Juha Heihe (Juha Häyhä),
Somijas Augstākās tiesas tiesnesis
Somijas Augstākās tiesas vārdā man ir gods šodien sveikt Latvijas kolēģus valsts dibināšanas simtgades pasākumos.
Likums vienmēr iekļaujas kādā pasaules uzskatā. Sistēmas saturu vienmēr ietekmē šādu uzskatu saturs. Mūsu valstu tiesību vēsturē ir ļoti daudz kopīga. Abās valstīs ir valdījušas svešas varas. Latvijas teritorija iekarotāju acīs ir bijusi pievilcīgāka nekā Somijas, jo Latvijā ir valdījuši gan vācu, zviedru, dāņu, poļu, gan krievu iekarotāji, savukārt interesi pārvaldīt Somiju ir izrādījuši tikai mūsu tuvākie kaimiņi – zviedri un krievi.
Bez šaubām šāda vēsture ir atstājusi pēdas, un mūsu valstīm ir bijis jāsaskaras ar jautājumiem par mūsu pašu tiesību sistēmu identitāti. Arī šajā ziņā starp abām valstīm pastāv līdzības. Uz abām tiesību sistēmām ietekmi ir atstājusi romāņu-ģermāņu tiesību tradīcija ar Skandināvijas valstu tiesību kultūras „piegaršu”. Šobrīd abas valstis ir Eiropas Savienības un Eiropas Padomes locekles. Tomēr es neesmu pietiekami kompetents, lai veiktu salīdzinošu pētījumu par mūsu tiesību sistēmu kopīgajām iezīmēm, ne norādīt acīmredzamās atšķirības starp tām. Domāju, man ir jāpaliek abstraktākā līmenī.
Abās valstīs tiek uzskatīts, ka mūsu tiesību sistēmu identitāti raksturo modernā demokrātija. Modernajā demokrātijā attiecības starp varu un likumu ir izšķiroši svarīgas, un par to arī būs mans ziņojums. Manā skatījumā pastāv trīs kategorijas jeb trīs likuma aspekti, kas ir ļoti svarīgi un kas ilustrē, kā likums mūsdienu demokrātijā sadarbojas ar varu.
Pirmkārt, likuma uzdevums sākas, kad indivīdam kādā sadzīves situācijā veidojas prasība attiecībā uz otru indivīdu, lai tas rīkojas vai atturas no kādas rīcības. Likums ir noteikumu kopums, kas ļauj paredzēt citu darbības, sniedzot rīkojumus. Tiesiskā iekārta ir varas iekārta – tā pavēl, aizliedz, tā piešķir kompetenci. Sabiedrība šajā iekārtā balsta savas gaidas un cerības. Individuālās tiesiskās attiecības nosaka likumi, kurus radījis kāds, kam ir pārākums pār citiem. Likums ir tehnisks instruments valdības rokās, likums ir konstruktīvs instruments sabiedrības attīstībai, realitātes mainīšanai. Likumam piemīt tehniska spēja vadīt un ievirzīt.
Šis uzskats ir ļoti piemērots racionālas, centralizētas valdības struktūras kontekstā, kāda tā ir modernā valstī. Likumam ir jābūt izteiktam racionāli un sistemātiski sakārtotos kodos. Tiesiskajai iekārtai ir jābūt iekārtai arī sistēmiskā šī vārda izpratnē. Savukārt tiesību sistēmas rezultātiem ir jābūt paredzamiem vismaz tiem indivīdiem, kas pazīst šīs sistēmas svarīgākos elementus.
Likums ne tikai rada tiesisko paļāvību, tiesību sistēma vienmēr ir saistīta ar sociālo kontekstu, kurā tā darbojas. Kāpēc izmantot tiesību instrumentus, ja jūsu cerības attiecībā uz citiem indivīdiem varētu tikt īstenotas ar citiem mehānismiem? Piemēram, pusēm nav motivācijas slēgt līgumu, ja tām ir cits pamats paļauties vienai uz otru. Tiesību sistēma ļauj arī citām normatīvajām sistēmām plaukt un būt efektīvām. Likums ir saistošs sabiedrības dzīvē. Morāles normas, tradīcijas un vietējās paražas, tirdzniecības prakses utt. var sekmīgi pildīt tādas pašas funkcijas kā tiesību normas. Vai arī runājot galējībās – mīlestība ir viss, kas mums nepieciešams.
Otrkārt, likumu var arī izprast kā varas uzspiešanu. Te izpaužas varas izlietošana sabiedrībā, jo tiesiskā iekārta pati balstās varā. Sabiedrības varas struktūras rada likumu. Suverēnā vara valstī ir tāda vara, ko realizē ar tiesiskiem līdzekļiem, un šajā ziņā likums ir varas izmantots instruments.
Bet kāda veida instruments? Vārds „vara” šajā gadījumā attiecas uz jebkādas autoritātes spēju kontrolēt citu personu rīcību vai ietekmēt to. Vara sabiedrībā diemžēl var nonākt arī diktatoru vai tirānu rokās, vai arī kāda ārzemnieka rokās, kuram nav vēlmes valdības formu pielāgot vietējiem apstākļiem. Abās valstīs no vēstures esam mācījušies, ka šajos gadījumos tiesiskajai iekārtai ir bijusi sekundāra loma varas piemērošanā – diktatoram, tirānam vai ārvalstu valdniekam vienmēr bijusi virsroka.
Tiesību sistēma vienmēr atspoguļo attiecīgās valsts varas struktūru. Gan Latvijai, gan Somijai ir bijis liktenis tikt svešzemju varu pārvaldītām. Ne vienmēr esam bijuši brīvi, lai neatkarīgi lemtu par savām lietām, saviem jautājumiem. Šī iezīme ir atstājusi pēdas abu valstu tiesību sistēmās.
