Es mazliet pamainīju savas uzstāšanās nosaukumu. Programmā bija „psihologa skatījums”, es to nomainīju uz „psiholoģijas skatījumu”. Tas nebija nejauši, jo tas, ko es centīšos celt priekšā, nebūs tikai mans personiskais viedoklis, bet būs pētniecībā un pārsvarā eksperimentālu pētījumu rezultātā iegūtas zināšanas.
Gatavojoties uzstāties, es sāku skatīties, kā tad tiesnešiem vajadzētu pieņemt lēmumus, un man šķiet, ka Tiesnešu ētikas kodekss tam ir tāds labs atskaites punkts, vismaz lai cilvēks no malas mēģinātu to saprast. Likumos tas ir aprakstīts detalizēti, bet no psiholoģijas skatupunkta tur maz ko var atrast.
Tātad Tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanonā teikts: tiesnesis pilda tiesu varas uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Vārds „objektīvi” oriģinālā nav pasvītrots, tā ir mana interpretācija.
Tātad – vai ir viegli būt objektīvam? Ja jūs gribētu īsu atbildi, tad nevajadzētu šādas lekcijas, vai ne? Būt objektīvam ir grūti – to visi zinām, un nav jābūt tiesnesim, lai to saprastu. Arī tiesnešiem ir grūti būt objektīviem. Tiesneši ir cilvēki. Tas būs atskaites punkts tālākajam stāstam.
Jūs, protams, varētu man prasīt, vai labāk būtu, ja tiesneši būtu mašīnas? Es tik viegli nevarētu uz šo jautājumu atbildēt. Pilnīgi noteikti ir iespējams domāt, ka par kaut ko lēmumus varētu pieņemt mašīnas. Man nav datu par tiesnešu lēmumiem, bet man ir dati, piemēram, par ārstu, par psihologu, par inženieru lēmumiem, un tur pilnīgi noteikti ir situācijas, kad datorprogrammas pieņem labākus lēmumus. Protams, pie nosacījuma, ka ir definēts, kas ir labāks lēmums, piemēram, vairākas reizes pēc kārtas, analizējot vienu un to pašu informāciju, nonāk pie viena un tā paša rezultāta, vai vairākiem cilvēkiem, neatkarīgi analizējot vienu un to pašu informāciju, viņi nonāktu pie vieniem un tiem pašiem rezultātiem.
Bet es sākšu ar vienu brīnišķīgu pētījumu, kas parāda to, ka mums kā cilvēkiem ir grūti pieņemt lēmumus vienā un tajā pašā formā un ar vienu un to pašu rezultātu. Šajā pētījumā piedalījās ap 20 Izraēlas tiesnešu, kuru darba uzdevums bija pieņemt lēmumu, vai drīkst vai nedrīkst priekšlaicīgi atbrīvot no ieslodzījuma notiesātos, kuri ir zināmu laiku jau pavadījuši cietumā, labi uzvedušies un uzrakstījuši iesniegumu, ka viņi turpmāk uzvedīsies ļoti labi. Tiesnešu uzdevums ir saprast, kāds ir tas risks attiecībā uz nākotni. Vai cilvēki ir labojušies, vai nē, vai viņi turpmāk kaut ko pārkāps, vai nē. Lēmuma pieņemšanas procedūra ir tāda, ka tiesneši strādā grupās, katru rītu viņi saņem kaudzīti ar lietām, kas tajā dienā ir jāizskata, un šīs lietas tiek izskatītas nejaušā kārtībā, tātad tiek sajauktas kā kāršu kava, proti, nav tā, ka sāk ar smagākajām vai vieglākajām vai ka tur būtu kaut kāda sistēma.
