Tiesu nolēmumu saistošais spēks

Konferences mērķis bija vērst uzmanību uz nacionālo un starptautisko tiesu svarīgo lomu, to sasvstarpējām attiecībām, iespējamiem problēmjautājumiem un Eiropas tiesu nolēmumu ietekmi nacionālo tiesu nolēmumos.

Nacionālajām tiesām, ņemot vērā valstu starptautisko tiesību saistības, ir jārod skaidrība un līdzsvars konstitucionālo tiesu un Eiropas tiesu nolēmumu piemērošanā.

Konferencē uzstājās Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglanns (Thorbjørn Jagland), Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī, – ECT) prezidents Gvido Raimondi (Guido Raimondi), Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī – EST) prezidents Koens Lenarts (Koen Lenaerts), Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas, Augstākās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas priekšsēdētāji, tiesneši un viesprofesori.

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglanns norādīja uz ECT spriedumu izpildes mehānismu aktualitāti un aicināja ievērot rekomendācijas, kā labās prakses piemēru minot Itāliju, kur pēc neskaitāmiem pārkāpumiem ieviesta individuāla ieslodzīto apstākļu monitoringa sistēma. Viņš uzsvēra, ka tiesiskuma nodrošināšanas pamatā ir konstitucionālās demokrātijas ierobežojumi pamattiesību ievērošanas nolūkā.

Konferences daļā par kontinentālajai tiesību sistēmai atbilstošu tiesu prakses saistošo ietekmi interpretācijas metodoloģijā runātāji sniedza savu skatījumu jautājumā, vai tiesas spriedums ir tiesību avots un kā tas varētu iederēties tiesību interpretācijas sistēmā.

Jans Vintrs (Jan Wintr), Kārļa Universitātes (Čehija) Tiesību teorijas un doktrīnas katedras asociētais profesors, norādīja, ka šajā ziņā tiesu prakse ir attīstījusies ātrāk nekā tiesību teorija, tāpēc praksē tiesu nolēmums ir tiesību avots, bet tiesību teorija vēl nav definējusi piemērošanas metodoloģiju. Ja tiesas nolēmumu atzīst par tiesību avotu, tad jābūt konfliktus risinošiem algoritmiem, proti, ja spriedums un norma nonāk konfliktā, ja konfliktē dažādu tiesu (līmeņu, vienāda līmeņa) nolēmumi. Profesora secinājums: lietas dalībniekiem nolēmums ir saistošs, savukārt tiesas spriedumi (tai skaitā kasācijas instances) nav formāls tiesību avots, bet jārespektē to saistošais spēks.

Bijušais Eiropas Savienības Padomes Juridiskā dienesta vadītājs Jean-Paul Jaqué atzina, ka politiķu nespēja uzņemties atbildību par lēmumu pieņemšanu jārisina tiesnešiem, strādājot katram savā tiesību sistēmā un respektējot savu konstitucionālo kārtību, izmantojot interpretāciju, jārod situācijas risinājums. Sistēmu konflikts ir tiesībzinātnieku „maize”, bet tā ir „indivīda problēma”. Francijas Konstitucionālā tiesa atzinusi, ka vienādu nacionālo un starptautisko pamattiesību avotu gadījumā priekšroka piemērošanā jādod ārējam avotam. Starptautiskajā sistēmā nav skaidri definēta valsts tiesība, aizsargājot savu identitāti, nepiemērot starptautiskās tiesības.

Džeimss Lī (James Lee), Karaliskās koledžas vecākais lektors, sniedza ieskatu anglo-sakšu sistēmā, kā precedents nodrošina kārtību, pie tam ņemot vērā, ka precedenta grozīšana kļuva iespējama tikai kopš 1966.gada. Līdz tam tiesas aprobežojās ar precedenta neattiecināšanu uz lietu tās faktisko apstākļu dēļ. Tā kā Lielbritānijā Augstākā tiesa izveidota tikai 2005.gadā (funkcionē no 2009.gada), tad tika risināts jautājums par agrākās Lordu palātas (House of Lords) nolēmumu kontinuitāti, un tika praksē izlemts, ka tāda pastāvēs, to nostiprinot arī tiesas darbības noteikumos. Zināmos apstākļos pastāv tiesības atkāpties no precedenta: mainoties apstākļiem, mainās arī tiesas viedoklis.

