Noziedzīgu nodarījumu par smagiem miesas bojājumiem kvalifikācijas jautājumi tiesu praksē un to kopība ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem

Apkopojumā izlases veidā sistematizēta visu instanču tiesu prakse Krimināllikuma 125., 127.–129., 131. un 132.panta piemērošanā. Apkopojums sagatavots pēc Krimināllietu departamenta ierosinājuma un tam pievienots departamenta tiesnešu sapulces kopsavilkums, kā arī secinājumi un rekomendācijas, kas akceptēti departamenta tiesnešu sapulcē 2017.gada 11.oktobrī.

Tiesu prakses apkopojumu sagatavoja Latvijas Universitātes profesore Valentija Liholaja.

Secinājumi un rekomendācijas

Nolūkā nodrošināt vienveidību Krimināllikuma (turpmāk – KL) 125.pantā paredzētā nozieguma kvalificēšanā, ņemot vērā veiktā pētījuma rezultātā konstatētās kļūdas un nepilnības un ievērojot krimināltiesību teorijā un judikatūrā nostiprinātās atziņas, tiek rekomendēts:

[1] KL 125.pantā ietvertais noziegums ir ar materiālu sastāvu, tāpēc tā kvalifikācijas procesā obligāti konstatējams ne tikai nodarījums (prettiesiskā darbība vai bezdarbība) un kaitīgās sekas, kuras iestājušās nodarījuma rezultātā, bet arī cēloņsakarība starp darbību vai bezdarbību un kaitīgajām sekām. Ja cēloniskais sakars netiek konstatēts, tad noziedzīgais nodarījums kvalificējams atbilstoši lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

[2] Lai noziedzīgu nodarījumu kvalificētu saskaņā ar KL 125.panta pirmo un otro daļu, jākonstatē, ka tas ir izdarīts ar nodomu (tīši), kad atbilstoši KL 9.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajam persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi nodarījuma kaitīgās sekas – kaitējumu veselībai – un tā vēlējusies (tiešs nodoms) vai arī apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi nodarījuma kaitīgās sekas un, kaut arī šīs sekas nav vēlējusies, tomēr apzināti pieļāvusi to iestāšanos (netiešs nodoms).

[3] KL 125.panta trešajā daļā veidots komplicēts sastāvs, ietverot divas sekas – tīša smaga miesas bojājuma nodarīšana (pirmās sekas), kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei (otras sekas), nosakot atšķirīgu psihisko attieksmi pret katru no kaitīgajām sekām, proti, pret smagu miesas bojājumu – nodoms, pret nāvi – neuzmanība noziedzīgas pašpaļāvības vai noziedzīgas nevērības veidā. Tieši vainīgā attieksme pret cietušā nāvi ir kritērijs, kas ļauj norobežot šo noziegumu no slepkavības.

[3.1] Saskaņā ar KL 10.panta otro daļu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu aiz noziedzīgas pašpaļāvības, ja persona ir paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, taču vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst. Noziedzīgas pašpaļāvības gadījumā vainīgais rēķinās ar konkrētiem apstākļiem, kas, pēc viņa domām, neļaus iestāties kaitīgajām sekām, liek cerības uz savām personiskajām iespējām, piemēram, spēku, veiklību, profesionālo meistarību un tamlīdzīgi, uz citu personu darbību vai palīdzību, mehānismiem, dabas spēkiem un citiem faktoriem, kuru lomu, kā vēlāk izrādās, viņš ir pārvērtējis, un cerība, ka tie varētu novērst kaitīgo seku iestāšanos, bijusi vieglprātīga.

[3.2] Atbilstoši KL 10.panta trešajā daļā noteiktajam noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu aiz noziedzīgas nevērības, ja persona nav paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tai vajadzēja (objektīvais attieksmes pret seku iestāšanās iespējamību kritērijs) un tā varēja minētās kaitīgās sekas paredzēt (subjektīvais kritērijs).

