Ievads
Kad konferences organizētāji aicināja mani uzstāties, man tika paskaidrots, ka es tieku aicināta kā tiesnese, kas strādā apgabaltiesā un kura līdz ar to varētu runāt par šo tēmu tieši no zemākas instances tiesas skatu punkta, proti, daloties pieredzē par to, ko zemākas instances tiesnesis sagaida no komunikācijas ar Augstāko tiesu.
Es strādāju administratīvajā tiesā. Līdz ar to šis referāts būs galvenokārt balstīts uz manu kā administratīvās tiesas tiesneses pieredzi, kaut gan es mēģināju izzināt arī to kolēģu viedokļus, kas skata civillietas.
Atbilstoši Latviešu literārās valodas vārdnīcā norādītajam komunikācija ir sazināšanās, informācijas pārraide. Ja runājam par komunikāciju starp Augstāko tiesu un zemākas instances tiesām, manuprāt, var izdalīt divus lielus komunikācijas veidus. Pirmkārt, komunikācija caur nolēmumiem, kas ir galvenais veids, kā tiesas vispār komunicē. Taču komunikācija tiesu starpā notiek arī citos veidos.
1. Komunikācija caur nolēmumiem
Vispirms es runāšu par tiesu komunikāciju caur nolēmumiem. Šeit var izdalīt divus aspektus:
1) komunikācija konkrētās lietās un
2) komunikācija vispārīgi, proti, judikatūras kontekstā.
1.1. Komunikācija caur nolēmumiem konkrētās lietās
Ja runājam par komunikāciju caur nolēmumiem konkrētās lietās, tad, manuprāt, arī par šo jautājumu var runāt no vairākiem skatu punktiem. Pirmkārt, var runāt par to, ko no Augstākās tiesas nolēmuma sagaida tas tiesnesis vai tie tiesneši, kuri ir taisījuši to nolēmumu, kurš ir pārsūdzēts Augstākajā tiesā un kuru Augstākā tiesa vērtēs. Otrkārt, var runāt par to, ko no Augstākās tiesas nolēmuma sagaida tas tiesnesis, kuram šī lieta ir jāskata atkārtoti gadījumā, ja Augstākā tiesa atceļ zemākas instances tiesas nolēmumu.
Ja runājam par tiesnesi, kas ir taisījis Augstākajā tiesā pārsūdzēto nolēmumu, tad pirmā lieta, ko šis tiesnesis sagaida vai uz ko cer, ir skaidras atbildes uz problēmjautājumiem lietā. Tiesnesis, taisot nolēmumu, ir pētījis lietu, ir konstatējis problēmas, piedāvājis savus risinājumus un viņam, protams, gribētos zināt, ko par šiem jautājumiem domā Augstākā tiesa. Taču zemākas instances tiesas tiesnesis arī apzinās, ka tas tā ne vienmēr notiks. Tam ir objektīvi iemesli, jo tas ir atkarīgs no tā, vai visi procesa dalībnieki pārsūdzēs spriedumu, vai tikai kāds no tiem. Ja spriedumu pārsūdz tikai viens no procesa dalībniekiem, citam procesa dalībniekam aktuālie jautājumi var nemaz nenonākt Augstākās tiesas apspriešanā. Tāpat liela nozīme ir arī kasācijas sūdzības argumentiem, jo Augstākā tiesa, izskatot lietu, galvenokārt koncentrējas uz tiem. Līdz ar to var būt situācijas, kad zemākas instances tiesas tiesnesis nesaņem viņu interesējošās atbildes, bet šādos gadījumos nevar būt nekādi pārmetumi Augstākajai tiesai.
