Daudz citēta britu filozofa Džona Stjuarta Milla atziņa, ka manas brīvības robežas beidzas tur, kur sākas / tiek aizskarta cita cilvēka brīvība.
Konferences tēmas aspektā, analizējot šo filozofisko atziņu, rodas jautājumi par neatkarību, proti, tiesneša neatkarību, vai tā ir pilnīga un absolūta? Vai tiesneša neatkarībai ir robežas? Satversmes 83.pants, likuma „Par tiesu varu” 1.panta otrā daļa noteic, ka tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam. No tā secināms, ka tiesneša neatkarība nevar pastāvēt atrauti no tieneša pakļautības tiesībām, likumam. Savukārt, lai neatkarība neizpaustos kā visatļautība un tiesnešu patvaļa, ir jānodrošina tiesu varas iekšējā un ārējā kontrole, jānosaka neatkarības robežas, lai neatkarība netiktu izmantota pretēji sabiedrības interesēm.
Konferences sākumā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits norādīja uz tiesneša darbības laukumu. Tiesnesis nav viens pats, viņš nevar strādāt kā absolūtais neatkarīgais, bez jebkādām robežām, jo tiesnesis kā amatpersona ir daļa no tiesu sistēmas, turklāt viņš strādā konkrētā tiesu iestādē, arī kopā ar kolēģiem mazākā vai lielākā tiesas kolektīvā.
Iepriekšējie runātāji šajā konferences daļā analizēja tiesneša neatkarību sistēmā no pašpārvaldes. Es pievērsīšos tiesneša neatkarības jautājumiem no vadības.
Uzdrošinos apgalvot, ka tiesneša neatkarību ietekmē tiesas vadība, proti, tiesas priekššēdētājs, tiesu kolēģijas priekšsēdētājs. Jautājums, vai tā ir pozitīvā vai negatīvā ietekme. Un atbilde faktiski ir atkarīga no neatkarības izpratnes, neatkarības nodrošinājuma praktiskā aspekta.
Tiesas priekšsēdētāja funkcijas un kompetenci reglamentē tas pats likums „Par tiesu varu”, kas deklarē tiesneša neatkarības principus un garantijas. Necitēšu likumu, kuru visi esam lasījuši un nepieciešamības gadījumā pārlasām, bet īsumā norādīšu uz tiesas priekšsēdētājam noteiktajiem pienākumiem, kompetenci un funkcijām:
1) gan rajona, gan apgabaltiesas priekssēdētājs līdztekus tiesneša pienākumiem vada un organizē tiesas kā iestādes darbu;
2) apstiprina lietu izskatīšanas termiņu standartu tiesā un pārrauga lietu izskatīšanas faktiskos termiņus tiesā;
3) nosaka tiesas priekšsēdētāja vietnieka amata pienākumus;
4) nosaka tiesnešu pienākumus, kas saistīti ar tiesu iestādes efektīvu funkcionēšanu;
5) atbild par lietu un citu pienākumu sadali starp tiesnešiem;
5) veicina vienotu tiesu praksi tiesā, organizē aktuālu normatīvo aktu piemērošanas jautājumu apspriešanu un tiesu prakses analīzi;
7) veicina profesionālās ētikas normu ievērošanu un to vienotu izpratni tiesā.
Rajona tiesas priekšsēdētājs norīko tiesnesi pildīt pienākumus zemesgrāmatu nodaļā zemesgrāmatu tiesneša pagaidu prombūtnes laikā, norīko tiesnesi veikt izmeklēšanas tiesneša pienākumus uz laiku līdz trim gadiem.
Īpaši tiesneša neatkarību ierobežojošā aspektā uzsveramas tiesas priekšsēdētāja pilnvaras:
1) pārbaudīt procesuālo termiņu ievērošanu tiesneša tiesvedībā esošajās lietās, kā arī lietu kārtošanas atbilstību normatīvo aktu, tai skaitā tiesu lietvedības noteikumu, prasībām;
2) pieprasīt tiesnesim paskaidrojumu par tiesneša darba organizācijas un citiem jautājumiem šajā pantā noteiktās kompetences ietvaros;
3) dot tiesnesim rīkojumus, kas saistīti ar tiesneša darba organizāciju amata pienākumu izpildei.
Ja tiesnesis bez pamatota iemesla neveic nepieciešamās procesuālās darbības, lai nodrošinātu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, kā arī gadījumos, kad tiesneša plānotais termiņš nenodrošina lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, tiesas priekšsēdētājs var uzdot tiesnesim noteikt atbilstošu termiņu, kurā, ņemot vērā lietas apstākļus, jāveic attiecīgā procesuālā darbība, vai pat izņemt lietu no tiesneša tiesvedības un pārdalīt saskaņā ar lietu sadales plānu, lai tiktu ievēroti saprātīgie termiņi.
