Efektīva un ētiska tiesas sēdes vadīšana

Tiesnešu ētikas komisijas priekšsēdētājas Anitas Kovaļevskas uzruna

Es Jūs sveicu konferencē „Efektīva un ētiska tiesas sēdes vadīšana”! Man ir prieks, ka šis temats ir raisījis tik lielu interesi un šeit ir tik plašs dalībnieku pulks.

Lai arī pēdējos gados aizvien populārāks kļūst rakstveida process, manuprāt, tiesas sēde joprojām ir būtiska lietas izskatīšanas sastāvdaļa. Tieši tiesas sēdē bieži vien noskaidrojam būtiskos lietas faktus līdz galam, pārrunājam tiesību interpretācijas jautājumus. Tiesas sēdē visefektīvāk var veicināt izlīgumu vai arī novirzīt lietas dalībniekus uz mediāciju. Vienlaikus, protams, tiesas sēde rada arī dažādus izaicinājumus tiesnesim. Tie var būt gan no procesa dalībniekiem – var nākties saskarties ar negodprātīgu procesuālo tiesību izmantošanu. Tie var būt arī cita veida izaicinājumi, jo katram no mums ir dažādi personīgi izaicinājumi, dažādas iekšējas cīņas, līdz ar to ir ļoti daudz jautājumu, kas ir jāpārdomā.

Tiesnešu ētikas komisija vienmēr savā darbā par svarīgāko funkciju ir uzskatījusi sniegt skaidrojumu par ētikas normām, sniegt atbalstu tiesnešiem. Arī šis pasākums ir organizēts ar domu, ka mēs visi kopā, un ne tikai tiesneši, bet kopā arī ar prokuroriem un advokātiem, diskutējam par šīm tēmām, mēģinām meklēt labākos risinājumus. Ceru, ka visiem kopā mums tas izdosies, bet tas lielā mērā atkarīgs no jums, it sevišķi konferences otrajā daļā, kad paredzētas diskusijas. Mēs ļoti ceram, ka jūs visi aktīvi iesaistīsieties ar jautājumiem un komentāriem.

Vēlu jauku un interesantu konferenci, daudz vērtīgas atziņas!

Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča uzruna

Labdien, cienījamie kolēģi, jubilāri, gaviļnieki! Atgādināšu, ka šajās dienās svinam Latvijas tiesnešu Ētikas komisijas 10.dzimšanas dienu. 2008.gada 7.maijā mūsu jaunā, pirmo reizi radītā Ētikas komisija sanāca uz savu pirmo sēdi un ievēlēja Visvaldi Sprudzānu par komisijas priekšsēdētāju un Daci Mitu par vietnieci. Domāju, gan Visvaldis Sprudzāns, gan Anita Kovaļevska, kas pārņēma šo stafeti, pelnījuši lielu paldies par to darbu, kas šo desmit gadu laikā ir darīts.

Vienmēr esmu aizstāvējis to, ka Latvijas tiesu sistēmā, tās darbībā, cilvēkos, ir daudz pozitīvā, par ko ir vērts ar lepnumu stāstīt mūsu ārvalstu kolēģiem. Katrā ziņā Ētikas komisijas darbs, kas materializējies paliekošā vērtībā – „Tiesnešu ētikas komisijas atziņu krājumā”, ir tas, ar ko varam lepoties. Tiekoties ar ārvalstu kolēģiem, esmu lepns par to stāstīt, un kolēģi nereti ar lielu apbrīnu cieņpilni izsakās par šo mūsu tradīciju.

Domāju, ka lielākajai daļai klātesošo pašsaprotama ir atziņa, ka vislabākās akadēmiskās zināšanas bez prasmīga to pielietojuma diez vai nesīs vērā ņemamu pozitīvu rezultātu. Tieši tāpat arī otrādi. Kā saka kāds sens citāts, ko bieži citē juridisko augstskolu izlaidumos, – cik tukša vai akla ir prakse bez teorijas, un otrādi. Zināmā mērā to varētu attiecināt arī uz tiesneša prasmi uzvesties un pielietot savas akadēmiskās zināšanas cieņpilnā veidā, praktiski strādājot tiesas zālē. Ir labi piemēri, kad ne pārāk pieredzējis tiesnesis spēj ļoti korektā, cieņpilnā veidā vadīt pietiekami sarežģītus tiesas procesus. Diemžēl, ir arī pretēji piemēri, kad pieredzējis tiesnesis, kurš ir daudz profesionāli mācījies, pilnveidojies, bet ne pārāk veiksmīgi tiek galā ar tiesas procesa vadīšanu, ar komunikāciju ar cilvēkiem.

Par to, kā mūs uztver cilvēks „no malas”, daudz tika runāts Tieslietu padomē, es pieņemu, arī Ētikas komisijā, strādājot ar tiesu komunikācijas jautājumiem. Nav noslēpums, ka visdrīzāk mēs nesagaidīsim 100% pozitīvu sabiedrības attieksmi pret tiesām kaut vai tāpēc, ka ir grūti iedomāties, ka no tiesas zāles, priekā starojot, aiziet abas puses. Protams, ka viena puse būs sarūgtināta par zaudējumu, otra puse būs apmierināta un gandarīta par rezultātu. Jautājums, ar kādām sajūtām šis zaudētājs aiziet. Nepatīkami, ka man adresētajās sūdzībās parādās, ka tiesnesis nav ļāvis runāt, tiesnesis otrai pusei apmierinājis visus lūgumus, tiesnesis otru pusi uzrunājis uz „jūs”, mani uz „tu”, tiesnesis ļāvis otrai pusei darīt to, man neļāva neko, un tamlīdzīgas lietas. Katrā ziņā šādas sūdzības godu nedara. Tādēļ, domāju, ir ļoti būtiski saprast savu vietu un lomu tiesas zālē. Lielā mērā tas, cik prasmīgi vadām tiesas sēdi, nodrošina arī pierādījumu kvalitāti. Cik prasmīgi nopratinām un uzklausām cilvēkus, tik godīgi vai vaļsirdīgi viņš mums stāsta faktus, kurus mums vajag izmantot lietā kā pierādījumus.

Šogad dzīvojam Latvijas simtgades gaisotnē – atskatāmies vēsturē un būvējam tiltus ar mūsu Latvijas valsts sākotni. Pirmajā Latvijas neatkarības laikā tiesnešiem nebija savas Ētikas komisijas, bet savu uzrunu es gribu noslēgt ar spilgtu tā laika Latvijas Senāta senatora citātu. Senators Jānis Balodis savulaik ir teicis: „Tiesnesis ar savu izturēšanos nedrīkst radīt iespaidu, ka viņš ir partejisks, ka viņam ir jau iepriekš izveidojies citāds ieskats par notikumu, nekā to viņam attēlojuši lietas dalībnieki. Ja tiesnesis būs ārēji mierīgs, nosvērts un korekts pret ikvienu pilsoni, kas griežas pie viņa kā pie tiesneša pēc palīdzības, viņš katrreiz iegūs dziļāko atzinību un cieņu sabiedrības acīs un līdz ar to cels tiesas autoritāti. Kur pretim ass, neiecietīgs, rupjš tiesnesis radīs noskaņojumu, ka arī viņa spriedumi ir dažādu nejaušību rezultāts.”

Lai veiksmīga konference!