Eiropā pastāv atšķirīgas tiesiskās kultūras. Mēs redzam, ka pastāv atšķirības veidos, kā tiesas uzrunā procesa dalībniekus. No otras puses, ja mēs pievēršam uzmanību tam, kā augstākās tiesas uzrunā plašāku sabiedrību, kā tiesas uzrunā tos, kas nav procesa dalībnieki, tad mēs arī redzam, ka šīs atšķirības neatbilst tradicionālajiem Eiropas tiesisko kultūru modeļiem. Vienā tradicionālo tiesu grupā būs, piemēram, tāda vispārējā tiesa kā Īrijas Augstākā tiesa, kas neizmanto sociālos tīklus saziņai ar sabiedrību. Citā grupā būs valstis, kuras sazinās ar sabiedrību caur Facebook, LinkedIn, Twitter un dažādiem citiem sociālajiem tīkliem. Tomēr pastāv kopēja attīstības tendence – tiesu darbs kļūst arvien caurspīdīgāks un vairāk pārredzams gan procesa dalībniekiem, gan sabiedrībai. Tātad notiek acīmredzama pāreja no sākotnējās pieejas, ko varētu saukt par deus ex machina jeb ‘dievs no mašīnas’, ko esmu iekļāvis arī sava ziņojuma nosaukumā.
Tradicionāli viduslaikos tiesnešiem nebija pienākuma pamatot savu viedokli, lai izskaidrotu, ko un kāpēc viņi dara. Džons Filips Dousons (John Philip Dawson) savā slavenajā grāmatā „Tiesību orākuls” (The Oracles of Law) sniedz brīnišķīgu piemēru par 14.gadsimta franču tiesnesi, kas pieņēmis lēmumu. Kad procesa dalībnieki jautājuši, kāpēc viņš ir pieņēmis šādu lēmumu, kādi bijuši šī lēmuma pasludināšanas iemesli, tiesnesis ļoti skarbā veidā atbildējs: „Tā nav jūsu darīšana, jūs nesapratīsiet iemeslus, iemesli būtu saprotami tikai Viņa Majestātei, viņa vārdā mēs pieņemam šo lēmumu. Arī Dievs var saprast mūsu lēmumus. Bet jūs, parastie mirstīgie, tos nevarēsiet saprast, jo tie ir ārpus jūsu uztveres, un pat tad, ja jūs mēģināsiet izprast mūsu lēmumu iemeslus, jūs tos noteikti pārpratīsiet un saņemsiet nepareizu priekšstatu par mūsu darbu.” Protams, kopš tā laika esam mērojuši garu ceļu. Pat viduslaikos tiesneši agrāk vai vēlāk sāka pamatot savus lēmumus. Viņi to darīja nevis tāpēc, ka viņiem tas bija jādara, bet gan tāpēc, ka viņi vēlējās to darīt. Tas nebija viņu pienākums, bet viņi vēlējās parādīt, ka zina, ko dara. Protams, tagad mēs dzīvojam demokrātijas un pārredzamības laikmetā. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kurā mēs sagaidām no mūsu tiesnešiem, ka mēs zināsim, kāpēc viņi pieņem attiecīgus lēmumus.
Esmu sagatavojis dažus piemērus tam, ko mēs sagaidām no mūsu tiesnešiem un mūsu attiecīgajām tiesiskajām kultūrām. Tātad, no vienas puses, mums ir vācu jeb ģermāņu tiesiskā kultūra. Daudzas Eiropas valstis vairāk vai mazāk pieder šai kultūrai. Šīs kultūras ietvaros mēs sagaidām, ka tiesneši savos spriedumos citēs tiesu praksi. Tas tā ir Čehijas Republikas, Polijas gadījumā un, protams, visās ģermāņu kultūras valstīs, piemēram, Vācijā un Austrijā. Domāju, ka tas attiecas arī uz Latviju – tiesneši citē tiesu praksi savos spriedumos. Raksturīgajā, tīrajā ģermāņu tiesiskajā kultūrā tiek sagaidīts, ka tiesneši sadarbosies ar akadēmisko aprindu pārstāvjiem, un tiek sagaidīts, ka viņi citēs zinātniskos rakstus. Ja jūs esat akadēmiķis Vācijā un jūs nav citējusi Augstākā tiesa (būtībā viena no piecām Augstākajām tiesām), tad jūs esat tiešām slikts akadēmiķis. Nespeciālistiem tiesas lēmumus saprast ir grūti. Tā ir smaga lasāmviela, kas nav viegli izprotama, kas rada izaicinājumu tiesas komunikācijā ar sabiedrību. Jo nav viegli izskaidrot sabiedrībai, ar ko tieši tiesa nodarbojas, kā un kāpēc tiek pieņemti attiecīgie lēmumi.