Grafikā ir parādīts, kas notiek ilgākā laika posmā, rezultāti ir par 50 darba dienām. Uz X ass ir attēlota diena, tātad: rīts, dienas vidus, pēcpusdiena. Uz Y ass ir attēlots, cik procentus no lietām beidz pozitīvi tādā nozīmē, ka komisija saka – jā, šim ieslodzītajam pienākas priekšlaicīga atbrīvošana no ieslodzījuma. Vidēji tiek apmierināti tikai 30% no iesniegumiem, tas ir – mazāk par pusi. Bet kā redzams, dienas laikā tie rezultāti var mainīties. Tātad, ja nejaušības dēļ sanāk, ka tavu lietu izskata no rīta, tad varbūtība, ka būs pozitīva atbilde, ir krietni lielāka par pusi, kā redzat – 65%. Tad pamazām šī varbūtība krītas. Ja gadās, ka tavu lietu izskata pirms pusdienām, tad varbūtība ir tuvu nullei. Kad pusdienas ir paēstas, tad varbūtība atkal ir gandrīz 70%.
Kāds tam ir izskaidrojums? Psiholoģiskais mehānisms ir gribasspēks. Gribasspēks ir uzturams labā formā dažādos veidos. Šajā eksperimentā tiek interpretēts, ka ir nepieciešama glikoze, ir nepieciešama enerģija. Fizioloģisks izskaidrojums. Ja neesam paēduši, mums ir grūti noturēt uzmanību, grūti analizēt informāciju. Un tā kā tiesnešiem ir zināms, ka lielākoties atbildes uz šādiem lūgumiem ir „nē”, tad tajā brīdī, kad viņiem ir grūti strādāt, viņi iet mazākās pretestības ceļu un pasaka „nē”, domādami, ka tādā veidā viņi ar mazāku varbūtību kļūdīsies.
Viens cits klasisks pētījums. Iedomājieties, ka ir jāizskata lieta, kuras būtība ir tāda, ka cilvēkam AB, ejot no veikala, uzbrūk, viņš tiek piekauts un aplaupīts, un viņam radušies kustību traucējumi. Ir divi varianti: a) tas notika, ejot mājup no pierastā veikala, b) tas notika, ejot mājup no tālāka veikala, jo tuvējais veikals bija ciet pārdevēja slimības dēļ. Uzbrucēji ir notverti, un tiesai bez visa pārējā jālemj, kāda būs kompensācija AB.
Šķiet, nebūtu loģiski, ja kompensācijā piespriestu atšķirīgas summas vienā vai otrā gadījumā. Bet pētnieki Miller&McFarland jurisprudences studentiem piedāvāja divus atšķirīgus gadījumus – gadījumu a) un gadījumu b). Kāds rezultāts? Gadījuma a) versijā tā summa, ko studenti hipotētiski piesprieda, sakrita ar to, kādai vajadzētu būt kompensācijai šādās situācijās. Turpretī gadījumā b) tā summa, kuru bija gatavi piespriest jurisprudences studenti, spēlējot tiesas spēli, bija būtiski lielāka. It kā tam nebūtu loģiska un racionāla pamata. Bet skatoties psiholoģiski, šeit ir ietverts alternatīvais scenārijs – kā būtu, ja būtu bijis, kad būtu normālais notikumu ritējums. Kā vajadzēja notikt notikumiem, bet tie nenotika nejaušības dēļ. Un tas kalpo par papildu argumentu, ka tai summai ir jābūt lielākai. Tajā, protams, nav pilnīgi nekā racionāla, bet tam pamatā ir psiholoģiskais mehānisms.