Ja skatāmies uz tiem gadījumiem, kad nolēmums tiek atcelts, tad zemākas instances tiesnesim būtu svarīgi saņemt skaidru norādi par to, kas tieši ir bijis nepareizi, lai turpmāk šis tiesnesis varētu izvairīties no līdzīgām kļūdām. Parasti Augstākās tiesas nolēmumos šādu norādi var atrast. Taču reizēm tomēr ir arī tādas situācijas, kad Augstākās tiesas nolēmumā nav pilnīgi skaidri pateikts, kas tieši ir bijis nepareizi. Piemēram, tiesnesis ir pamatojis savu nolēmumu ar kādu Augstākās tiesas nolēmumu, bet Augstākā tiesa šo zemākas instances tiesas nolēmumu atceļ, norādot, ka ir izlemts nepareizi. Tomēr Augstākās tiesas nolēmumā nav skaidri pateikts, vai zemākas instances tiesas tiesnesis nepareizi saprata Augstākās tiesas nolēmumu, kuru viņš izmantoja un uz kuru balstījās, vai arī ir notikusi atkāpšanās no šajā nolēmumā paustajām atziņām. Tādas situācijas ir un tās nav patīkamas, jo zemākas instances tiesas tiesnesim tad ir jādomā par to, ka nākotnē viņam var nākties izskatīt līdzīgu lietu un nav skaidrs, kā šādā situācijā lemt. Proti, nav skaidrs, vai attiecīgais Augstākās tiesas nolēmums turpmāk vispār nav izmantojams līdzīgu lietu izskatīšanā, vai arī ir jācenšas to labāk izprast, lai arī turpmāk varētu uz to atsaukties. Protams, ikvienam tiesnesim kā profesionālim pašam ir jāpieņem lēmums un jāizšķiras par to, kāds būtu juridiski pareizais risinājums konkrētā gadījumā, bet tomēr, lai varētu mazināt Augstākās tiesas atcelto nolēmumu skaitu, ir nepieciešams saprast, ko tieši Augstākā tiesa konkrētajā gadījumā domāja.
Ja skatāmies no to tiesnešu puses, kuriem pēc atcelšanas ir jāskata lieta, tad tiesnesis šādā situācijā sagaida skaidras un pārdomātas norādes par to, kas lietā ir jādara.
Runājot par šo aspektu, svarīgi ir arī minēt to kontekstu, kādā tiesnesis par šiem jautājumiem domā. Proti, Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmajā daļā, Civilprocesa likuma 476.panta pirmajā daļā un Kriminālprocesa likuma 589.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka tiesību normas interpretācija, kas ir izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna. Tiesneši parasti respektē Augstākās tiesas teikto, jo saprot nepieciešamību pēc tā, lai tiesas pozīcija vienā konkrētā lietā būtu konsekventa. Tas neveicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām, ja zemākas instances tiesa izlemtu pretēji Augstākas tiesas norādītajam. Zemākas instances tiesu tiesneši to apzinās, un tādēļ, lai rīkotos pretēji tam, ko Augstākā tiesa ir teikusi, ir jābūt tiešām būtiskiem iemesliem.
Ja skatāmies precīzāk uz tiem aspektiem, kas ir svarīgi zemākas instances tiesas tiesnesim, atkārtoti skatot lietu, tad neapšaubāmi viena lieta ir skaidra tiesību normas interpretācija, lai tālākā lietas izskatīšanas gaitā nerodas problēmas ar šīs normas piemērošanu – lai nav nekas pārprotams šajā interpretācijā, lai šī interpretācija ir saskaņota un sader ar citām lietā piemērojamām normām.
