[1] Tiesnešu ētikas komisija ir saņēmusi tiesneša iesniegumu ar lūgumu skaidrot, vai ir saskatāms tiesneša ētikas normu pārkāpums, ja tiesnesis piedalījies jautājuma izlemšanā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lietā, kuras pusei pirms pieciem gadiem, nebūdams tiesneša amatā, sniedzis neatkarīga eksperta atzinumu ar izskatāmo lietu nesaistītos tiesību jautājumos, un vai attiecībā uz viņam iedalītu civillietu priekšroka dodama tiesneša neatkarības principam un tādēļ nav iemesla atstatīties, vai arī tomēr svarīgāk ir nodrošināt objektivitātes iespaidu, tāpēc no lietas izskatīšanas būtu jāatstatās.
[2] Tiesnesis norādījis, ka savā apmēram 20 gadus ilgajā privātprakses laikā kā neatkarīgs speciālists sniedzis daudzus juridiskos atzinumus, pārsvarā par komerctiesību un juridiskās metodes jautājumiem.
2011.gadā, trīs gadus pirms stāšanās tiesneša amatā, tiesnesis kā neatkarīgs juridiskais eksperts sniedzis sabiedrību ar ierobežotu atbildību (turpmāk – sabiedrība) pārstāvošam zvērinātam advokātam juridisko atzinumu par vispārējiem tiesību jautājumiem saistībā ar dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības. Ne uzdotajos jautājumos, ne atzinumā nav minētas konkrētas firmas vai uzvārdi. Par šo atzinumu saņemta vienreizēja atlīdzība.
Kopš tā laika par advokāta pārstāvēto sabiedrību tiesnesis vairs neko nav dzirdējis, ar advokātu bijuši vēl divi lietišķi kontakti, nekādi sociālie kontakti tiesnesim ar advokātu nekad nav bijuši.
2014.gada 7.jūlijā tiesnesis stājies Augstākās tiesas tiesneša amatā.
2016.gada 8.decembrī Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē lemts par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lietā, kurā viens no pieciem prasītājiem bijis 2011.gada atzinuma adresāts – sabiedrība, kurai par labu šajā lietā taisīti divu instanču spriedumi. Šai lietai nav bijis nekāds sakars ar tiesneša 2011.gada atzinumā aplūkotajiem tiesību jautājumiem.
Tiesnesis kā lietas referents sagatavojis ziņojumu un sniedzis to rīcības sēdē, nezinot, ka viens no pieciem prasītājiem ir viņa 2011.gada atzinuma adresāts, jo šādu sabiedrību vairs nav atcerējies. Viņam nav bijis arī zināms, ka advokātam ir interese šajā lietā, jo sabiedrību, kurai 2011.gadā sniegts atzinums, šajā lietā pārstāvēja cits advokāts.
Turklāt 2016.gada decembrī tiesnesis bijis pārliecināts, ka viņa vēsturiskajām darījumu attiecībām ar bijušajiem klientiem nav vairs nekādas nozīmes, jo kopš stāšanās tiesneša amatā bija pagājuši divarpus gadi, kas pārsniedz likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11.panta otrajā daļā noteikto divu gadu „atdzišanas” periodu.
Rīcības sēdē tiesnešu kolēģija vienbalsīgi nonākusi pie slēdziena, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir pareizs un atstājams spēkā, tāpēc kasācijas tiesvedības ierosināšana atteikta.
Šobrīd tiesneša tiesvedībā atrodas vēl neizskatīta civillieta ar tām pašām pusēm kā lietā, kurā 2016.gada 8.decembrī pieņemts rīcības sēdes lēmums. Lai gan abu lietu apstākļi ir līdzīgi, tomēr pastāv arī vērtējama atšķirība faktiskajos apstākļos.
Līdz ar to tiesnesim radusies ētiska dilemma, vai konkrētajā gadījumā no tiesnešu ētikas viedokļa priekšroka dodama tiesneša neatkarības principam vai objektivitātes iespaida nodrošināšanas interesēm. Televīzijas raidījumā tikusi apšaubīta tiesneša objektivitāte.
Tiesnesis norādījis, ka pats nesaskata ārkārtas situāciju, kuras dēļ viņam būtu jāatsakās no savu tiesneša pienākumu pildīšanas.
[3] Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 2.kanona 3.punkts noteic, ka tiesnesis darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei.
