Ekvivalenti patentu pārkāpumi

Konference bija veltīta ekvivalentiem patentu pārkāpumiem jeb ekvivalences doktrīnas piemērošanai, tiesai vērtējot, vai ir izdarīts patenta tiesību pārkāpums.

Ar ekvivalences doktrīnu saprot noteikumu daudzu (bet ne visu) pasaules valstu patentu tiesību sistēmās, kas atļauj tiesai atzīt patenta tiesību pārkāpumu arī tādā gadījumā, kad pārkāpjošā ierīce (vai process) tieši neatbilst patenta pretenziju burtiskajam tvērumam, bet tomēr ir ekvivalenta jeb līdzvērtīga patentētajam izgudrojumam.

Konferencē apskatīta konkrēta lieta – t.s. Epilady lieta (Improver Corporation v Remington Consumer Product Limited [1990] F.S.R. 181), kurā bija jautājums par to, vai atbildētāja epilators ar gumijas stienīti, kurā bija iestrādātas spraudziņas, pārkāpj prasītāja tiesības uz epilatoru ar spirālveida atsperi. Lasot patenta pretenzijas gramatiski, atbildētāja ierīce tām neatbilst, bet rodas jautājums, vai tomēr ierīce nav ekvivalenta. Tas, ka par šo lietu vēl joprojām tiek diskutēts, liecina par šī jautājuma aktualitāti un neviennozīmību, kā arī šobrīd piedāvātie dažādu valstu pārstāvju risinājumi ļāva paskatīties uz tiesību doktrīnas un tiesu prakses attīstības tendencēm ekvivalences piemērošanā.

Eiropas Patentu Konvencijas dalībvalstīm (tostarp Latvijai) ir pienākums ievērot šīs konvencijas 69.panta pirmo daļu (tiesību apjomu, ko piešķir Eiropas patents vai Eiropas patenta pieteikums, nosaka pretenzijas; izgudrojuma apraksts un zīmējumi tiek izmantoti pretenziju iztulkošanai), kā arī Protokolu par 69.panta iztulkošanu, saskaņā ar kuru  Konvencijas 69.pantu nevajadzētu interpretēt tādējādi, ka Eiropas patenta piešķirtais aizsardzības apjoms tiek saprasts kā tāds, kas burtiski un tieši izriet no pretenzijās lietoto vārdu nozīmes, aprakstu un zīmējumus izmantojot tikai pretenzijās esošās nenoteiktības novēršanas nolūkam. To nevajadzētu interpretēt arī tādējādi, ka pretenzijas kalpo tikai kā vadlīnijas un ka faktisko aizsardzību var paplašināt arī uz to, ko patenta īpašnieks, ņemot vērā lietpratēja viedokli par aprakstu un zīmējumiem, ir iecerējis aizsargāt. Gluži otrādi, tas ir jāinterpretē kā vidus pozīcijas atrašana starp šīm divām galējībām, kas vienlaikus dod taisnīgu aizsardzību patenta īpašniekam un saprātīgu noteiktības pakāpi trešajām personām.

Kā tas tiek darīts praksē, konferencē apskatīts no dažādu valstu tiesu prakses un dažādu lektoru skatu punkta, kā arī raisījās interesantas un vērtīgas diskusijas dalībvalstu starpā. Pamatā apskatīta Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, ASV un Japānas pieeja, pieskaroties arī Nīderlandes un Itālijas praksei. Šo valstu tiesu praksē ir izstrādāti vairāku soļu testi – jautājumi, uz kuriem tiesai nepieciešams atbildēt, lai atzītu pārkāpumu saskaņā ar ekvivalences doktrīnu. Piemēram, Lielbritānijas tests ietver šādus trīs jautājumus, uz kuriem jāatbild (uz pirmajiem diviem – pozitīvi, uz trešo – negatīvi), lai konstatētu ekvivalentu pārkāpumu:

• Neskatoties uz to, ka atbildētāja ierīce (konkrēts elements) neatbilst patenta pretenziju gramatiskajam tvērumam, vai tā sasniedz būtībā to pašu rezultātu būtībā tādā pašā veidā kā izgudrojums?
• Vai tas būtu acīmredzams lietpratējam attiecīgajā tehnikas jomā, lasot patentu tā prioritātes datumā, bet zinot, ka atbildētāja ierīce (konkrēts elements) sasniedz būtībā to pašu rezultātu kā izgudrojums, ka tā to dara būtībā tādā pašā veidā kā izgudrojums?
• Vai šāds patenta lasītājs būtu secinājis, ka patenta īpašnieks tomēr bija domājis, ka stingra pieturēšanās pie attiecīgās patenta pretenzijas burtiskās nozīmes bija izgudrojuma būtiska prasība?

Tā kā šādi testi katrā valstī un attiecīgi valstu prakse ekvivalences piemērošanā ir atšķirīgi, ir nepieciešams par šo tēmu runāt un meklēt harmonizācijas iespējas. Iespējams, ka šo jautājumu Eiropā harmonizēt palīdzēs Vienotās Patentu Tiesas izveide, kuras apelācijas instances skaidrojums būs noteicošais.

Kamēr Latvijā vēl nav tiesu prakses šajā jautājumā, Latvijas tiesām ir iespēja izvērtēt citu valstu praksi un izvēlēties, to ieskatā, labāko risinājumu.