Ir pietiekami skaidri noteikts formāli–juridiskais konteksts, regulējums, kādas funkcijas, pienākumi un pilnvaras ir tiesas priekšsēdētājam.
Jautājums, kādā veidā īstenot šīs pilnvaras, kas saistītas ar tiesas lietu administrēšanu praksē tā, lai netiktu aizskarta patiesā tiesneša neatkarība, tātad, lai tā būtu tiesneša neatkarības pozitīvā ietekme.
Piemēram, par lietu izskatīšanas termiņu pārvaldību likums pasaka, ka lietu izskatīšanas standartu priekšsēdētājs nosaka, sadarbojoties ar tiesnešiem.
Pārējo priekšsēdētāja funkciju izpildes veidi, metodes nav noteiktas, un šī likuma izpildījums ļoti atkarīgs no cilvēciskā faktora, tiesas priekšsēdētāja un tiesneša saskarsmes, katra emocionālās inteliģences, izpratnes par tiesas priekšsēdētāja lomu.
Egils Levits savā ziņojumā norādīja, ka tiesneša statuss atšķiras no ierēdņa statusa, attiecīgi tiesas priekšsēdētāja statuss atšķiras no valsts pārvaldes iestādes vadītāja statusa. Tas apstiprina, ka tiesas priekšsēdētājs attiecībās ar tiesnesi nevar būt vienkāršs administrators, un tiesas priekšsēdētājam noteiktais pienākums vadīt un organizēt tiesas darbu nevar izpausties kā vienpersonisku rīkojumu izdošana, neierobežotas pilnvaras un neierobežota kontrole.
Minēšu kuriozu piemēru, kas atspoguļo absolūti nepareizu izpratni no sabiedrības par tiesas priekšsēdētāja pilnvarām.
Pie manis uz pieņemšanu ieradās cietušais, kurš kriminālprocesā nebija savlaicīgi līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai iesniedzis pieteikumu par morālā kaitējuma kompensāciju. Lieta bija izskatīta. Viņš vēlējās panākt, lai tiktu noteikta morālā kaitējuma piedziņa. Skaidroju, ka viņš var iesniegt pieteikumu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kā arī izskaidroju, ka tiesas priekšsēdētājs var dot norādījumus tiesnesim tikai tiesas darba organizatoriskajos jautājumos. Uz to kungam bija dzelžains arguments: „Jūs man te nestāstiet! Es esmu bijis kolhoza priešsēdētājs un zinu, kā tās lietas dara. Pasakiet tiesnesei, lai viņa atceļ to savu lēmumu un piedzen man kaitējuma kompensāciju.”
Ļoti ceru, ka pašu tiesas priekšsēdētāju izpratnē par saviem pienākumiem nav līdzības ar kolhoza priekšsēdētāju.
Izpildot likumā noteiktos pienākumus, tiesas priekšsēdētāja vislabākā metode ir sadarbība, bet ar nosacījumu, ka arī tiesnesis, apzinoties savu neatkarību, izprot priekšsēdētāja lomu un priekšsēdētājam uzliktos pienākumus.
Saistībā ar tiesas priekšsēdētāja pienākumiem un arī tiesnešu disciplinārkolēģijas darbību minēšu disciplinārkolēģijas lēmumu, kurš atspoguļo neatkarības negatīvu izpausmi, proti, pārprastu neatkarību.
Tiesas priekšsēdētāja ieskatā tiesnesis nepilda darba pienākumus, jo darba laikā neatrodas darba vietā, par to neinformējot tiesas priekšsēdētāju. Savukārt tiesnesis saskata tiesas priekšsēdētāja personisko ziņkāri, vēlmi kontrolēt tiesnesi.
Disciplinārkolēģijas secinājumi: „Tiesnesim ir jāpakļaujas iestādes darba noteiktai kārtībai, savstarpējām attiecībām ir jābalstās uz sadarbības garu. Tiesneša rīcībai ir jābūt korektai attiecībā uz tiesas priekšsēdētāja norādījumiem un savstarpējo attiecību pamatā ir jābūt ētikas normām. Ētikas normas ir obligātas prasības, kas jāievēro, lai cilvēki rīkotos ētiski. Ētikas normas balstās uz ētiskām vērtībām un ētikas principiem. Disciplinārkolēģija konstatē, ka arī konkrētajā gadījumā attiecību pamatā starp tiesas priekšsēdētāju un tiesnesi ir jābūt ētikas normām. Turklāt tiesnesim jāinformē tiesas priekšsēdētājs un jāsaskaņo ar viņu sava atrašanās ārpus darba telpām, pildot darba pienākumus.” (Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2016.gada 29.jūlija lēmums lietā Nr.D-4/2016).
Manuprāt, šīs tēzes jāpatur prātā katram tiesnesim un katram tiesas priekšsēdētājam.