Franču stils nedaudz atšķiras no ģermāņu. Es personīgi uzskatu, ka labākais franču stila skaidrojums ir atrodams profesora Mišela Lasēra darbos, kurš to cenšas izskaidrot šādi: ja mēs formāli skatāmies uz Francijas tiesu spriedumiem, tad rodas pārpratums, ja mēs sakām, ka tie ir īsi, ka tajos nav citēta tiesu prakse. Jā, tā gan ir patiesība, bet mēs nevaram izprast franču spriedumu izolēti. Francijas tiesu spriedumi jāizprot, sasaistot tos ar ģenerāladvokātu un prokuroru viedokļiem. Tieši tāpēc šie viedokļi kļūst arvien pieejamāki sabiedrībai. Sākotnēji tie netika publiskoti; sākotnēji tie bija materiāls tiesnešiem, kas tika ņemts vērā spriedumu pieņemšanā. Bet šodien arvien pieaug prakse visu šāda veida viedokļu publicēšanā. Tādējādi, lai saprastu kādu no Francijas Augstākās tiesas spriedumiem, jāņem vērā arī ģenerāladvokāta vai prokurora viedoklis. Šie spriedumi ir arī cieši saistīti ar akadēmiķu atzinumiem. Tādēļ ir ļoti grūti saprast sprieduma cēloņus tikai no sprieduma, un bieži vien tieši akadēmiskajos rakstos iespējams saņemt daudz papildu informācijas. Tātad skaidrojums, ko Mišels Lasērs norāda savā grāmatā, ir tāds, ka franču stils ir visu manis minēto avotu kombinācija. Tāpēc ir svarīgi apskatīt informāciju, kas tiek publicēta papildus spriedumam, papildus katras valsts tiesas argumentācijai. Protams, ģermāņu tiesību kultūrā nav tāda jēdziena kā ģenerāladvokāts.
Anglosakšu tiesību sistēma ir vēl viena galējība. Tā parasti ir ārkārtīgi detalizēta, un klasiskajā vispārējo tiesību sistēmā parasti tā nav tiesa, kas runā, bet gan atsevišķi tiesneši. Atsevišķi tiesneši sniedz savu viedokli. Tātad, ja jums ir pieci tiesas sastāva locekļi, jums ir pieci viedokļi – pieci piecu tiesnešu atzinumi. Tos ir ļoti grūti saprast, jo ir ļoti daudz lasāmvielas. Turklāt arī mūsdienās britu tiesneši bieži saka: „Es piekrītu savam cienījamajam kolēģim, godājamajam Lordam Hofmanam”. Un tas arī ir viss, un jūs zināt, kāds ir šī tieneša viedoklis, un jūs zināt, ka viņš piekrīt Lorda Hofmana viedoklim. Bet tā atkal ir vēl viena galējība. Būtībā Lielbritānijas un Amerikas spriedumiem ir divējāda loma – gan tiesā, gan akadēmiskajā vidē. Tiesneši sniedz novērtējumu, viņi izmanto daudzus citātus un zina, ka viņu lēmumi tiks izmantoti kā mācību avots studentiem, tāpēc viņu lēmumi kalpos kā mācību grāmatas, kā avots jauno juristu izglītībai.
