Civillietu departamenta priekšsēdētājas Edītes Vernušas uzruna

Augsti godātais prezidenta kungs, viesi un kolēģi!

Civillietu departamenta vārdā vēlos pateikties prezidenta kungam par to, ka radāt iespēju tuvāk iepazīties ar Augstāko tiesu un mūsu problēmām.

Nedaudz par mums. Civillietu departaments ir kasācijas instances tiesa civillietās. Kasācijas instances tiesā netiek lieta skatīta pēc būtības, kas ir jau izdarīts iepriekšējās divās tiesu instancēs, bet tiek skatīti tikai jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas instancē izšķiroša nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm. Tomēr mūsu kompetence joprojām bieži tiek pārprasta, uzskatot, ka arī kasācijas instances tiesā lieta tiks izskatīta pēc būtības, ka mums ir jāvērtē pierādījumi, kas neatbilst kasācijas instances tiesas jēgai. Mūsu uzdevums – sniegt likuma tulkojumu civillietā tā sekmējot likuma normu vienveidīgu piemērošanu.

Civiltiesiskie strīdi kļūst arvien komplicētāki, arvien lielāku nozīmi tiesu darbā iegūst Eiropas Savienības tiesības, tātad arī risināmie tiesību jautājumi kļūst sarežģītāki, un tas viss kopumā nepadara mūsu uzdevumu vieglāku. Civillietu departaments skaitliski ir vislielākais departaments Augstākajā tiesā, taču arī saņemto lietu skaits mums ir vislielākais. Liela nozīme ir mūsu atbalsta personālam, tāpēc būtiski ir risināt jautājumu par šī personāla atalgojumu.

Civillietu dinamika ir cieši saistīta ar valsts tautsaimniecības dinamiku. Iepriekšējās ekonomiskās krīzes rezultātā būtiski pieauga to civillietu skaits, kurās tika risināti strīdi par neizpildītām saistībām. Minētais pieaugums palēnināja tiesvedību vispārējās jurisdikcijas tiesās un radīja neizskatīto lietu uzkrājumu.

Tā 2014.gada beigās neizskatīto lietu atlikums arī Civillietu departamentā bija 2085 lietas, bet 2016.gada beigās atlikums jau bija samazināts uz 957 lietām. Pavisam 2016.gadā departamentā izskatīts vairāk nekā 2300 lietu. Turklāt, salīdzinot ar 2015.gadu, kad lietas dalībniekiem lietas izskatīšana rīcības sēdē bija jāgaida gandrīz gadu, pagājušā gadā šo termiņu izdevās samazināt līdz apmēram 4–5 mēnešiem, proti, jau pēc aptuveni 4–5 mēnešiem lietas dalībniekiem ir zināms, vai lieta tiks izskatīta kasācijas tiesvedībā.

Sliktāks ir stāvoklis ar jau ierosinātajām lietām. Darba strīdos un lietās, kas skar bērnu intereses, lietu izskatīšanas ilgums ir aptuveni 6–8 mēneši, bet pārējās lietas pēc to ierosināšanas šobrīd tiek izskatītas pēc 2 gadiem. Cenšamies mazināt izskatīšanas laiku, bet nekas nenotiek uzreiz. Jāņem vērā, ka 17 cilvēku sastāvā departaments strādā tikai 2 gadus. Turklāt jau no 2014.gada notika tiesnešu maiņa, kas arī ietekmēja departamenta darbu.

Neizskatīto lietu skaita samazinājums noticis, galvenokārt pateicoties departamenta tiesnešu pašaizliedzīgajam darbam. Minētais nozīmē darba intensitātes pieaugumu, bet ar šādu intensitāti nav iespējams ilgstoši strādāt, iestājas pagurums, ko var redzēt šā gada rādītājos.

Lietu atlikuma samazināšanā savu lomu spēlēja arī 2016.gadā veiktie Civilprocesa likuma grozījumi.

Neraugoties uz izskatīto lietu ievērojamu pieaugumu, stabils ir saglabājies kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu līmenis, apmēram 75% lietu tiek atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību.