Čehijas Republikas Augstākās Administratīvās tiesas tiesnesis Zdeneks Kūns (Zdeněk Kühn) norādīja, ka kontinentālajā sistēmā, atšķirībā no anglo-sakšu sistēmas, vairums tiesnešu ir „karjeras tiesneši”, kas būtiski ietekmē viņu attieksmi pret nolēmumiem, jo viņu kvalifikācijas pārbaudē tiek vērtēta sekošana agrākai tiesu praksei, arī izpratne par „saistošo spēku” atšķiras. Kontinentālās sistēmas tiesneši uzskatīs, ka tiesu praksei vai nu jāseko, vai jāatkāpjas no tās. Arī Augstāko tiesu skaits un tiesnešu skaits tajās, kā arī pamatfunkcija būtiski atšķiras anglo-sakšu un kontinentālajās tiesību sistēmās. Ja anglo-sakšu sistēmā būs mazs tiesnešu skaits (ASV – 9, Lielbritānija  – 12, Kanāda – 7) un mazs izskatīto liets skaits, vienlaikus ar augstu vienotas prakses un „saistošā spēka” vērtību, tad kontinentālajā sistēmā būs daudz tiesnešu (Francija  – 150), pat vairākas augstākās tiesas vienā valstī (Vācija – 5, Čehija – 2), kas noved pie tiesu prakses nevienādības. Šajās valstīs pastiprinās konstitucionālo tiesu nozīme un to spriedumiem tiek piešķirts augstāks „normatīvais raksturs”.

Mihels Bobeks (Michel Bobek), EST ģenerāladvokāts, atzīmēja, ka tiesību teorētiķi no Austrālijas un Kanādas norāda, ka Lielbritānijas sistēma sākusi attālināties no anglo-sakšu sistēmas, jo tajā „ienācis” pārāk daudz normatīvā regulējuma, savukārt Francijas un Vācijas tiesu darbībā tiek konstatēts, ka tās pārāk būtisku nozīmi piešķir tiesu praksei.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents Gvido Raimondi uzsvēra nepieciešamību nodrošināt ECT spriedumu izpildi. Tam vispirms jāsākas ar skaidriem pašas ECT nolēmumiem. Ja ECT sprieduma izpildē papildus naudas kompensācijām nepieciešamas sistēmiskas izmaiņas vai uzlabojumi, tad jābūt arī politiskai gribai. Nepieciešamības gadījumā Eiropas Padome var iesaistīties konstruktīvā dialogā ar valsti par sprieduma izpildei nepieciešamo rīcību. Tiek uzsvērts pilotspriedumu pienesums tiesā neizskatīto lietu uzkrājuma mazināšanai – šī procesa ietvaros, izskatot vienu lietu, tiek ļauts valstij „sakārtot sistēmu”, tādējādi pārējās līdzīgās lietas vairs nav jāskata. Līdz Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas (turpmāk arī – Konvencijas) 16.protokola par prejudiciālo nolēmumu procedūru ECT stāšanās spēkā nacionālo tiesu un ECT sadarbība notiek dialoga formā: tiesnešiem tiekoties tieši, nacionālajiem tiesnešiem atsaucoties uz ECT nolēmumu atziņām. Raimondi atzina, ka arī ECT vajadzētu ieklausīties un vērtēt nacionālo tiesnešu darbu Konvencijas normu piemērošanā.

