Tiesnešu neatkarība un disciplināratbildība

Neapšaubāmi, tiesneša un tiesu neatkarība ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

Valsts mūsu rokās ir iedevusi varenu vairogu, uz kura lieliem burtiem rakstīts: „Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Taču vairogs nenosedz visu tiesnesi, tiesneša neatkarība nav absolūta un neierobežota. Un nenosegtās vietas ir katra cilvēka tiesības uz taisnīgu tiesu un citi cilvēktiesību pamatprincipi, bet jo īpaši – padotība likumam. Likums ne tikai aizsargā tiesnesi, bet arī tiesnesis stāv likuma sardzē, un tiesnesim kā likuma sargam jābūt patstāvīgam un izturīgam.

Satversmē ietvertais tiesnešu neatkarības princips jau tika aplūkots konferences pirmajā daļā, un tas detalizēti izklāstīts visiem pieejamos Satversmes komentāros.

Saistībā ar tiesnešu disciplināratbildību ieskatīsimies vairoga uzraksta otrajā daļā – padotība likumam.

Ar terminu „likums” jāsaprot ne tikai rakstītās tiesību normas un ne tikai likumu šaurākā nozīmē, bet arī vispārējie tiesību principi, turklāt arī ētikas normas. Padotība likumam jāievēro, ne tikai spriežot tiesu un atrodoties tiesas ēkā, bet arī rīcībā ārpus tās. Vairogs neaizsargā tiesnesi, ja viņš to neprasmīgi lieto, no disciplināratbildības un kriminālatbildības. Te pat imunitātes pote nepalīdz, ko tiesneši saņem līdz ar vairogu.

Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1.pantā ir uzskaitīti pamati tiesneša saukšanai pie disciplinārās atbildības. Tie ir saistīti ne tikai ar likuma pārkāpumu, bet arī ar uzvedību. Bet minētajā likumā ir būtiska atruna, ka tiesas nolēmuma atcelšana vai grozīšana pati par sevi nav iemesls tam, lai sauktu pie atbildības tiesnesi, kas piedalījies tā pieņemšanā.

Piemēram, atbilstoši Kriminālprocesa likumam iemesls nolēmuma izskatīšanai kasācijas kārtībā un pamats tiesas nolēmuma atcelšanai vai grozīšanai ir Krimināllikuma pārkāpums un/vai Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likumam tiesības iesniegt kasācijas protestu vai sūdzību ir gadījumos, ja tiesa materiālo tiesību normu piemērojusi nepareizi
un/vai pieļāvusi procesuālās tiesību normas pārkāpumu, kas noveda vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Administratīvā procesa likums noteic, ka apelācijas instances tiesas spriedumu administratīvā procesa dalībnieks var pārsūdzēt kasācijas kārtībā, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas un šis pārkāpums novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

Tiesnešu disciplinārkolēģijas praksē problēmas rodas tīša likuma pārkāpuma tiesas lietas izskatīšanā norobežošanā no lietas izskatīšanā pieļautas rupjas nolaidības.

Tīšs likuma pārkāpums prezumē nodomu.

Krimināltiesībās, arī Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir definēts tiešs un netiešs nodoms, kas ir viena no vainas formām. Atbilstoši Valsts civildienesta ierēdņu disciplinārās atbildības likumam disciplinārpārkāpums atzīstams par izdarītu ar nodomu, ja ierēdnis, kas to izdarījis, ir apzinājies savas rīcības prettiesisko raksturu, paredzējis tās nelabvēlīgās sekas un vēlējies vai apzināti pieļāvis šo seku iestāšanos.

Tiesnesim kā valsts amatpersonai, kas ieņem atbildīgu stāvokli un kurš izšķir strīdu starp pusēm, valsti un personu, piespriež arī nelabvēlīgas sekas, ir izvirzāmas arī paaugstinātas prasības likuma ievērošanā un piemērošanā.

Tiesnešu disciplinārkolēģija lēmumos ir izteikusi atziņu, ka tīšs likuma pārkāpums ir gadījumos, kad tas ir acīmredzams un nepārprotams.