Tāpat ir svarīgi, lai izteiktie secinājumi ir pārdomāti no tāda aspekta, ka, izskatot lietu no jauna, nerodas nepieciešamība lemt vai rīkoties pretēji Augstākās tiesas teiktajam. Ir situācijas, kad tā tas notiek, jo tajā brīdī, kad Augstākā tiesa šo jautājumu skata, visi lietas izlemšanai būtiskie jautājumi vēl nav noskaidroti, un tie tiek noskaidroti tikai vēlāk, otrreiz skatot lietu zemākas instances tiesā, un tie parāda lietu citā gaismā. Taču, runājot par šiem pārdomātajiem secinājumiem, zemākas instances tiesu tiesnešu gaidas ir zināmā mērā pretrunīgas, jo, no vienas puses, zemākas instances tiesas tiesneši bieži vien grib saņemt skaidrus un precīzus norādījumus, kas atceltajā nolēmumā ir bijis nepareizi un kā būtu jārīkojas tālāk. No otras puses, šādi pārāk konkrēti norādījumi var novest pie tā, ka Augstākā tiesa ir izdarījusi konkrētu secinājumu par kādu lietas aspektu, bet, izskatot lietu atkārtoti un noskaidrojot vēl jaunus apstākļus, jāsecina, ka šis secinājums īsti neatbilst jau noskaidrotajiem apstākļiem. Nonākot šādā situācijā, kad ir acīmredzami skaidrs, ka, zinot visus lietas apstākļus, Augstākā tiesa būtu lēmusi citādi, tiesnesis var lemt atšķirīgi no tā, ko Augstākā tiesa norādījusi, jo tādējādi šī problēma tiek atrisināta jau zemākas instances tiesā un tiek veicināta ātrāka sprieduma stāšanās spēkā, Augstākajai tiesai vēlāk atstājot jauno nolēmumu negrozītu. Taču sabiedrības acīs tas neizskatās labi un neveicina sabiedrības uzticēšanos tiesām un tiesu kompetencei.
Ja Augstākā tiesa dod norādes par apstākļu noskaidrošanu, tad tiesnesim, kas skata lietu no jauna, ir svarīgi, lai tās būtu izpildāmas. Reizēm gadās tā, ka Augstākās tiesas nolēmumā ir vispārīga norāde, ka lietā ir vēl jānoskaidro apstākļi. Taču nav īsti skaidrs, ko darīt, kādā veidā šāda veida informāciju vispār varētu iegūt. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad vienīgais veids, kā nepieciešamo informāciju varētu iegūt, ir saukt liecinieku. Taču, ja lieta attiecas uz desmit gadus veciem notikumiem, tad prasīt cilvēkam detalizētu liecību par desmit gadus veciem notikumiem nav sevišķi lietderīgi, jo ir maz ticams, ka cilvēks pēc tik ilga laika perioda attiecīgos notikumus tiešām var atcerēties. Arī cilvēkiem, kuri šādā situācijā tiek saukti par lieciniekiem, rodas iespaids, ka tiesas nav saprātīgas, iedomājoties, ka cilvēks varēs kaut ko detalizēti pastāstīt pēc tik ilga laika.
Tāpat ir svarīgi, lai Augstākā tiesa, izskatot lietu, konstatētu visas potenciālās problēmas, kuras konkrētajā brīdī ir iespējams konstatēt, lai nebūtu tā, ka vienā reizē spriedums tiek atcelts viena iemesla dēļ, tad lieta tiek izskatīta no jauna, un otrā reizē ir cits iemesls sprieduma atcelšanai, kaut gan tas bija pamanāms, arī izskatot lietu Augstākajā tiesā pirmajā reizē. Protams, visu problēmu konstatēšana pirmajā reizē nav iespējama vienmēr, jo būs arī tādas lietas, kur problēma var atklāties tikai un vienīgi otrajā reizē un pirmajā reizē tādu vispār nebija iespējams konstatēt, jo tā vēl nepastāvēja.
Mana pieredze liecina, ka Latvijā nav būtisku problēmu saistībā ar Augstākās tiesas un zemākas instances tiesu komunikāciju konkrētās lietās. Tas, protams, nenozīmē, ka viss ir ideāli. Arī Augstākajā tiesā strādājošie tiesneši ir tikai cilvēki, un tas nozīmē, ka vienmēr ir kaut kas, ko var izdarīt vēl labāk. Taču kopumā, manuprāt, nav pamata runāt par būtiskām problēmām šajā aspektā, jo Augstākā tiesa parasti šīs zemākās instances tiesas tiesnešu gaidas apzinās un izprot.