Jergs Polakevičs (Jörg Polakiewicz), Eiropas Padomes pārstāvis, norādīja, ka būtiski mainījies ECT pieņemto nolēmumu skaits (no 25 uz 1500 gadā), kas būtiski maina valstu tiesnešu spēju abstrakti izsekot ECT judikatūrai. Res judikata no starptautisko tiesību viedokļa attiecas ne tikai uz rezultatīvo nolēmuma daļu, bet ietver arī būtiskākos argumentus. Tomēr attiecībā uz ECT spriedumu būtu attiecināma „šaura” izpratne, jo ECT tikai izņēmuma gadījumos vērtē nacionālā regulējuma atbilstību Konvencijai, parasti tiesa aprobežojas ar pārkāpuma izvērtējumu konkrētajā situācijā. Lai gan pat Vācijas konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka nacionālajām tiesām ir jārespektē ECT res judicata, tomēr nevajadzētu aprobežoties ar pamatojumu „jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa tā norādījusi”. ECT atkārtotie principi uzskatāmi par Konvencijas normas integrālu sastāvdaļu. Nacionālajām tiesām jārod visu iesaistīto personu interešu līdzsvars. Starptautisko tiesību sistēmā, valstīm apsverot atteikšanos un atsakoties no dalības Konvencijā, notiek Konvencijas autoritātes apšaubīšana.

Jiří Kmec, advokāts, sasaucoties ar agrāk diskusijā norādīto, ka Eiropas Savienības Tiesas atvērtais dialoga modelis ar jebkura līmeņa tiesu grauj nacionālo tiesu hierarhisko autoritāti, uzsvēra, ka, lai saglabātu konstitucionalitātes izvērtējumu nacionālā līmenī, tiesības uzdot prejudiciālos jautājumus Eiropas Cilvēktiesību tiesai Konvencijas 16.protokola ietvarā būtu jārezervē tikai augstākajām tiesām. 16.protokola piemērošanas kontekstā pagaidām nav skaidrība par valodu režīmu, prioritāti pēc jautājumu svarīguma, formulējumu problemātiku, tiesas kapacitāti apstrādāt šādus lūgumus.

Kopenhāgenas Universitātes profesors Mīkaels Rasks Madsens (Mikael Rask Madsen) norādīja uz diviem pamatjautājumiem Dānijas pieredzē: 1) kas tieši jāievieš, ņemot vērā Konvencijas un ECT nolēmumu erga omnes efektu un 2) kāda precīzi ir nacionālo tiesu loma Konvencijas piemērošanā? ECT judikatūrai nevajadzētu ietekmēt varas dalījumu (likumdevējs / tiesas) nacionālā līmenī. Ja likumdevējs neuzņemas atbildību izvērtēt ECT doto rīcības brīvību, bet kā „labs skauts” ievēro tās judikatūru, tad notiek „pārmērīga ieviešana”. Dānijas Augstākā tiesa ir veikusi ECT judikatūras piemērošanas pārvērtēšanu, bet nav skaidrs, kā tas tiks turpināts ilgtermiņā.

Lorenss Lastgartens (Laurence Lustgarten), Oksfordas Universitātes Sociālo zinātņu studiju centra profesors, norādīja, ka Lielbritānijas Augstākā tiesa, pamatojoties uz apsvērumu, ka procesuālu iemeslu dēļ nebija iespējams pārsūdzēt ECT nolēmumu Lielajā palātā, neievēro šo palātas nolēmumu. Lielbritānijas tiesas attiecībā uz ECT pastāvīgo judikatūru ievēro principu: „vairāk nē, bet noteikti ne mazāk”.

Čehijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Pavels Šāmats (Pavel Šámal) norādīja, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir nolēmumu paredzamība (vienota tiesu prakse), kas balstās pastāvīgā judikatūrā. Zemākas instances tiesnesim jāapzinās sava vieta tiesu sistēmā, kā arī kādas vērtības spriedumi ir „pastāvīgā tiesu prakse”, kur tā publicēta. Čehijā ir noteikta atlases kārtība publicēšanai, to apstiprina īpaša komisija, piešķirot nolēmumam būtiskāku statusu. Tādējādi dažiem tiesas nolēmumiem tiek piešķirts „kvazi normatīvs” raksturs. Piemēram, Lielā Senāta (Grand Senat) nolēmumi, kuri jāpieņem vienprātīgi, ir vienotas tiesu prakses nostiprināšanas institūts.