No 2017.gada pusgadā izskatītajām lietām 15% spriedums atstāts negrozīts, pārējos gadījumos spriedums atcelts pilnībā vai daļā. Minētais liecina, ka zemāko instanču tiesu spriedumu kvalitāte vēl ir uzlabojama. Taču atcelto spriedumu procentu nedrīkst vienmēr uzskatīt par apelācijas instances tiesas tiesnešu darba kvalitātes rādītāju, jo viedokļu dažādība ir tikai normāla. Tieši tāpēc jau ir trīs tiesu instances.

Nav strīda par to, ka sabiedrības uzticēšanās tiesām varētu būt lielāka. Taču šajā sakarā gribu teikt, ka prasību celšana tiesā varētu būt pārdomātāka un izsvērtāka, nevis tiesāšanās tikai principa pēc. Rakstniekam Hansam Falladam ir grāmata „Tolaik mūsu mājās”, kurā viņš stāsta par savu bērnību. Rakstnieka tēvs bija tiesnesis, un autors stāsta, ka pie viņa tēva ieradies tā brālis un stāstījis par nesaskaņām ar kaimiņu. Tāpēc viņš grib kaimiņu sūdzēt tiesā. Rakstnieka tēvs uz to savam brālim atbildējis, ka viņš gan neiesakot to darīt. Arguments – varbūt arī brālis uzvarēs tiesā, bet viņš būs zaudējis kaudzi naudas, iztērējis laiku un savus spēkus, beigās nomirs. Tie notikumi gan ir par 19.gadsimtu un gribu cerēt, ka tagad tik briesmīgi nav. Tajā pašā laikā cilvēkam ir jāsaprot, ka tiesāšanās nav vienkārša pastaiga pa tiesu varas gaiteņiem un rezultāts nav tik viegli sasniedzams. Ja vēl prāva tiek zaudēta, cilvēks ir sarūgtināts un viņš nekad neteiks, ka uzticas tiesai.

Jau pieminētie 2016.gada grozījumi Civilprocesa likumā ir pierādījuši, ka likumdošanas pasākumi ir svarīgs instruments kasācijas instances darbības efektivitātes nodrošināšanā, atslogojot kasācijas instanci no mazāk nozīmīgām lietām, pie kā jāstrādā arī turpmāk, it īpaši, ja ienākošo lietu skaits nesamazināsies.

Tomēr tiesas darbu ietekmē ne tikai procesuālo likumu normas, bet arī materiālo tiesību normas, tāpēc es vēlētos īsumā pieskarties jautājumam, kuram ir būtiska ietekme uz personu tiesībām un sabiedrības interesēm kopumā.

Tas ir jautājums par valsts atbildības regulējumu, jo valstij ir pienākums atlīdzināt personai kaitējumu, kas tai nodarīts valsts varas īstenotāju prettiesiskas rīcības rezultātā. Diemžēl līdz šim ir pietrūcis politiskās gribas valsts atbildības jautājumu noregulēt vienotas un pārskatāmas sistēmas veidā, paredzot personai vienkāršu un efektīvu kārtību, kādā tā var gūt atlīdzinājumu par valsts varas nodarīto kaitējumu. Šobrīd normatīvais regulējums ir fragmentārs – ir atsevišķs likums par valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, atsevišķs likums par noteiktiem gadījumiem, kad ir paredzēts atlīdzināt kriminālprocesa un administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros personai nepamatoti vai prettiesiski radīto kaitējumu, taču citos gadījumos – skaidra likuma regulējuma nav. Rezultātā salīdzināmos gadījumos cilvēkiem savs tiesību aizskārums jānovērš atšķirīgā kārtībā un pēc atšķirīgiem principiem, kas ir pretrunā Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam, un tā mazina sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un valsts varai kopumā.

Jautājums par valsts atbildību nav vienkāršs nevienai demokrātiskai valstij, tomēr mūsuprāt ir iespējams izveidot vienotu un pārskatāmu valsts atbildības normatīvo regulējumu.