Ievads
Civiltiesībās ar terminu „noilgums” apzīmē laika ietekmi uz tiesībām; ja tas, kam tiesības pieder, tās ilgu laiku neizlieto, tad tās „noilgst”, tas ir, tiesīgais tās zaudē. Tādēļ neskaidrības noilguma jautājumos ir būtiskas, jo tās tiešā veidā ietekmē, vai kreditors varēs aizsargāt savas tiesības tiesā un atbildētājs – savukārt veiksmīgi aizsargāties pret kreditoru, ceļot noilguma iebildumu. Civillikuma 1903.pants noteic, ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa. Šā jaunā noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadi, kaut arī pirmējais būtu bijis īsāks.
Šajā ziņā doktrīnā ir izveidojies viedoklis, ka Civillikuma 1903.panta noteikumi ir neloģiski un grūti izskaidrojami, bet tomēr tie ir jāievēro – „likums ir likums”. Pie šādām neskaidrībām par Civillikuma 1903.pantu neizbēgami ir tas, ka kreditori, atbildot uz parādnieka iebildumiem par noilgumu, norāda, ka, neskatoties uz to, ka sākotnēji tiesības izlietotas atbilstoši piemērojamam noilguma termiņam, tagad, četrus gadus vēlāk, atkārtoti vēršoties tiesā, prasītāja prasījumam noilguma termiņš vēl nav iestājies, jo piemērojams 10 gadu termiņš, nevis trīs gadu termiņš.
Tādējādi šī raksta mērķis ir sniegt viedokli par Civillikuma 1903.panta saturu. Īstenojot šo mērķi, raksts ir būtībā iedalāms četrās daļās – pirmajā daļa autors pievēršas tiesību normas teksta analīzei, otrajā daļā un trešajā daļā autors pastiprina savas analīzes pamatotību ar vēsturisku argumentu un analīzi par to, kā mūsdienu apstākļos tiesību norma ir zaudējusi savu aktualitāti. Raksta noslēgumā autors apkopo savus secinājumus par Civillikuma 1903.panta saturu.
I. Tiesību normas teksta analīze
Kā redzams no Civillikuma 1903.panta teksta, norma strukturēta klasiskajā „ja..., tad...” konstrukcijā, t.i., lai iestātos tiesību normā paredzētās sekas, jāizpildās visiem tajā pieminētajiem priekšnosacījumiem. No tiesību normas izriet šādi priekšnosacījumi:
- prasītājs ir cēlis prasību;
- prasītājs ar celto prasību uzsākto lietu neturpina;
- prasītājam bija ar prasību uzsāktā lieta jāturpina kaut kādā noteiktā termiņā, ko viņš palaidis garām.
Pirmā priekšnosacījuma nepieciešamība izriet no normā lietotajiem vārdiem „ja ar prasības celšanu uzsākto...”. Savukārt otrais priekšnosacījums izriet no vārdiem „lietu prasītājs neturpina”. Pēdīgais priekšnosacījums izriet no vārdiem „kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa”.
No šiem priekšnoteikumiem izdarāmi šādi secinājumi: a) norma attiecas tikai uz gadījumiem, ka prasītājs prasību ir cēlis vismaz jau vienu reizi; b) ceļot prasību prasītājam ir tiesības neturpināt ar prasību uzsākto lietu jeb neturpināt procesu; c) prasītājam uzsāktā lieta jāturpina noteiktā termiņā, kuru kaut kas viņam noteicis.
No pēdējā secinājuma izriet saprātīgs jautājums: kas ir tas, kas noteicis prasītajam termiņu lietas vešanai, ko prasītājs ir nokavējis. Šis kaut kas, vadoties pēc vispārējiem principiem jurisprudencē, ir vai nu likumā noteikts termiņš jeb likumisks termiņš, kuram iestājoties, rodas sekas, vai nu arī likumā paredzētā subjekta noteikts termiņš, kurš prasītājam jāievēro. Ne Civillikumā, tostarp Civillikuma 1903.pantā, ne Komerclikumā šādi termiņi kreditoram jau celtas prasības vešanai nav noteikti. Tas ir tikai saprātīgi, jo Civillikumā un citu materiālo tiesību likumos noteiktie noilguma termiņi attiecas uz vēl prasības formā nerealizētu prasījuma tiesību izlietošanu laikā, nevis uz laiku, kādā jau ar celtu prasību lieta būtu bijusi jāturpina. Tādējādi atzīstams, ka šeit ir runa par kādu ar civilprocesuālu tiesību normu noteiktu termiņu vai attiecīga civilprocesuāli tiesīga subjekta noteiktu termiņu.