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesis Jans Pasers (Jan Passer) norādīja, ka administratīvās tiesas Čehijā ir izveidojušas tiesu nolēmumu hierarhiju. Tomēr nolēmumiem jāseko „atvērtām acīm”, skaidrojot nepieciešamību vai interesi nesekot saistošai tiesu praksei. Tiesnesim ir jābūt pašdisciplinētam, lai viņa nolēmumu atziņas veidotu judikatūru, kuru tālāk varētu piemērot viņa kolēģi.

Vojtehs Šimīčeks (Vojtěch Šimíček), Čehijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis, skaidroja, lai gan Konstitucionālās tiesas spriedumu saistošais spēks ir nostiprināts konstitūcijas normā, tam vajadzētu pašsaprotami izrietēt no konstitucionālās tiesas vietas tiesu sistēmā. Tomēr jārisina jautājums, vai visi un vai viss nolēmums ir saistošs (piemēram, vai obiter dictum norādītais ir saistošs), kāda ir hierarhija starp pašas konstitucionālās tiesas nolēmumiem (viedokļi un spriedumi). Tiesneši nav mašīnas, viņi spēj izvēlēties piemērojamos nolēmumus un tos vērtēt.

Beļģijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Jans Pasers (Jean Spreutels) norādīja, ka daudzās Eiropas valstīs konstitucionālo tiesu spriedumos paustā interpretācija nav vispārsaistoša, jo nacionālais tiesnesis ir neatkarīgs normu interpretācijā. Tiesu dialogs balstīts ne tikai zemāku instanču tiesu pienākumā sekot augstāku instanču tiesu praksei, bet arī augstāku instanču tiesu pienākumā pārraudzīt, kas notiek zemāku instanču tiesās. Augstākās tiesas nolēmumu saistošais efekts balstās ne tikai normatīvajā regulējumā, bet arī morālā aspektā, jo tos pieņēmusi īpaša tiesnešu kolēģija.

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese Irena Pelikānova (Irena Pelikánová) atzīmē, ka vienota tiesu prakse ir „lielo” tiesu problēma, tai skaitā Vispārējās tiesas ar lielo tiesnešu un palātu skaitu, jo nav instrumenta, kas varētu ietekmēt visus tiesnešus. Notiek diskusija, cik iekšēji Vispārējā tiesa saistīta pati ar saviem nolēmumiem. Vajadzētu tos respektēt, bet ja kāds nolēmums nav bijis publicēts un vēlāk, skatot citu lietu, cits sastāvs neatzīst tā argumentāciju, cik būtiski ir atzīt tāda nolēmuma eksistenci?

Mihels Bobeks, EST ģenerāladvokāts, uzskata, ka kopumā Eiropas Savienības tiesību sistēma funkcionē unikāli un eleganti, bez būtiskiem satricinājumiem. Eiropas Savienības Tiesas prejudiciālo spriedumu saistošais spēks ir skaidri definēts attiecībā uz nacionālo lietu – tātad inter partes. Tomēr šādiem spriedumiem nav skaidras erga omnes dimensijas definīcijas, izņemot attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību normu spēkā esības pārbaudi EST. Kontrole par EST judikatūras respektēšanu tiek nodrošināta valsts atbildības līmenī, nodrošinot pareizu Eiropas Savienības tiesību piemērošanu.

Konferences secinājums: nacionālo un starptautisko tiesu nolēmumu vieta tiesību avotu sistēmā turpina attīstīties;  nolēmumu res judicata vērtības izpratne ir pilnveidojama.