[4] Izvērtējot personas subjektīvo attieksmi pret tās darbību vai bezdarbību un izraisītajām kaitīgajām sekām (miesas bojājumiem, nāvi) un norobežojot veselības un dzīvības apdraudējumu, jāvadās no judikatūrā un krimināltiesību teorijā piedāvātajām vadlīnijām (konkrētiem kritērijiem) un proti:

[4.1] noskaidrojot vainīgā nodoma saturu, jāņem vērā par pierādītu atzītais noziedzīgā nodarījuma apstākļu kopums, it īpaši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veids un rīki, brūču un citu miesas bojājumu daudzums, raksturs un lokalizācija, vainīgā noziedzīgo darbību pārtraukšanas iemesls, vainīgā un cietušā iepriekšējā izturēšanās, viņu attiecības pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, vainīgā rīcība pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas un citi apstākļi, kas var liecināt par vainīgā nodomu;

[4.2] norobežojot smaga, dzīvībai bīstama miesas bojājuma tīšu nodarīšanu no slepkavības mēģinājuma (izdarāms tikai ar tiešu nodomu), jāņem vērā tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka uz vainīgā tiešu nodomu attiecībā pret nāvi var norādīt dzīvībai izteikti bīstama veida, rīku un līdzekļu, piemēram, nāvējoša fiziska spēka, jebkura pielādēta šaujamieroča, aukstā ieroča, asa vai smaga priekšmeta un tamlīdzīga noziedzīga rīka, kas tūlīt spēj sagādāt nāvi, izmantošana. Ja izmantotais rīks vai līdzekļi ir samērā maz bīstami dzīvībai konkrētos apstākļos, par tiešu nodomu atņemt dzīvību var liecināt prettiesiskas rīcības ilgums un iedarbības intensitāte, kas neatbilst mērķim „piekaut” vai „vienkārši nodarīt miesas bojājumus”. Nav izšķirošas nozīmes tam, ka pēc vardarbības pielietošanas vainīgais pēc savas iniciatīvas (vēlēšanās) pārtraucis to, kaut arī viņam bijusi reāla iespēja cietušo nonāvēt un pārliecināties par nāves iestāšanos;

[4.3] norobežojot slepkavību no smaga miesas bojājuma tīšas nodarīšanas, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, jāņem vērā, ka par vainīgā nodomu, nevis neuzmanību pret nāvi var liecināt šādas kopīgas iezīmes, kas vērojamas personas rīcībā, izdarot slepkavību: 1) vainīgā darbību virzība uz cietušā dzīvībai svarīgu funkciju traucēšanu vai bojājumu nodarīšanu dzīvībai svarīgiem orgāniem; 2) tādu rīku vai līdzekļu izmantošana, ar kuriem var tikt izraisīta cilvēka nāve un 3) vainīgā darbību intensitāte, kas pietiekama, lai radītu cietušā dzīvībai svarīgu orgānu bojājumus vai funkciju traucējumus;

[4.4] norobežojot KL 125.panta trešajā daļā paredzēto noziegumu no nonāvēšanas aiz neuzmanības, jāņem vērā krimināltiesību teorijā un judikatūrā nostiprinātā atziņa, ka gadījumā, ja vainīgais vēlējies vai apzināti pieļāvis smagu miesas bojājumu nodarīšanu, bet viņa subjektīvā attieksme pret cietušā nāvi izpaudusies neuzmanības formā, nodarījums kvalificējams pēc KL 125.panta trešās daļas. Lai nodarījumu kvalificētu kā nonāvēšanu aiz neuzmanības, jākonstatē, ka vainīgajam nav bijis nodoma nedz nodarīt cietušajam miesas bojājumus, nedz arī viņu noslepkavot.

[5] Inkriminējot smagu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu personu grupā, būtiski konstatēt, ka divas vai vairākas personas rīkojušās kopīgi un ar vienotu nodomu, kas bijis vērsts uz smagu miesas bojājumu nodarīšanu, un šīs divas vai vairākas personas tieši piedalījušās kaitējuma veselībai nodarīšanas procesā. Iepriekšēja vienošanās šajā gadījumā nav obligāta. Starp vainīgo personu darbību un sekām jākonstatē cēloņsakarība. Ja kādas apsūdzētā darbības nav cēloņsakarībā ar cietušajam nodarītajiem smagajiem miesas bojājumiem, viņš nav atzīstams par vainīgu smagu miesas bojājumu tīšā nodarīšanā personu grupā.

[6] Gadījumā, ja apsūdzēto darbības atbilst KL 125.panta otrās un trešās daļas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, tās kvalificējamas pēc KL 125.panta trešās daļas, ietverot šā panta otrajā daļā paredzētos kvalificējošos apstākļus. Šajā gadījumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu personu grupā nevar atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli.