Kā zināms, procesuāli tiesiska termiņa neievērošana noved pie procesuālajā tiesību normā noteiktajām sekām. Konkrētajā gadījumā mūsdienās Civilprocesa likumā nav ne vārda par šādiem jautājumiem, bet Civillikuma 1903.pants nosaka, ka, izpildoties visiem iepriekš minētajiem nosacījumiem, iestājas tiesību normā paredzētās sekas: „noilguma tecējums atkal atjaunojas no dienas, kad [..]. Šā jaunā noilguma termiņš ir vienmēr desmit gadi, kaut arī pirmējais bijis īsāks.”. Taču, ņemot vērā mūsdienu civiltiesību parasto vārda „noilgums” nozīmi, šādas sekas pašas par sevi nonāk pretrunā ar stabilu tiesu praksi (noilgumam ir materiāltiesiska daba, un tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai), jo ir tikai loģiski, ka jau celtas prasības ietvaros procesuāli terminētas darbības nokavēšana nevar tiešā veidā skart materiāltiesiskā noilguma tecējumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, noprotams, ka Civillikuma 1903.pantā varētu būt runa par ko citu, nevis materiāltiesisku noilgumu, proti, kādu procesuāltiesisku aspektu.
II. Baltijas Vietējo likumu kopojuma III.daļas 3630.pants un Civillikuma 1903.pants
Autora ieskatā skaidrākas atbildes par Civillikuma 1903.panta saturu meklējamas starpkaru perioda un Krievijas impērijas perioda tiesību doktrīnā un tiesu praksē. No juridiskās metodes viedokļa šos avotus varētu izmantot tiesību normu vēsturiskai iztulkošanai, jo atbilstoši F.Švarca (P.Schwartz) pētījumam Civillikums būtībā ir bijis pārstrādāta Baltijas Vietējo likumu kopojuma III.daļa (turpmāk – Vietējo likumu kopojums). Pat ja nepiekrīt F.Švarca viedoklim, tomēr ir saprātīgi pieņemt, ka Latvijas Civillikuma projekta autori, būdami praktizējoši juristi iepriekš pastāvošajās tiesību sistēmās, būtu smēlušies iedvesmu un pamatojumu no savas agrākās pieredzes.
Par šādu pieņēmumu pareizību liecina tas, ka Civillikuma 1903.panta teksts ir gandrīz identisks Vietējo likumu kopojuma 3630.panta tekstam. Mūsdienu Latvijas Civillikuma 1903.panta teksts ir šāds:
„1903. Ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa. Šā jaunā noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadu, kaut arī pirmējais būtu bijis īsāks.”
Savukārt Vietējo likumu kopojuma 3630.panta teksts bija šāds: „3630. Ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzēja lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa. Šā jauna noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadu, kaut arī pirmējais būtu bijis īsāks.”
Tādējādi, noskaidrojot Civillikuma 1903.panta saturu, ir pamats ņemt vērā Krievijas Impērijas un starpkaru perioda tiesu praksi un tiesību doktrīnu.
No to laiku doktrīnas un tiesu prakses izriet, ka Vietējo likumu kopojuma 3630.pantā ir runa par diviem jēdzieniem – procesa noilgumu (Prozessverjährung) un sprieduma noilgumu (Urteilsverjährung) jeb sprieduma izpildes noilgumu. Atšķirība starp prasības noilgumu (Klageverjährung) un procesa noilgumu (Prozessverjährung) ir tāda, ka prasības noilguma sekas ir prasības tiesību pazaudēšana, bet procesa noilguma gadījumā iet zudumā iesāktā procesa vešanas tiesības un procesa noilgumu nevar pārtraukt ar citiem noilguma pārtraukuma gadījumiem – atgādinājumu, kreditora prasījuma atzīšanu vai prasības celšanu – jo tas būtu pretēji 3630.panta garam. Turklāt V.Bukovskis norāda, ka noilguma pārtraukumu 3630.pantā paredzētajam gadījuma var panākt tikai procesuālā kārtībā, t.i., ar procesuālu darbību.
Arī starpkaru periodā Latvijas Senāta Civilās Kasācijas departaments 1934.gada 25.oktobra spriedumā lietā Nr.597/1934 ir netieši atzinis, ka Vietējo likumu kopojuma 3630.pantā noteiktais ir speciāls gadījums, kas neietekmē materiāltiesiskus prasījumus: „Pretēji viņas aizrādījumam, Kr. Senāts minētos spriedumos nebūt nav sajaucis procesa gaitu (iztiesāšanu, производство) un akts (дело) jēdzienus, jo visos šinīs spriedumos iet runa tikai par iztiesāšanās (производство) izbeigšanu. Turpat Kr. Senāts arī jau pareizi atzinis, ka Civ. proc. nol. 791.(690.) un 792. (691.) p.p., piemērojami tikai tad, ja ir izbeigta Apgabaltiesas (bet ne Tiesu palātas) iztiesāšana. Nepamatoti arī kasācijas sūdzības iesniedzēja aizrāda, ka pievestais uzskats novestu ne pie procesa gaitas iznīcināšanas, bet pie paša prasījuma dzēšanas, kas var notikt tikai saskaņā ar materiālā likuma noteikumiem. [..] Beidzot par nenozīmīgu atzīstama arī kasācijas sūdzības iesniedzējas atsaukšanās uz L. civ. Lik. 3630.p., kas attiecas uz speciālo gadījumu, ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina (нехождение по делу) un tādēļ nestāv sakarā ar gadījumiem, kad lieta apturēta uz Civ. Proc. Nol. 782.panta pamata.”.