Pastāv skaidra attīstības tendence – mainās tiesas darba caurspīdīguma jēdziens, pastāv mainīga varas koncepcija. Augstākajai tiesai ir taisnība ne tikai tāpēc, ka tā ir pati augstākā tiesa, – tiesa ir taisnīga un galīga arī tāpēc, ka tā nopietni ņem vērā procesa dalībnieku viedokļus, tā dod pusēm iespēju izteikt savas domas. Nozīmīgs ir arī sacīkstes principa jēdziens, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa raksturo kā tiesneša pienākumu informēt procesa dalībniekus par visiem tiesā notiekošajiem svarīgajiem procesiem, kas var ietekmēt lietas izskatīšanas iznākumu. Piemēram, ja kāds tiesnesis no kādas valsts aģentūras saņem viedokli par kādu likuma/tiesību akta piemērošanu, tiesnesim vajadzētu dot abām pusēm iespēju runāt, izteikt savu viedokli par attiecīgās valsts aģentūras argumentāciju. Tātad tas ir ārpus tīras procesa dalībnieku vienlīdzības, jo, piemēram, lietā Lobo Machado v. Portugal tiesa apgalvoja, ka neviena puse nav zinājusi par attiecīgo viedokli, un tāpēc nav pārkāpts pušu tiesiskās vienlīdzības princips. Tomēr sacīkstes princips nozīmē, ka tiesnesim ir pienākums informēt puses par jebko, kas var ietekmēt tiesnešu spriedumus.
Vai, piemēram, pievēršoties Čehijas scenārijam, ja tiesas palāta nolemj atkāpties no pieņemtās tiesu prakses un adresēt attiecīgo jautājumu Lielajai palātai, tad, manuprāt, tiesas pienākums ir informēt procesa dalībniekus par šādām darbībām. Vairs nav iespējams piemērot praksi, ko īstenojām līdz 2008.gadam – viss notika tiesas iekšienē, kaut kādā melnā kastē, kur norisinājās novirzes un atkāpšanās no pieņemtās tiesu prakses, un procesa dalībniekiem nebija tiesību izteikt savu viedokli par notiekošo. Tā bija tikai tiesas darīšana. Tiesnešu tradicionālais arguments bija tāds, ka procesa dalībnieki tāpat nevar ietekmēt spriedumu. Protams, tas ir pretrunā ar sacīkstes principa izpratni, tāpēc mēs Augstākajā tiesā mainījām praksi. Un tagad mēs informējam puses par notiekošo un sniedzam tām iespēju izteikties, ja notiek atkāpšanās no pieņemtās tiesu prakses. Tātad, kas ir šis sacīkstes princips? Sacīkstes princips pamatā nozīmē to, ka tiesas lēmumu pieņemšana nav no augšas uz apakšu vērsts process. Tas ir process, kura laikā tiesneši uzklausa procesa dalībniekus, dod pusēm tiesības izteikt savu viedokli, un sprieduma pareizums ir pamatots ne tikai ar to, ka Augstākā tiesa ir augstākā tiesa, bet arī ar to, ka Augstākā tiesa nopietni uztver procesa dalībnieku viedokli. Mēs viņus uzklausām, mēs viņus uzrunājam, izskaidrojam, kāpēc viņu viedoklis ir pareizs vai nepareizs. Diezgan bieži mēs saprotam, ka viņu teiktais mums ir patiešām noderīgs. Viņi sniedz mums redzējumu, ko mēs – tiesneši – nevaram iedomāties, jo mēs esam tiesneši un mēs nevaram zināt visu par vienas potenciālas likuma interpretācijas praktiskajiem aspektiem.