Mazliet teorijas par to, kā mēs domājam. Mūsdienās pastāv uzskats, ka ir divas domāšanas sistēmas. Vienu sistēmu varētu nosaukt par automātisku, intuitīvu, tādu, kur mums ir maz jāpiepūlas, lai sniegtu atbildes. Piemēram, cik ir 2+2? Mēs uzreiz zinām atbildi, tur nevajag neko daudz ieguldīt no mūsu prāta enerģijas. Kura līnija no divām ir garāka? Kas tas ir – norādot fotogrāfijā uz zagli ar sejas masku. Mēs uzmetam aci un redzam, ka tur notiek kaut kas bīstams. Otrā domāšanas sistēma ir sistēmiskā, padziļinātā, reflektējošā. Mēs salīdzinoši retāk esam gatavi to lietot vai, ja lietojam, mēs vienkārši nogurstam no tās. Piemēram, aizpildīt nodokļu deklarāciju. Vai šāds uzdevums: „Vēja māte pūš vēju ar ātrumu 15 m/s. Valdis pūš vēju ar ātrumu 5 m/s. Kāds ir vēja ātrums, ja Valdis pūš pret Vēja mātes pūsto vēju?”
Abas domāšanas sistēmas mums ir vajadzīgas. Mēs nevaram visu laiku risināt teksta uzdevumus, mēs vienkārši nogurstam. Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs aizvietojam otro sistēmu ar to pirmo – intuitīvo, virspusējo, tādu viegli plūstošo – un paši to nepamanām. Tie būs tie brīži, par kuriem iepriekš runājām – kas notika tajā brīdī, kad bija jāpieņem lēmumi par pirmstermiņa atbrīvošanu no cietuma. It kā jau notika darbs pēc labākās sirdsapziņas, bet tiesneši īsti nepamanīja, ka viņi vairs nelieto otro domāšanas sistēmu. Atgriežoties pie eksperimentālā uzdevuma par uzbrukumu personai AB – ja es abus variantus parādu kopā vienā slaidā, jūs ieslēdzat otro domāšanas sistēmu. Bet ja jums parādītu šos abus gadījumus pa vienam, jūs nedomātu, kāpēc ir divi, kāda ir atšķirība, vai tā niecīgā atšķirība ir pietiekami būtiska, lai vienā gadījumā cilvēks būtu pelnījis lielāku kompensāciju. Tad, kad jūs redzat tikai vienu gadījumu, jūs mazākā mērā izmantojat otro – padziļināto domāšanas sistēmu. Tas ir tas teorētiskais modelis.
Šie ir amerikāņu pētījumi, par kuriem stāstīju. Kā ir Latvijā? Mana studente, tagad doktorante Veronika Leja pirms pāris gadiem rakstīja savu pirmo nopietno zinātnisko darbu, kas bija par juridisko psiholoģiju. Viņas mērķis bija noskaidrot, kas notiek, ja mēs mazliet „saduļķojam ūdeni”, tā sakot, iedodam informāciju, kurai nevajadzētu atstāt iespaidu uz lēmumu un uz to, kādā veidā informācija tiek analizēta. Vai tas, pirmkārt, atstāj iespaidu, un otrkārt, vai iespaids atšķiras atkarībā no tā, kas informāciju analizē. Vienā grupā bija cilvēki, kas nav saistīti ar jurisprudenci, – psiholoģijas studenti, otrā grupa bija jurisprudences maģistrantūras studenti, trešā grupa bija prokurori un tiesneši ar pieredzi. Eksperimenta būtība bija tāda, ka tika piedāvāts vienas fiktīvas lietas apraksts. Stāsts bija par aizgādības tiesību piešķiršanu tēvam vai mātei, par ko viņi paši nevarēja vienoties. Parasti šādās situācijās absolūtais vairākums parastajās jeb kontrolgrupās ir lēmumi par labu mātei, ka mātei pienākas aizgādības tiesības. Otrai grupai, ko sauc par eksperimentālo grupu un kurā dalībnieki nonāca pēc nejaušības jeb datora izlozes principa, pie lietas materiāliem pielika it kā izdrukas no interneta. Piemēram, šajā lietā izdrukas par to, kā ar neķītru ballīti klubā Coyote Fly atzīmē Jolantas Jorinovas jubileju, ziņā iepīti visādi vārdi – neķītra ballīte, traka ballīte, utt. Ar izšķiramo aizgādības lietu šai publikācijai nebija nekādas saistības.
