Pārskats par Latvijas prejudiciālo nolēmumu lietām 2017.gadā

Latvija uz citu Eiropas Savienības dalībvalstu fona

2017.gadā Latvijas tiesas ir pieņēmušas lēmumu uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai 6 lietās. No šīm lietām 3 ir administratīvās lietas (uzdevis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments), 2 ir civillietas (uzdevis Augstākās tiesas Civillietu departaments) un 1 ir konstitucionālā lieta (uzdevusi Satversmes tiesa). Jāuzsver, ka Satversmes tiesas lēmums uzdot jautājumu ir īpaši vēsturisks, jo tā ir pirmā reize, kad mūsu valsts konstitucionālā tiesa ir uzdevusi jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

Laikā no 2017.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim Eiropas Savienības Tiesa ir uzsākusi prejudiciālā nolēmuma tiesvedību septiņās Latvijas lietās, bet pabeigusi – astoņās. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ierosināto un pabeigto lietu skaits ir mazāks, proti, 2016.gadā tiesvedība bija uzsākta 13 Latvijas lietās, bet pabeigta – 12.

Skaitliskā ziņā Latvijas rādītāji pēc uzdoto jautājumu skaita Eiropas Savienības Tiesai ir vieni no augstākajiem gan Baltijas mērogā, gan Skandināvijas valstu mērogā. Savukārt saturiskā ziņā Latvijas uzdotie jautājumi visbiežāk ir bijuši saistīti ar nodokļu tiesībām vai muitas tiesībām. Tabulās atspoguļoti Eiropas Savienības ziemeļu reģiona dalībvalstu – Baltijas valstu un Skandināvijas valstu, kā arī divu Eiropas Savienības lielāko valstu – Francijas un Vācijas – rādītāji pēc ierosināto un pabeigto lietu skaita Eiropas Savienības Tiesā.

Rādītāji no 2017.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim

* Izmantoti rādītāji, kas pieejami Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu datubāzes meklētājā http://curia.europa.eu, atlasot tās lietas, kurās ir uzsākta un pabeigta tiesvedība un kuras ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī [aplūkots 2018.gada 14.februārī]. Pastāv varbūtība, ka Eiropas Savienības Tiesas darbības pārskata rādītāji – kopējais lietu skaits – būs atšķirīgi. 

** Izmantoti rādītāji, kas pieejami Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu datubāzes meklētājā http://curia.europa.eu, atlasot tās lietas, kurās ir uzsākta un pabeigta tiesvedība un kuras ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī [aplūkots 2018.gada 14.februārī]. Pastāv varbūtība, ka Eiropas Savienības Tiesas darbības pārskata rādītāji – kopējais lietu skaits – būs atšķirīgi. 

Rādītāji no 2016.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim

***  Izmantoti rādītāji, kas publicēti Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada ziņojumā. Pieejams: https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2017-04/ti_pubpdf_qdaq17001lvn_pdfweb_20170424154822.pdf [aplūkots 2018.gada 14.februārī].

**** Izmantoti rādītāji, kas publicēti Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada ziņojumā. Pieejams: https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2017-04/ti_pubpdf_qdaq17001lvn_pdfweb_20170424154822.pdf [aplūkots 2018.gada 14.februārī].

Uzdotie jautājumi Eiropas Savienības Tiesai

2017.gadā Latvijas tiesas ir pieņēmušas lēmumu uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai 6 lietās. Rakstā atspoguļoti šo lietu faktisko apstākļu kopsavilkumi un Eiropas Savienības Tiesai uzdotais jautājums.

