Tiesības 21.gadsimtam? Izzinot nepieciešamību pēc “jaunām” cilvēktiesībām

Konferences mērķis bija aplūkot aktualitātes cilvēktiesību jomā (īpašu tiesību aspektu izvirzīšanos, potenciāli jaunu tiesību veidošanos).

Apskatītas virkne „jauno” cilvēktiesību. Konference bija sadalīta vairākās sekcijās, kas veltītas kādai no tiesībām. Par katru tiesību vispirms izteicās šīs jomas speciālists, pēc tam to komentēja kāds cits iepriekš izvēlēts speciālists, tad sekoja diskusija. Kopumā apskatīti ļoti dažādi jautājumi – kā jau zināmas un plaši atzītas lietas, tā arī ļoti inovatīvi ierosinājumi.

Pirmā diena sākās ar prezentāciju par gados vecāku cilvēku tiesībām. Amerikas Valstu organizācija ir pirmā un pagaidām vienīgā, kas pieņēmusi starptautisku līgumu par gados vecāku cilvēku tiesību aizsardzību. Tajā īpaši izcelts rīcībspējas jautājums un plaši skaidrots piekrišanas jēdziens. Tas ir īpaši aktuāli, jo vecāka gada gājuma cilvēku skaits tuvākajā laikā augs visvairāk. Attiecībā uz gados vecāku cilvēku tiesībām var redzēt divu veidu normas: pielāgotas klasiskās cilvēktiesības (piemēram, tiesības uz drošību, aizsardzību pret vardarbību), kā arī jaunas tiesības (piemēram, tiesības uz atpūtu, sportu, fiziskām aktivitātēm). Diskusijā izgaismots, ka gados vecāki cilvēki ir pelnījuši īpašu aizsardzību, jo cilvēkus viegli ietekmē politiskie cikli, ir zemāka paredzamība.

Nākamais panelis bija veltīts personu ar invaliditāti tiesībām. Prezentētāja īpaši izcēla tādus jautājumus kā personas autonomija un tiesības uz rīcībspēju. Kā jaunas tiesības parādās tiesības uz iekļaušanu (right to inclusion), tiesības uz saprātīgiem pielāgojumiem (right to reasonable accomodation), kā arī tiesības uz politisko līdzdalību. Paneļa komentētāja norādīja uz konceptuāliem jautājumiem, proti, vēsturiski personu ar invaliditāti tiesības veidojušās, uztverot personas ar invaliditāti kā cilvēkus ar trūkumiem, vājākus, cilvēkus, par ko jārūpējas, nevis parastus cilvēkus. Tas novedis pie segregācijas; šie cilvēki bijuši nošķirti no politikas veidošanas, turklāt nepamatoti romantizēts pretējais stāvoklis (ablebodiness). Modernāka invaliditātes konceptualizācija – invaliditāte ir tikai viens cilvēka stāvokļa aspekts; visi cilvēki ir nespējīgāki kādā jautājumā, kādā reizē utt., problēma ir nevis cilvēkā, bet vidē.

Panelī par tiesībām uz dzimtes identitāti (gender identity) analizēts kāzuss par dzimuma atzīšanu identitātes dokumentos. Paneļa runātājs norādīja, ka tiesības uz dzimuma identitātes atzīšanu var atvasināt no personīgās autonomijas, informatīvā privātuma (informational privacy), tiesībām uz veselību, tiesībām uz ķermeņa integritāti. Autors arī secināja, ka potenciālie attaisnojumi (piemēram, pētījumi saistībā ar veselību, novērst krāpšanas un sargāt sabiedrisko drošību, sporta regulēšana, laulību regulēšana, sabiedriskās morāles aizsardzība) šo tiesību ierobežošanai nebūtu samērīgi. Komentētājs norādīja uz ECT prakses attīstību, taču secināja, ka tāls ceļš vēl ejams (sākot ar Goodwin v. UK lietu, kā arī nesenās lietas A.P., Garçon and Nicot v. France). Diskusija pievērsās valstu konsensusa un morālo apsvērumu nozīmei.

Apskatot pirmiedzīvotāju tiesības (indigenous rights), paneļa prezentētāja norādīja, ka šīm tiesībām ir kolektīvs raksturs (kolektīva juridiska identitāte). Populārākais ir jautājums par zemes piederību, bet ne klasiskā īpašumtiesību nozīmē (piemēram, arī upes un meži utt.). Problēmas radījusi kolonizācija, marginalizācija, diskriminācija. Pašnoteikšanās saistīta ar kultūru, politiku utt. Pašidentificēšanās ir pamatkritērijs, lai secinātu, vai persona pieder šai grupai. Diskusijā aktualizējās problēma, piemēram, Āfrikā, kur cilšu teritorijas mēdz pārklāties.

Panelī par tiesībām uz pieeju internetam norādīts, ka populārā pieeja, ka šīs tiesības izriet no tiesībām uz vārda brīvību, ir pārāk šaura, jo internets ļauj īstenot daudzas citas tiesības (piemēram, sociālās un ekonomiskās tiesības – tiesības uz izglītību utt.). Kaut arī starptautisko cilvēktiesību ietvaros vēl nav izveidojusies šāda tiesība, tomēr var redzēt attīstību valstiskā līmenī, valstīm pieņemot likumus. Paneļa komentētāja arī norādīja, ka ir pārāk šauri skatīties uz tiesībām uz internetu, jo runa ir tikai par vienu tehnoloģiju, kuras attīstību nevar pilnībā prognozēt, tāpēc pareizāk būtu uz to skatīties kā uz tiesībām uz digitālo pasauli. Tas nav tikai izteiksmes atvieglotājs, bet arī politiskās līdzdalības, iekļautības, veselības, izglītības utt. jautājums. Var redzēt lielu nevienlīdzību globālā līmenī, jo 60% no pasaules nav pieejas internetam, īpaši ietekmētas dažas grupas – sievietes, vecāki cilvēki utt. Diskusijas laikā arī secināts, ka tehnoloģiju pārmaiņas ir dabiskas; līdzīgi kā ar pārvietošanās brīvību – nav nepieciešams izcelt konkrētu pārvietošanās veidu, ja ir plašāks mērķis, tāpat arī attiecībā uz internetu nevajadzētu izcelt tikai šo tehnoloģiju. Tāpat norādīts, ka internets ir arī instruments, ar ko bieži tiek pārkāptas citu tiesības (tai skaitā arī cilvēktiesības), vienlaikus mums vajadzētu skatīties atsevišķi uz pieeju internetam un tā saturu.

