Jūtos priecīga un arī pagodināta Jūs uzrunāt. Liels paldies organizatoriem par to, ka uzrunāja mani un aicināja šeit piedalīties, jo, protams, žurnālistu un tiesnešu dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, un jo biežāk mēs tiksimies un šo dialogu attīstīsim, jo vairāk tas nāks par labu sabiedrībai.
Runātāji jau pirms manis pieskārās dažādos aspektos tiesnešu un mediju attiecībām, arī negatīvajiem aspektiem. Es sākšu ar to, ka iezīmēšu laukumu – kur tad mēs šobrīd esam. Ir divi galvenie faktori, kas ietekmē tiesnešu attieksmi pret medijiem un otrādi, un kas arī atstāj iespaidu uz tiesnešu neatkarību un tiem faktoriem, kas to ietekmē, un mediji ir viens no tiem. No vienas puses, ir tradicionāli tiesu uzvedības un komunikācijas modeļi, kuri gan tagad mainās, un mēs, žurnālisti, to pamanām. No otras puses ir skepse, kuru rada varbūt ne tik pozitīva prakse žurnālistu ikdienas darbā.
Tātad viens no tradicionālajiem faktoriem ir tas, ka tiesnešiem un tiesām nepiemīt tendence komunicēt proaktīvi, un joprojām, un tas nav tikai Latvijā, tas līdzīgi ir arī citās Eiropas valstīs. Tiesas tradicionāli ir introvertas, insulāras un tiesneši komunicē lielākoties caur saviem nolēmumiem un neiziet proaktīvi pie sabiedrības ne caur medijiem, ne citiem kanāliem. Tā ir daļa no faktoriem, kas ietekmē kopējo bildi.
Tas, kas rada tiesu skepsi, ir jau pieminētās kļūdas un reizēm arī maldinoša, neprecīza informācija medijos, mediju tendence pievērst lielāku uzmanību „skaļajām” lietām. Arī tas, ka žurnālisti reizēm pamet reportāžas pusratā, jo ir ilgstošs tiesas process un interese ir tikai sākuma posmā, bet pēc tam netiek sekots tam, kas notiek tālāk un kā lieta attīstās, un līdz ar to izpaliek daudz vērtīgas informācijas. Kā jau Bērziņa kungs pieminēja, reizēm žurnālists arī nāk pie tiesneša jau ar gatavu domu par to, ko viņš grib un kādu komentāru no tiesneša viņš grib dzirdēt. Izpaliek konteksts un plašāka interese par to, kā tad konkrētais nolēmums, piemēram, ietekmēs sabiedrību. Esmu gatava šeit pašreflektēt par to, kā strādā Latvijas žurnālisti, esmu gatava uzņemt kritiku no tiesnešu puses. Es vienkārši gribu apliecināt, ka mēs kā žurnālistu saime arī apzināmies to, ka žurnālistu darbā ir trūkumi.
Bet no tiesnešu un žurnālistu attiecībām ir tieši atkarīga mūsu sabiedrības veselība, sabiedrības briedums, tāpēc šajās attiecībās ir jāievieš lielāka uzticība, no kā tad ieguvējs būs sabiedrība, kas ir tas, kam mēs kalpojam. Mūsu kungs un pavēlnieks ir sabiedrība un sabiedrības intereses, tāpēc ir jāmeklē kopsaucēji, lai uzticības starp medijiem un tiesu varu būtu vairāk. Un mēs varam sākt vienkārši no pamatu pamatiem. Ir Žurnālistu ētikas kodekss, kurš nosaka: „Žurnālistiem ir pienākums gādāt, lai sabiedrība saņem pilnu informāciju par procesiem un notikumiem. Žurnālisti ir par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, analītisku un kritisku nostāju pret politisko, ekonomisko un tiesu varu, aizstāvot sabiedrības un indivīda tiesības”. Savukārt Tiesnešu ētikas kodekss vēstī, ka „tiesnesim ir jābūt gatavam vienmēr atrasties sabiedrības uzmanības centrā”. Ja mēs saliekam šos divus postulātus kopā, ir skaidrs, ka mūsu intereses sakrīt. Mums kā žurnālistiem, no vienas puses, ir pienākums interesēties un arī kritiski vērtēt tiesu varu. No otras puses, tiesnešiem ir pienākums komunicēt. Un gan vieniem, gan otriem ir jāpatur prātā, kā labā mēs to darām.