C-1/18, Oriola Rīga
Lieta ir par preču – medikamentu – importu no Indijas. Lietā starp pieteicēju – Latvijas komercsabiedrību – un Indijas komersantu bija noslēgts konsignācijas līgums, ar kuru Indijas komersants iecēla pieteicēju par ekskluzīvu konsignācijas preču krājumu pakalpojumu sniedzēju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pamatojoties uz šo līgumu, pieteicēja ieveda Latvijā Indijas komersanta medikamentus, uzglabāja tos sev piederošajā noliktavā un pēc tam pārdeva medikamentus Indijas komersanta klientiem, vispirms pārdodot preces ar īsāko derīguma termiņu. Lietas ietvaros radās strīds starp pieteicēju un Valsts ieņēmumu dienestu par preču muitas vērtības aprēķināšanu. Valsts ieņēmumu dienests atzina, ka ievesto preču muitas vērtība nosakāma, ņemot vērā to informāciju par strīdus preču pārdošanu, kas norādīta tajos rēķinos, kurus Indijas komersants izrakstīja pieteicējai pēc šo preču pārdošanas saviem klientiem. Dienests neņēma vērā cenu atlaides, kuras Indijas komersants piešķīra saviem klientiem, kā arī ņēma vērā tos darījumus, kas notikuši 1–2 gadus pēc medikamentu ievešanas, tādējādi neievērojot Muitas kodeksa īstenošanas regulas 152.panta 1.punkta ,,c” apakšpunktā noteikto 90 dienu termiņu.

Augstākā tiesa uzdeva jautājumu Eiropas Savienības Tiesai par to, vai: 1) nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „b” apakšpunktam un Muitas kodeksa īstenošanas regulas 151.panta 4.punktam par līdzīgām precēm uzskatāmi tie medikamenti, kuru sastāvā ir vienādas (līdzīgas) aktīvās vielas un to daudzums, un 2) vai lietā būtu pieļaujama Muitas kodeksa īstenošanas regulas 152.panta 1.punkta „b” apakšpunktā noteiktā 90 dienu termiņa elastīga piemērošana, 3) kā arī, vai, nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „c” apakšpunktam, ir piemērojamas piešķirtās atlaides, kas noteikušas cenu, par kādu preces faktiski pārdotas?

C-648/17, Balcia Insurance
Lieta ir par apdrošināšanas sabiedrības tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzinājumu (apdrošināšanas sabiedrības klientam izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību) no personas, kas ir atbildīga par zaudējumu nodarīšanu apdrošināšanas sabiedrības klientam. Lietā ir civiltiesisks strīds par to, vai zaudējumi trešās personas mantai, kas radušies, pasažierim atverot stāvoša transportlīdzekļa durvis, ietilpst obligātās transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās apdrošināšanas regulējumā lietotā jēdziena „apdrošināšanas gadījums” tvērumā. Lai lietā pareizi iztulkotu minēto jēdzienu, tiesai bija jānoskaidro, vai stāvoša transportlīdzekļa pasažiera durvju atvēršana ir „transportlīdzekļa lietošana” direktīvas 72/166/EK izpratnē.

Līdz ar to Augstākā tiesa uzdeva jautājumu Eiropas Savienības Tiesai par to, vai Direktīvas 72/166/EEK 3.panta 1.punkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens „transportlīdzekļu lietošana” aptver tādu situāciju kā pamatlietā, proti, stāvēšanai novietota transportlīdzekļa durvju atvēršanu? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, Augstākā tiesa vēlējās noskaidrot, vai Direktīvas 72/166/EEK 3.panta 1.punkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens „transportlīdzekļu lietošana” aptver tādu situāciju kā pamatlietā, proti, kad kaitējums trešās personas īpašumam radies, transportlīdzekli lietojot pasažierim?