1.2. Komunikācija judikatūras kontekstā
Ja runājam par Augstākās tiesas komunikāciju ar zemākas instances tiesām caur nolēmumiem vispārīgi, proti, judikatūras kontekstā, tad jāatzīmē, ka no tiesiskās vienlīdzības principa un no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet, ka tiesām ir pienākums ņemt vērā to, kas ir spriests līdzīgās lietās iepriekš. Kā Augstākā tiesa ir norādījusi tās 2015.gada 6.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-482/2015, „ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos”.
Tajā pašā laikā nevar aizmirst par tiesneša neatkarību, kas dod tiesnesim tiesības lemt atšķirīgi, atbilstoši to pamatojot. Augstākā tiesa jau iepriekšminētajā spriedumā uzsvēra, ka „gadījumā, ja tiesa, kas izskata agrāk izspriestai lietai līdzīgu lietu, nonāk pie citiem secinājumiem, tiesiskās vienlīdzības princips prasa, lai tiesa katrā ziņā tiesas spriedumā ietvertu apsvērumus, kādēļ rezultāts šajā lietā ir atšķirīgs. Pat ja vienīgais iemesls ir tas, ka tiesa nevar pievienoties cita tiesas sastāva vērtējumam, tiesai ar attiecīgu argumentāciju tas ir jāatspoguļo spriedumā. Procesa dalībniekiem ir jātop redzamam, ka tiesas spriedums, kaut arī atšķirīgs, nav patvaļīgs, un ka tiesa spēj pamatot savu atšķirīgo viedokli.”
Līdz ar to runājot par to, ko zemākas instances tiesas tiesneši sagaida no Augstākās tiesas nolēmumiem judikatūras kontekstā, kā pirmā lieta ir jāmin skaidra un pārliecinoša tiesību normu interpretācija, pēc iespējas atbildot uz visiem pretargumentiem, lai būtu pārliecība, ka nav vēl kādi papildu aspekti, ko Augstākā tiesa nav ņēmusi vērā un kas varētu būt pamats judikatūras maiņai. Tādēļ zemākas instances tiesas tiesneši ir ieinteresēti maksimāli kvalitatīvos Augstākās tiesas nolēmumos, kur ir apsvērti argumenti gan par labu konkrētam risinājumam, gan arī iespējamās iebildes pret konkrēto risinājumu.
Tāpat ir svarīga vienveidīga Augstākās tiesas prakse, jo zemākas instances tiesas tiesnesim ir ļoti grūti sagatavot kvalitatīvu nolēmumu, ja par līdzīgiem jautājumiem Augstākajai tiesai ir atšķirīgas atziņas. Tādēļ gadījumos, kad Augstākā tiesa pauž no līdzšinējās prakses atšķirīgas atziņas, ir ļoti svarīga norāde nolēmumā, vai ir notikusi pilnīga judikatūras maiņa konkrētajā jautājumā, vai arī tā ir tikai atkāpe no tās, ņemot vērā specifiskos konkrētās lietas apstākļus. Manuprāt, Augstākā tiesa šajā ziņā var būt pozitīvs piemērs arī citu valstu tiesām, jo Augstākā tiesa parasti norāda to, ka ir notikusi judikatūras maiņa gan pašā nolēmuma tekstā, gan nolēmuma virsrakstā, to publicējot Augstākās tiesas mājaslapā. Jāatzīst, ka šādas skaidras norādes man ir ļoti noderīgas gan kā tiesnesei, gan kā docētājai Latvijas Universitātē.
