Slēptā lobēšana un likumdevēja griba

Ievads

Lobēšana ir apzināta un sistemātiska komunikācija ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām) nolūkā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai.

Lobēšana kā viens no lēmuma pieņemšanas procesa elementiem ir atbalstāma un veicināma. Tiesiska lobēšana veicina kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu un tā tiek atzīta kā demokrātiskas sistēmas sastāvdaļa. Lobēšanā ir jāievēro vairāki lobēšanas pamatprincipi, tostarp lobēšanas caurskatāmība un atklātums. Visiem lobētājiem ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām un iespējām iesaistīties komunikācijā ar lēmuma pieņēmējiem, piemēram, tiesību normu apspriešanā atbildīgajās komisijās vai darba grupās.

Lai gan tiek atzīts, ka lobēšana ir atbalstāma un veicināma, Latvijas gadījumā ir jāpārvar zināma sabiedrības neuzticība lobismam. Latvijas sabiedrībai, plaši saskaroties ar slēpto lobēšanu, termini lobēšana un lobists ir ieguvuši negatīvu nokrāsu. Līdz ar to Latvijā būtu jāpieliek zināmas pūles, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tiesiska un atklāta lobēšana ir viens no kvalitatīva lēmuma pieņemšanas elementiem.

Lobēšanas tiesiskais regulējums

Lobēšanas regulējuma galvenais mērķis ir palielināt lobēšanas atklātību un veicināt sabiedrības pārliecību, ka lēmumu pieņemšanas process ir brīvs no prettiesiskas ietekmes. Informācijas apmaiņai un lobētāju komunikācijai ar lēmuma pieņēmējiem ir jānotiek atklāti, lai arī citas interešu grupas var izteikt savu viedokli un būtu informētas par saņemtajiem priekšlikumiem. Jauns, plašāks lobēšanas regulējums ar laiku varētu mazināt aizdomu ēnu, ka lēmumi tiek pieņemti, neievērojot sabiedrības intereses.

Esošais tiesiskais regulējums iezīmē robežlīniju starp lobēšanu un neatļautu valsts amatpersonu ietekmēšanu, kā arī paredz pienākumu sniegt noteiktu informāciju, piemēram, normatīvo aktu anotācijā norādīt, ar ko notikušas konsultācijas. Tomēr tas drīzāk vērtējams kā lobēšanas reglamentācijas minimālais ietvars, kas acīmredzami ir nepietiekams, lai veidotu sabiedrībā labvēlīgu izpratni par lobēšanas būtību. Diemžēl Latvijas sabiedrība šobrīd vēl nav nobriedusi līdz tādam līmenim, lai lobēšana notiktu saskaņā ar godaprātu, respektīvi, lai netiktu lobētas tādas privātpersonu intereses, kuras kopumā neatbilst sabiedrības interesēm. Šobrīd esošais minimālais regulējums nenodrošina sabiedrības interešu ievērošanu. Tāpēc būtu nepieciešams pieņemt detalizētu lobēšanas regulējumu.

Jau 2004.gadā Ministru kabineta apstiprinātajā „Korupcijas novēršanas un apkarošanas programmā 2004.–2008.gadam” tika apzināta nepieciešamība izstrādāt koncepciju par lobēšanas tiesiskā regulējuma pilnveidošanu. Līdz šim ir tikušas izstrādātas trīs koncepcijas attiecībā uz lobēšanas regulējuma nepieciešamību. Pirmā tika apstiprināta ar Ministru kabineta 2008.gada 28.jūlija rīkojumu Nr.435 „Par koncepciju „Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā””, taču minētā rīkojuma izpildes gaitā tika konstatēts, ka to nav iespējams izpildīt bez papildu finansējuma, tāpēc Ministru kabinets uzdeva Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam izstrādāt citu koncepciju. Otrā koncepcija neizturēja ieinteresēto institūciju kritiku un netika virzīta uz Ministru kabinetu, bet tās vietā tika izstrādāta vēl viena koncepcija. Tā tika apstiprināta ar Ministru kabineta 2011.gada 12.decembra rīkojumu Nr.647 „Par koncepciju „Publiskās pieejamības nodrošināšana informācijai par lobētājiem””. Apstiprinot minēto koncepciju, Ministru kabinets atbalstīja Lobēšanas likuma izstrādi, kurā tiktu definēta lobēšana un noteikta lobētāju atklātība.

Lobēšanas atklātības likums tika izstrādāts un 2014.gadā virzīts izskatīšanai Ministru kabineta komitejā. Taču Ministru kabineta komiteja neatbalstīja likumprojekta tālāku virzību izskatīšanai Ministru kabinetā. Šāds lēmums tika pamatots ar to, ka likumprojekta normas dublē vairākas citas spēkā esošu likumu normas (piemēram, likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, Iesniegumu likuma, Informācijas atklātības likuma), rada papildu administratīvo slogu, kā arī neparedz likuma normu ievērošanas kontroles mehānismu. Vienlaikus Ministru kabineta komiteja atzina, ka spēkā esošajos normatīvajos aktos nav noteikta lobēšanas definīcija un vienotas prasības lobēšanai, tāpēc izvērtējama iespēja likumprojektā ietverto regulējumu iestrādāt spēkā esošajos normatīvajos aktos.