Sekcijā par ģenētiskajām tiesībām pievērsta uzmanība ģenētiskajai diskriminācijai, ģenētiskajam privātumam un konfidencialitātei. Kā jauna tiesība – tiesības nezināt savu ģenētisko informāciju (īpaši, kad ir citi terapeitiski vai preventīvi mehānismi). Diskusijā izgaismojās, ka ģenētiskā informācija attiecas arī uz ģimenes locekļiem, tāpēc parādās sarežģīta kolektīva dimensija. Turklāt tam varētu būt ietekme uz solidaritāti sociālās aprūpes sistēmā.

Panelī, kas veltīts tiesībām tikt aizmirstam, uzsvērti jautājumi par pierādīšanas nastu, cenzūras risku, pētījumu apgrūtināšanu.

Panelī, kas veltīts garīgajai integritātei (mental integrity), apskatītas tiesības uz mentālo pašnoteikšanos. Jaunas tehnoloģijas padara vienkāršāku iejaukšanos personas garīgajos procesos. Grūti arī reizēm nošķirt ķermeni no prāta. Diskusijā apskatīta valstu izmantotā „piebikstīšanas” (nudging) tehnika.

Panelī, kas bija veltīts reproduktīvajām tiesībām, īpaši apskatīta pieeja asistētajām reproduktīvajām tehnoloģijām. Šobrīd valstij nav pozitīva pienākuma nodrošināt pieeju tām, tomēr neauglība bieži tiek atzīta par invaliditāti. Prezentētājs un komentētāja izvirzīja provokatīvas idejas saistībā ar surogācijas izmantošanu, proti, norādot, ka daudz apsvērumu, kādēļ to būtu ne vien jāatļauj, bet arī tas izrietētu no tiesībām uz privāto dzīvi (kā surogātmātes, tā otru vecāku). Valstu pieejas ļoti atšķiras, bet tas saistīts tieši ar kulturāliem iebildumiem.

Tiesības uz ķermeņa integritāti jau izriet no tiesībām uz dzīvību, spīdzināšanas aizlieguma un tiesībām uz privāto dzīvi. Nav īsti nekā jauna un neparasta, tāpēc īpaši interesantas diskusijas nebija.

Panelis, kas veltīts dzīvnieku tiesībām, secināja, ka pasaulē ir vērojama tendence dzīvniekus vairs neatzīt par lietām. Vispār jau nebūtu problēmu piešķirt dzīvniekiem tiesības, jo ir jau citi dīvaini subjekti, piemēram, juridiskas personas.

Attiecībā uz tiesībām uz ūdeni kontroversijas ir vairāk par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām kopumā, nevis to, ka šīm tiesībām tāpat būtu jābūt. Diskusijā pievērsās ūdenim kā kolektīvam īpašumam. Tiesības uz mājokli un zemi vairāk ir saistītas ar tiesībām dzīvot drošībā, nevis ar īpašumtiesībām. Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir reģionāla, ne starptautiska tiesība.

Inovatīvi bija paneļi, kas veltīti pārvaldības jautājumiem. Pirmajā apskatīts jautājums par tiesībām uz demokrātiju. Tās ir saistītas ar vēlēšanām, taču parasti netiek īpaši izdalītas pašas par sevi. Bažas, ka šīs tiesības varētu būt izmantotas, lai citas valstis iejauktos kādas valsts iekšējās lietās. Tiesības uz pašnoteikšanos arī bieži tiek pieminētas šajā kontekstā un ir ļoti pretrunīgas. Jauninājums – tiesības uz brīvību no korupcijas. Vai mēs katrs esam tiesīgi uz valdību, kas dara savu darbu godīgi un nesamaitāti? Tam ir diezgan universāla piekrišana. Interesanti uzskati par to, kas vispār tad ir cilvēktiesība. Diskusijā izvirzījās jautājums, kā īstenot šīs tiesības. Tiesības uz labu pārvaldību – ES Pamattiesību hartā tāda tiesība jau ir (41.pants). Kas ir interesanti – ir diezgan daudz tiesu prakses par šo jautājumu. ES aizsargāta sen kā vispārējs princips. Tā nodrošina pretvaru administrācijas varai.

Tiesības uz pieeju taisnīgumam – skatīta arī kontekstā ar tiesībām piekļūt normatīvajiem aktiem un tiesību avotiem. Komentētājs gan norādīja, ka tiesības zināt likumu jau ir citu tiesību sastāvdaļa; turklāt to jau garantē tiesības uz informāciju, kā arī bieži sastopami konstitucionāli principi, kā tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips.

Kopumā interesants ieskats dažādu cilvēktiesību jautājumu attīstībā. Sabiedrībai kļūstot sarežģītākai un tehnoloģijām kļūstot sarežģītākām, arvien vairāk nākas saskarties ar šādiem komplicētiem cilvēktiesību jautājumiem.