Romiešu tiesībās procesa noilgumam (Prozessverjährung) bija nozīme, jo tas varēja ietekmēt prasījuma noilgumu materiāltiesiskā izpratnē. Romiešu tiesībās sākotnējā prasības celšanas stadija (in iure) notika pie maģistrāta, kas bija lietas ievešana, un ar to vēl netika pārtraukts noilgums. Līdz litis contestatio sasniegšanai prasītāja prasība bija pakļauta noilguma riskam, puses nāves riskam vai arī pilsoņa statusa zaudēšanas riskam. Litis contestatio bija noslēguma akts in iure procesā, ar kuru pēc tiesneša (index) iecelšanas strīdīgie jautājumi tika konstatēti un pieteikti vēlākai izskatīšanai pēc būtības un sprieduma taisīšanai.
Taču ja process sasniedza litis contestatio stadiju, tad prasījums nenoilga un prasītājam vairs nebija jāuztraucas. Procesa pārtraukums pirms litis contestatio pēc laika varēja radīt prasītājam tādas sekas, ka viņš zaudē savu prasījumu. Attiecīgi procesa noilguma noteikumi līdzsvaro prasītāja tiesības saglabāt savu prasījumu un gadījumus, kad process tika pārtraukts.
Modernajos likumos, piemēram, Vācijas likumu gadījumā, vairs nerunā par procesa noilgumu (Prozessverjährung), jo tas zaudējis savu funkciju, nepastāvot litis contestatio un litis moris institūtiem.
Taisnības labad jānorāda, ka sākotnēji Vācijas civillikumā (Bürgeliches Gesetzbuch) bija procesa noilguma (Prozessverjährung) tiesību norma. Šī tiesību institūta izzušana tiek izskaidrota ar to, ka procesa noilgums neietekmē materiālās tiesības, bet tikai procesa pastāvēšanu, un Vācija ir pārgājusi uz prasījuma noilguma (Anspruchsverjährung) sistēmu no prasības noilguma (Klageverjährung) sistēmas. Šī pāreja uz prasījuma noilguma (Anspruchsverjährung) sistēmu atbilstoši tiek pamatota, lai principiāli būtu nošķirta prasība kā procesuāla parādība un materiālās tiesības. Viens no izskanējušajiem argumentiem bija arī tas, ja Vācijas civillikumā lietotu terminu prasības noilgums, tad ar to domātas tiesības celt prasību un tādēļ reizē arī tiktu pārņemts romiešu tiesību jēdziens actio. Tātad šai pārejai mērķis bija juridisko terminu precizitāte, kas ļautu skaidri nošķirt procesuālās un materiālās tiesības.
III. Procesa noilgums un sprieduma noilgums mūsdienās
Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka Civillikuma 1903.pantam bija ciešs sakars ar to, kas bija noteikts tā laika procesuālajos likumos. Lasot pirmskara Latvijas procesuālos likumus, paliek skaidrs, ka procesa noilguma (Prozessverjährung) sekas iestājās tiesvedības izbeigšanās gadījumā. 1938.gada Civilprocesa likumā tāpat kā tā priekšgājējos bija noteikta tiesvedības izbeigšanās, proti, termiņš, ar kura iestāšanos lieta ir izbeigusies neatkarīgi no tiesas.
Konkrēti 1938.gada Civilprocesa likuma 790.pants paredzēja, ka apturēta iztiesāšana atzīstama par izbeigtu, kad triju gadu laikā no tās apturēšanas nav iesniegts lūgums to atjaunot (a). Tāpat iztiesāšana atzīstama par izbeigtu lietā, kas noņemta no dienas kārtības vai atlikta uz prāvnieku lūgumu, kad triju gadu laikā pēc lietas noņemšanas no dienas kārtības vai atlikšanas nav iesniegts lūgums lietu nolikt sēdē (b). Savukārt 1938.gada Civilprocesa likuma 791.pants paredzēja, ka, iztiesāšanai izbeidzoties, prasītājs nezaudē tiesību līdz noilguma notecējumam celt no jauna prasību, iesniedzot jaunu prasības lūgumu (a). Izbeidzoties iztiesāšanai otrā instancē, stājas spēkā pirmās instances spriedums (b).
