Sabiedrība un tiesa: sarunāties vai norobežoties?

Par problēmām tiesu komunikācijā

Vēl joprojām Latvijas tiesu sistēma saskaras ar dažādām problēmām, tostarp ar salīdzinoši zemu uzticēšanos tiesām, ko nenoliedzami ietekmē arī tiesas un sabiedrības neprasme komunicēt.

Sabiedrībai ir niecīgas zināšanas gan par valsts funkcionēšanu, gan par tiesu darbu un tās uzdevumu. Skolā neiemāca, kā funkcionē valsts un kā sabiedrība pārvalda valsti. Šis izpratnes trūkums noved pie pārliecības, ka, lūk, tur tie politiķi, tiesneši kaut ko dara, lobisti kaut ko ietekmē, bet mēs, tas ir – sabiedrība, neko nevaram ietekmēt.

Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībai būtu izpratne par to, kas ir tiesas un kā tiesas darbojas. Kā departamenta priekšsēdētāja bieži saņemu arī juristu sūdzības, kurās tiek prasīts, lai Augstākās tiesas priekšsēdētājs kaut ko dara konkrētā lietā. Bet ne Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ne citas tiesas priekšsēdētājs, ne kāda amatpersona nekādā veidā nevar iejaukties tiesneša darbā.

Tiesām trūkst prasmes vienkārši skaidrot savus argumentus, trūkst izpratnes par savu uzdevumu un lomu, kā arī izpratnes par mediju darbu. Tiesas nenovērtē, ka pirmo iespaidu rada tieši ar savu uzvedību un rīcību tiesas zālē. Tiesneša rīcība un attieksme rada priekšstatu gan par konkrēto tiesnesi, gan par visu tiesu sistēmu. Tiesneša pienākums ir rīkoties tā, lai veicinātu un nostiprinātu sabiedrības uzticēšanos tiesai.

Otrs mūsu profesionālais aspekts ir tiesas nolēmumi – kādus tos rakstām. Vai cienām savus klientus un rakstām saprotami un skaidri? Tā, lai procesa dalībnieki spētu izsekot tiesneša domai un saprast, kāpēc lieta ir izlemta tieši tā, kā tā ir izlemta.

Medijiem trūkst izpratnes par tiesu darbu un nav vēlmes izprast to. Medijus parasti interesē sensācijas, nevis objektīvi fakti.

Ņemot visu minēto vērā un ne tikai to, diskusija gan par tiesu darbu, gan par tiesu spriedumiem, gan par tiesu, sabiedrības un mediju savstarpējo izpratni ir vitāli nepieciešama.

Par tiesnešiem sociālajos tīklos un spriedumu skaidrošanu

Ņemot vērā, ka daļa sabiedrības, jo īpaši jaunieši, komunicē tikai sociālajos tīklos, tiesām vajadzētu izmantot sociālos tīklus, lai informētu sabiedrību par savu darbu.

Ja tiesā ir lietas, kas interesē sabiedrību, būtu atbalstāms, ka, pasludinot saīsināto spriedumu, tiek sagatavota ziņa sabiedrībai, kādi ir galvenie argumenti šādam lietas rezultātam. Turklāt ziņai būtu jābūt nevis juridiski noslīpētā valodā, bet saprotamā jeb tā saucamajā vieglajā valodā. Protams, tiesnesim nav jāskaidro, kādas bijušas viņa iekšējās sajūtas, izspriežot konkrēto lietu. Ja kādam no procesa dalībniekiem ir neapgāžami pierādījumi vai arī tādu nav, lai arī kādas būtu tiesneša iekšējās sajūtas, tiesnesim jāvērtē pierādījumi.

Par tiesas nolēmumu anonimizāciju un saprotamību

Diskusijā izskanēja jautājums par tiesas nolēmumu anonimizāciju. Piekrītu, ka šobrīd anonimizācija ir pārspīlēta, dažkārt pat absurda. Diemžēl, tiesnešiem šajā jautājumā ir maza ietekme. Tas ir likumdevēja jautājums. Protams, dati par personas veselības stāvokli, dati, kas attiecas uz bērnu, ir jāanonimizē, bet, piemēram, digitālās televīzijas lietā sabiedrība zina iesaistītās personas un dažādi jautājumi saistībā ar šo lietu jau ir plaši apspriesti. Līdz ar to šāda sprieduma anonimizācija ir visai dīvaina.

Sprieduma īsums vai garums nav pašmērķis. Svarīgi, lai spriedums būtu saprotams gan procesa dalībniekiem, gan interesentiem. Meklējot iespēju padarīt spriedumu pēc iespējas saprotamāku, departamentā esam domājuši par iespēju sprieduma beigās rakstīt apkopojošu rindkopu, kurā ļoti īsi un pēc iespējas vienkāršā valodā ierakstītu, kāpēc lieta izlemta tieši tā.

Par rakstveida procesiem kā apdraudējumu tiesas uzticamībai

Mutvārdu process ir viena no ļoti svarīgām procesa dalībnieka procesuālajām garantijām. Procesa dalībniekam vismaz vienā instancē ir jābūt iespējai paust savus argumentus un viedokli mutvārdu procesā.

Ja lieta pirmajā instancē nav skatīta mutvārdu procesā un procesa dalībnieks lūdz apelācijas instances tiesai izskatīt lietu mutvārdu procesā, tad apelācijas instances tiesai būtu jārespektē šāds lūgums.

Procesa dalībniekam ir jābūt iespējai vienā instancē īstenot šo procesuālo tiesību uz mutvārdu procesu.

Par tiesneša objektivitāti pēc kritikas

Tiesā ir jārisina konkrētas lietas. Tas nav patiess tiesnesis, kas ietekmējas no kritikas un pēc tam tiesas sēdē „pārmāca” kritiku izteikušo advokātu vai lemj pretēji likumam, lai atriebtos advokātam par kritiku. Augstākajā tiesā neesmu dzirdējusi pat mājienus vai pārdomas, ka, lūk, tas advokāts „Jurista Vārdā” uzrakstījis kritisku rakstu vai kritiski izteicies Twiterī, nu mēs viņu nākamajā tiesas lietā atcerēsimies.

Tas nav tikai attiecībā uz advokātiem. Ir cilvēki, kas tiesu izmanto kā izklaides objektu – viņi raksta un sūdzas par jebko. Parasti tās ir tā saucamās „tukšās lietas”, kurās nav pat īsti tiesību jautājuma, bet kuru izpētīšana un sagatavošana tomēr aizņem laiku. Ja raugās gada griezumā, tad šādas lietas nodrošina viena tiesneša gada slodzi. Turklāt šo „tukšo lietu” iniciatori mēdz apvainot tiesu, apsaukāt tiesnešus dažādos vārdos. Bet tiesnešiem pat šajos gadījumos jāspēj norobežoties un jāskata konkrēts kāzuss šā pieteicēja lietā, absolūti neietekmējoties, kā šis prasītājs tiesnesi ir apvainojis.

Argumentēta kritika par tiesas rīcību un spriedumiem ir vajadzīga. Šajā ziņā advokātiem, bet īpaši tiesību zinātniekiem būtu jābūt aktīvākiem.

Diskusijas videoieraksts pieejams portālā juristavards.lv