciālistu, konsultantu vai padomnieku darbs var būt ļoti līdzīgs – tos iesaistot pareizā brīdī atbilstoši to specializācijai un profesionālajai pieredzei, darbs var būt daudz efektīvāks. Šī atziņa liek domāt, ka modelis, kurā tiesnesim atbalstu nodrošina lietas sagatavošanai piesaistīts personāls, varētu tomēr būt efektīvāks nekā tiesneša „kabineta” princips. Nenoliedzami tiesā sadarbība vienam tiesnesim ar savu palīgu vai vairākiem palīgiem var būt ļoti produktīva un balstīta uz savstarpējo ilgtermiņa sadarbību, tomēr tiesas kā iestādes efektivitāte var nebūt tik produktīva. Par šo modeli stāstīs spāņu kolēģis savā prezentācijā, tāpēc es pie tā vairāk nepakavēšos, bet aicinu to valstu pārstāvjus, kuri strādā ar tiesnešu „kabineta” modeli, vērīgi ieklausīties šajā pieredzē.
Saturiski
Atgriežoties pie atbalsta tiesas nolēmumu sagatavošanā, bet jau pie saturiskā aspekta, jāatzīmē, ka labas prakses rokasgrāmatā būtiski izcelta nepieciešamība tiesnešus nodrošināt ar atbilstošu nacionālo un Eiropas Savienības, kā arī starptautisko tiesību un tiesu prakses materiāliem.
Šajā ziņā es gribētu dalīties Latvijas pieredzē, kuru vērtēju kā veiksmīgu. Mums ir fantastiski labi funkcionējoša un juridiski ticama tiesību aktu bezmaksas datubāze. Savukārt, ja pievēršamies Eiropas Savienības un starptautisko tiesību normu piemērošanai, tad tikai pavisam nesen Augstākajā tiesā tika pieņemts darbinieks, kura uzdevums bija palīdzēt Eiropas Savienības vai starptautisko tiesību jautājumos. Pirmajos mēnešos darba intensitāte noteikti nebija ļoti augsta, tomēr pamazām papildu eksperta iesaiste kļuva par ikdienu nolēmumu sagatavošanā, ja bija nepieciešams pārskats par Eiropas Savienības normatīvā regulējuma vai Eiropas Savienības Tiesas, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņām.
Ilustrēšu ar 2015.gada nolēmuma piemēru, kurā Administratīvo lietu departaments lietā par prettiesiski pārvietota bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, no kuras tas aizvests, tieši norāda, ka Augstākā tiesa ir veikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras analīzi. Šajā nolēmumā, analizējot ne tikai kasācijas sūdzībā norādītos ECT nolēmums, bet paplašinot vērtējumu, Augstākā tiesa argumentēti vērtē bērna labāko interešu aizsardzības nodrošināšanu pārrobežu prettiesiskas aizvešanas gadījumā.
Šis piemērs zināmā mērā sasaucas ar nereti Eiropas Cilvēktiesību tiesas un, man zināms, tikai vienā gadījumā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos norādīto, ka šīs tiesas detalizēti veikušas nacionālo valstu normatīvā regulējuma vai tiesu prakses analīzi.
Tālāk jau ir interesants šīs analīzes statuss tiesu lietas materiālos. Eiropas Savienības Tiesa konsekventi norāda, ka iekšējie izpētes dokumenti ir daļa no tiesnešu apspriedes noslēpuma un tāpēc, lai arī būtu interesanti no salīdzinošo tiesību viedokļa – nav pieejams materiāls. Arī mūsu tiesā šī iekšējā materiālu izzināšana ir tiesneša argumentu formulēšanas jautājums – tā netiek atspoguļota nolēmumā, protams, ka arī lietas materiālos analīzes materiāls nenonāk.
Agrāk nereti tika norādīts uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu pieejamības problēmu valodā, kuru pārvalda tiesnesis. Tagad Augstākajā tiesā ar svešvalodas pārzinošu padomnieku un daļēji arī palīgu personālresursu ir panākts, ka tiesneša rīcībā ir ECT nolēmumu atziņas. Jāatzīst, ka, lai arī EST nolēmumi principā tiek publicēti visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, tomēr praktiski, lai būtu pārliecība par EST visas judikatūras pārbaudi, nolēmumu meklēšana jāveic franču valodā un arī pilnīgs pārskats par rezultātu būs pieejams tikai franču valodā.
Tomēr šī būtu atzīstama par ad hoc nodrošināšanu – tā neveido sistēmisku periodisku analīzi vispārējās izglītošanas nolūkos. Jautājums: vai tāda ir nepieciešama?