Kā tad mēs varētu cits citam palīdzēt šos mums uzliktos pienākumus labāk pildīt? Ir jau vairāku runātāju pieminētās Tiesu komunikācija vadlīnijas. Zinām, ka top arī Komunikācijas rokasgrāmata. Mūsuprāt tas būs tiešām ļoti liels ieguldījums šīs uzticības vairošanā un skaidrāku spēles noteikumu noteikšanā.
Augstākā tiesa nesen veica aptauju par žurnālistu vērtējumu tiesu komunikācijai. Vērtējums ir ar pozitīvu dinamiku, ir novērtēts, ka tiesas komunicē labāk, sevišķi pēdējo divu gadu laikā, un iespējams, ka Vadlīniju ieguldījums arī ir šajā procesā bijis diezgan būtisks. Bet Rokasgrāmata, kur būs draudzīgi un skaidri izskaidroti gan komunikatoru uzdevumi, gan tas, ko žurnālisti var sagaidīt no tiesām, un arī kā žurnālistiem vajadzētu uzvesties saskarsmē ar tiesu varu, protams, būs ļoti liels atspaids.
Komunikatoru institūts, kas pēdējos gados tiesās ir stiprināts, būtu jāattīsta tālāk. Ir ļoti labi, ka ir parādījušies „runājošie tiesneši”, jo tie stiprina sabiedrības uzticēšanos tiesu varai kopumā, tie arī ļoti palīdz medijiem. Bet mazliet pietrūkst skaidrības par pienākumu sadali starp preses sekretāriem un „runājošajiem tiesnešiem”, ko viņi pārstāv. Ir jābūt skaidrākiem spēles noteikumiem.
Vēl viens aspekts, un tā ir kritika mūsu lauciņā, ir tas, ka žurnālisti zaudē interesi un neizseko tiesas procesam vienmērīgi visā garumā, un rodas komunikācijas caurumi. Daļēji tas ir saistīts gan ar ilgstošo informācijas pieprasīšanu, gan ar iztiesāšanas procesu, kur operativitātes uzlabošana arī noteikti nāktu par labu savstarpējās uzticības vairošanai.
Un jau vairākkārt pieminēts, bet vēlreiz uzsvēršu – proaktīva tiesu komunikācija ir ārkārtīgi svarīga. Tiesas lielākoties tomēr joprojām komunicē reaktīvi, ļoti daudzos gadījumos mediju informācijas avoti ir procesa dalībnieki, piemēram, zaudējusī puse, kas arī ietekmē tiesu tēlu medijos ar tendenci uz negatīvu. Tiesai ir lieliskas iespējas proaktīvi komunicēt ne tikai par aktuāliem procesiem, bet arī veikt tādu kā mediju pratības funkciju, skaidrojot gan plašākai sabiedrībai, gan arī žurnālistiem tiesu varas specifiku un procesus.
No mediju puses mēs apzināmies, ka ir jāiegulda daudz vairāk žurnālistu juridiskajās zināšanās, izpratnē par to, kā darbojas tiesu vara. Tas ir arī Žurnālistu asociācijas un Baltijas mediju izcilības centra apzināts trūkums. Mēs apzināmies, ka tas tā ir, un ļoti ceram, tieši arī strādājot ar tiesu varu, šo caurumu tomēr lāpīt. Protams, ir daudzi mediji, kuros ir tiesās specializējušies žurnālisti, kuru zināšanu līmenis ir augstāks, bet, ja skatāmies uz vidējo, tad ir jāatzīst, ka tas var būt zems, īpaši reģionu medijos, kuri, protams, nevar atļauties specializētu žurnālistu algošanu, līdz ar to par tiesu procesiem raksta tie, kuriem ir arī citi pienākumi. Tā pozitīvā lieta, kas bija atzīmēta arī žurnālistu aptaujā, ir tas, ka reģionos tiesneši bieži ir padomdevēji žurnālistiem un skaidro arī plašāk tiesu varas aspektus, un tā būtu turpināma un ļoti atbalstāma prakse.