No minētajām normām izriet, ka materiāltiesiskais noilgums paliek neskarts, jo 791.pants paredzēja, ka netiek zaudētas tiesības celt jaunu prasību, iestājoties 790.pantā noteiktajām sekām – iztiesāšanas izbeigšanai.
Vispārzināms, ka mūsdienu Civilprocesa likums neparedz tādu tiesību institūtu ar tādu pašu saturu kā iztiesāšanas izbeigšanās. Atšķirībā no pirmskara likuma, mūsdienu Civilprocesa likums nodod procesuālos grožus pār lietas virzīšanu uz iztiesāšanu pēc prasības celšanas tiesai, nevis prasītājam. Tā arī prof. K.Torgāns, komentējot Civillikuma 1903.pantu, precīzi norāda – ja prasība ir celta, to pareizi noformējot, tad prasītājam lietas tālākvirzīšanā vairs nav nekādu īpašu pienākumu, kuru izpildē viņš varētu palaist garām termiņus. Turklāt viņa neierašanās uz tiesas sēdi var novest pie prasības atstāšanas bez izskatīšanas, taču viņš var panākt lietas tālāku virzību pārsūdzībai dotajā termiņā. Tāpat profesors korekti norāda, ka saskaņā ar Civillikuma 1902.pantu, prasītājam ceļot pareizi noformētu prasību, tiesvedības laikā neturpina tecēt noilgums – tas ir pārtraukts. Tas savukārt nozīmē, ka, izbeidzoties procesam kaut kādu iemeslu dēļ bez sprieduma, atbilstoši Civillikuma 1902.pantam sāk tecēt jauns noilguma termiņš. Tātad Civillikuma 1903.pantā norāde uz jaunu 10 gadu termiņu ir domāta pavisam citam gadījumam, proti, 1938.gada Civilprocesa likuma noteiktajam gadījumam, kad tika noteikts trīs gadu termiņš lietas izskatīšanai. Jēga Civillikuma 1903.panta piemērošanai paliek skaidra – prasītājam nodrošināta iespēja aizsargāties pret iespēju, ka iztiesāšana izbeigsies jeb process „nomirs”.
Attiecībā uz sprieduma noilgumu (Urteilsverjährung) zināms, ka Krievijas impērijas Baltijas guberņās, tajā skaitā Latvijas teritorijā, nebija paredzēts tiesisks noregulējums spēkā esoša sprieduma noilgumam (Urteilsverjährung), tādēļ, vadoties pēc 3630.panta un noilguma jēgas, tika risināts jautājums par ar tiesas spriedumu atzītu tiesību noilgumu (Нолькенъ А. (Сост.) Сводъ гражданскихъ узаконений губерний Придалтийскихъ (съ разъяснениями Правительствующаго Сената). Петроградъ: Издание Юридическаго книжнаго склада „Право”, 1915. c.705.). Mūsdienās jautājums par sprieduma noilgumu tiek risināts ar Civilprocesa likuma 546.pantu, tādēļ šī jautājuma risināšana ir ievērojami atvieglota.
IV. Secinājumi
Civillikuma 1903.pants pēc sava satura regulē procesa noilguma (Prozessverjährung) institūtu. Agrāk no tā tika arī atvasināts tiesību piemērošanas rezultātā sprieduma noilgums (Urteilsverjährung), jo nepastāvēja attiecīgs procesuāls likums, kas šo jautājumu regulētu. Šobrīd sprieduma noilguma (Urteilsverjährung) institūts ir aizvietots ar izpildnoilguma institūtu (Civilprocesa likuma 546.pants).
Procesa noilguma saknes meklējamas romiešu tiesībās, kurās šim tiesību institūtam bija būtiska nozīme, jo tas ietekmēja prasītāja prasījumu noilgšanu pirms netika sasniegta konkrēta stadija procesā.
Atšķirībā no prasības noilguma procesa noilguma iestāšanās sekas ir ar prasītāja celto prasību uzsāktā procesa pastāvēšanas izbeigšanās, nevis prasības tiesību un saistību tiesības izbeigšanās. Līdz ar to Civillikuma 1903.pantā paredzētais gadījums neietekmē materiāltiesisko noilgumu prasījumiem.
Mūsdienās procesa noilgumam (Prozessverjährung), nepastāvot riskam procesam beigt pastāvēt un neskarot noilgumu materiāltiesiskā līmenī, ir vēsturiska vērtība, nevis praktisks pielietojums.
Civillikuma 1903.panta piemērošana mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā nav pamatota un nepieciešama.
QR