C-639/17, KPMG Baltics
Lietā prasītājai – Latvijas komercsabiedrībai – bija atvērts norēķinu konts šobrīd jau likvidējamajā bankā AS „Latvijas Krājbanka”. Prasītāja 2011.gada 17.novembrī rakstveidā iesniedza bankai maksājuma rīkojumu par naudas pārskaitījumu uz sev piederošo kontu bankā AS „Swedbank”. Maksājuma rīkojumu paspēja parakstīt gan prasītāja, gan bankas darbinieks. Savukārt 2011.gada 17.novembrī prasītāja iesniedza bankai rīkojumu par konta slēgšanu, kurā norādīts, ka konta atlikums ir

0 euro. Rīkojumu par konta slēgšanu paspēja parakstīt gan prasītāja, gan bankas darbinieks. Nauda prasītājas kontā 2011.gada 17.novembrī tika norakstīta, taču maksājuma rīkojums netika izpildīts līdz galam. 2011.gada 17.novembrī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padome pieņēma lēmumu Nr.277 „Par tiesību, darbības un noguldījumu saistību izpildes ierobežojumu noteikšanu un pilnvarnieka iecelšanu akciju sabiedrībai „Latvijas Krājbanka””, saskaņā ar kuru bankai tika noteikts aizliegums veikt debeta operācijas jebkurā valūtā par summu, kas pārsniedz
100000 euro. Līdz ar to prasītājas nauda, kas pārsniedza 100000 euro, 2011.gada 21.novembrī tika atgriezta atpakaļ bankas kontā AS „Latvijas Krājbanka”. AS „Latvijas Krājbanka” vēlāk tika atzīta par maksātnespējīgu. Augstākajai tiesai šajā lietā bija jāizšķir jautājums, vai privātpersonas darījumam ar noguldījumu kredītiestādē, proti, rīkojumam par naudas līdzekļu pārvedumu uz citu kredītiestādi, piemērojamas tiesību normas, kas ieviestas, transponējot Direktīvas 98/26/EK prasības.

Augstākā tiesa nolēma uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai par to, vai 1) „pārveduma rīkojums” Direktīvas 98/26/EK izpratnē nozīmē noguldītāja dotu maksājuma rīkojumu kredītiestādei par naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz citu kredītiestādi? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, Augstākā tiesa vēlējās noskaidrot, 2) vai Direktīvas 98/26/EK 3.panta 1.punktā noteiktais, ka „pārveduma rīkojumiem un maksājuma ieskaitam ir juridisks spēks, un tie ir trešajām personām saistoši pat tad, ja sākta maksātnespējas procedūra pret dalībnieku, ja vien pārveduma rīkojumi ievadīti sistēmā pirms šādas maksātnespējas procedūras sākšanas saskaņā ar 6.panta 1.punktu. Šo noteikumu piemēro pat tad, ja maksātnespējas procedūra ir sākta pret (attiecīgās sistēmas vai sadarbībspējīgas sistēmas) dalībnieku vai sadarbībspējīgas sistēmas operatoru, kas nav dalībnieks”, ir interpretējams tādējādi, ka tāds rīkojums kā pamatlietā uzskatāms par „ievadītu sistēmā” un bija jāizpilda?

C-345/17, Buivids
Lietā pieteicējs, atrodoties Valsts policijas iecirkņa telpās, nofilmēja sava paskaidrojuma pieņemšanu administratīvā pārkāpuma lietvedības procesā. Uzfilmētajā videomateriālā bija redzami un dzirdami policijas darbinieki. Vēlāk pieteicējs videomateriālu ievietoja interneta vietnē www.youtube.com. Datu valsts inspekcija atzina, ka pieteicējs pārkāpis Fizisko personas datu aizsardzības likuma 8.panta pirmo daļu, jo nav sniedzis policijas darbiniekiem kā datu subjektiem šajā tiesību normā noteikto informāciju par paredzēto personas datu apstrādes mērķi. Tāpat Datu valsts inspekcija atzina, ka arī iestādei pieteicējs nav sniedzis informāciju par videomateriāla ieguves un ievietošanas interneta vietnē mērķi, kas apliecinātu iecerētā mērķa atbilstību Fizisko personas datu aizsardzības likumam. Līdz ar to Datu valsts inspekcija pieprasīja pieteicēju nodrošināt, lai www.youtube.com un citās interneta vietnēs videomateriāls tiktu dzēsts. Pieteicējs Datu valsts inspekcijas lēmumu pārsūdzēja.

