Tieslietu padomes un varas atzaru dialoga tiesiskais ietvars
Runājot par tiesu varas organizācijas un funkcionēšanas jautājumiem, būtu jāatceras, ka šīs diskusijas centrālā tēma – tiesu neatkarība – nav izolēta pašvērtība, bet gan ir skatāma demokrātiskas valsts funkcionēšanas kontekstā.
Jau XVIII gs. franču filozofs Šarls Luijs Monteskjē līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piesauca trešo neatkarīgas varas atzaru – tiesu varu: „ [..] lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. [..] Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras.”
Šīs idejas koncentrētā formā atspoguļotas arī Latvijas Republikas Satversmē, kuras preambulā ietverta atsauce uz Latviju kā demokrātisku, tiesisku valsti. Satversmes 83.pantā noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Savukārt caur tiesu neatkarību, spriežot tiesu valsts, t.i., tautas, vārdā un interesēs un saskaņā ar tautas vārdā pieņemtiem likumiem, tiek realizēta personu tiesību aizsardzība – visupirms jau Satversmes 91. un 92.pantos noteiktais, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.
Demokrātiskā tiesiskā valstī trīs varas atzari papildina cits citu, neviens no tiem nav augstāks par pārējiem un nedominē.
Līdzīgas atziņas savā praksē vairākkārt paudusi arī Satversmes tiesa, uzsverot, ka Latvijā kā neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas dalīšanas principu, pastāv un darbojas likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Varas dalīšanas princips garantē to līdzsvaru un savstarpēju kontroli un veicina varas mērenību. Tomēr valsts varas dalīšanas principam īpaši jānodrošina tiesu varas neatkarība.
Tiesas spriešana ir valsts darbība, kuras rezultātā neatkarīgā un objektīvā institūcijā notiekošā procesā tiek izšķirts pušu jeb tiesību subjektu strīds par tiesībām. Tiesu varas uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības.
Tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.
Tātad līdzsvars, savstarpēja sadarbība un kontrole starp valsts varas atzariem ir funkcionējošas demokrātijas priekšnoteikums.
Kā īpašu pozitīvu piemēru tam, kādu pienesumu citas valsts institūcijas var dot šo kopīgo mēķu sasniegšanā, vēlētos minēt Valsts prezidenta izveidotās Tiesiskās vides pilnveides komisijas darbu, izstrādājot ziņojumu „Par Tieslietu padomes darba pilnveidošanu”, kurā paustie priekšlikumi par Tieslietu padomes darbības pilveidošanu un efektivitātes palielināšanu bija par pamatu šīs tēmas aktualizēšanai šobrīd Saeimā, Juridiskajā komisijā skatot grozījumus likumā „Par tiesu varu”. Lai gan konkrētie grozījumi ir tāli gan no tās vīzijas, kas bija pamatā Tieslietu padomes idejai 2000.gadu sākumā, gan no Tiesiskās vides pilnveides komisijas ziņojumā izteiktajām rekomendācijām, tomēr šobrīd Saeimā virzītais priekšlikums par tiesnešu karjeras jautājumu nodošanu Tieslietu padomes pārziņā arī būtu būtisks solis tiesu sistēmas neatkarības stiprināšanā.
Tieslietu padomes funkcijas ir noteiktas likuma „Par tiesu varu” 89.1 pantā, saskaņā ar kuru Tieslietu padome piedalās tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē, kā arī tiesu sistēmas darba organizācijas pilnveidošanā.
Šajā tiesiskajā regulējumā ir uzsverami divi aspekti.
Pirmkārt, formāli institucionālais. Tieslietu padomes eksistence ir paredzēta tikai likuma (lai arī neapšaubāmi ļoti būtiska likuma) līmenī, tai nav konstitucionāla statusa un līdz ar to maksimāli iespējamo institucionālas stabilitātes un ilgtspējības garantiju, kā tas pašsaprotami ir attiecībā uz likumdevēja varas personifikāciju – Saeimu un izpildvaras – Ministru kabinetu. Tieslietu sistēmas uzbūves pamatprincipi gan tiek Satversmē atrunāti, tomēr konstitucionālā līmenī šai sistēmai, atšķirībā no daudzām ES valstīm, nav dots savs pārstāvniecības, pašidentifikācijas orgāns.