Uzdevums tātad bija izlemt, kam būtu jāpiešķir aizgādības tiesības. Kontrolgrupās, kam nebija nekādas blakus informācijas, visos gadījumos, visās izlasēs – psiholoģijas studenti, jurisprudences studenti un juristi ar augstāko izglītību un pieredzi – diezgan līdzīgi lēma par labu mātei, pieredzējuši juristi vislielākā mērā. Bet eksperimentālajās grupās, kam parādījās papildu cita veida informācija par Jolantas neķītro ballīti, bija pilnīgi citi rezultāti, kaut gan šai papildu informācijai nebija nekādas saistības ar izskatāmo lietu. Psiholoģijas studenti nosliecās par labu tēvam mazliet, jurisprudences studenti jau krietni vairāk, juristi ar augstāko izglītību – līdzīgi kā psiholoģija studenti.
Nav pat tik svarīgas šīs grupu atšķirības procentuāli, bet stāsts ir par to, ka blakus informācija iespaido visus. Pat ja ir pietiekama bagāža ar pieredzi juridisko lēmumu pieņemšanā, vienalga tas var atstāt iespaidu uz lēmumu pieņēmēju.
Ko darīt šādā situācijā? Es ieteiktu nosacīti doties trijos savstarpēji saistītos virzienos: domāt „kopā”, salīdzināt, izmantot kontekstu. Visu laiku mēģināt saprast, kā būtu, ja būtu. Atcerieties uzdevumu ar variantu a) un variantu b). Ja tie ir divi blakus, lēmums ir izsvērtāks.
Nav ne pareizās, ne nepareizās atbildes, bet vajadzētu būt vienādi. Katra lieta ir atšķirīga, mēs nevaram tiešā veidā to salīdzināt ar citām. Tāpēc jau šie eksperimentālie pētījumi ir pietiekami labi, ka mēs varam salīdzināt, jo iedodam cilvēkiem vienādu informāciju ar kaut kādām niecīgām atšķirībām. Tad ikdienā mēģiniet dabūt vai izdomāt „viltus” lietas lēmumu pieņemšanas vajadzībām – ieviesiet papildu kontekstu un šajā papildu kontekstā mēģiniet analizēt informāciju – kā būtu, ko es domātu, kāds būtu mans lēmums, ja es nezinātu šo informāciju, vai gluži pretēji – kā būtu, ja es to zinātu.
Man patīk viena metafora, kā mēs domājam par fizikālo pasauli, par ķermeņa pasauli. Iedomājieties, ka es griežu ap galvu stieplē iesietu lodīti, un pēkšņi šī stieple pārplīst. Jautājums – kā turpinās lidot lodīte? Vai tā turpinās lidot pa sākotnējo trajektoriju, vai tā aizies taisni, ko sauc „pa pieskari”. Pareizā atbilde, protams, ir „pa pieskari”, bet daudzi cilvēki atbild nepareizi, saka, ka lodīte turpinās kustēties pa iesākto trajektoriju. To sauc par naivās fizikas uzdevumu, kā mēs naivi domājam par to, kā kaut kas notiek.
Manuprāt, šeit ir ļoti lielas paralēles, līdzības ar to, ko stāstīju. Ja mēs zinām par tām problēmām, kuras es tikai ieskicēju, kuras plaši varētu nosaukt par pirmo un otro domāšanas sistēmu, ja mēs padomājam – vai es patiešām šobrīd analizēju informāciju sistēmiski, vai ļāvos intuīcijai – mēs esam uz pareizāka ceļa. Mēs nevaram vienmēr absolūti pateikt, ka būsim pilnīgi nevainojami savos secinājumos, nē, mēs visi esam cilvēki, mēs visi kļūdāmies. No kļūdām izvairīties nav iespējams, bet tās būs retāk un mazāk izteiktas.
Tāpēc man šī metafora patīk. Ja mēs par to zinām, tas jau mums palīdz, tas jau ir brīnišķīgs pirmais solis.
QR