Jautājums tātad ir par nepieciešamību papildu vispārpieejamajai informācijai par Eiropas Savienības tiesību aktualitātēm vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas aktuālajiem nolēmumiem atsevišķi pārpublicēt šo informāciju. Te es saskatu zināmu dilemmu resursu izmantošanā – no vienas puses, būtiski, lai tiesneši un tiesas darbinieki tieši tiktu informēti par paplašinātā tiesību telpā notiekošo, jo tas var būt viņiem darbā nepieciešams, bet, no otras puses, varbūt labāk šo pieejamo resursu virzīt mērķtiecīgi un piesaistīt tikai tad, ja tas nepieciešams konkrētas lietas izspriešanā. Mana pieredze rāda, ka jebkurā gadījumā katrā individuālā lietā būs nepieciešams atkārtoti sagatavot pārskatu par Eiropas Savienības vai starptautisko tiesību dimensiju, tajā pašā laikā būtiski dot tiesnesim šo ieskatu, lai vispār rastos priekšstats par problēmjautājumiem. Iespējams, ka optimālais risinājums vēl meklējams, vismaz noteikti mūsu gadījumā. Pašreiz vairākos aspektos esam secinājuši, ka nepieciešami specializēti tiesu prakses apkopojumi par salīdzinoši šauru tiesību vai tiesu prakses jautājumu, lai maksimāli atvieglotu tiesību piemērotājam judikatūras atziņu atrašanu.
Mans secinājums, ka nacionālajai Augstākajai tiesai nav nepieciešams uzturēt darbinieku armiju, kas varētu specializēties vienā šaurā Eiropas Savienības vai starptautisko tiesību jautājumā. Atzīsim, ka Eiropas Savienības un starptautisko jautājumu loks ir kļuvis tik plašs, ka nav iespējams būt vienkārši par ekspertu šajās tiesībās. Tāpēc arī savas nodaļas padomniekiem man ir tikai viena prasība – prasme atrast, proti, tas sevī ietver spēju apzināt regulējuma līmeni – nacionālais, starptautiskais, Eiropas Savienības – spēju meklēt dažādās datubāzēs un spēju kodolīgi apkopot Eiropas Savienības Tiesas vai starptautisko tiesu praksi. Turklāt būtisks ir izglītošanas darbs – ikreiz izmantot iespēju tiesneša palīgam izskaidrot, kur ko var atrast. Tas būs papildu pienesums gan tiesneša palīga zināšanām, gan citā reizē atvieglos mūsu ikdienu, jo tiesneša palīgs pats pratīs atrast nepieciešamo.
(Juristu) sabiedrības informēšana
Gadus desmit atpakaļ tiesu atklātības mēraukla bija publiski pieejamie spriedumi. Tas bija laiks, kad interneta resursi kļuva par ikdienu. Šodien Eiropas Savienības tiesību telpā grūti pat iedomāties ikdienā publicēto nolēmumu skaitu. Nerunājot nemaz par katras valsts tiesu nolēmumu datubāzu apjomu. Manā skatījumā nevaram runāt par efektīviem mehānismiem vienotas tiesu prakses nodrošināšanā, ja mums nav pārskatāmu un uzticamu judikatūras atziņu vai nolēmumu katalogu. Valstu piedāvātie risinājumi ir visdažādākie. Paldies mūsu projekta partneruniversitātēm, kas devušas mums iespēju pāris minūtēs izlasīt apkopojumu par dažādajām pieejām vienotas tiesu prakses veicināšanā.
Kāpēc es saskatu judikatūras nodaļu būtisku pienesumu tiesu tiešajā komunikācijā ar sabiedrību, ja nenoliedzami šo komunikāciju nodrošina tiesu preses dienesti? Ne uz mirkli nemazinot preses dienestu pienesumu ikdienas komunikācijā ar sabiedrību tieši vai caur sabiedriskajiem medijiem, es gribētu uzsvērt, ka ilgtermiņa analītisku komunikāciju nodrošina tieši judikatūras analītiskie dienesti. Mūsu darbības fokusā parasti nav pats notikums, bet lietā secinātā nozīme tiesību piemērotājiem turpmāk.
Tikai paaugstinot informētības līmeni par atbilstošu tiesu praksi, mums izdodas veicināt procesuālo ekonomiju – nav nepieciešams pārsūdzēt nolēmumu, lai pārliecinātos par judikatūrā nostiprinātajām atziņām. Zemākas instances tiesas var norādīt atsauces uz Augstākās tiesas judikatūras atziņām, un attiecīgi salīdzinoši vienkāršotā procesā (kāds tas katrā valstī izvēlēts) iespējams veikt nolēmumu pārskatīšanu augstākās instances tiesā. Arī lietas dalībniekiem, ja tie izvēlas pārsūdzēt nolēmumu tā neatbilstības judikatūras atziņām dēļ, ir pārskatāmi pieejami argumenti.