[7] Kvalificējot KL 127.pantā paredzēto noziegumu, obligāti konstatējami trīs būtiski apstākļi, kas veido šo sastāvu: 1) personai tīši nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi, 2) miesas bojājumi nodarīti piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, un 3) stipru psihiska uzbudinājuma stāvokli izraisījusi paša cietušā prettiesiska uzvedība (var izpausties kā fiziska vai emocionāla vardarbība vai smags goda aizskārums).

[8] Atzinums par apsūdzētā atrašanos piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī ir tiesas kompetencē, izvērtējot visus nodarījuma apstākļus, lietā esošos pierādījumus un ekspertīzes atzinumu, kas šajā gadījumā ir obligāts. Ja kāds no minētajiem apstākļiem konstatēts netiek, KL 127.pantā ietvertā nozieguma sastāvs neveidojas un nodarījums kvalificējams kā smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu tīša nodarīšana saskaņā ar KL 125. vai 126.pantu.

[9] Lai nodarījumu kvalificētu saskaņā ar KL 128.pantu, pirmkārt, ir jākonstatē personas atrašanās nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, par ko liecina uzbrukuma (apdraudējuma) tiesiskuma nosacījumi – uzbrukumam ir jābūt prettiesiskam un kaitīgam, īstenam un patiesi pastāvošam, un nosacījumi, kas attiecas uz aizsardzības no uzbrukuma tiesiskumu – ievērots interešu apjoms, kuras persona ir tiesīga aizsargāt, aizstāvoties kaitējums tiek nodarīts tikai uzbrucējam, uzbrucējam radītajam kaitējumam ir jābūt samērīgam ar apdraudējuma raksturu un kaitīguma smagumu. Otrkārt, jākonstatē, ka persona ir pārkāpusi nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, proti, ka ir pieļauta acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu.

[10] Personas darbības, kura aizstāvas un nodara kaitējumu apdraudētājam, nevar uzskatīt par izdarītām nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja kaitējums nodarīts pēc tam, kad apdraudējums ir bijis pabeigts un ir zudusi jebkāda vajadzība piemērot aizsardzības līdzekļus. Atbilstoši KL 29.pantam nevar atzīt par atrodošos nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī tādu personu, kura pati tīšām izraisījusi uzbrukumu, lai izmantotu to kā ieganstu prettiesisku darbību izdarīšanai.

[11] Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis iestājas ne tikai paša kaitīgā apdraudējuma brīdī, bet arī tādos gadījumos, kad pastāv reāli uzbrukuma draudi, kad cietušā rīcība un konkrētie notikuma apstākļi devuši pamatu tādai pārliecībai. Ja persona kļūdas pēc domā, ka šāds uzbrukums notiek, tā ir šķietamā aizstāvēšanās, kad atbilstoši KL 30.pantā noteiktajam personas, kura aizstāvējusies – pielietojusi aizsardzības līdzekļus, darbības tiek kvalificētas atkarībā no tā, vai šai personai vajadzēja un tā varēja apzināties uzbrukuma šķietamību.

[12] KL 128.pantā paredzēta atbildība par miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, kad vainīgais apzinās, ka izmanto aizsardzībai tādus līdzekļus un metodes, kas acīmredzami neatbilst uzbrukuma raksturam un bīstamībai, kā arī situācijai kopumā, līdz ar to nodarot uzbrucējam neattaisnojamu kaitējumu, paredz, ka tā rezultātā cietušajam var tikt nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi, un vēlas (tiešs nodoms) vai apzināti pieļauj šādu seku iestāšanos (netiešs nodoms). No vainīgā psihiskās attieksmes pret nodarījuma kaitīgajām sekām var būt atkarīga noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija, jo saskaņā ar KL 128.pantu kvalificējama arī tāda smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ izraisījusi cietušā nāvi. Savukārt, ja vainīgais, aizstāvoties pret apdraudējumu, cietušā nāvi apzināti pieļāvis vai bijis vienaldzīgs pret šādu seku iestāšanos, tāds nodarījums kvalificējams saskaņā ar KL 121.pantu. 

[13] KL 131.pantā paredzēta atbildība par smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu aiz neuzmanības. Tā kā pēc objektīvās puses pazīmēm miesas bojājumu nodarīšana aiz neuzmanības neatšķiras no miesas bojājumu tīšas nodarīšanas, noteicošais kvalifikācijas kritērijs ir noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse, kas var izpausties kā noziedzīga pašpaļāvība vai kā noziedzīga nevērība.