Savukārt nolaidība vairāk sasaucas ar neuzmanību kā vainas formu, kas ir definēta minētajos likumos. Rupja vai vienkārša nolaidība – tie ir vērtējuma jēdzieni.

Atbilstoši Civillikumam neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņai nezināmi.

Teiktais nozīmē to, ka tiesnesis nevar būt nevērīgs vai pārgalvīgs.

Tiesnešu disciplinārkolēģijas pēdējo divu gadu darbības rezultāti ietverti Jūsu rīcībā esošajā ziņojumā. Bez ziņojumā norādītā vēlos uzsvērt vēl dažas atziņas, kas izteiktas Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumos un saistītas ar tiesnešu neatkarību:

• „Tiesnesis ir neatkarīgs tiesas spriešanā. Kļūdas tiesas spriešanā ir izvērtējamas vairāku instanču tiesu sistēmā, lietas dalībniekiem izmantojot procesuālās tiesības iebilst pret tiesas vai tiesneša nolēmumiem” (D-9/2016);
• „Tiesneša profesionālā darbība tiesību piemērošanā izvērtējama kvalifikācijas novērtēšanas procesā. Pretējā gadījumā būtu jāatzīst, ka par katru atšķirīgu normas tulkojumu vai augstākas instances tiesas atceltu tiesas nolēmumu tiesnesim iestātos disciplināratbildība. Tas novestu pie būtiska tiesnešu neatkarības principa pārkāpuma” (D-8/2016).

Kā viens no tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu veidiem ir nosūtīt disciplinārlietas materiālus Ģenerālprokuratūrai jautājuma lemšanai par kriminālprocesa uzsākšanu. Turklāt, atšķirībā no citiem nelabvēlīgiem lēmumiem, šo lēmumu tiesnesis nevar pārsūdzēt Disciplinārtiesā.

Tāpēc daži vārdi par disciplināratbildību un kriminālatbildību:

• Krimināllikuma 317.pantā paredzēta kriminālatbildība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, kas ir tīšas darbības;
• Krimināllikuma 318.pantā paredzēta kriminālatbildība par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas arī ir tīšas darbības.

Minētās darbības no disciplināratbildības norobežo Krimināllikumā paredzētās sekas.

Krimināllikuma 291.pantā paredzēta kriminālatbildība par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu, Krimināllikuma 292.pantā – par apzināti nelikumīgu apcietināšanu.

Šādu Krimināllikumā paredzēto rīcību no disciplināratbildības norobežo tiešs nodoms, arī nolūks un nodarījuma kaitīguma pakāpe.

Tā Krimināllikuma komentāros norādīts: „Spriedums krimināllietā ir nelikumīgs, ja notiesāta persona, kura nav vainīga noziedzīgā nodarījumā, vai attaisnots vainīgais; nepareizi noteikta noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija; nepareizi novērtēti pierādījumi lietā; notiesātajam noteikts netaisnīgs sods tā barguma vai mīkstuma ziņā; nepamatoti piemērots likums, kas dod pamatu noteikt vieglāku soda nekā likumā paredzēts, vai atbrīvot no kriminālatbildības un soda; noteikts bargāks sods nekā likumā paredzēts; nepareizi piemērots likums vai cits tiesību normatīvais akts, izšķirot civilstrīdu, pārkāptas materiālās vai procesuālās tiesību normas sprieduma taisīšanā administratīvajā lietā u.tml.” (Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVIII–XXV nodaļa). U.Krastiņš, V.Liholaja, D.Hamkova – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 514.lpp.).

Šis citāts nav domāts kā piedraudējums vai iebiedēšana, bet kā atgādinājums par to, kāda morāla un juridiska atbildība gulstas uz mūsu pleciem gan ikdienā, gan spriežot tiesu.

Vēlos uzsvērt, ka tiesnešu disciplinārkolēģija stāv tiesnešu neatkarības un padotības vienīgi likumam sardzē un tā nav tikai un vienīgi sodīšanai izveidota tiesnešu pašpārvaldes institūcija.