Tomēr šobrīd Latvijas un Somijas tautas ir uzskatāmas par varas suverēnām lietotājām. Mēs ticam parlamentārajai demokrātijai. Ja mēs pārzinām tiesības, mēs arī zinām, kādā veidā mūsu sabiedrībās tiek izmantota vara. Varas izmantošana tiek ievirzīta tiesību sistēmā, to dara parlaments un tauta. Protams, pastāv atšķirības starp mūsu valstīm attiecībā uz to, cik detalizēti likumdošana tiek izmantota, kuras sabiedriskās dzīves jomas aptver likums, un kādā veidā tiek formulētas sankcijas par nepakļaušanos vai nepaklausību. Neraugoties uz šīm acīmredzamajām atšķirībām, varas dalīšana likumdevējvarā, izpildvarā un tiesu varā, kā arī darba dalīšana starp šīm varām abās valstīs ir izšķiroši svarīga.
Sistēma darbojas tik ilgi, kamēr likums ir atzīts par saistošu pilsoņiem un kamēr tieslietu sistēmas pārstāvji patiesi ciena minēto darba dalīšanas principu. Šis tiesību aspekts nepieprasa, lai visi lēmumi, ko pieņēmuši tieslietu sistēmas pārstāvji, būtu pieņemami visiem. Tomēr šiem lēmumiem ir jāpakļaujas. Galu galā, ja jūs pieņemat sistēmu, jūs pieņemat varas izmantošanas rezultātus, pat ja atsevišķos gadījumos jums varētu būt atšķirīgs viedoklis. Šajā skatījumā tiesiskā paļāvība ir pamatota uzskatā, ka sistēma darbojas pareizi. Augstākajās tiesās mūsu pienākums ir atbalstīt šo pārliecību, veicot mūsu ikdienas darbu, cik labi vien iespējams.
Treškārt, šis jau nav viss stāsts pilnībā. Likums nav tikai rīkojumi vai komandas, kurām ir jāpakļaujas, ne arī varā balstīta normu sistēma. Ir ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, ka starp varu un likumu ir divvirzienu satiksme. Tiesu iekārta izšķiroši svarīgā veidā ir arī varas izmantošanas ierobežojums. Likumu var uztvert kā noteikumu kopumu, kura mērķis ir iezīmēt indivīda brīvības vispārējo ietvaru, pretstatot to valsts varas intervencei. Saskaņā ar šo uzskatu valsts varas realizācija ir jāierobežo, lai cienītu pilsoņu brīvību.
Likums nosaka robežas tam, kā valsts iestādes var izmantot varu. Likums sniedz indivīdiem tiesības, nodrošina priekšrocības, aizsargā un atbalsta vājos sabiedrībā. Tāpat mums ir ļoti svarīga konstitūcija, cilvēku pamattiesības, arī starptautiskās konvencijas un saistības. Tas viss ir ietverts tiesību sistēmā. Suverēnu varas izmantošanu vienmēr kontrolē likums. Šī likuma iezīme reizēm diskusijās tiek atstāta novārtā – diskusijās, kad mēs runājam par tiesiskumu vai par likuma virsvaldību. Tomēr ir iespējams, ka viens no svarīgākajiem moderno tiesību sasniegumiem ir iespēja kontrolēt varas klaju izmantošanu. Mums ir vienkārši jāpalasa mediji, lai saprastu, kādus izaicinājumus šai tiesību lomai rada modernie apstākļi.
Tiek uzskatīts, ka neiesaistīšanās politikā ir bijis tiesnešu tikums. Tomēr mūsu kā tiesnešu pienākums ir aizsargāt modernās tiesību sistēmas pamatstruktūru. Mums ir jāciena visi šie trīs aprakstītie aspekti, domājot par attiecībām starp likumu un varu. Mēs nevaram atļauties ignorēt to, ka, lai dzīvotu modernā demokrātiskā valstī, attiecībām starp likumu un varu ir jādarbojas atbilstoši visām šim trim kategorijām. Domāju, jūs Latvijā, tieši tāpat kā mēs somi, esam mācījušies no vēstures to, cik svarīgi ir ievērot šo prasību. Ar šiem vārdiem es nobeigšu savu runu, un man ir liels prieks sveikt savus Latvijas kolēģus ar lieliski paveikto simts gadus ilgo darbu tiesas spriešanā.
Darjušs Zavistovskis
(Dariusz Zawistowski), Polijas Augstākās tiesas Civillietu palātas prezidents
Gribu paust pateicību par to, ka uzaicinājāt Polijas Augstākās tiesas delegāciju uz šo Latvijas tiesnešu konferences svinīgo sēdi, atzīmējot Latvijas Republikas simtgadi, kā arī neatkarīgās Latvijas neatkarīgās tiesu varas izveidi. Vissirsnīgākie sveicieni Jums.
Pagājušajā gadā mēs svinējām simto gadadienu kopš Polijas Augstākās tiesas izveidošanas. Ar neparastu likteņa pagriezienu tieši tiesas kļuva par pirmo neatkarības vēstnesi – par pirmo reālo neatkarīgas valsts apliecinājumu, neskatoties uz ļoti sarežģītajiem apstākļiem, kādos šī neatkarība tika atgūta. Tas bija Lielā kara laiks, ko vēlāk nosauca par Pirmo pasaules karu. Varšavu toreiz ieņēma vācu karaspēks, bet Polija, kas 18.gadsimta beigās tika izdzēsta no Eiropas kartes, bija jāveido no jauna, tāpat kā Latvijas Republika.