Savā ne mazajā pieredzē, strādājot par tiesnesi rajona tiesā vai kādu laiku apgabaltiesā, kur kolēģijas darbu organizē kolēģijas priekšsēdētājs, man, par laimi, nav nācies saskarties ar tādām vadītāju darbībām, kas vērstas uz nepamatotu tiesneša kontroli, ierobežošanu, ko varētu vērtēt kā neatkarības apdraudējumu. Šī pozitīvā pieredze ir par pamatu arī manā tiesas priekšsēdētāja darbā. Vai un kā tas izdodas, tas, protams, atstājams manu kolēģu izvērtēšanai.
Ļoti ceru, ka vairākums no tiesnešiem, kuri aptaujā atzinuši, ka nejūtas neatkarīgi, vairāk domājuši ārējo neatkarību, nevis tiesneša iekšējo neatkarību.
Vēl gribu piebilst par aptaujas rezultātiem, to, ka daudzi tiesneši norādījuši ietekmi no Tiesu administrācijas. Man ir bijusi iespēja strādāt ar Tiesu administrāciju kopš tās izveidošanas pirmsākumiem. Manuprāt, šobrīd Tiesu administrācija ar tādu vadību un tādā komplektācijā patiešām strādā atbilstoši viņu darbam noteiktajam mērķim, proti, nodrošināt atbalstu mūsu efektīvam darbam un attīstībai.
Vēl daži teikumi par tiesneša iekšējo neatkarību sistēmā.
Kolēģu ietekme – vistiešākā tās izpausme, izspriežot lietas koleģiāli, caur diskusijām. Praksē, iespējams dažādi, gan mierīgi, konstruktīvi risinot kāzusu, gan „pieļaujot vides temperatūras ievērojamu paaugstināšanos, valodas skaļuma normu pārsniegšanu” apspriežu telpā. Bet galvenais ir tiesisks, taisnīgs lietas iznākums, kuru nosaka profesionāls vairākuma balsojums. Turklāt tiesnesim, nepiekrītot vairākuma viedoklim, ir iespējams rakstīt savas atsevišķās domas.
Ietekme no kolēģiem tiesneša neatkarības aspektā ir saistīta ar mērķi par vienotu tiesu praksi. Tas ir viens no „sāpīgākajiem” jautājumiem. Tiesneši ir neatkarīgi, katrs var traktēt likumu atšķirīgi, tāpēc arī ir atšķirīgi spriedumi līdzīgās lietās. Bet no otras puses, tiesneša neatkarībai nebūs pozitīvs aspekts, ja, piemēram, pilnīgi analoģiskās lietās vienā tiesā pieciem tiesnešiem būs vienāds procesa rezultāts, bet vienam tiesnesim – pretējs. Un te ir runa gan par kolēģu ietekmi, gan par tiesas priekšēdētāja lomu vienotā tiesu praksē.
Koleģiālas diskusijas, pārrunas, pieredzes apmaiņa starp tiesām ir īstie „instrumenti” ceļā uz vienotu tiesu praksi, kas savkārt paaugstina tiesu darbības efektivitāti, samazina pārsūdzēto lietu skaitu, attiecīgi tiesnešu noslodzi, un arī paaugstina sabiedrības uzticību tiesai.
Iepriekšējie runātāji, pārstāvot tiesnešu pašpārvaldes orgānus, jau norādīja uz pašpārvaldes ietekmi uz tiesneša neatkarību.
Gribu akcentēt tikai to, ka tiesnešu pārstāvji šajos orgānos ir ievēlēti likumā noteiktajā kārtībā, tātad mēs katrs, piedaloties vēlēšanās, esam novērtējuši viņu kompetenci un devuši uzticības mandātu. Būtu absurdi domāt, ka tiesneša neatkarību apdraud, piemēram, augstākas instances tiesas tiesnesis, rakstot atsauksmi par tiesneša darbu, un tālāk – tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, veicot tiesneša darba izvērtējumu, vai Ētikas komisija, izskatot kādu ētikas jautājumu.
Noslēgumā gribu teikt, ka mums ir izvirzītas ļoti augstas profesionālās un ētikas prasības, un mums pašiem jāsargā sava neatkarība, savas profesijas gods un prestižs. Arī iepriekšējos ziņojumos tika akcentēta tieši tiesneša personības loma neatkarībā.
Ne Satversmē, ne likumos noteiktie principi un garantijas nevar izveidot neatkarīgu tiesnesi, ja tiesnesis pēc savām personiskajām īpašībām nevar tāds būt vai negrib tāds būt. Tāpēc viena no galvenajām tiesu varas neatkarības garantijām ir un paliek tieši pats tiesnesis kā patstāvīga, nobriedusi, neatkarīga, godīga personība, kvalificēts savas jomas lietpratējs.
Lai mums visiem veicas šis neatkarības stiprināšanā un attīstībā!
QR
