Es centīšos pievērsties dažiem kopīgiem tiesu komunikācijas mūsdienu izaicinājumiem, kas sastopami visās tiesu sistēmās. Sākšu ar Slovēnijas piemēru. Esmu sagatavojis diagrammu, kas raksturo vidējos lietu izskatīšanas termiņus Slovēnijas tiesās laikā no 1990. līdz 2014.gadam. Var redzēt, ka deviņdesmito gadu vidū Slovēnijā vidējais lietu izskatīšanas ilgums sasniedza gandrīz 2 gadus jeb 24 mēnešus, kas ļoti ilgi bija iemesls bažām. Tomēr, ja salīdzinām šo diagrammu ar sabiedrības uzticēšanās līmeni tiesu sistēmai, kas tika novērtēts atsevišķi, redzam, ka visaugstākais uzticēšanās līmenis tiesu varai bija aptuveni tieši tajā pašā laikā.
Ja runājam par tiesu sistēmu efektivitāti, parasti to mēra pēc lietu izskatīšanas ilguma. Visi esam dzirdējuši teicienu „Nokavēts tiesiskums ir neīstenots tiesiskums”. Tā nu ilgu laiku tika uzskatīts, ka viena no galvenajām metodēm uzticēšanās līmeņa un efektivitātes uzlabošanai ir kvantitatīvā metode, saīsinot nolēmumu pieņemšanas laiku. Laikietilpīgās lietu izskatīšanas iemesls pagājušā gadsimta 90.gados bija tiesu sistēmas reforma pēc neatkarības atgūšanas. Tomēr šis jautājums šobrīd nav aktuāls. Būtiski ir tas, ka pat tad, kad lietu izskatīšanas termiņi bija ilgi, sabiedrības uzticēšanās līmenis tiesu varai joprojām bija ļoti augsts.
Diagrammai pievienoju arī datus par preses relīžu skaitu, kas sagatavotas par tiesu lietām. Diemžēl nevarēju iegūt informāciju par periodu līdz 2002.gadam. Bet tas aptuveni bija tādā pašā līmenī kā 2003.gadā. Tātad 2003.gadā bija aptuveni 3000 relīžu (plašsaziņas līdzekļu ziņojumu par tiesu lietām) visos Slovēnijas plašsaziņas līdzekļos. Līdz 2010.gadam šis skaits sasniedza aptuveni 30 000 relīžu gadā. Raksturīgi ir tas, ka 90.gados, kad tiesu sistēmai bija problēmas, par tām neviens nerunāja. Par tām sāka runāt, kad tiesu iestādes sāka izskatīt korupcijas lietas, lietas pret politiķiem. Tad tiesu sistēma kļuva interesanta plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr es šo tematu detalizēti neapspriedīšu. Es centīšos parādīt, kā veidojas sabiedrības vispārējā uztvere par tiesu sistēmu.
Augstākajā tiesā mēs izvērtējam sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, ņemot vērā četras dažādas sabiedrības grupas – plašāku sabiedrību, tiesas procesa dalībniekus, profesionāļus un iekšējo sabiedrību (tiešā kontaktā ar tiesu esoši cilvēki, darbinieki). Runājot par plašāku sabiedrību un tiesas procesa dalībniekiem, saskaņā ar 2015.gada datiem varam redzēt, ka pastāv milzīga atšķirība tajā, kā tiesnešus uztver plašāka sabiedrība un kā procesa dalībnieki. Vērtējot skalā no viens līdz desmit, vai viņi piekrīt apgalvojumam, ka tiesneši ir taisnīgi, objektīvi un neatkarīgi, ir redzams, ka tikai aptuveni puse plašākas sabiedrības respondentu piekrīt paziņojumam, savukārt 80% no procesa dalībniekiem piekrīt šim pašam paziņojumam. Tātad redzam, ka cilvēkiem, kuriem patiešām ir pieredze saskarsmē ar tiesu iestādēm, ir daudz augstāks uzticēšanās līmenis nekā pārējai sabiedrībai. Kāpēc tā? Ja mēs jautātu pašiem tiesnešiem, par ko plašsaziņas līdzekļiem būtu jāinformē sabiedrība, mēs uzzinātu, ka viņi vēlas dzirdēt stāstus par to, ka viņi dara lielisku darbu, ka viņi ir atbildīgi, neatkarīgi un profesionāli. Taču viņi nedzird šādus stāstus. Viņi dzird stāstus par to, ka viņi ir korumpēti un slinki, ka viņi ir vai nu komunisti, vai labējās politikas piekritēji, viņi dzird visu veidu stāstus, kas neatspoguļo viņu uztveri par sevi, taču šie stāsti ietekmē lasītāju izpratni.