1918.gads bija ārkārtīgi nozīmīgs visai Eiropai – karš, kas aptvēra visu kontinentu, beidzās. Karš bija radījis milzīgus materiālos postījumus un nesis miljoniem cilvēku nāves. Karš izmainīja arī Eiropas politisko karti. Trīs imperatoru sabrukums un multinacionālo impēriju noriets Centrālajā un Austrumeiropā daudzām nācijām deva iespēju atgūt neatkarību. Proti, tā bija iespēja izveidot republikāniskas valstis, kas bija daudz demokrātiskākas un progresīvākas. Latvijas Republika arī pieder šai valstu grupai, gluži tāpat kā citas Baltijas valstis un tāpat arī Polija.
Neatkarīgās Latvijas proklamēšana notika 1918.gada 18.novembrī – īsi pēc tam, kad Rietumeiropā beidzās karadarbība. Bet tas vēl nenozīmēja, ka Latvijas valsts pastāvēšana bija garantēta. Šajā ziņā Latvijas vēsture atkal atgādina Polijas vēsturi. Šajā Eiropas daļā pret jaunajām valstīm vērsās naidīgas darbības, it īpaši no Vācijas un boļševistiskās Krievijas puses. Latvijai nācās cīnīties ar ieročiem rokās par savām robežām, tāpat kā to darīja Polija līdz 1920.gadam. Mēs bijām sabiedrotie, un līdz kara sākumam 1939.gadā Polija un Latvija uzturēja labas kaimiņattiecības ar kopējo robežu. Šī kopējā robeža bija vairāk nekā 100 kilometrus gara.
Savas tiesu sistēmas dibināšana Latvijas Republikai bija ļoti būtiska robežšķirtne. 1918.gada 6.decembrī pieņemtais likums paredzēja izveidot arī kasācijas instances tiesu – Latvijas Senātu. Šis fakts bija simbolisks un stāsta arī par tiesneša misiju. Vēl no Senās Romas laikiem zinām, ka tieši likums ir valstu pirmsākums un pamats: „Quid est enim civitas nisi iuris societas civium?” (Kas gan ir valsts, ja ne tās pilsoņu likumīgs īpašums?). Jāuzsver, ka pastāv daudzas līdzības veidā, kā tika izveidotas neatkarīgas tiesu sistēmas Latvijā un Polijā. Abās valstīs šo sistēmu struktūras bija līdzīgas, kurās tieši advokātiem bijusi ļoti svarīga loma.
Raugoties uz valstiskuma veidošanu no juridiskās perspektīvas, var secināt, ka Polijas atdzimšana pēc 120 gadiem, iespējams, bijusi sarežģītāka nekā Baltijas valstu, tai skaitā arī Latvijas atdzimšana. Polijas teritorija bija sašķelta trīs daļās un tajā darbojās piecas dažādas tiesību sistēmas. Tā dēvētajā Polijas Karalistē, kas ietvēra arī Varšavu, darbojās sistēma, kuras pamatā bija Napoleona kodekss. Austrumu reģionos spēkā bija Krievijas impērijas likumu kopojums (Свод законов). Rietumu teritorijās tika piemērota ģermāņu tiesību sistēma. Visbeidzot zemēs, kas tika atbrīvotas no Austroungārijas varas, tika piemēroti ne tikai Austrijas likumi, bet arī Ungārijas tiesību normas. Ņemot vērā šo daudzo tiesību sistēmu pastāvēšanu, nacionālo un etnisko minoritāšu mozaīku, kā arī atšķirības ekonomiskās attīstības jomā, Polijas tiesu varas izveide ar vienu Augstāko tiesu augšgalā bija svarīgs nosacījums vienotas un nedalītas Polijas atdzimšanai.
Polijas tiesu varas atjaunošanas vēsture parāda, ka neviena valsts nevar pastāvēt bez cilvēkiem, kas ir gatavi upurēt savas intereses kopējā labuma vārdā. Kad pagājušajā septembrī svinējām Augstākās tiesas simtgadi, mēs atcerējāmies mūsu priekšgājējus. Viņi ir pelnījuši tikt pieminēti. Pirmkārt, Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs Staņislavs Sredņickis (Stanisław Srzednicki), kurš bija viens no retajiem poļu tiesnešiem Krievijas laikā, gandrīz visi citi, kas iecelti tiesneša amatā starpkaru periodā, bija vai nu advokāti, vai notāri. Neviens no viņiem negāja šajā amatā, lai nopelnītu naudu, jo viņu iepriekšējie ienākumi bija daudzkārt lielāki, nemaz nerunājot par sākotnējiem darba apstākļiem, kas bija pavisam trūcīgi. Šie cilvēki ir apbrīnas vērti par viņu pašaizliedzīgo ziedošanos valstij un vēlmi strādāt augstāka mērķa vārdā.
Diemžēl Polijas tiesu sistēmas vēsturē, kā visās dzīves jomās, nav tikai veiksmes mirkļi. 1929.gadā – tikai pāris gadus pēc savas darbības uzsākšanas – Polijas Augstākā tiesa tika pakļauta „tīrīšanai”. Šī tīrīšana sekoja 1926. gada valsts apvērsumam, kurā tiesneši atbalstīja konstitucionālo kārtību. No amata tika atcelts gan Augstākās tiesas prezidents Vladislavs Seida (Władysław Seyda), gan citi tiesneši. Līdz ar to balsis, kas iestājās par pilsonisko tiesību aizstāvību un pret Polijas demokrātijas sagraušanu, Augstākajā tiesā tika apklusinātas.