Tiesnešu ētikas komisija ir atzinusi, ka tiesneša objektivitāte ir obligāts nosacījums tiesneša pienākumu pienācīgai izpildei. Tā izpaužas ne tikai pieņemtā nolēmuma saturā, bet arī visās procesuālajās darbībās, kas nepieciešamas attiecīgu nolēmumu pieņemšanā. Objektivitātes princips ir uzticības tiesai svarīgs elements, proti, demokrātiskā sabiedrībā tiesai (tiesnesim) jārīkojas tā, lai procesa dalībniekos radītu uzticību tiesai (tiesnesim).
Taču Tiesnešu ētikas komisija atzinusi arī, ka tiesneša objektivitāti var apšaubīt tikai tad, ja uz to norāda objektīvi pamatoti fakti, turklāt tie jāvērtē katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā konkrēto apstākļu raksturu, apjomu, nozīmīgumu (sk. Tiesnešu ētikas komisijas 2008.gada 1.augusta skaidrojumu, 2012.gada 24.augusta atzinumu).
[4] Ir atzīts, ka Latvijā ir samērā neliels juridisko profesiju pārstāvju skaits un arī ierobežota profesionālu jautājumu risināšanas vide. Šo profesiju pārstāvji var būt mācījušies vienā mācību iestādē, jau iepriekš strādājuši kopā vai nonāk profesionālajā saskarsmē pasniedzēja darbā, darba grupās un tml., kur saskarsmei nav personiska rakstura. Valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu ir liela iespēja būt saistītiem ar kopējiem paziņām. Tāpat juridisko profesiju pārstāvjiem, kuri ir iesaistīti vienā lietā, var gadīties nejauši un neatkarīgi vienam no otra sastapties kādā sabiedriskā vietā, profesionālā vai privātā pasākumā, arī tiesas telpās. Šādu saikņu esamībai pašai par sevi no saprātīga vērtētāja viedokļa nevajadzētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti (sk. Tiesnešu ētikas komisijas, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes Ētikas komisijas un Prokuroru atestācijas komisijas 2012.gada 20.janvāra skaidrojumu).
Tiesnesis pirms apstiprināšanas tiesneša amatā 20 gadus profesionāli darbojies gan kā viens no valsts vadošajiem komerctiesību speciālistiem, sniedzot juridiskas konsultācijas, gan arī kā pasniedzējs. Līdz ar to viņam bijusi saskarsme ar ļoti daudziem komersantiem, amatpersonām, advokātiem, juristiem un studentiem. Taču tas pats par sevi nav pietiekams, lai apšaubītu tiesneša objektivitāti lietās, kur piedalās šīs personas.
Ir jāņem vērā, ka ar konkrēto sabiedrību un advokātu tiesnesim bijusi tikai lietišķa, bet nekad ne personiska rakstura saskarsme. Tiesnešu ētikas komisijas rīcībā esošā informācija, ko tai ir sniedzis pats tiesnesis un arī citas personas, neliecina par tiesneša ciešāku saistību ar šīm personām. Turklāt ir pagājuši vairāk nekā divi gadi no brīža, kad tiesnesis ir apstiprināts tiesneša amatā. Savukārt no brīža, kad tiesnesis, būdams jurists, ir sastādījis atzinumu, pagājuši pieci gadi.
Likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11.panta otrajā daļā noteikts, ka valsts amatpersona nedrīkst izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības attiecībā uz saviem darījumu partneriem divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās.
Minētajā normā ir iestrādāts tā saucamais „atdzišanas” periods, pēc kura saprātīgam vērotājam no malas vairs nebūtu jārodas šaubām par amatpersonas, tostarp tiesneša, objektivitāti, pieņemot lēmumus vai veicot citas darbības attiecībā uz normā minētajiem subjektiem. No minētās normas arī izriet, ka darījumu attiecību pastāvēšana kaut kad pagātnē nevar uz mūžu „diskvalificēt” amatpersonu no konkrētu pienākumu pildīšanas attiecībā pret noteiktiem subjektiem.
Līdzīgi šis jautājums ir risināts arī, piemēram, Kanādas tiesnešu Ētikas kodeksā, kur noteikts, ka tiesnesim jāapsver trīs momenti: (1) nedrīkst piedalīties procesā, ja patiešām pastāv interešu konflikts – piemēram, tiesnesim vēl pirms ievēlēšanas amatā bija zināma kāda konfidenciāla informācija saistībā ar šo lietu; (2) jāizvairās no situācijām, kad saprātīgai, godīgi noskaņotai un informētai personai varētu būt pamatotas aizdomas par tiesneša neitralitāti; (3) nevajadzētu sevi atstatīt bez vajadzības, jo tas pagarina procesu un uzliek papildu nastu kolēģiem (sk. Ethical Principles for Judges. Canadian Judicial Council, 51.lpp.; pieejams: https://www.cjc-ccm.gc.ca/cmslib/general/news_pub_judicialconduct_Principles_en.pdf).