Izskatot lietu, Augstākajai tiesai radās šaubas, vai tādas darbības kā izskatāmajā lietā – policijas darbinieku filmēšana policijas iecirknī procesuālo darbību veikšanas laikā un nofilmētā materiāla ievietošana interneta vietnē www.youtube.com – ietilpst Direktīvas 95/46 darbības jomā. Tādēļ tiesa nolēma uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

C-154/17, E LATS
Lieta ir par īpaša pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas režīma piemērošanu, maksājot pievienotās vērtības nodokli par dārgmetālu izstrādājumu iegādes un pārdošanas cenas starpību. Proti, šajā lietā pieteicējs – komersants, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, izsniedza aizdevumu privātpersonām, kas nav pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, pret dārgmetālu un to izstrādājumu ķīlu (zeltlietām un sudrablietām – ķēdītēm, kuloniem, gredzeniem, laulību gredzeniem, karotēm, zobu materiāliem u.tml.). Savukārt neizpirktās ķīlas vai uzpirktos dārgmetālus (to izstrādājumus) pieteicējs tālāk pārdeva citiem komersantiem. Darījumos pieteicējs piemēroja īpašo pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas režīmu, maksājot pievienotās vērtības nodokli par dārgmetālu izstrādājumu iegādes un pārdošanas cenas starpību. Valsts ieņēmumu dienests lietā secināja, ka pieteicējs pārdevis tālāk dārgmetālu izstrādājumus kā lūžņus, nevis kā lietotas mantas, tādēļ Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138.pantā noteiktais īpašais nodokļa piemērošanas režīms, ko pieteicējs vēlējās piemērot, nav izmantojams.

Izskatot lietu, Augstākajai tiesai radās šaubas par šādiem jautājumiem: vai Direktīvas 2006/112/EK 311.panta 1.punkta 1.apakšpunkts interpretējams tā, ka par lietotām mantām var tikt atzīti tirgotāja iegādāti lietoti dārgmetālu vai dārgakmeņus saturoši izstrādājumi, kuri tiek pārdoti tālāk galvenokārt tajos esošā dārgmetāla vai dārgakmeņu ieguvei? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai īpašā režīma piemērošanas ierobežošanā ir nozīme tirgotāja informētībai par tālākā pircēja nolūkiem attiecībā uz lietotajos dārgmetālu vai dārgakmeņus saturošos izstrādājumos esošā dārgmetāla vai dārgakmeņu ieguvi, vai nozīme ir darījuma objektīvajām pazīmēm (preču apjomiem, darījuma partnera tiesiskajam statusam u.tml.)?   

C-120/17, Ministru kabinets
Lieta ir par Ministru kabineta 2015.gada 14.aprīļa noteikumu Nr.187 „Grozījums Ministru kabineta 2004.gada 30.novembra noteikumos Nr.1002 „Kārtība, kādā ieviešams programdokuments „Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006.gadam”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam”. Šajā lietā Satversmes tiesai radās šaubas, vai Regulas Nr.1257/1999 normas aizliedza dalībvalstīm savos normatīvajos aktos iekļaut priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanas institūtu. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:

1. Vai, ievērojot Eiropas Savienības un dalībvalstu dalīto kompetenci lauksaimniecības jomā, Regulas Nr.1257/1999 normas kopsakarā ar vienu no šīs regulas mērķiem – iesaistīt lauksaimniekus priekšlaicīgās pensionēšanās pasākumā – ir interpretējamas tādējādi, ka Regulas Nr.1257/1999 piemērošanas pasākumu ietvaros dalībvalstij ir aizliegts pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu?