Nākamā „lielā tīrīšana” notika vēsturisku iemeslu dēļ pēc Otrā pasaules kara un tā dēvēto sociālistisko tiesību ieviešanas. Tikai nedaudziem izdzīvojušajiem pirmskara Augstākās tiesas tiesnešiem bija iespēja turpināt darbu. Tika izveidotas tā dēvētās slepenās nodaļas, kuru funkcionāriem nebija pietiekamas kvalifikācijas, bet kuri aukstasinīgi piesprieda ilgus cietumsodus un nāvessodus pretkomunistiskās pagrīdes organizāciju locekļiem.
Un tagad, kad pagājuši 30 gadi kopš 1989.gada demokrātiskajām pārmaiņām, Polijas Augstākajā tiesā atkal notiek tīrīšana. Tā skar tienešu vairākumu. No sākotnējiem 93 tiesnešiem ir palikuši 59. Viens no iemesliem, kas tiek minēts, lai attaisnotu šo tīrīšanu – tiesneši ir sasnieguši pensionēšanās vecumu (65 gadus). Tas attiecas arī uz Augstākās tiesas prezidenti Malgožatu Gersdorfu (Małgorzata Gersdorf), neraugoties uz to, ka saskaņā ar Konstitūciju viņa iecelta amatā uz sešu gadu termiņu, un šis termiņš beigtos 2020.gadā. Mainījusies arī tiesas struktūra, ir izveidotas divas jaunas palātas, kurās amatus ieņem pilnīgi jauni tiesneši. Šajā procesā ir iesaistīta jaunā Tieslietu padome, kuras locekļus ir ievēlējis parlaments, tādējādi pārkāpjot spēkā esošo Konstitūciju. Izmantojot valsts līdzekļus, notiek propagandas kampaņa pret tiesnešiem ar mērķi pārliecināt sabiedrību, ka tiesneši ir korumpēti, ka viņi ir kalpojuši komunistiskajai valstij un ir iesaistīti politiskajās cīņās. Tāpēc ir nepieciešama personāla maiņa, kas uzlabos tiesu sistēmas funkcionēšanu. Šo iemeslu dēļ ir uzsākta tā saucamā tiesu sistēmas reforma, ko daudzi gan Polijā, gan ārvalstīs uztver ar izbrīnu un nosodījumu. To uzskata par apdraudējumu vērtībām, kurās ir balstīta Eiropas integrācija.
Vai ir kādi būtiski iemesli šīm darbībām? Ļaujiet man sniegt dažus faktus pārdomu rosināšanai. Pirmās instances tiesā strādājošs vidusmēra tiesnesis ir tikko sasniedzis 40 gadu vecumu, tādēļ viņa zināšanas un pieredze par komunismu ir galvenokārt nākusi no mācību grāmatām, nevis personīgās dzīves. Augstāko instanču tiesās vēl strādā vecāka gada gājuma tiesneši, bet vai tiešām tā ir viņu vaina, ka viņiem diemžēl nācies saņemt juridisko izglītību un uzsākt profesionālo karjeru pirms iepriekšējās valsts pārvaldes sistēmas sabrukuma? Vai viņiem visiem kolektīvi ir jāuzņemas atbildība? Visiem tiesnešiem, kas dzimuši pirms 1972. gada, bija jāiesniedz ziņojumi, ka viņi nav sadarbojušies ar komunistiskā režīma drošības dienestiem. Bez tam Augstākajā tiesā jau 1990.gadā tika veikts pārbaudes process, pēc kura tikai dažus no tiesnešiem atkārtoti iecēla amatā. Vairāku tūkstošu tiesnešu vidū gadā tiek uzsāktas desmitiem disciplinārlietu, bet tikai retos gadījumos tiek izskatīti jautājumi, kas nav saistīti ar novēlotu motivēta sprieduma sastādīšanu vai satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Šī brīža Polijas valdības locekļi uzskata par politisko iesaisti arī faktu, ka tiesneši izsaka viedokļus par Konstitūciju, piemēram, ka tā neparedz iespēju dažu dienu laikā pieņemt vairākus būtiskus likumu grozījumus, kas regulē tiesu sistēmu, kā arī viedokļus par to, ka šīs jaunās tiesību normas ir kļūdainas.
Šī situācija Polijas tiesu sistēmā var kalpot kā brīdinājums citām valstīm mūsu reģionā. Kad sagruva komunistiskais režīms, notika arī tiesību sistēmas maiņa, taču postkomunisma valstīs pret tiesībām aizvien izturējās ļoti instrumentāli. Te es gribētu citēt īsu izvilkumu no raksta, kas publicēts 2009. gadā un kurā izteikta instrumentāla izturēšanās pret tiesībām, proti, „suverēna tauta var piešķirt likumam tādu saturu, kādu vēlas”. Šajā rakstā ir arī uzsvērts, ka šāda instrumentāla izturēšanās pret tiesībām „izriet no iepriekšējo laiku birokrātiskajām tradīcijām un autoritārajām politiskajām praksēm, kā arī tā ir saistīta ar demokrātijas populistisku interpretāciju un pieņēmumu, ka politiskajam vairākumam vienmēr ir taisnība. Instrumentāla izturēšanās pret tiesībām parasti arī noved pie tiesiskuma „korozijas”, arī tad, kad attiecīgajā sabiedrībā jau ir ieviestas pamatinstitūcijas un pamatprocedūras.” Vēsturiskā pieredze rāda, ka demokrātisku sistēmu galvenokārt aizsargā tiesību sistēma, un tiesu vara, kas aizsargā tiesiskumu, parasti ir tā vara, pret kuru pirmo vēršas tie, kas ļaunprātīgi vēlas izmantot varu politiskiem mērķiem.