Izstrādātais likumprojekts tika prezentēts arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Korupcijas novēršanas apakškomisijā. Likuma izstrādātāji skaidroja komisijai, kādi mērķi tiks sasniegti, pieņemot minēto likumu. Tomēr Saeimas deputāti neuzņēmās iniciatīvu virzīt sagatavoto likumprojektu pieņemšanai Saeimā.

Slēptās lobēšanas negatīvā ietekme

Kā jau iepriekš minēts, tiesiska lobēšana veicina kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu. Vairums lobētāju nešaubīgi uzskata, ka viņu intereses un vēlmes ir vislabākās un pareizākās, taču lobētāju mērķis ne vienmēr sakrīt ar plašākas sabiedrības interesēm.

Tiesas ikdiena ir, risinot tiesiskos strīdus, piemērot tiesību normas. Lai saprastu, vai attiecīgā tiesību norma ir piemērojama konkrētajam gadījumam, tiesai nākas padziļināti pētīt konkrētās tiesību normas tapšanas procesu. Likumdevēja gribas noskaidrošanas procesā tiesa pēta gan Saeimas stenogrammas, gan Saeimas komisijas sēžu materiālus, gan citus likumprojektu izstrādes materiālus, piemēram, likuma izstrādes darba grupas materiālus. Šajā izpētes procesā atklājas vairākas problēmas.

Dažkārt likumprojekta apspriešanā un likumprojektā iekļautās tiesību normas teksta izstrādē aktīvi piedalās atsevišķu nevalstisko organizāciju (asociāciju, biedrību) vai komersantu pārstāvji, eksperti u.c. lobisti. Nereti šie pārstāvji jeb lobisti pauž vienas konkrētas grupas intereses, savukārt citi attiecīgās nozares pārstāvji, kuriem varētu būt atšķirīgas intereses, netiek uzklausīti. Līdz ar to netiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas konkrētās nozares dažādu interešu grupu pārstāvjiem paust savu viedokli tiesību normas izstrādes gaitā.

Otra problēma, kas mēdz izkristalizēties, pētot konkrētas tiesību normas apspriešanas gaitu, ir lēmumu pieņēmēju pārāk nekritiska attieksme pret lobistu pausto viedokli. Lēmumu pieņēmēji paši nav iedziļinājušies konkrētajā jautājumā un līdz ar to nespēj paust argumentētu nostāju par labu vienam vai otram risinājumam. Šādā situācijā normas redakcija reizēm ir atkarīga no konkrētā lobista daiļrunības, nevis juridiskiem argumentiem, kas rezultātā var novest pie visai apšaubāmiem risinājumiem no tiesiskā viedokļa.

Trešā problēma, kuru nevar nepieminēt. Nereti no likuma teksta ir acīmredzams, ka tas nodrošina kādas plašākas vai šaurākas grupas intereses, taču nevienā likumprojekta izstrādes materiālā atklāti neparādās šo interešu paudējs. Turklāt vēl par attiecīgo normu tiek nobalsots vispār bez diskusijām. Tiesas kā tiesību normu piemērotājas, kuru uzdevums ir noskaidrot likumdevēja gribu, tādējādi atduras pret informācijas un diskusijas vakuumu attiecībā uz to, kādas intereses ir bijušas konkrētās tiesību normas izstrādes un pieņemšanas pamatā.

Noslēgumā

Slēptā lobēšana, kas Latvijā ir izplatīta, ir nodarījusi lielu ļaunumu valstij. Lai gan neuzticēšanos valsts varai veido daudzu elementu kopums, viens no šiem elementiem ir arī slēptā lobēšana. Sabiedrībā ir diezgan izplatīts viedoklis, ka parasti likumi tiek pieņemti kādas šauras grupas interesēs, nevis sabiedrības interesēs. Tātad ir radīts priekšstats, ka lēmumu pieņēmēji – Saeima, Ministru kabinets – nedarbojas sabiedrības interesēs. Pasaules Bankas eksperti 2000. un 2003.gadā, analizējot korupciju pārejas ekonomikas valstīs, secināja, ka tolaik Latvijā vairāk nekā citās Austrumeiropas valstīs bija vērojamas tā dēvētās valsts sagrābšanas pazīmes, proti, darbības, ko gan valsts, gan privātajā sektorā veic atsevišķi indivīdi, grupas vai komercsabiedrības, lai ietekmētu likumu, noteikumu, rīkojumu un valdības politikas veidošanu savā labā, kā rezultātā notiek prettiesiska un slēpta privātā labuma nodrošināšana atsevišķām valsts amatpersonām.

Slēptais lobisms īpaši spilgti parādās likumu izstrādes procesā nozarēs, kurās ir iespējami nozīmīgi valsts pasūtījumi privātajam sektoram. Šajos likumos mēdz parādīties neizskaidrojamas tiesību normas, kuras nepārprotami nodrošina labumu vai priekšrocību šaurai personu grupai. Tie ir gadījumi, kad nevar runāt pat par slēptu lobismu, bet drīzāk uz tiem būtu attiecināms pēdējā laikā samērā bieži lietotais termins valsts nozagšana.

Tādējādi jāatzīmē, ka lobēšanas atklātības trūkums ir problēma, kas būtiski ietekmē visus valsts iedzīvotājus, kam jāievēro, iespējams, slēptu lobistu ietekmē un viņu interesēs pieņemtas tiesību normas.