Runājot par judikatūru, vēlos nedaudz izteikties arī par komunikāciju otrā virzienā, proti, par zemākas instances tiesas tiesneša signāliem un ziņām Augstākajai tiesai. Kā jau minēju, zemākas instances tiesai ir tiesības nepiekrist Augstākās tiesas sniegtajai tiesību normu interpretācijai un attiecīgi paust atšķirīgu viedokli, to pamatojot un varbūt arī mēģinot pārliecināt Augstāko tiesu mainīt judikatūru kādā jautājumā. Tas ir iespējams, un reizēm arī ir tāda komunikācija tiešā veidā, kad zemākas instances tiesa norāda savā nolēmumā, kādēļ tā nepiekrīt Augstākās tiesas lemtajam. Tomēr Latvijā ir arī vairāki interesanti gadījumi, kad mēģinājums panākt judikatūras maiņu nenotiek tiešā veidā, norādot to Augstākajai tiesai, bet gan caur Satversmes tiesu. Administratīvo tiesu praksē ir bijuši vismaz trīs gadījumi, kur Augstākā tiesa ir paudusi savu pozīciju par noteiktu jautājumu, apgabaltiesa tai nav piekritusi, un lai šo problēmu atrisinātu, apgabaltiesa ir vērsusies Satversmes tiesā ar pieteikumu par konkrētās normas neatbilstību Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 4.janvāra spriedumu lietā Nr.2004-16-01, 2010.gada 11.jūnija spriedumu lietā Nr.2010-11-01 un 2011.gada 13.decembra spriedumu lietā Nr.2011-15-01). Šajos gadījumos Satversmes tiesa ir piekritusi apgabaltiesai, un tādā veidā ir panākta judikatūras maiņa.
2. Cita veida komunikācija
Es minēju vairākas lietas, ko zemākas instances tiesas tiesnesis sagaida no Augstākās tiesas nolēmumiem. Protams, Augstākās tiesas tiesneši šīs gaidas izprot un cenšas tās apmierināt. Tomēr cilvēku uztvere ir dažāda un dažādi cilvēki vienu un to pašu rakstīto tekstu var saprast dažādi. Tāpēc ļoti nozīmīga ir iespēja komunicēt ne tikai caur nolēmumiem, bet komunicēt arī citā veidā – tiekoties, runājot klātienē. Zemākas instances tiesas tiesneši parasti augstu novērtē to, ka Augstākās tiesas tiesneši piedalās mācībās gan kā lektori, gan kā vienkārši mācību dalībnieki, jo tas ļauj veidoties diskusijai klātienē par dažādiem aktuāliem jautājumiem. Jāatzīst, ka Latvijā šajā ziņā ir viena problēma. Proti, problēmu rada tas, kā ir organizēta tiesu sistēma, jo mācības rajona tiesām un apgabaltiesām nodrošina Tiesu administrācija, visbiežāk Latvijas Tiesnešu mācību centrā, savukārt Augstākā tiesa administrē sevi pati un arī mācības organizē pati. Līdz ar to Augstākās tiesas tiesnešiem nav tādās pašas iespējas kā rajonu un apgabaltiesu tiesnešiem piedalīties Tiesu administrācijas nodrošinātajās mācības, savukārt rajonu tiesu un apgabaltiesu tiesneši vispār netiek aicināti uz Augstākās tiesas organizētajām mācībām. Līdz ar to mācības ne vienmēr dod pietiekamu iespēju tikties un klātienē diskutēt par tiesnešiem nozīmīgiem tiesību jautājumiem.
Tāpēc ir svarīgi, lai tiesnešiem būtu iespēja tikties arī speciālās diskusijās. Piemēram, administratīvās tiesas ir darījušas tā, ka parasti visu trīs instanču tiesas reizi gadā vienojas par visu tiesnešu tikšanos, kurā tiek pārrunāti dažādi problemātiski jautājumi. Šādas tikšanās ir svarīgas, jo ir, piemēram, arī tādi procesuāli jautājumi, kuri netiek risināti nolēmumos, bet tiesu prakse tajos ir atšķirīga. Tikšanās ir iespēja pārrunāt šādus procesuālus jautājumus klātienē un mēģināt vienoties par vienveidīgu pieeju. Tāpat šādās diskusijās ir iespējams uzdot precizējošus jautājumus par kādām judikatūras atziņām. Tāpat jāņem vērā, ka šādā veidā reizēm kādu problēmu var atrisināt daudz ātrāk nekā tad, ja tā tiek risināta nolēmumos un līdz ar to ir jāgaida, kad tiks pabeigta lietas izskatīšana augstākā instancē.