Tomēr, neskatoties uz šīm drūmajām pārdomām par Polijas tiesu varas šī brīža stāvokli, mums ir jācer uz labāku nākotni. Šo cerību avots ir tajā, ka mēs varam tieši uzrunāt sabiedrību, un tieši to Polijas tiesneši ir darījuši pēdējā gada laikā. Esam izveidojuši valsts mēroga asociāciju „Iustitia”, kas apvieno apmēram vienu trešo daļu no visiem Polijas tiesnešiem. Polijas tiesneši, kas gadiem ilgi uzskatīja, ka viņu vienīgais pienākums ir spriest tiesu (jāteic, ka šī pārliecība ir izrādījusies liela kļūda), tagad ir kļuvuši daudz aktīvāki. Tiesneši raksta preses rakstus, sniedz intervijas, piedalās diskusijās un vada stundas skolās, rīko tiesās atvērto durvju dienas un cenšas paskaidrot, ko nozīmē viņu darbs. Kaut arī šāda rīcība ir diezgan novēlota, tomēr tā ir svarīga tiesību stunda gan sabiedrībai, gan arī mācība tiesnešiem. Sabiedriskajās aktivitātēs tiesneši sadarbojas arī ar citu juridisko profesiju pārstāvjiem, galvenokārt advokātiem.
Uzskatu, ka šādā veidā juristiem, it sevišķi tiesnešiem, vajadzētu rīkoties visās postpadomju bloka valstīs, kur nav bijušas pietiekamas juridiskās zināšanas un pastāvējusi nihilistiska attieksme pret tiesiskumu, kas diemžēl joprojām nav pilnībā mainījies. Polijas tiesu vara ir ļoti labs piemērs tam. Mēs redzam, ka ļoti specifiskos apstākļos to var pakļaut politiskajam spiedienam un izmantot saviem mērķiem, gluži tāpat kā kaut kādiem politiskiem mērķiem tiek izmantots, piemēram, bēgļu jautājums. Tiesneši nedrīkst klusēt, pastāvot šādiem draudiem. Mums ir nepieciešama pilsoniskā drosme un nepieciešams tiešs dialogs ar sabiedrību. Ilgtermiņā tas varētu nodrošināt, ka tiesas atgūtu sabiedrības uzticību, kas pēdējo gadu laikā ir zaudēta.
Visbeidzot es gribētu uzsvērt, ka Polijas tiesneši saskata reālu tiesu varas reformu nepieciešamību. Taču reformas ir jāveic atbilstoši konstitucionālajiem principiem, proti, varas dalīšanas principam un tiesu varas neatkarības principam. Tāpat arī nepieciešamas atbilstošas konsultācijas ar pašiem tiesnešiem. Ļoti liela loma šajos procesos varētu būt starptautiskajam sabiedriskajam viedoklim, it īpaši mūsu kolēģu – tiesnešu no Eiropas Savienības dalībvalstīm – viedoklim. Es aicinātu tiesnešus organizēt kopīgas konferences un diskusijas par tiesiskumu un arī par to, ka ir jāpalielina pilsoņu loma, jādomā par efektīvāku viņu tiesību aizsardzību, it īpaši pamattiesību aizsardzību. Tas būtu ārkārtīgi vērtīgs ieguldījums mūsu kopīgajā nākotnē un varbūt arī „dambis”, kas palīdzētu apturēt bīstamo politiskā populisma vilni, kas šobrīd ir nāves briesmas tiesiskas valsts idejai.
Aļģis Norkūns (Algis Norkūnas),
Lietuvas Augstākās tiesas tiesnesis
Latvija un Lietuva šogad svin savas valsts un tiesu sistēmas simtgades. Mēs esam lepni būt šeit, un sirsnīgi sveicu Latvijas kolēģus Lietuvas Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Lietuvas Tieslietu padomes un tiesnešu vārdā šajā jubilejas gadā.
Daži vārdi par mūsu vēsturi un nākotnes izaicinājumiem.
Lietuvā pirms simts gadiem 1918.gadā tika izveidota tiesu sistēma, ņemot par paraugu Vācijas okupētajā teritorijā ieviesto tiesu sistēmu. Tika saglabāta trīspakāpju tiesu sistēma, ko veidoja miertiesas, apgabaltiesas un sistēmas pašā augšgalā bija Lietuvas Augstākais Tribunāls, kas saskaņā ar pagaidu likumu „Par Lietuvas tiesu darba organizāciju” tika noteikts par apelācijas instanci to lietu izskatīšanai, kas tika iztiesātas apgabaltiesās kā pirmās instances tiesās. Gan pirmās, gan otrās instances apelācijas tiesu spriedumi bija galīgi un tie netika pakļauti kasācijas procedūrai.
Likums par tiesu iekārtu tika pieņemts 1933.gadā. Tas regulēja Lietuvas tiesu sistēmu, tiesu kompetenci, tiesvedības kārtību, tiesnešu, izmeklētāju, prokuroru un viņu palīgu, kā arī advokātu statusu. Likums noteica arī jauno četru pakāpju tiesu sistēmu, ieviešot jaunu tiesu instanci vispārējo tiesu lietu izskatīšanai apelācijas kārtībā – Apelācijas palātu, kas darbojās visā valsts teritorijā. Augstākais Tribunāls tādējādi tika atbrīvots no lietu izskatīšanas apelācijas kārtībā un darbojās vienīgi kā kasācijas tiesa. Tas kasācijas kārtībā izskatīja vispārējās jurisdikcijas lietas, karatiesu lietas un Klaipēdas apgabala tiesu lietas. Par īpaši nozīmīgu tika uzskatīta Augstākā Tribunāla tiesu prakse – ne tikai kasācijas nolēmumi, bet arī Kopsapulces lēmumi, kas atrisināja būtiskus tiesību jautājumus. Tas arī tika uzskatīts par vienu no Augstākā Tribunāla pamatfunkcijām.