2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, proti, Regulas Nr.1257/1999 normas aizliedz mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, vai faktiskajā situācijā, kurā dalībvalsts tiesību norma tika pienācīgā kārtībā saskaņota ar Eiropas Komisiju kā atbilstoša Regulas Nr.1257/1999 noteikumiem un lauksaimnieki iesaistījās priekšlaicīgās pensionēšanās pasākumā atbilstoši valsts īstenotajai praksei, personai varēja rasties subjektīvas tiesības uz šāda pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu?

3. Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, proti, personai šādas subjektīvās tiesības varēja rasties, vai Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011.gada 19.oktobra sanāksmes secinājums, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts nav attiecināms uz saimniecības atdevēja mantiniekiem, var tikt uzskatīts par minēto iegūto subjektīvo tiesību priekšlaicīgas izbeigšanās pamatu?

Eiropas Savienības Tiesas pieņemtie nolēmumi un to īstenošana Latvijā

2017.gada laikā Eiropas Savienības Tiesa ir pabeigusi tiesvedību 7 Latvijas lietās. Rakstā ir atspoguļoti šo lietu faktisko apstākļu kopsavilkumi, Eiropas Savienības Tiesas sniegtā atbilde, kā arī Latvijas tiesas nolēmums, ja tas šī raksta sastādīšanas brīdī ir publicēts Tiesu informācijas sistēmā.

C-407/16, Aqua Pro un Veloserviss, C-47/16
Šajā muitas lietā pieteicēja ieveda brīvam apgrozījumam Eiropas Savienības teritorijā Kambodžas uzņēmumā ražotus velosipēdus, deklarējot tos un iesniedzot vispārējo priekšrocību režīma A formas sertifikātu. Pieteicēja piemēroja ievedmuitas nodokļa likmi 0% apmērā no importēto preču muitas vērtības. Lietā Valsts ieņēmumu dienests saņēma Eiropas Komisijas Krāpšanas apkarošanas biroja informāciju par Eiropas Komisijas misiju Kambodžā saistībā ar izcelsmi apliecinošo dokumentu izsniegšanas nepamatotību velosipēdiem. Ievērojot minēto informāciju, Valsts ieņēmumu dienests veica pieteicējas muitas nodokļa un citu nodokļu auditu, kura ietvaros atzina, ka, tā kā A formas sertifikāts ir izsniegts nepamatoti, precēm bija piemērojama ievedmuitas tarifa likme 14%. Tādēļ pieteicējai aprēķināti papildu nodokļi.

Eiropas Savienības Tiesa lietā secināja, ka Regulas Nr.2913/92 220.panta 2.punkta „b” apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumā iekļautā informācija par eksportētājvalsts muitas iestāžu un eksportētāja rīcību ir viens no pierādījumiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem importētājs var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai. Tomēr ja, ņemot vērā tajā iekļauto informāciju, šis ziņojums izrādās nepietiekams, lai no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka šie nosacījumi patiešām ir izpildīti visos aspektos – kas ir jāizvērtē valsts tiesai –, muitas iestādēm var nākties iesniegt papildu pierādījumus šajā saistībā, tostarp veicot pēcmuitošanas pārbaudes.

Augstākā tiesa lietu vēl nav izskatījusi.

C-288/16, L.Č.
Lieta ir par pievienotās vērtības nodokļa atbrīvojuma piemērošanu pakalpojumiem, kas saistīti ar preču eksportu. Šajā lietā saskaņā ar līgumiem, kas bija noslēgti ar vairākiem kravu nosūtītājiem, SIA „Atek” uzņēmās nodrošināt preču, kurām piemērojama tranzīta procedūra, pārvadājumu no Rīgas ostas (Latvija) līdz Baltkrievijai. Vēlāk, pamatojoties uz citu līgumu, SIA „Atek” šo preču pārvadājuma faktisko izpildi uzdeva veikt IK „L.Č.”. Pārvadājums tika veikts ar SIA „Atek” piederošiem transportlīdzekļiem, kas bija iznomāti IK „L.Č.”, un attiecībā pret šo preču nosūtītājiem SIA „Atek” darbojās kā pārvadātājs. Savukārt IK „L.Č.” nodrošināja transportlīdzekļu vadīšanu, šo transportlīdzekļu remontu un uzpildi ar degvielu, kā arī muitas dokumentu noformēšanu robežpārejas punktos, preču apsargāšanu, to nodošanu saņēmējam un nepieciešamos iekraušanas un izkraušanas darbus. IK „L.Č.”, uzskatot, ka tā sniegtie pakalpojumi ir saistīti ar tranzītu, piemēroja tiem PVN 0% likmi. Valsts ieņēmumu dienests lietā atzina, ka IK „L.Č.” nedrīkstēja piemērot PVN 0% likmi.