Kā tiek informēta sabiedrība? Viens no veidiem ir katra indivīda personīgā pieredze, izglītība un intereses, kas veido arī lielāko daļu no procesa dalībnieku izpratnes par tiesu varu. Otrs nozīmīgs veids ir to cilvēku viedoklis, kuriem mēs uzticamies – mūsu sociālais loks. Nozīmīga ir arī kultūra – plašsaziņas līdzekļi (jaunumi, ziņas), populārā kultūra (seriāli, filmas, slavenības). Laikā, kad augu un prātoju, ko mācīties, televīzijā rādīja seriālu „L. A. Law”. Tas bija viens no pirmajiem seriāliem par juristiem. Šis seriāls veidoja manas paaudzes studentu viedokli par to, kā darbojas tiesu sistēma. Vēl viens no sabiedrības informēšanas veidiem ir propaganda, kas ietver dažādu interešu grupu aktivitātes, kas ietekmē tiesas procesus un to, kā šie procesi tiek uztverti. Galu galā mēs nonākam līdz mītiem un stereotipiem. Plašsaziņas līdzekļi būtiski ietekmē mūsu uztveri un zināšanas par tiesām, tiesnešiem, juristiem, procesa dalībniekiem.
Un šeit mēs sastopam vienu lielu problēmu – kāpēc plašsaziņas līdzekļi nevar, pat ja tie vēlētos, attēlot tiesvedību, tiesu darbu tādā pašā veidā, kā to redz tiesas. Es to saucu par atšķirībām uzņēmējdarbības modeļos. Ja mēs tos salīdzinām, tad varam redzēt, ka tiesas darbu ierobežo procesuālie likumi. Tiesai tie ir jāievēro, tā, risinot konkrētu lietu, nedrīkst improvizēt. Tai ir jāievēro objektivitāte un bezpartejiskums. Tai ir jāievēro formalitātes; tas ir ilgstošs process. Ir svarīgi ņemt vērā, ka, pat ja tiesas process risinās gadu, tas joprojām ir viens process, tas ir vienots laikā un telpā.
No otras puses, runājot par plašsaziņas līdzekļiem, tie neievēro lielāko daļu procedūru, vismaz ne likumā noteikto. Tie ievēro programmas shēmu vai formātu, kas ir definēts viņu uzņēmējdarbības modelī. TV ziņas pulksten 19.00 vai 20.00 vakarā ir 30 minūtes garas, un katru vakaru tajās tiek pavēstīti apmēram desmit dažādi stāsti. Ja nav stāstu, ko pavēstīt, ziņu reportieri tāpat atradīs kaut ko, ar ko strādāt. Tomēr, ja stāsts būs garlaicīgs, viņi par to neziņos. Tas pats attiecas uz avīzes pirmo lapu, arī ziņas papīra formātā joprojām tiek publicētas – tās joprojām ir jāaizpilda. Bet tas, kas nonāks pirmajā lappusē un kas tiek iekļauts pašā izdevumā, ir atkarīgs no laikrakstu redaktoru subjektīvajiem lēmumiem. Un šeit mēs nonākam pie atšķirības starp objektivitāti un subjektivitāti. Pēdējās desmitgades ir parādījušas, ka plašsaziņas līdzekļi kļūst arvien subjektīvāki, jo tie konkurē savā starpā, kā arī ar jaunajiem medijiem un tehnoloģijām. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar tiesu sistēmu – pat ja tiesas process ir būtisks, vienots, katrai preses relīzei (dienu no dienas) ir jābūt savam sākumam un beigām. Tāpēc gadās, ka viens process, kura izskatīšana var ilgt gadu, var tikt prezentēts 100 dažādos ziņojumos, kuri patiesībā ir viens veselums. Tomēr pirmais ziņojums par lietu vai arī prokurora teiktais kriminālprocesa sākumā būs tas, kas ietekmēs lasītāju uztveri un izpratni par iesaistīto personu nevainīgumu, par izskatāmo lietu.