Tas, kas katrā ziņā ir uzlabojams redakcijās, ir satura plānošana, lai nepazūd jau uzsāktu tiesas procesu apraksti, lai patiešām interese saglabātos vienmērīgā intensitātē. Arī konstruktīvās žurnālistikas elements ir jāstiprina. Mēs kā žurnālistu saime apzināmies, ka ar dzīšanos pakaļ varbūt „skaļākām” lietām, mazāk uzmanības tiek pievērsts skaidrojošajai un izglītojošajai funkcijai, no kuras mūs kā medijus neviens nav atbrīvojis, un arī digitālajā laikmetā mums to ir jāturpina darīt.
Pierakstīju arī pēc Rasnača kunga uzstāšanās par tērzētavām un par nereģistrētajiem medijiem, kuri, protams, ietekmē sabiedrisko domu. Tā arī ir daļa no mediju pratības „ēdienkartes”, ja tā varētu izteikties, kur mums acīmredzot kā žurnālistu organizācijām ir pašiem arī proaktīvāk jāskaidro sabiedrībai, kādas ir atšķirības starp dažādiem informācijas kanāliem, kas ir uzticami mediji un kas nav uzticami mediji. Tas nenozīmē, ka tērzētavas pārstās eksistēt, bet mums ir vismaz jāpanāk situācija, ka cilvēki, kuri patērē tērzētavu saturu, apzinās, „kādu ēdienu” viņi lieto.
Un visbeidzot daži piemēri par labo praksi uzticības vairošanā starp tiesnešiem un medijiem. Šie citāti nāk no Eiropas Tieslietu padomju asociācijas pētījuma Justice, Society and Media, kurā bija izpētīta vairāku Eiropas valstu prakse. Labā prakse rāda, ka proaktivitāte nāk par labu tiesu varas tēlam un uzticībai starp tiesām un medijiem, un komunikatoru institūta stiprināšana arī ir daļa no šī procesa. Piemēram, Nīderlandē tiesneši, kas ir runas personas, tiekas un rīko komunikācijas praksei veltītas tikšanās divas reizes gadā un izstrādā komunikācijas vadlīnijas. Anglijā un Velsā tiesnešus – runas personas apmāca mediju konsultanti, un tas ir pastāvīgs process, zināšanas tiek atjaunotas reizi gadā.
Jau pieminētā Komunikācijas rokasgrāmata, kuru gaida gan tiesas, gan žurnālisti, noteikti nāks par labu un dos ieguldījumu uzticības vairošanā un atvērtībā. Protams, uzticības ziņā tāda valsts kā Dānija ir priekšā Latvijai, bet tas nenozīmē, ka mēs uz to nevarētu tiekties. Dānijā, piemēram, ir prakse neanonimizētus tiesas materiālus padarīt pieejamus žurnālistiem. Protams, tā nevar būt bezgalīga pieeja, tā ir ierobežota laikā un, protams, tāda pieeja ir ne visiem žurnālistiem. Bet tas ir kaut kas tāds, ko varētu apsvērt varbūt arī Latvijā, stiprinot uzticību starp žurnālistiem un tiesu varu un arī aizlāpot tos komunikācijas caurumus, kas šajās attiecībās ir radušies.
Un proaktīva tiesu komunikācijas stratēģija. Vārds „proaktīvs” latviešu valodā varbūt neskan ļoti labi, bet tomēr šajā kontekstā ir patiešām iederīgs, tāpēc to vēl savas īsās uzstāšanās uzrunas beigās uzsvēršu, tāpat kā arī citi runātāji to ir teikuši. Tātad proaktīva komunikācija no tiesu puses nāks noteikti par labu. Savukārt no mediju puses mums ir jābūt skarbākiem savā pašrefleksijā par to, kā mēs strādājam ar tiesām, jāizdara secinājumi un jāmācās.
QR