Judikatūras atziņas nolēmumos
Šajā ziņā vērtīgi ir salīdzināt dažādu Augstāko tiesu izvēlētās nolēmumu sistematizācijas metodes un katalogus. Protams, nenoliedzama nozīme ir pieejamajam resursam datubāzes izstrādē, tomēr ļoti būtiska nozīme ir cilvēkam, kurš turpinās papildināt šo izveidoto datubāzi. No secinājumiem kopīgais būtu, ka tikai pieredzējis un strukturēti domājošs jurists ir spējīgs dot kvalitatīvu pienesumu. Interesants aspekts ir auditorija, proti, vai nolēmumu apstrādāts katalogs ir iekšējai tiesu (tiesnešu) vai arī sabiedrības lietošanai.
Ja esam vienisprātis, ka tiesu prakse ir tiesību avots, tad attiecībā uz Latviju – mūsu konstitūcija (Satversme) garantē ikviena tiesības zināt savas tiesības, attiecīgi arī tiesu prakses atziņu pieejamība ir tiesību uz taisnīgu tiesu aspekts.
Latvijas procesuālās tiesības un, cik man zināms, arī citu valstu tiesības atpazīst tādu jēdzienu kā nostiprinājusies judikatūra vienā vai citā jautājumā, kas ir pamats kasācijas tiesvedības atteikšanai. Šajā ziņā saskatāmas divas problēmas: kā šodien atpazīt nolēmumu, kurā Augstākā tiesa izveido judikatūru? Kā būt drošiem, ka šī judikatūra ir vispārpieejama?
Sāksim ar sarežģītāko – kā, izlasot ierindas nolēmumu, atpazīt, ka tajā ne tikai tiek atrisināts kāzuss un ne tikai tiek interpretēta piemērojamā norma, bet ka šo interpretāciju nākotnē atzīs par judikatūru. Nekā! Un tomēr – ļoti iespējams, ka tieši tādēļ, ka šāds nolēmums tiks iekļauts katalogā, tajā veiktā normas interpretācija varētu gūt tālāku apstiprinājumu praksē un kļūt par judikatūru.
Ja nu gadījumā sākotnējā nolēmumu apstrādē konkrētais nolēmums nav izpelnījies ievērību vai kā ne pārāk būtisks nav saņēmis akceptu īpašajai publicēšanai katalogos – tad mums pastāv iespēja judikatūras katalogus papildināt arī vēlāk, proti, ja kādā tiesas nolēmumā konstatējam, ka tiek izdarīta atsauce uz pastāvošu judikatūru, tad šo nolēmumu atziņas tiek ievietotas arī judikatūras katalogos.
Slēgto materiālu judikatūras atziņas
Latvijas normatīvais regulējums paredz pienākumu publicēt anonimizētus atklātās tiesas sēdēs pieņemtus nolēmumus. Parasti tiek runāts un lielākoties kritizēts anonimizācijas veids un jēga, tomēr šoreiz ne par to, bet par minētās normas otru aspektu, proti, par to, ka tikai atklātos tiesas procesos pieņemtie nolēmumi tiek publicēti. Tas rada vakuumu tiesu prakses atziņu pieejamībā noteiktu kategoriju lietās, pat it kā sadzīviskās – kā saskarsmes tiesību jautājumi, laulību šķiršana, līdz pavisam sensitīviem – kā dzimumnoziegumu joma. Tomēr arī visos nosauktajos un virknē nenosaukto, uz kuriem arī attiecas slēgto tiesas sēžu režīms, būtiski ir, ka judikatūras atziņas arī praktiski paliek nepieejamas.
Jāspēj rast risinājumu darīt zināmas judikatūras atziņas gan sabiedrībai pieejamos nolēmumos, gan arī no slēgtām tiesas sēdēm.
Nobeigums
Manuprāt, projekts ir bijis saturiski interesants. Tas nav devis kādu uzreiz novērtējamu rezultātu, bet tas mums katram iesaistītajam ļauj salīdzināt, izvērtēt un paņemt sev noderīgāko.
Ir tāda tradīcija, ka pēc kāzām tiek rīkotas arī kāzu gadskārtu svinības. Es labprāt piedalītos šī projekta rezultātu 3 vai 5 gadu jubilejas svinībās, kurās mēs savstarpēji varētu dalīties pieredzē labākās prakses pārņemšanā.
QR