Savukārt vispārējās ētikas normu vadlīnijas Kanādā noteic: (1) ja pirms ievēlēšanas tiesnesis darbojies privātpraksē, viņam nevajadzētu spriest par lietām, kur viņš pats vai viņa firma bija iesaistīta jebkādā kapacitātē pirms iecelšanas amatā; (2) attiecībā uz bijušajiem kolēģiem un klientiem tradicionālā pieeja ir izmantot „atdzišanas” periodu, proti, izvairīties no tiesas spriešanas kādā laika posmā: piemēram, 2 vai 3, vai 5 gadus pēc aiziešanas (turpat, 52.lpp.).
Ievērojot minēto, nav pamata apšaubīt tiesneša objektivitāti tikai tāpēc vien, ka pirms pieciem gadiem tiesnesis ir sniedzis atzinumu sabiedrībai, kas tagad tiesneša izlemjamā lietā ir viena no prasītājām.
Tiesneša objektivitātes novērtēšanā būtiska nozīme piešķirama arī apstāklim, ka strīdus atzinums ir iesniegts citā lietā, proti, tas neatrodas tās lietas materiālos, kurā tiesnesis ir pieņēmis lēmumu, kas pretējā gadījumā būtu pamats tiesnesim atstatīties no lietas izskatīšanas arī pēc „atdzišanas” perioda iestāšanās.
Tomēr, Tiesnešu ētikas komisijas ieskatā, piesardzīgi būtu jāattiecas pret tiesneša objektivitātes apšaubīšanu konkrētā lietā tādēļ vien, ka tiesnesis kādreiz ir paudis viedokli par tādu pašu tiesību jautājumu, kāds risināms šajā konkrētajā lietā, jo pretējā gadījumā katrs spriedums vai zinātniska publikācija, kur izgaismojas tiesneša viedoklis par kādu tiesību jautājumu, būtu pamats tiesneša objektivitātes apšaubīšanai. Minētais, protams, neizslēdz pušu tiesības pieteikt noraidījumu tiesai, attiecīgi to pamatojot.
[5] Kā tas izriet no iepriekš citētā Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 2.kanona 3.punkta, tiesnesim ir jārīkojas tā, lai par viņa objektivitāti nerastos šaubas ne tikai tiesu lietas dalībniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā. Tiesnesim ir jārēķinās ar to, ka viņa rīcību vērtēs arī ar lietu nesaistītas personas, tostarp mediji.
Tiesnešu ētikas komisija, neapstrīdot saprātīga vērtētāja no malas tiesības paust viedokli un savas šaubas par tiesneša objektivitāti, tomēr nevar noliegt tiesneša tiesības rēķināties ar to, ka saprātīga vērtētāja no malas kritika par tiesneša objektivitāti būs argumentēta un izsvērta no dažādiem skatupunktiem. Tas nozīmē, ka būs noskaidroti visi būtiskie apstākļi un fakti, kas var ietekmēt secinājumu par tiesneša objektivitāti, tostarp ņemot vērā arī tās personas, kas sniedz informāciju, piemēram, medijiem, ieinteresētības pakāpi konkrētajā tiesu lietā. Tam vajadzētu darīt piesardzīgu informācijas saņēmēju un likt rūpīgi pārbaudīt sniegtās informācijas kvalitāti un atbilstību patiesībai. Nepārbaudītas, nepilnīgas un pat melīgas informācijas izplatīšana nodara kaitējumu ne tikai konkrētajam tiesnesim, bet arī tiesu varai kopumā, diskreditējot to sabiedrības acīs.
Ievērojot iepriekš teikto, Tiesnešu ētikas komisija izskaidro:
- pie minētajiem apstākļiem saprātīgam vērotājam nevajadzētu rasties šaubām par tiesneša objektivitāti;
- nav saskatāms tiesneša ētikas normu pārkāpums, ja tiesnesis piedalās jautājuma izlemšanā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lietā, kuras pusei pirms pieciem gadiem, nebūdams tiesneša amatā, sniedzis neatkarīga eksperta atzinumu ar izskatāmo lietu nesaistītos tiesību jautājumos.
Komisijas priekšsēdētāja Anita Kovaļevska
Komisijas locekļi Dzintra Amerika, Madara Ābele, Ināra Jaunzeme, Baiba Lielpētere, Guntars Ploriņš,
Normunds Salenieks, Dace Skrauple, Agnese Skulme, Alla Šilova
QR