Eiropas Savienības Tiesa lietā atzina, ka Direktīvas 2006/112/EK 146.panta 1.punkta „e” apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa nav piemērojams tādai pakalpojumu sniegšanai kā pamatlietā aplūkotā, kas ir saistīta ar preču pārvadājuma uz trešo valsti darījumu, ja šie pakalpojumi netiek sniegti tieši šo preču nosūtītājam vai saņēmējam.

Ievērojot šo atzinumu, arī Augstākā tiesa pievienojās Administratīvās apgabaltiesas spriedumam, ar kuru pieteicējas IK „L.Č.” pieteikums tika noraidīts.

C-154/16, Latvijas dzelzceļš
Šajā lietā pieteicēja valsts AS „Latvijas Dzelzceļš”, rīkojoties kā principāls, uzsāka vienkāršoto tranzīta procedūru dzelzceļa vagonu grupai, noformējot dzelzceļa pavadzīmi. Vienai no vagonu cisternām pārvadājuma laikā Latvijas teritorijā tika konstatēts mehānisks bojājums – sūce no apakšējās noliešanas ierīces. Komercaktā tika norādīts, ka vienā vagona cisternā trūkst 2448 kg kravas. Lietā sastādīti arī vispārējā parauga akti, kontrolpārbaudes akts un vagona tehniskā stāvokļa akts par cisternas defektiem un veiktajiem avārijas novēršanas pasākumiem. Valsts ieņēmumu dienests konstatēja 2448 kg kravas iztrūkumu sakarā ar to, ka vagona apakšējā noliešanas ierīce nav bijusi atbilstoši noslēgta vai ir bijusi bojāta, kā arī aprēķināja pieteicējai muitas nodokļa parādu. Lietā radās šaubas par to, vai nodokļu administrācija pamatoti uz izskatāmo gadījumu ir attiecinājusi Muitas kodeks 203.panta 1.punktu (nelikumīga preču izņemšana no muitas uzraudzības). Valsts ieņēmumu dienests konsekventi uzskata, ka šis pants attiecas uz ikvienu gadījumu, kad galamērķa muitas iestādē konstatēts preču iztrūkums. Tomēr pieteicēja šajā lietā norādīja uz aktiem, kuros fiksēta šķīdinātāja noplūde no cisternas tehnisku iemeslu dēļ, kā arī norādītas darbības ar mērķi novērst defektu. 

Eiropas Savienības Tiesas spriedumā atzīts, ka Muitas kodeksa 203.panta 1.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nav piemērojama gadījumā, kad pienācīgi pierādītas preču daļas bojāejas un neglābjama zuduma dēļ galamērķa muitas iestādē netiek uzrādīts viss tādas preces daudzums, kurai piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra.

Augstākā tiesa lietu vēl nav izskatījusi.