Dramatiskas izmaiņas Lietuvas tiesu sistēmai nesa nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas laiks, kas ilga 50 gadus. 940.gadā padomju vara likvidēja Lietuvas tiesas un izveidoja padomju tiesas, imitējot vēlēšanas un represējot neatkarīgās Lietuvas tiesnešus. Galvenā prasība jaunajiem tienešiem bija lojalitāte pret komunistisko partiju. Šī iemesla dēļ juridiskā izglītība netika prasīta. Izmantojot politisko demagoģiju un ieviešot institucionālo un politisko kontroli pār tiesām, padomju režīms nevarēja nodrošināt patiesu tiesnešu neatkarību.
Līdz 1985.gadam politiskā korupcija veicināja sabiedrības vilšanos tiesu sistēmā. Mihaila Gorbačova kā PSRS līdera pasludinātā pārbūves kursa galvenais uzdevums bija sabiedrības uzticēšanās atjaunošana valsts institūcijām, pirmkārt, tiesām. 1988.gadā, kad Lietuvā pieņēmās spēkā tautas atmoda un valsts pārbūves kustība, tika sasniegts lūzuma punkts un Lietuva noteica kursu uz valsts neatkarības atjaunošanu, Lietuva pati sāka reorganizēt savu tiesību sistēmu.
1990.gada 11.martā Lietuvas Republika atjaunoja savu neatkarību. Tika reformēta bijusī padomju sistēmu, arī padomju tiesas. Vienas no svarīgākajām pārmaiņām tiesu sistēmā bija uz konkrētu tiesu instanci vērstas institucionālas pārmaiņas. Tika izveidota četrpakāpju trīs instanču tiesu sistēma iepriekšējās divpakāpju divu instanču tiesu sistēmas vietā. 1992.gadā sākās vispārējās jurisdikcijas tiesu de jure reformas un Konstitūcijā noteiktās četrpakāpju tiesas, proti, rajona tiesas, apgabaltiesas, Lietuvas Apelācijas tiesa un Lietuvas Augstākā tiesa uzsāka savu darbību 1995.gada 1.janvārī. Šīs reorganizācijas laikā nācās pārvarēt tehniskas, finansiālas un organizatoriskas grūtības. Problemātiskākie aspekti bija saistīti ar dubultās kasācijas iedibināšanu, Lietuvas Augstākās tiesas sadalīšanu, zvērināto tiesas atcelšanu un Saimnieciskās tiesas izveidi. Būtiskas pārmaiņas Lietuvas tiesu sistēmā ienesa Konstitucionālās tiesas nodibināšana saskaņā ar 1992.gada grozījumiem Konstitūciju un to reālā piemērošanā 1993.gadā.
Jaunās tiesu sistēmas veidošana tika pabeigta 1999. gadā, izveidojot specializētās administratīvās tiesas. Tika izveidota trīspakāpju divu instanču administratīvo tiesu sistēma, ko veidoja administratīvās apgabaltiesas, Augstākā Administratīvā tiesa un Lietuvas Apelācijas tiesas Administratīvo lietu departaments. 2001.gadā tika izveidota divpakāpju sistēma ar piecām administratīvajām apgabaltiesām un vienu Augstāko Administratīvo tiesu, tādējādi radot neatkarīgu administratīvo tiesu sistēmu un pabeidzot administratīvo tiesu institucionālo reformu. Līdz ar to arī reorganizējot visu Lietuvas tiesu sistēmu kopumā.
Šobrīd Lietuvā pastāv trīs tiesu sistēmas – ir Konstitucionālā tiesa, vispārējās jurisdikcijas tiesas un specializētās administratīvās tiesas. Likums, kas regulē tiesu darbību, ir „Likums par tiesām”, kurā ietverts vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu darbības mehānisms, kā arī noteikumi par tiesnešu iecelšanu, statusu, disciplināratbildību, sociālajām garantijām utt.
Vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmu veido Lietuvas Augstākā tiesa, Lietuvas Apelācijas tiesa, apgabaltiesas un rajona tiesas, kas izskata civillietas, krimināllietas un administratīvo pārkāpumu lietas. Administratīvo tiesu sistēmu veido Augstākā Administratīvā tiesa un divas administratīvās apgabaltiesas.
Kā konstitucionālās uzraudzības institūcija Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa risina jautājumus, kas ir saistīti ar likumu konstitucionalitāti un citu regulējumu atbilstību Lietuvas Konstitūcijai.
Tiesnešu pašpārvaldi veido Tiesnešu kopsapulce, Tieslietu padome, Goda tiesa, tāpat arī Tiesnešu ētikas un Disciplinārā komisija un kopš 2018.gada janvāra arī tiesas tiesnešu sapulce. Tiesu sistēmas un arī pašpārvaldes institūciju darbībā un to procedūru pilnveidošanā īpaši nozīmīgi ir Konstitucionālās tiesas skaidrojumi un izvērtējumi, kas attiecas gan uz tiesu un tiesnešu neatkarības principa nodrošināšanu, gan uz tiesnešu pašpārvaldes institūciju lomu, tostarp Tieslietu padomes lomu varas dalīšanas sistēmā. Lai aizsargātu tiesnešu tiesības, pārstāvētu viņu intereses un nodrošinātu viņu profesionālās vajadzības, 1993.gadā tika izveidota Lietuvas Republikas Tiesnešu asociācija un 2008.gadā Rajona tiesu tiesnešu apvienība. Tiesnešu pašpārvalžu institūcijām atbalstu sniedz nevis Tieslietu ministrijas pakļautībā esošais Tieslietu departaments, bet gan Valsts Tiesu administrācija, kura savas kompetences ietvaros kā autonoma iestāde nodrošina tiesu iestāžu un tiesnešu pašpārvaldes iestāžu administratīvo un organizatorisko darbību.