Daudz komplicētāka ir tiesas komunikācija ar plašāku sabiedrību. Es veicu savu personīgo pētījumu, pamatojoties uz ACA-Europe tīmekļa vietnes sniegto informāciju. Konstatēju, ka pastāv divu veidu tiesas, divu veidu augstākās tiesas. Viena grupa ir augstākās tiesas, kas ievēro tradicionālo principu tiesas saziņai ar plašāku sabiedrību jeb šim nolūkam izmanto savas mājaslapas. Tieši tiesas mājaslapa ir tā vieta, kurai sabiedrība seko, tā ir vietne, kur plašāka sabiedrība saņem informāciju, parasti par tiesas spriedumiem. Protams, interneta izgudrošana 1990.gados automātiski neizraisīja tiesu mājaslapu izveidi. Piemēram, Čehijas Republikā tiesām, izņemot Augstāko tiesu un Konstitucionālo tiesu, nemaz nav savu mājaslapu. Ja mēs vēlētos atrast, piemēram, Prāgas apgabaltiesu, mēs neatrastu neko, jo tai nav savas tīmekļa vietnes. Tikai augstākajām tiesām ir mājaslapas. Turklāt šo vietņu saturs ir mainīgs, piemēram, vēl pavisam nesen augstāko tiesu mājaslapās nebija nekādas praktiskas informācijas, piemēram, tiesnešu fotogrāfiju. Līdz nesenam laikam bija tikai tiesnešu vārdu saraksts, bet nebija tiesnešu biogrāfiju, nebija tiesnešu fotogrāfiju. Tāpēc, piemēram, manā tiesā attiecībā uz šo jautājumu norisinājās lielas diskusijas, un daži kolēģi bija nesaprašanā, kāpēc būtu jāpublicē viņu fotoattēli tīmekļvietnē, jo ja šādi attēli tiek publicēti, tad pastāv iespēja, ka tiesneši tiks pamanīti un atpazīti uz ielām, un viņi to nevēlas. Tātad notika ilgas debates, un fotogrāfijas tīmekļa vietnē tika ievietotas pavisam nesen. Tas pats attiecas uz jautājumu – kāpēc publicēt tiesnešu biogrāfijas? Daudzi tiesneši pilnībā iebilda pret savu biogrāfiju publiskošanu, viņi nevēlējās sniegt nekādu informāciju par savu vēsturi, savu izcelsmi un izglītību. Arī šis aspekts tika mainīts pavisam nesen. Bija pat debates par to, vai mums būtu jāpublicē visi augstāko tiesu lēmumi, un arī šāda lēmuma pieņemšanai bija nepieciešams zināms laiks. Piemēram, Čehijas Augstākā tiesa sāka publicēt visus savus spriedumus tikai 2000.gadā, pateicoties ļoti netradicionāli domājošajam tā laika Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Taču Čehijas Augstākā Administratīvā tiesa nepublicēja visus savus spriedumus līdz pat 2007.gadam. Tātad šāda lēmuma pieņemšanai bija nepieciešams laiks, un valdīja kritisks uzskats, ka mums nevajadzētu publiskot visus spriedumus, jo to ir tik daudz, ka to publiskošana vienkārši maldinās sabiedrību, sabiedrība apjuks šajā milzīgajā spriedumu apjomā. Līdz ar to arī par šo jautājumu notika debates, kad visbeidzot tika pieņemts lēmums, ka mums jāpublicē viss. Rezultātā mēs varam redzēt, ka mājaslapu saturs ir nemitīgi mainīgs.