C-46/16, LS Customs Services
Lietā pieteicēja SIA „LS Customs Services” muitas kontroles punktā „Rīgas brīvostas MKP” noformēja muitas tranzīta deklarāciju preču – bērnu divriteņu un to daļu – tranzītam no Ķīnas uz Krieviju. Tomēr tranzīta procedūra netika pabeigta, jo saņēmēja muitas iestāde – Terehovas muitas kontroles punkts – nesaņēma pienākšanas paziņojumu termiņā, kurā preces tajā bija jāuzrāda. Valsts ieņēmumu dienests lietā secināja, ka notikusi nelikumīga izvairīšanās pakļaut muitas kontrolei ar ievedmuitas nodokļiem apliekamās preces un tādējādi ir radies muitas parāds.

Eiropas Savienības Tiesas spriedumā tika īpaši izskaidrots, kā jārīkojas attiecībā uz Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „a” apakšpunktā paredzētās metodes (tādu pašu preču darījuma vērtība) piemērošanu. Proti, muitas iestādei, pirms tā var noraidīt šīs metodes piemērošanu, nav jālūdz ražotājam sniegt tai šīs metodes piemērošanai nepieciešamo informāciju. Tomēr šai iestādei ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie informācijas avoti un datubāzes. Tai tāpat ir jāļauj attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem sniegt tai visu informāciju, kura var būt nozīmīga preču muitas vērtības noteikšanai, piemērojot šo tiesību normu.

Tā kā Valsts ieņēmumu dienesta lēmums nedeva iespēju pieteicējai un tiesai pārliecināties, ka Valsts ieņēmumu dienests bija rīkojies atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas norādītajam, Augstākā tiesa atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, kurā bija izdarīti pareizi secinājumi un ar kuru bija apmierināts pieteicējas pieteikums.

C-13/16, Rīgas satiksme
Lieta ir par personas datu izprasīšanu no administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, lai vērstos tiesā ar pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Lieta ir par to, ka brīdī, kad taksometram garām brauca SIA „Rīgas satiksme” sabiedriskais transports (trolejbuss), taksometra aizmugurējā sēdeklī sēdošais pasažieris atvēra taksometra durvis, durvis aizķēra un bojāja trolejbusa korpusu. Par šo negadījumu tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta. „Rīgas satiksme” vērsās Valsts policijā, lūdzot izsniegt sodītā taksometra pasažiera personas datus, lai varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Policija sniedza sodītās personas vārdu un uzvārdu, bet atteicās sniegt personas kodu un dzīvesvietas adresi. Datu valsts inspekcija lietā sniegusi informāciju, ka pieprasītā informācija nav izsniedzama, jo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss neparedz tiesības „Rīgas satiksmei” saņemt informāciju no lietvedības lietas. Policija norādīja, ka „Rīgas satiksme” nepieciešamos datus var saņemt, vēršoties Iedzīvotāju reģistrā. Lietā radās strīds par to, vai Direktīva 95/46/EK pieļauj šādu datu nodošanu.

Eiropas Savienības Tiesa lietā atzina, ka Direktīvas 95/46/EK 7.panta „f” punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav paredzēts pienākums izpaust personas datus trešajai personai, lai tā civiltiesiskā kārtībā varētu celt prasību tiesā par zaudējumu atlīdzību saistībā ar kaitējumu, ko ir nodarījusi persona, uz kuru attiecas šo datu aizsardzība. Tomēr šīs direktīvas 7.panta „f” punktā ir pieļauta šāda datu izpaušana, pamatojoties uz valsts tiesībām.

Ievērojot šo spriedumu, Augstākā tiesa atzina, ka SIA „Rīgas satiksme” intereses iegūt personas datus attiecībā uz personu, kura ir nodarījusi kaitējumu tās īpašumam, lai pēc tam pret to vērstos tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu, ir atzīstama par likumīgu interesi.