Kāpēc tiesas process ir interesants plašsaziņas līdzekļiem? Pirmkārt, jautājumi, ko tiesas izskata, bieži ir neskaidri un pretrunīgi. Tā faktiski ir „gatava drāma”. Jums nav jāmaksā par dramatizāciju, jūs varat vienkārši doties uz tiesas zāli un klausīties procesa dalībniekos, kā arī protagonistu un antagonistu stāstos, sižetos, negaidītos pavērsienos un aizdomās. Turklāt jūs varat nemitīgi prognozēt rezultātus, bet no tiesas atkarīgs, vai tiks sasniegta katarse vai antikulminācija. Šīs gaidas, rezultātu prognozēšana ir kaut kas, ko radījuši plašsaziņas līdzekļi, bet jautājums ir – kā vārdā?
Vēl viens faktors, kas ietekmē vispārējās tēzes, kuras es cenšos šodien prezentēt, ir tāds, ka joprojām pastāv statistika, ka masu medijos labo un slikto ziņu attiecība ir 1:7. Tātad – ja nekas nav noticis vai ja visi tiesneši šodien ir ieradušies darbā – par to netiks ziņots. Biežāk tiek ziņots par to, ka noticis kaut kas slikts, un tas, protams, rada uzskatu, ka jebkas, kas notiek tiesās vai sabiedrībā, ir negatīvs.
Te nu mēs nonākam pie jautājuma, ka mēs – tiesas – bieži pieļaujam kļūdu. Mēs redzam attiecības starp tiesām un plašsaziņas līdzekļiem, bet, manuprāt, aizmirstam svarīgāku aspektu – ziņu avotus. Šie avoti sniedz informāciju medijiem, tie ir ieinteresēti tiesas procesu rezultātos. Mēs zinām, ka pastāv daudz tiesisko tradīciju, mums ir pieredze gan ar franču, gan itāļu tiesiskajām tradīcijām, gan vispārējo tiesību sistēmu. Tomēr, runājot par tiesu sistēmu, tradicionālais veids – runāt caur tiesas spriedumiem – ir apdraudēts, jo politika, politiskā sistēma ir atbrīvojusies no tradicionālajām robežām. Tā aizvien mazāk izmanto faktiski objektīvu informāciju, kritiku, kas balstīta uz faktiem. Tā paļaujas uz mītiem un stereotipiem. Tiesnešiem ir ļoti grūti izteikties caur saviem spriedumiem, ja tiesneši tiek ierāmēti tādā kontekstā, ka viņi visi ir korumpēti un ka viņi mēģina ierobežot politiķus, kuri cenšas darīt kaut ko labu. Tātad, pat ja tiesa cenšas panākt pilnīgu darba pārredzamību, kas sabiedrībai nodrošinātu pārliecību par to, ko tiesneši dara, bieži vien tas izrādās problemātiski. Pat caurspīdīgus logus var notraipīt kritika, kas nav taisnīga un bieži vien nav patiesa.
Patiesībā, ja saņemam pārāk daudz netaisnīgas kritikas, pret ko tiesa nevar tieši vērsties sabiedrībā, tad tiek ietekmēta vispārējā attieksme pret tiesas procesiem un tiesiskumu. Tiek ietekmēta izpratne par tiesu, tās funkcijām un pienākumiem. Tiek iespaidota procesa dalībnieku un plašākas sabiedrības uzvedība (sadarboties vēlas mazāk liecinieku, jo visi domā: „Taisnība ir man, tiesa pieļauj kļūdu”). Šāda komunikācija ir bīstama attiecīgu lietu izskatīšanā, jo lietu iztiesāšanas termiņi kļūst nesamērīgi ilgi.