[14] Lai noziedzīgo nodarījumu kvalificētu saskaņā ar KL 132.pantu, ir jākonstatē, ka: 1) apsūdzētais izteicis draudus noslepkavot citu personu vai nodarīt tai smagu miesas bojājumu; 2) draudu mērķis bijis cietušā iebiedēšana; 3) cietušajam bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti. Jautājumu par to, vai draudi bijuši reāli, katrā konkrētā gadījumā izlemj tiesa, ņemot vērā gan faktiskos lietas apstākļus, gan arī cietušā psihisko attieksmi pret izteiktajiem draudiem.

[14.1] Ņemot vērā to, ka KL 132.panta dispozīcijā likumdevējs, paredzot atbildību par draudiem noslepkavot vai nodarīt smagu miesas bojājumu, ir ietvēris norādi uz iespējamo divu objektu – dzīvības un veselības – apdraudējumu, apsūdzībā un tiesas spriedumā jābūt precīzai norādei, pret kādu cietušā interesi apdraudējums ir bijis vērsts, pie tam norādot konkrētu, proti, smagu, miesas bojājumu nodarīšanas nodomu.

[14.2] Ja draudi noslepkavot vai/un nodarīt smagu miesas bojājumu izteikti vairākkārt vai ilgākā laika posmā, izlemjams jautājums par to, vai noziedzīgu nodarījumu atzīt par turpinātu vai arī katru draudu izteikšanas gadījumu atzīt par atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu.

[14.2.1] Gadījumā, ja izdarītas vairākas savstarpēji saistītas tādas pašas noziedzīgas darbības, proti, vairākkārt izteikti draudi, kas vērsti uz kopēju mērķi – iebiedēt cietušo, kuru iemesls bijis viens un tas pats, konstatēts apsūdzētā vienots nodoms un vienota motivācija, nodarījums atbilst KL 23.panta trešajā daļā definētā atsevišķa turpināta noziedzīga nodarījuma pazīmēm.

[14.2.2] Ja katrs draudu gadījums, lai arī, iespējams, pret vienu un to pašu cietušo, izdarīts ar patstāvīgi radušos nodomu, veidojas noziedzīgu nodarījumu reālā kopība.

[14.3] Gadījumā, ja līdz ar draudiem tiek izdarītas arī kādas konkrētas darbības, kas vērstas uz reāla kaitējuma nodarīšanu cietušā dzīvībai vai veselībai, nodarījums atkarībā no tā izdarīšanas stadijas kvalificējams kā pabeigts noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību vai veselību, proti, kā slepkavība vai smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, vai kā tā mēģinājums. Savukārt, ja draudi saistīti ar kāda cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas tieši neapdraud cietušā dzīvību vai veselību smaga kaitējuma veidā, katrs no šiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir kvalificējams patstāvīgi.

[14.4] Situācijā, kad persona, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu, vienlaikus izsaka cietušajam arī draudus nogalināt vai nodarīt smagu miesas bojājumu un cietušajam ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti, veidojas noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība, jo persona ar savu darbību vai ar savstarpēji saistītām darbībām, kas vērstas uz viena mērķa sasniegšanu, vienā šo darbību realizēšanas procesā izdara vēl kādu citu patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu. Savukārt, ja draudi aptveras ar kāda cita personas izdarīta noziedzīga nodarījuma, piemēram, huligānisma, sastāvu, tie patstāvīgi nav jākvalificē.

[15] Smagu miesas bojājumu tīšas nodarīšanas ideāla kopība ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem veidojas gadījumos, kad KL 125.pantā vai tā daļā, kas ir pēc satura šaurāka norma, sankcija ir bargāka salīdzinājumā ar pēc satura plašākas normas, kas satur norādi uz smagām sekām vai miesas bojājumu nodarīšanu kā kvalificējošu pazīmi, sankciju.

[16] Saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto tiesības lemt, vai persona ir saucama pie kriminālatbildības un par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir prokurora funkcija, tāpat kā apsūdzības grozīšana. Tiesai ir tiesības piemērot Kriminālprocesa likuma 455.panta trešo daļu tikai likumā paredzētajos gadījumos, ievērojot judikatūru un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas.

Visi apkopojumi pieejami Augstākās tiesas mājas lapā 
https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/tiesu-prakses-apkopojumi