Ar veiksmīgu tiesu darbības publicitāti, informācijas tehnoloģiju attīstību tiesās (e-lietu ieviešana civiltiesībās un administratīvajās lietās, sēžu protokolu aizstāšana ar audioierakstiem u.c.) un administratīvās uzraudzības pārkārtojumiem tika veikta arī tiesu institucionālā reforma, apvienojot rajona tiesas.
Daži no galvenajiem tiesu sistēmas nākotnes izaicinājumiem ir veiksmīga tiesu reformas īstenošana, kuras rezultātā tiks apvienotas rajona tiesas un apgabaltiesas, rezultātu izvērtējums, kā arī tiesu un tiesnešu neatkarības stiprināšana un sabiedrības uzticēšanās vairošana tiesu sistēmai un tiesnešu pasludinātajiem spriedumiem.
Vīve Ligi (Viive Ligi),
Igaunijas Augstākās tiesas tiesnese
Man ir liels gods un privilēģija sveikt Jūs Latvijas tiesu sistēmas simtgadē. Sveicu Jūs šajā svarīgajā un ļoti īpašajā notikumā Igaunijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja un citu kolēģu vārdā.
2018.gads arī Igaunijai ir simbolisks un nozīmīgs laiks. Visā valstī jau ir norisinājušies daudzi pasākumi, kas veltīti mūsu valsts simtajai gadskārtai, un vēl daudzi pasākumi notiks. Piemēram, nākamnedēļ Tartu svinēsim Igaunijas apelācijas tiesu simtgadi. Augstākās tiesas pirmā sēde notika 1920.gada 14.janvārī, un šī ir tā diena, ko mēs uzskatām par tiesas dibināšanas dienu. Tas nozīmē, ka mums Augstākās tiesas jubileja ir jāgaida vēl mazliet vairāk par gadu.
Šīs dienas konference ir lieliska iespēja pārdomāt pagātnes notikumus, tāpat tā ir iespēja paskatīties uz priekšu. Man nebūs pietiekami daudz laika, lai aptvertu Igaunijas tiesu sistēmas vēsturi pilnībā un varbūt tas nav nemaz tik slikti, jo tā vietā esmu nolēmusi koncentrēties uz vissvarīgākajiem šī brīža jautājumiem, proti, Igaunijas konstitucionālās kontroles sistēmu un tiesu aktīvismu.
Igaunijas konstitucionālās kontroles sistēma ir īpaša. Mums ir tāds „četri vienā” risinājums. Proti, Augstākā tiesa ir gan konstitucionālā tiesa, gan vienlaikus arī augstākā tiesa civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās. Tiesības iniciēt konstitucionālās kontroles procesu Augstākajai tiesai ir ļoti ierobežotas. Saskaņā ar likumu šīs tiesības ir piešķirtas tikai Valsts prezidentam, tieslietu kancleram, vietējām pašvaldībām un tiesām. Jebkuram citam indivīdam vai organizācijai, kas uzskata, ka viņu tiesības ir pārkāptas, ir jāvēršas ar savu prasību pirmās instances tiesā. Ja tiesa uzskata, ka attiecīgā tiesību norma, kas būtu piemērojama konkrētajā lietā, ir nekonstitucionāla, tā šo normu nepiemēro un nosūta lietu izskatīšanai Augstākajā tiesā. Individuālas konstitucionālās sūdzības Augstākajā tiesā netiek pieņemtas.
Tomēr individuālās konstitucionālās sūdzības ir tā joma, kur Augstākā tiesa ir demonstrējusi savu aktīvismu. Proti, tiesa ir spriedusi, ka šādas sūdzības var pieņemt, ja indivīdam nav neviena cita efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa. Šāds avangarda lēmums bija lēmums Brusilova lietā, kas tika pasludināts 2003.gadā. Līdz šim tā ir bijusi vienīgā reize, kad Augstākā tiesa ir atzinusi tiesības uz individuālu konstitucionālo sūdzību. Vēl vairāk, šopavasar, kad tieslietu ministrs piedāvāja kodificēt tiesas praksi un cita starpā pieļaut individuālās konstitucionālās sūdzības izņēmuma lietās, Augstākā tiesa šo priekšlikumu neatbalstīja. Tas vedina domāt, ka savā ziņā Augstākā tiesa ir distancējusies no sava 2003. gada revolucionārā lēmuma.
Brusilova lieta patiesībā nav vienīgā, kas devusi iemeslu Augstākajai tiesai pārdomāt konstitucionālās uzraudzības principus. Līdzīgas tendences var redzēt arī pagājušā gadsimta 20. un 30.gadu tiesu praksē.
Igaunijas pirmajā konstitūcijā, ko pieņēma 1920.gadā, nekas nebija minēts par konstitucionālo uzraudzību. Lai gan tajā laikā Eiropā jau bija iesakņojusies ideja par atsevišķu konstitucionālo tiesu. Pirmā konstitucionālā tiesa, proti, Austrijas Konstitucionālā tiesa, tika dibināta 1920.gadā. Ir zināms, ka „konstitucionālās uzraudzības” jautājumu Lietuvas konstitūcijas projekta izstrādātāji apsprieda ļoti plaši. Šajā projektā pat bija ietverti noteikumi, kas Augstākajai tiesai dotu tiesības veikt konstitucionālo uzraudzību. Tomēr mums šodien nezināmu iemeslu dēļ viss, kas bija saistīts ar konstitucionālo uzraudzību, beigu beigās no Konstitūcijas tika izslēgts vai netika tajā ietverts. Vienīgais mājiens par konstitucionālo uzraudzību bija 86.pants, saskaņā ar kuru Konstitūcija ir saistošas vadlīnijas parlamentam, tiesām un valdībai.