Tātad kritika ietekmē sabiedrības uzticēšanos, ticību tiesu sistēmas iestāžu likumībai, kā arī sabiedrības konfliktu līmeni. Ja šis jautājums netiek pareizi risināts, tas var novest pie sistēmiskām izmaiņām. Gandrīz ik mēnesi parlamentā notiek debates par likumdošanu vai konstitucionālajām izmaiņām, kas pamatotas ar ziņām dažādos laikrakstos.
Tomēr ar šo stāsts nebeidzas. Tas kļūst tikai sarežģītāks. Esmu sagatavojis datus no Amerikas Savienotajām Valstīm. Šeit varat redzēt, cik daudz cilvēku paļaujas uz katra veida ziņām, un varat redzēt, ka lielākā daļa cilvēku paļaujas uz informāciju, kas sniegta televīzijā, 38% paļaujas uz informāciju, kas sniegta tiešsaistē, bet tikai 20% – drukātajos laikrakstos. Tas nozīmē, ka tiesā ir jābūt cilvēkiem, kas televīzijā spēj izteikties par tiesas lēmumiem. Problēma rodas tad, ja paskatāmies uz vecuma sadalījuma datiem. Runājot par jaunākiem iedzīvotājiem, kuri drīzumā valdīs pār pasauli – jau 50% iedzīvotāju no 18 līdz 30 gadu vecumam paļaujas uz tiešsaistē saņemto informāciju. Kā arī arvien vairāk cilvēku paļaujas uz internetu. Izmantojot mobilo ierīci, ziņu saņemšana notiek ļoti ātri. Tiesai varētu būt nepieciešamas 100 lappuses, lai izskaidrotu savus lēmumus, bet galu galā tikai 144 rakstzīmes sasniegs ļoti lielu iedzīvotāju daļu. Dati parāda, ka nepastāv liela atšķirība tajā, kā cilvēki uztver abus ziņu sniegšanas veidus (veco veidu – TV un laikraksti – un jauno – informēšana ar sociālo mediju starpniecību). Uzticēšanās abiem ziņu veidiem ir vienlīdzīga, kas rada bažas. Atceroties jau manis minēto attiecību trijstūri (tiesas, mediji, ziņu avoti), tiesām un citām tiesu institūcijām ir jāsaprot, ka mediji zaudē savu tradicionālo nozīmi. Mums šis vārds ir jāaizstāj ar „sabiedrībām”, kas nozīmē tiešu saziņu ar sabiedrību. Es lietoju vārdu „sabiedrība(s)” daudzskaitlī, jo ir jāsazinās ne tikai ar plašāku sabiedrību, bet arī jāatrod veids, kā uzrunāt profesionāļus un iekšējo sabiedrību. Arvien biežāk institūcijām rodas problēma, kā iestādē organizēt attiecības darbinieku starpā, jo vairāk informācijas var saņemt no Twitter, nekā no saviem kolēģiem.
Šajā situācijā nepieciešams identificēt sabiedrības un vēstījumus. Šie vēstījumi ir atšķirīgi, pamatojoties uz to, kādi mīti un stereotipi valda sabiedrībā. Ja jums ir jārisina jautājums par efektivitāti, tad risiniet to, ja jums ir jārisina jautājums par korupciju, tad vispirms risiniet to. Otrkārt, ir nepieciešams iedalīt resursus, lai definētu un saglabātu savu lomu sabiedrībā. Tāpat nepieciešams pielāgot un izmantot tās pašas tehnoloģijas, kuras izmanto sabiedrība, un izveidot savas platformas, kas nozīmē ne tikai tehnoloģijas, bet arī saziņas tīklu ar savu vēstījumu.
QR