Otrkārt, procesuālās kompetences aspekts. Jau citētajā likuma „Par tiesu varu” pantā ir noteikts, ka Tieslietu padome „piedalās” tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē. Tātad tai ir loma šajā procesā, bet šī loma pie pašreizējā tiesiskā regulējuma nav vadoša un noteicoša, tā ir līdzdarbības loma, stratēģiskās attīstības virzienu noteikšanai un materiāltehnisko resursu pārvaldībai joprojām paliekot izpildvaras – Tieslietu ministrijas – rokās.
Dialogs varu starpā šādā „līdzdalības” kontekstā ir ļoti svarīgs. Tas ir uzsvērts arī šā gada februārī pieņemtajā Tieslietu padomes darbības stratēģijā 2017.–2019.gadam, kur skaidri noteikts, ka Tieslietu padomei savu uzdevumu īstenošanā nepieciešams sadarboties ar Saeimas Juridisko komisiju, Tieslietu ministriju un Tiesu administrāciju, kā arī ar juristu profesionālajām organizācijām.
Arī Satversmes tiesa savos spriedumos ir norādījusi uz Tieslietu padomes lomu demokrātijas un tiesiskas valsts darbības stiprināšanā, uzsverot, ka „likumdevēja un tiesu varu pārstāvošās institūcijas – Tieslietu padomes – mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai stiprinātu demokrātiju un tiesiskas valsts darbību, kā arī iespējami efektīvi nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu.”
Politisko un tiesu varas institūciju mijiedarbībā Tieslietu padomes radīšanas un pastāvēšanas periodā ir bijuši gan saspringti, gan labas sadarbības periodi. Neskatoties uz to, ka šobrīd varam būt gandarīti par kopumā labu sadarbību un zināmu progresu tiesu varai būtisku jautājumu sakārtošanā, nedrīkstam aizmirst arī par minēto institucionālo jautājumu risināšanas nepieciešamību.
Tieslietu padome ir savas valsts juridiskās kultūras attīstības unikāls veidojums, tā atspoguļo „katras valsts tiesību sistēmas attīstību, kas savukārt dziļi sakņojas valsts vēsturiskajā, kultūras un sociālajā kontekstā (situācijā)”. 2010.gadā izveidotā Tieslietu padome atspoguļo ne vien mūsu valsts tiesību sistēmas tradīcijas, bet arī tā laika konkrētos politiskos apstākļus.
Tas, kā tā attīstās, ir atkarīgs ne vien no pašas institūcijas un tās locekļiem, bet arī, plašākā nozīmē, no pastāvīgas un cieņpilnas institucionālas sadarbības starp Tieslietu padomi, Tieslietu ministriju un Saeimu.
Tieslietu padomes darbības stratēģija
Iezīmējot savas darbības vīziju tuvākajiem trim gadiem, Tieslietu padome šā gada februārī pieņēma savas darbības stratēģiju, kura koncentrējas ap trijiem galvenajiem mērķiem.
Tiesu varas neatkarības nostiprināšana, ar to primāri saprotot:
- dalību tiesu politikas veidošanā un normatīvā regulējuma pilnveidošanā jautājumos, kas tieši ietekmē tiesu sistēmas funkcionēšanu;
- nepieciešamo izmaiņu un uzlabojumu tiesu sistēmas darbību regulējošajos tiesību aktos iniciēšanu un rosināšanu, līdzdarbošanos tiesību aktu izstrādes procesā (piemēram, paplašinot pilnvaras tiesnešu iecelšanā un karjeras virzībā);
- dalību neatkarīga tiesu budžeta veidošanā, aizstāvēšanā un administrēšanā.
Efektīva tiesu vara, kas ietver tādas darbības jomas kā tiesu sistēmas darba efektivitātes vērtēšana un risinājumu izstrādāšana tās paaugstināšanai, konkrētāk:
- analizējot Tiesu namu reformas gaitu un tās ietekmi uz tiesu sistēmas darbību;
- izvērtējot lietu izskatīšanas termiņus un resursu pietiekamību tiesvedības procesa nodrošināšanai.
Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai veidošana, ar mērķi nodrošināt sabiedrības izpratni par tiesu varu un uzticēšanos tai. Šī mērķa sasniegšanai savukārt nepieciešams strādāt, lai veicinātu tiesu sistēmas komunikācijas stratēģijas uzdevumu izpildi un vienoto komunikācijas principu ievērošanu tiesu varas institūcijās, kā arī periodiski veikt izvērtējumu par sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un attieksmi pret tiesu sistēmu un tiesu darbu.
Šeit, manuprāt, galvenā uzmanība būtu jāpievērš preventīvām darbībām (kompetences paaugstināšanai, atvērtībai, caurskatāmībai, motivācijai utt.), lai izvairītos no negatīva vērtējuma. Tomēr Tieslietu padomei vajadzētu būt tai institūcijai, kas atspēko nepamatotus pieņēmumus par tiesu varu no mediju un no citu varu puses.
Šis gads ir iezīmējies ar jaunu posmu Tieslietu padomes attīstības vēsturē arī tādēļ, ka pirmo reizi kopš tās izveidošanas tās darbības nodrošināšanai ir izveidots Tieslietu padomes sekretariāts. Šī šobrīd nelielā struktūrvienība Augstākās tiesas sastāvā ļaus Tieslietu padomei pakāpeniski attīstīt savu institucionālo identitāti, ļaujot arī dziļāk analizēt Tieslietu padomes darba kārtībā esošās tēmas un aktīvāk piedalīties tieslietu politikas veidošanā un likumdošanas procesā.
Mums kā Tieslietu padomes locekļiem savukārt jāatceras, ka dalība Tieslietu padomē nav reprezentatīvs amats, tam ir stratēģiska nozīme, un pasīva tā pildīšana vājina tiesu sistēmu, neļaujot pilnībā realizēt šīs institūcijas plānošanas un ietekmes potenciālu.
Tieslietu padomes kompetences attīstība
Tieslietu padomes darbības principos jābūt skaidri noteiktām Tieslietu padomes attiecībām ar izpildvaru un likumdevēju, Tieslietu padomei jāizrāda iniciatīva un aktīvi jādarbojas līdzi visās ar tiesu varu saistītajās aktivitātēs.
No mūsu stratēģijas jau izriet tā nozīme, kas piešķirama viedokļu sniegšanai un priekšlikumu sagatavošanai normatīvo aktu pilnveides procesā. Minētais saistīts ar Tieslietu padomes iesaistīšanos gan normatīvo aktu izstrādes procesā, gan arī politikas plānošanas dokumentu izstrādē un tātad ietver sadarbību gan ar izpildvaru, konkrēti Tieslietu ministriju, gan ar Saeimu.
Savukārt no izpildvaras un likumdevēja puses efektīvai rezultāta sasniegšanai tiesu varas viedoklis būtu jāņem vērā, jau uzsākot risināt konkrētu jautājumu. To savās rekomendācijās uzsvērusi arī Eiropas Tieslietu padomju asociācija (ENCJ). Iespējams, tieši likumā ietverot nosacījumus Tieslietu padomes savlaicīgai un respektētai iesaistīšanai likumdošanas procesā un vienlaikus nodrošinot tam atbilstošus resursus, varētu novērst līdz šim konstatētās problēmas.
Tiesnešu amatā apstiprināšana un karjeras virzība, kā arī tiesnešu apmācības programmu jautājumi ir divas sfēras, kas arī starptautisko rekomendāciju kontekstā uzsvērtas kā vienas no svarīgākajām Tieslietu padomes funkcijām, lai gan starptautiskās rekomendācijas neizslēdz iespēju, ka attiecīgajos procesos piedalās arī citi varas atzari. Attiecībā uz tiesnešu atlasi un karjeru Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija (2010)12 tieši Tieslietu padomi (konkrēti – no izpildvaras un likumdevējvaras neatkarīgu iestādi) norāda kā vēlamo lēmumu pieņemšanas institūciju.
Tieslietu padomes piedalīšanās tiesu varas finansēšanas jautājumu risināšanā. Šeit ir nodalāmi divi jautājumi – tiesu varas budžets un Tieslietu padomes funckionēšanai nepieciešamais budžets. Tieslietu padomes sastāvam un tās administratīvajam aparātam ir jāgarantē tās neatkarība, vienlaikus jānodrošina tās spēja efektīvi veikt tai noteiktos uzdevumus un pieņemt argumentētus lēmumus.
Tiesu varas budžeta izstrādes un apstiprināšanas procedūra ietver konsultācijas ar Tieslietu padomi. Konsultācijas nozīmē reālu un cieņpilnu sadarbību, nevis formālu dokumentu pārsūtīšanu. Gribētos, lai budžeta pieņemšanas laikā pienācīga izpildvaras, likumdevēja un tiesu varas sadarbība balstītos uz tradīcijām un uz varas dalīšanas principu, bet nevis uz formālu normatīvo regulējumu.
Jāatceras, ka Tieslietu padome var būt arī konstitucionālās kontroles iniciētāja. Satversmes tiesas likums piešķir Tieslietu padomei tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā tās kompetences apjomā.
Kopumā vēlētos uzsvērt, ka Tieslietu padomei ir ne vien jāpiedalās dialogā ar citiem varas atzariem, bet arī jāattīsta sadarbība ar tiesnešiem, ar tiesnešu biedrībām, Tiesnešu disciplinārkolēģiju (Disciplinārtiesu), Tiesnešu ētikas komisiju, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, ar tiesu sistēmai piederīgajām personām un iestādēm. Ir būtiski, lai tiesu sistēma uzskatītu Tieslietu padomi par savu ideju, profesionālo interešu virzītāju un īstenotāju, tai jābūt atvērtai un pieejamai organizācijai. Tas stiprinās pašu Tieslietu padomi un tās leģitimitāti valstiskajā dialogā.
Institucionālie izaicinājumi
Ievērojot Tieslietu padomes funkcijas un izveides mērķus, būtu jāpārskata šobrīd Tieslietu padomē esošo „ne-tiesnešu” sastāvs.
Jāatceras, ka Tieslietu padomes sastāvu nosaka ar mērķi nodrošināt Tieslietu padomes neatkarību un tās spēju efektīvi darboties. Šobrīd Tieslietu padomē darbojas arī izpildvaras un likumdevēja pārstāvji, kas Eiropas valstīs nav izplatīta prakse. Padomes sastāvs būtu jāveido iespējami nepolitisks un efektīvs, vērsts uz mērķu sasniegšanu. Arī Venēcijas komisija ir norādījusi, ka politiķiem, parlamenta deputātiem, izpildvaras pārstāvjiem nevajadzētu būt Tieslietu padomes sastāvā. Līdz ar to būtu pārvērtējams, vai šobrīd likumā paredzētie ex officio locekļi no pārējo varu atzariem ir laba izvēle. Visai strikta pozīcija ir pausta gan starptautisko institūciju izstrādātajos dokumentos, gan Venēcijas komisijas atzinumos saistībā ar tieslietu ministra aktīvu darbību Tieslietu padomē. Zināmos apstākļos tieslietu ministrs nerada nekādus riskus efektīvai Tieslietu padomes funkcionēšanai. Tomēr jāņem vērā, ka Tieslietu padomei ir ne tikai jābūt neatkarīgai, bet tādai arī jāizskatās no malas. Starptautiskās institūcijas pauž stingru nostāju, ka gadījumā, ja tieslietu ministrs ir Tieslietu padomes loceklis, viņa piedalīšanās Tieslietu padomes lēmumu pieņemšanā būtu ļoti ierobežojama.
Nobeigums
Zināma spriedze valsts varas atzaru starpā izriet no varas dalīšanas principa būtības – varas atzaru savstarpēja līdzsvara un kontroles nepieciešamības, nolūkā nodrošināt demokrātiskas valsts pastāvēšanu, efektīvu tās funkcionēšanu un cilvēktiesību ievērošanu. Tomēr savstarpējām attiecībām būtu jābūt vērstām uz dialogu, kopīgo mērķu sasniegšanu un tiesiskuma stiprināšanu Latvijas Republikā.
QR