Tomēr Augstākajai tiesai ar 86.pantu bija pietiekami. Pamatojoties uz šo pantu, 1927.gadā tiesa sprieda, ja tiesas procesa laikā tiek apgalvots, ka attiecīgs likumdošanas akts neatbilst Konstitūcijai, tad visām tiesu instancēm ir gan tiesības, gan pienākums pievērsties šim jautājumam. Tiesa tāpat arī paskaidroja, ka tiesas nevar piemērot normatīvos aktus, kas ir pretrunā ar Konstitūciju. Augstākās tiesas ieskatā, kad kāds likumdošanas akts ir stājies spēkā, tiesu sistēmai kopumā ir tiesības vērtēt tā atbilstību Konstitūcijai. Tā tas bija, neraugoties uz faktu, ka netika pieņemti formāli noteikumi attiecībā uz konstitucionālo uzraudzību.
Tad kāpēc Augstākā tiesa, kas pagātnē ir ļoti skaidri demonstrējusi vēlmi iesaistīties tiesu aktīvismā, vērsās pret tieslietu ministra priekšlikumu, kas tika izteikts šopavasar? Pirmkārt, gribētu norādīt, ka lēmums Brusilova lietā 2003.gadā nebija pieņemts vienbalsīgi. Lēmumu publicēja kopā ar tiesnešu trīs atsevišķām domām, ko parakstīja septiņi tiesneši. Savukārt pilnajā tiesas sastāvā tiesnešu skaits, kas lēma par Brusilova lietu, bija septiņpadsmit, un lēmums tika pieņemts ar desmit balsīm par.
Šāda viedokļu atšķirība tiesā ir saglabājusies arī līdz šim brīdim. Augstākās tiesas oficiālais viedoklis, ko tā sniedza šopavasar attiecībā uz likumdošanas priekšlikumu, ko iepriekš pieminēju, arī atspoguļo tiesnešu dažādos viedokļus. Tie, kas atbalstīja šo priekšlikumu, uzskatīja, ka ir neiespējami ignorēt faktu, ka individuālās konstitucionālās sūdzības iesniedz Augstākajai tiesai, kā arī to, ka Augstākajai tiesai tās ir jārisina pēc būtības. Viņi norādīja, ka ir bijušas vairāk nekā 40 individuālās konstitucionālās sūdzības, par kurām tiesa sprieda, ka tās nav pieņemamas, tajā pašā laikā sniedzot arī detalizētu paskaidrojumu par to, kā būtu aizsargājamas iesaistīto indivīdu tiesības. Likumdošanas izmaiņu atbalstītāji uzskata, ka tiesības vērsties ar jautājumu tieši Augstākajā tiesā ir visefektīvākais savu pamattiesību aizstāvēšanas līdzeklis.
Savukārt likumdošanas priekšlikuma oponenti jeb tiesnešu vairākums uzskatīja, ka Augstākās tiesas risinājumu, kas radies, lai vērstos pret likumdošanas ierobežojumiem, nedrīkst kodificēt steigā un bez padziļinātas analīzes. Šie tiesneši norādīja, ka savā tiesu praksē Augstākā tiesa patiesībā nekad nav pieņēmusi tiesības iesniegt individuālo konstitucionālo sūdzību, proti, sūdzību, kas apstrīd likumdošanas akta konstitucionalitāti, ja nav iesaistīta nekāda cita prasība pret valsti. Tiesneši, kas bija pret šo likumdošanas iniciatīvu, uzskatīja, ka šis priekšlikums varētu ļoti būtiski ietekmēt pašreizējo varas līdzsvaru un arī sabiedrībā nepamatoti paaugstināt cerības un gaidas. Tas varētu radīt atsevišķu individuālo konstitucionālo sūdzību plūdus, ar kuriem tiesa nespētu tikt galā.
Augstākā tiesa nebija vienīgā institūcija, kas sniedza savu viedokli par ministra likumdošanas priekšlikumu. Arī daudzas citas institūcijas izmantoja šo iespēju, un tā kā konsultācijas notika tikai šī gada pavasarī, šobrīd nav zināms, vai ministrs nolems turpināt konstitucionālās uzraudzības reformu. Iespējams, ka pirms vēlēšanām, kuras jau ir tepat, šis jautājums vairs nebūs tik pievilcīgs. Bet tikpat labi ir iespējams, ka Igaunija drīz kļūs par valsti, kas oficiāli atzīs tiesības uz individuālo konstitucionālo sūdzību. To mēs vēl redzēsim.
Dārgie kolēģi, man ir jāatzīst, ka, domājot par pagājušajiem simts gadiem, es patiešām ceru, ka nākamie simts gadi nebūs tādas likumdošanas šūpoles, un mums beidzot būs iespēja izbaudīt stabilu attīstību. Bet tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam vienkārši gulēt uz saviem lauriem. Diskusijas par to, kā uzlabot mūsu tiesu sistēmas un kā labāk aizsargāt pilsoņu tiesības, ir ļoti atbilstošas, un tām arī ir jānotiek, protams, ar nosacījumu, ka tās ir konstruktīvas un nepārvēršas par politisko propagandu.
Nobeigšu savu runu, vēlreiz vēlot visiem klātesošajiem daudz laimes Latvijas tiesu sistēmas simtajā dzimšanas dienā!
QR