Pēdējā lieta par cita veida komunikāciju, ko es gribētu minēt, ir tas, ka nepietiekama savstarpējā komunikācija starp dažādu līmeņu tiesām nav mums pilnvērtīgi ļāvusi izmantot ideju par pilotspriedumiem. Ideja par pilotspriedumiem Latvijā tika aizgūta no Eiropas Cilvēktiesību tiesas. Pilotspriedumi ir vērsti uz situācijām, kad tiesā ienāk liels skaits līdzīgu vai vienveidīgu lietu. Šādā gadījumā varētu rīkoties tādējādi, ka viena vai divas no šīm vienādajām lietām tiek izskatītās ātrāk, ārpus kārtas visās instancēs. Tikai tad, kad ir sagaidīts Augstākās tiesas nolēmums šajās lietās, tiek uzsākta pārējo lietu skatīšana zemākas instances tiesās. Šāda procedūra var mazināt pārsūdzēto nolēmumu skaitu, jo, skatot pārējās lietas, procesa dalībniekiem jau ir skaidra Augstākās tiesas pozīcija attiecīgajā jautājumā un tādēļ viņi varētu neizvēlēties pārsūdzēt Augstākās tiesas pozīcijai atbilstošus rajona tiesas vai apgabaltiesas spriedumus. Šāda procedūra arī samazinātu atcelto nolēmumu skaitu. Pat tad, ja procesa dalībnieks izvēlas pārsūdzēt Augstākās tiesas pozīcijai atbilstošu nolēmumu, visticamāk, augstākas instances tiesa atstās pārsūdzēto nolēmumu negrozītu. Samazinoties atcelto nolēmumu skaitam, samazinās arī tiesas noslodze.
Kāpēc šī ir neizmantotā iespēja? Apmēram 2011.gadā radās ideja, ka šādu procedūru varētu iekļaut Administratīvā procesa likumā, nosakot, ka dažas lietas tiek virzītas izskatīšanai ātrāk un pārējās vienveidīgās lietas gaida šo lietu izskatīšanas rezultātu. Taču Saeimā šī ideja netika atbalstīta. Tiesas šīs idejas neatbalstīšanu neuzskatīja par lielu problēmu, jo secināja, ka principā šādā gadījumā var iztikt arī bez speciāla regulējuma likumā. Tiesas lietu sadales plānā var noteikt, kādēļ kāda lieta ir izskatāma ārpus kārtas, un dažas tiesas jau ir norādījušas, ka ārpus kārtas izskata ne tikai lietas, kas skar, piemēram, bērna tiesības vai darba tiesiskās attiecības, bet arī citas lietas, ja tam ir pamatoti iemesli. Ieguvumi no pilotsprieduma procedūras varētu būt šāds pamatots iemesls, kāpēc atkāpties no lietu skatīšanas ierastajā hronoloģiskajā secībā, kad noteicošais ir datums, kad lieta tiesā ir saņemta. Līdz ar to šī ideja ir īstenojama, arī negrozot likumu. Tomēr diemžēl vismaz administratīvo tiesu praksē to tā īsti veiksmīgi nav izdevies realizēt. Man pašai nāk prātā vismaz divas vai trīs vienveidīgu lietu grupas pēdējo piecu gadu laikā, kur šāda procedūra būtu bijusi noderīga. Šajā jautājumā galvenajai iniciatīvai ir jānāk no zemākas instances tiesām, galvenokārt – no pirmās instances tiesas, kura pirmā var identificēt šādas lietas. Šādā gadījumā ir nepieciešama vienošanās starp visu līmeņu tiesām par to, kā dot skaidru signālu augstākas instances tiesai par šīs procedūras piemērošanas nepieciešamību. Taču tas noteikti ir atrisināms jautājums, un tas būtu viens labs piemērs, kad tiesu savstarpējās komunikācijas uzlabošana varētu palīdzēt mazināt tiesu noslodzi un sekmēt lietu ātrāku izskatīšanu.
QR