Otra grupa augstāko tiesu uzskata, ka papildus informācijas sniegšanai mājaslapā tiesām būtu saziņā jāizmanto arī mūsdienu tehnoloģijas. Tātad vismaz saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju šajā pirmajā valstu grupā esošās valstis – gan Čehijas augstākās instances tiesas, gan arī Latvijas Augstākā tiesa – saziņā ar sabiedrību izmanto tikai savas mājaslapas. Mūsu situācijas ir līdzīgas. Arī Vācijā vismaz vēl pavisam nesen bija tāda pati prakse, lai gan es zinu, ka Vācijā par to notiek diskusijas un šī prakse var mainīties. Tomēr otrajā valstu grupā mums ir augstākās tiesas, kuras izmanto sociālos medijus, kuras papildus mājaslapai izmanto arī Twitter, Facebook, dažas tiesas komunicē arī ar YouTube starpniecību. Pavisam nesen Eiropas Savienības Tiesa sāka lietot YouTube. Tātad mēs redzam patiešām lielas atšķirības šajā otrajā grupā. Daudzas konstitucionālās tiesas izmanto sociālos tīklus, piemēram, Čehijas Konstitucionālā tiesa tikai otro vai trešo gadu izmanto Twitter un Facebook, un tai ir 2200 sekotāju, kas ļoti saprātīgs skaitlis. Piemēram, Nīderlandes Augstākajai administratīvajai tiesai Twitter tīklā ir apmēram 11000 sekotāju. Runājot par Eiropas Savienības Tiesu, tai ir 25000 sekotāju, bet Francijas Augstākajai Administratīvajai tiesai ir gandrīz 100000 sekotāju. Tātad pastāv kopiena, kas seko augstākās tiesas jaunumiem, un tā ir kopiena, kuras apmēri ir mainīgi. Protams, mēs varētu domāt, jo īpaši tā sabiedrības daļa, kas neizmanto šos jaunos tīklus, kas neizmanto Twitter un Facebook, viņi varētu domāt, kāpēc tiesai vajadzētu tos lietot, kāpēc neizmantot tikai mājaslapu. Uz šo jautājumu precīzi atbild Nīderlandes tiesnesis Saimons Pīrss, kurš paskaidro, kāpēc Nīderlandes Valsts Padome uzskata, ka ir labāk izmantot gan mājaslapu, gan Twitter vietni. It īpaši Twitter, manuprāt, ir ļoti profesionāls sociālais tīkls un, godīgi sakot, tajā tiek publicēts daudz mazāk apvainojumu un muļķīgu komentāru nekā Facebook vietnē. Tātad Saimons Pīrss saka: „Tiesas mājaslapas izmantošana ir ļoti ierobežota, jo cilvēki to neapmeklē regulāri, lai saņemtu jaunumus”. Turklāt, ja jūs apmeklējat mājaslapu, tikai lai izlasītu jaunumus, jūsu mērķis var arī netikt īstenots, jo jaunumi netiek tik bieži atjaunināti. Bet, ja tiesai ir Twitter konts, tā nemitīgi ir spiesta aizpildīt Twitter saturu. Turklāt, pat ja cilvēki regulāri apmeklē tiesas mājaslapu, tad tie galvenokārt ir tie cilvēki, kuri ir profesionāli ieinteresēti tiesas spriedumos un konsultatīvajos atzinumos. Mēs noskaidrojām, ka, izmantojot Twitter vietni, varam sasniegt plašākas un daudzveidīgākas sabiedrības daļas, sniedzot paziņojumus presei un konsultatīvo atzinumu kopsavilkumus. Informācijas publicēšana Twitter vietnē aizņem laiku, taču šis process nav tik laikietilpīgs, kā varētu domāt. Turklāt sociālos tīklus var izmantot ne tikai informācijas sniegšanai, bet arī tās saņemšanai, tādēļ ne tikai tiesa sazinās ar sabiedrību, bet arī sabiedrība ar tiesu. Jo vismaz pāris tiesas darbinieki, kas ir atbildīgi par interneta vietnes administrēšanu – Twitter vai Facebook kontu, lasa arī to, kas šajos sociālajos tīklos tiek rakstīts par attiecīgo tiesu. Vienīgais mīnuss ir tāds, ka Twitter ir neierobežots, tāpēc ir jābūt gatavam saņemt daudz ziņojumu, kas jums nav vajadzīgi. Tomēr, piemēram, Nīderlandes tiesu iestādes atbalsta sociālo mediju izmantošanu, kas, manuprāt, ir labs veids, kā informēt par tiesas darbu, sniegt informāciju par to, ko mēs kā tiesneši darām 21.gadsimtā.
Kopsavilkumā – sociālie plašsaziņas līdzekļi dod mums brīnišķīgu iespēju parādīt, ka mēs neesam deus ex machina. Protams, mēs esam izšķirošā tiesu instance, jo mēs esam augstākā tiesa, bet tajā pašā laikā mēs sabiedrībai varam sniegt būtisko informāciju par lēmumu pieņemšanas procesu.
QR