C-326/15, DNB Banka
Lieta ir par atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas. Proti, pieteicēja – DNB Banka – kredītiestāde, kas nodarbojas ar finanšu pakalpojumu sniegšanu, uzskatīja, ka pakalpojumiem, ko tai ir snieguši pārējie vienā un tai pašā sabiedrību grupā ietilpstošie subjekti, proti, DNB NORD, DNB IT un DNB Bank, ir piemērojams Direktīvas 2006/112 132.panta 1.punkta „f” apakšpunktā paredzētais atbrīvojums. Tā kā pamatlietā aplūkotajā laikposmā šī tiesību norma nebija transponēta valsts tiesībās, pieteicēja lūdza pamatlietā to piemērot tieši. Izskatot lietu, Administratīvajai apgabaltiesai radās šaubas par to, kā interpretējams Direktīvas 2006/112 132.panta 1.punkta „f” apakšpunkts, kurā ir paredzēts no nodokļa atbrīvot pakalpojumus, ko sniedz neatkarīgas personu grupas, kuru darbība ir atbrīvota no pievienotās vērtības nodokļa vai attiecībā uz kuru darbību tās nav nodokļa maksātājas, lai sniegtu šo grupu dalībniekiem pakalpojumus, kas tieši nepieciešami šīs darbības veikšanai.

Eiropas Savienības Tiesa lietā atzina, ka Direktīvas 2006/112 132.panta 1.punkta „f” apakšpunktā paredzētais atbrīvojums attiecas vienīgi uz tām neatkarīgajām personu grupām, kuru dalībnieki veic kādu šīs direktīvas 132.pantā minēto darbību sabiedrības interesēs, un ka tāpēc šis atbrīvojums nav piemērojams pakalpojumiem, ko sniedz grupa, kuras dalībnieki veic saimniecisku darbību finanšu pakalpojumu jomā, kas nav šāda darbība sabiedrības interesēs.

Administratīvās apgabaltiesas spriedums vēl nav pieejams Tiesu informācija sistēmā.

Noslēgums

Noslēgumā saistībā ar vēršanos pēc prejudiciālā nolēmuma ir lietderīgi atgādināt, ka Eiropas Savienības Tiesa savā nesenajā tiesu praksē ir precizējusi ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.pantu izveidoto Eiropas Savienības Tiesas un dalībvalstu tiesu sadarbības instrumenta saturu (prejudiciālo nolēmumu sniegšanas mehānismu). Proti, vispārīgi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.pantu valsts pēdējās instances tiesai, kuras nolēmums nav pārsūdzams, lietā, kurā ir jautājums par Eiropas Savienības normas interpretāciju, principā ir pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu. Izņēmumi no šī pienākuma ir precizēti CILFIT lietā. Proti, valsts pēdējās instances tiesa var nevērsties Eiropas Savienības Tiesā, ja: 1) radies jautājums ir nesvarīgs lietas iznākumam; 2) attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas tiesību norma jau ir tikusi interpretēta kādā no iepriekšējiem Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem; 3) pareiza Eiropas Savienības tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka neatstāj vietu nekādām saprātīgām šaubām (t.s. acte clair). Savukārt lietā Ferreira da Silva Eiropas Savienības Tiesa ir precizējusi acte clair gadījumu, norādot, ka zemāko instanču tiesu pretrunīgu spriedumu esība vienas valsts mērogā vēl nav patstāvīgs pamats pēdējās instances tiesai vērsties Eiropas Savienības Tiesā, ja tā uzskata, ka lietā nepieciešamā normas interpretācija ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas saprātīgas šaubas; tomēr, ja vienlaikus strīdus norma sagādā interpretācijas grūtības arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, dalībvalsts pēdējās instances tiesai, kuras nolēmums ir nepārsūdzams, ir jāizpilda savs pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā. Saistībā ar minēto tiesību zinātnē ir pausts uzskats, ka ar šo jauno spriedumu pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā ir mīkstināts un dalībvalstu pēdējās instances tiesām ir dotas plašākas iespējas nevērsties ar jautājumu Eiropas Savienības Tiesā. Jebkurā gadījumā tiesai, kurai iesniegts lūgums vērsties Eiropas Savienības Tiesā, ir pienākums apsvērt lūgumu un savā nolēmumā pamatot atteikumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā.