Ko darīt, lai tiesu varai uzticētos 80% Latvijas iedzīvotāju?

Gatis Litvins: Ar kādiem argumentiem jūs pārliecinātu cilvēku, kurš jums jautātu, kāpēc vajadzētu uzticēties tiesām un tiesnešiem Latvijā?

Anita Kovaļevska: Manuprāt, lai varētu uzticēties tiesai, ir svarīgas vairākas lietas. Pirmkārt, tā būtu ētiska uzvedība tiesas zālē, kur cilvēks reāli satiek tiesnesi un ir liecinieks vai procesa dalībnieks. Otrs ir saturiski kvalitatīvs darbs – kvalitatīvi spriedumi, kvalitatīva procesa vadīšana. Protams, arī trešais aspekts, ko jau kolēģi minēja – atklātība un atvērtība sabiedrībai. Ja man prasa, kā pārliecināt sabiedrību, vai ir vērts uzticēties tiesu varai, es varu teikt tā, ka, pašai esot tiesnesei, skatoties uz saviem kolēģiem, es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka lielākā daļa kolēģu vēlas īstenot šīs vērtības un cenšas tiešām strādāt kvalitatīvi, ētiski, būt atklāti. Kādreiz varbūt gadās kādas kļūdas, varbūt cilvēkam ir jāsaprot, ka tas, ka iznākums nav gluži tāds, kādu gaidīja, nenozīmē, ka tiesa kaut ko nepareizi izdarīja. Bet, protams, ir jāatzīst, ka diemžēl ir dažreiz gadījumi, kad kāds tiesnesis nav rīkojies atbilstoši šīm vērtībām, un tad tiesu varai ir jāmēģina uz to reaģēt. Galvenais, ko gribētu teikt, ka lielākā daļa tiesnešu tiešām atzīst šīs par savām vērtībām un cenšas tās īstenot. Tas ne vienmēr ir viegli, un tas ne vienmēr arī 100% izdodas, bet mēs cenšamies un tāpēc gribam, lai mums uzticas.

Aigars Strupišs: Vispirms par to, ko nozīmē uzticēšanās, ja domājam par šā vārda būtību un jēgu. Lielākoties uzticēšanos definē kā cerību, ka tiks piepildītas ekspektācijas. Būtībā tā ir cerība, ka notiks tā, kā es to sagaidu. No šī viedokļa tiesa ir ļoti neapskaužamā pozīcijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tiesā strīdā vienmēr ir divas puses un abām ir ekspektācijas uzvarēt. Viena puse vienmēr zaudē, vai reizēm tiesa pa vidu izspriež, ka daļēji taisnība vienam un daļēji taisnība otram, bet lielā daļā gadījumu tiesa darbojas pēc principa, ar kādu neviens privāts kantoris nevarētu pastāvēt. No tiesas 50% klientu aiziet neapmierināti. To nedrīkst aizmirst. Tas par to, kādā situācijā tiesa vispār atrodas.

Kāpēc būtu tiesai jāuzticas? Savulaik tika veikts psiholoģisks pētījums par to, kā cilvēki reaģē uz sociālo nedrošību, uz to, ka nav noteikumu, ka viņu dzīvē ir neskaidrības. Secinājums šim pētījumam bija tāds – jo lielāka neskaidrība par savu dzīvi, jo mazākas iespējas prognozēt, kas notiks vienā vai otrā gadījumā, jo lielāka iespēja, ka cilvēks vienkārši sajuks prātā. Sajuks prātā tādā izpratnē, ka viņš nonāks „dzīvnieka stadijā”, kad jābaidās no visa un visiem un cilvēka sabiedrībai kā tādai šādā gadījumā zūd jēga. Nav savstarpējas uzticēšanās, jo nav skaidri spēles noteikumi. Tiesa ir tā iestāde, kura galīgi izlemj un pasaka, kā tad konkrētā situācijā ir jābūt. Protams, no tā izriet arī tas, ka tiesai ir jābūt taisnīgai, tiesai ir jābūt pretimnākošai likuma rāmjos. Tiesa nevar nākt pretī gan tam, kurš vinnēs, gan tam, kurš zaudēs. Tā nenotiek. Tiesa skatās pēc likuma, pēc taisnības, un viena puse zaudē.

Gatavojoties šim pasākumam, paskatījos, kādi pētījumi par uzticēšanos tiesām ir bijuši līdz šim. 2002.gadā un 2010.gadā tika veikti divi pētījumi, kuros atšķirībā no vēlākiem pētījumiem un arī atšķirībā no tā pētījuma, uz kuru šodien atsaucas visi – ka tiesai uzticas aptuveni 40%, šajos senajos pētījumos tika aptaujāti tiesu klienti. Tātad tie, kuri bija bijuši tiesās un saskārušies ar tiesas darbu. Un rezultāts bija tieši tāds, kāds mūsu šodienas lozungs – kā panākt, lai uzticas 80%. Šajos divos pētījumos tiesu klienti 75–80% pateica, ka viņi tiesām uzticas.

Pētījumi, par ko šodien diskutējam, ir veikti, aptaujājot visu sabiedrību. Sabiedrībā, acīmredzot, ir cits iespaids nekā tiem cilvēkiem, kas nāk uz tiesu. Tā ir viena hipotēze, kuru es varu izvirzīt, balstoties uz šiem dažādajiem pētījumiem.

Vēl viena interesanta lieta, ko es šajos pētījumos pamanīju – tiesu klientiem tika uzdots jautājums „Vai jūs uzskatāt, ka tiesu izmaksas ir pārāk augstas?” Visi teica: jā, protams, varētu būt zemākas. Tad bija sadalījums: kādas izmaksas jums liekas visaugstākās – advokātu izmaksas, valsts nodevas, utt. Un tad bija „iepīts” iekšā tāds viltīgs jautājums „Vai jūs uzskatāt, ka kukuļi tiesām sadārdzina tiesu procesus?” Apstiprinoši uz šo jautājumu atbildēja 10% prasītāju, apmēram 12–13% atbildētāju un 50% liecinieku. Jūs uztverat šo absurdu? Prasītāju un atbildētāju mazs cipars, bet liecinieks, kuram nav interese lietā, – viņš zina vislabāk, ka tiesa ņem kukuļus, lai gan viņš lietā nav ieinteresēts...

Videoviedoklis. Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes docents, Valsts prezidenta padomnieks:

Man liekas, ja mēs runājam par uzticēšanos tiesu varai un uzticēšanos lēmuma pieņēmējiem, uzticēties var tikai tam, ko tu pazīsti. Ir ļoti svarīgi, lai ir iespēja iepazīt lēmuma pieņēmējus – tiesnešus. Jo pēc būtības, es varbūt nesapratīšu līdz galam, ko tiesnesis dara lēmumā, bet ja es ticēšu viņa personībai, viņa autoritātei, tad droši vien es arī uzticēšos, ka tas ir pareizi. Jāteic, šobrīd pārāk maz izskan labie vārdi tiesu sistēmai, vairāk mēs runājam par negatīviem piemēriem, tie ir skaļāki un tie arī veido kopējo iespaidu. Šobrīd būtu svarīgi, ka mēs veidojam katra atsevišķa tiesneša autoritāti. Un tas ir jautājums katram tiesnesim, tiesu sistēmai kopumā. Jo tiesneša amats nav anonīms amats. Tiesneša amata spēks ir arī šī tiesneša personībā, tā vārda un uzvārda autoritātē.

Gatis Litvins: Kā tiesnesis varētu veidot savu autoritāti un savu personību?

Anita Kovaļevka: No Tiesnešu ētikas komisijas viedokļa galvenais aspekts būs uzvedība tiesas zālē, kas parāda to, ka tiesnesis ir ieinteresēts lietā, cieņpilni izturas pret dalībniekiem un kopumā prot efektīvi vadīt procesu. Bet, protams, ir jāatceras, ka ir ne tikai tiesas zāle, ir arī rakstveida process. Tādēļ arī tiesas nolēmumu kvalitāte ir svarīga.

Tas, ko es šajā sakarā vēl gribētu teikt: ideja kā tāda, manuprāt, ir atbalstāma, bet ir jābūt uzmanīgiem ar vienu lietu – spēt nodalīt, kad runājam par atsevišķa tiesneša autoritātes veicināšanu un kad par popularitāti. Tiesu vara, tiesneša amats pēc savas būtības ir tāds, ka tiesnesis nedrīkst tiekties uz popularitāti. Tiesnesim ir jāizspriež konkrētā lieta atbilstoši tiesībām, un viņš nevar vadīties no tā, vai sabiedrībai tas patiks, proti, ja es jūtu, ka patiks 60%, tad es lemšu tā, bet ja patiks tikai 30%, tad es tā nelemšu. Ir jālemj tā, kā nosaka tiesības. Tādēļ tie autoritātes veicināšanas līdzekļi atsevišķam tiesnesim, manuprāt, ir pietiekami ierobežoti un notiek galvenokārt caur darbu. Kas šajā ziņā palīdzētu? Man liekas, palīdzētu – ja tiesneši kļūst atvērtāki sabiedrībai. Tas nenozīmē, ka pilnīgi visiem tiesnešiem vienmēr ir jābūt gataviem stāties kameru priekšā un katru nolēmumu komentēt, bet kopumā, manuprāt, atvērtība – ja tiesneši ir redzami cilvēkiem, ja spēj paskaidrot kādas lietas – arī veicina autoritāti. Mūsdienās tā ir pietiekami svarīga lieta, jo cilvēki nevis tā vienkārši tic, bet ir darbs, ir skaidrojums – un tas rada uzticēšanos. Tas sasaucas ar to, kas šodien jau tika minēts – uzticas tam, ko pazīst, un caur to, ka tiesas un tiesneši ir atvērtāki, šī autoritāte tiek veicināta. Tāpēc, manuprāt, ir labi, ka tiesās ir dažādi pasākumi, un es aicinātu arī sabiedrību aktīvāk izmantot šādas iespējas. Ir dažādas Atvērto durvju dienas, ir kolēģi, kas ļoti aktīvi darbojas ar skolēniem un stāsta par to, kā tiesas strādā. Domāju, tas arī ir tas veids, kā veicināt autoritāti.

Bet jāatceras, ka tiesnesis tomēr nevar visus savus spēkus ieguldīt šādos publicitātes un skaidrošanas pasākumos, joprojām ir jāstrādā ar lietām un, protams, kvalitāte droši vien būs galvenais.

Aigars Strupišs: Piekrītu tam, ko kolēģe teica. Es neatkārtošu, vienīgi uzsvēršu, ka mūsu izteiksmes līdzekļi un metodes, ar kurām mēs varam savu autoritāti celt, ir visai ierobežotas. Lai padarītu dzīvi vēl grūtāku, mēs arī dzīvojam tādā vidē, kur autoritāti ir diezgan grūti arī noturēt, jo šo autoritāti ietekmē apstākļi, kuri no mums pilnīgi nav atkarīgi.

Viens piemērs. Augstākajā tiesā tika saņemta vēstule no kāda cilvēka, kurš pārsūtīja Augstākajai tiesai komunikāciju ar savu advokātu. Viņš jautā tiesai: „Cienījamā tiesa, es nezinu, ko man darīt šādā situācijā? Es neko nepārmetu tiesai. Jā, mana lieta tika zaudēta.” Un viņš pievieno klāt saraksti ar advokātu, kur viņš advokātei raksta tā: „Jūs uzņēmāties sniegt man juridisko palīdzību saskaņā ar nepieciešamajiem uzdevumiem. Jūs, sevi pašreklamējot, man devāt pārliecību, ka lietas novešana līdz pozitīvam rezultātam atbilst jūsu iespējām, kas ir balstītas uz jūsu augsto zināšanu līmeni. Tomēr lieta ir beigusies ar kaunpilnu novērtējumu jūsu darbam un maniem lieliem morāliem un materiāliem zaudējumiem. Un jūs no manis vēl pieprasāt 150 euro par sūdzības iesniegšanu par Augstākās tiesas tiesnešu rīcību disciplināratbildībai.” Uz ko advokāte viņam arī rakstiski e-pastā atbild: „Goda vārds, iepazīstoties ar Augstākās tiesas lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, vispār neredzu tajā nekādu pamatojumu, kāpēc jums tiek atteikts. Izskatās, ka tiesneši vienkārši sanākuši kopā un padzēruši kafiju, nevis iedziļinājušies lietas būtībā.”

Ko es ar to gribu pateikt? Kas ir advokāts? Advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona. Un ja advokāts šādi var atļauties runāt par tiesu, nepārzinot procesu, jo viņš nezina, ka Augstākās tiesas kasācijas instancē var atteikt lietas ierosināšanu rezolūcijas veidā, kur motīvi nav nepieciešami. Tātad, ko darīt ar šādiem advokātiem, kas faktiski nomelno tiesu savu klientu priekšā, lai attaisnotu savu neizdošanos tiesā.

Ko darīja Augstākā tiesa? Nosūtīja šo vēstuli Advokātu padomei. Advokātu padome to nodeva Advokātu ētikas komisijai izskatīšanai. Ētikas komisija to izskatīja un pateica – jā, nav smuki, bet nekas traks nav noticis, un aprobežojās ar izskatīšanu, sodu neuzliekot.

Man grūti iedomāties kādu demokrātisku valsti, kur advokātam par savas tiesu sistēmas graušanu klientu acīs izietu cauri tik viegli. Tas vienkārši ilustrācijai, lai jūs saprastu, kādā vidē mums nākas darboties. Tas ir viens gadījums, kurš „uzpeldēja”. Jautājums, cik ir tādu gadījumu, kas„neuzpeld”?

Gatis Litvins: Nākamā lieta, kuru vēlos pieminēt, ir lidostas taksometru jautājums, kur arī dzirdēts: kā tiesa varēja nolemt tā, ka tagad jebkurš var braukt un sniegt šos pakalpojumus? Šeit šūmēšanās notiek, notiek, notiek, un es kā novērotājs varu teikt – tur nebija tā proaktīvā rīcība. Interese iet mazumā, jo nāk citas tēmas. Bija sižets televīzijā, bet sociālajos medijos tiesa joprojām ir tas bubulis, kas to visu ir ne tā sadarījusi. Gribētu pajautāt par sociālajiem medijiem jūsu pārstāvētajās institūcijās. Lauma [Paegļkalna] ir Twitterī, Satversmes tiesa izmanto youtube kanālu, bet pārējās tiesas gana kūtri tos izmanto. Anita, kā no Ētikas kodeksa viedokļa izskatās – cik tad aktīvi tiesnesis var darboties sociālajos medijos?

Anita Kovaļevska. Konkrēti par tādu jautājumu Ētikas komisija nav lēmusi. Tas, ko esam atzinuši, ka tiesnesis var darboties draugiem.lv, tas nav absolūti aizliegts. Bet, protams, tiesnesim vienmēr ir jādomā par to, ko un kā viņš dara. Arī sociālajos tīklos jārēķinās, ka tiesnesis ir pakļauts pastiprinātai uzmanībai. Līdz ar to tiesnesim ir ļoti rūpīgi jādomā – ja viņš ir sociālajos tīklos, tad ko un kā viņš tur dara. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ļoti daudzi tiesneši izvēlas ne pārāk aktīvi lietot sociālos tīklus, jo reizēm arī secinājumus kāds izdarīs ne tikai no tā, ko tiesnesis pats ir rakstījis, bet varbūt kādai ziņai viņš pieliks atzīmi „patīk” vai nodos tālāk, tāpēc tas ir pietiekami sarežģīti. Visām tiesām nav ļoti daudz resursu komunikācijai. Tas ir jāsaprot un tas varbūt ir arī loģiski – lai arī šobrīd mums jau vairs nav pavisam mazās rajonu tiesas – nezinu, vai arī katrai apgabaltiesai ir vajadzīgi komunikācijas speciālisti. Tāpēc arī katra tiesa nav ļoti aktīva. Bet es piekrītu, ka būtu varbūt labi, ja kāds, kas pārstāv globāli tieslietu sistēmu, to varētu izmantot aktīvāk.

Savulaik Tiesnešu ētikas komisija iniciēja Tiesu komunikācijas stratēģijas izstrādi. Tajā ir ietverti tie pamatprincipi, ka ir jākomunicē, ir jāskaidro, protams, ir jābūt arī krīzes komunikācijai. Gan stratēģijas izstrāde, gan tās pieņemšana, manuprāt, kopumā tiesnešos veicināja apziņu, ka ir jābūt atvērtākiem un jābūt gataviem vairāk runāt. Taču jāatzīst, ka šī stratēģija nav līdz galam īstenota un sekmes šajā ziņā varētu būt labākas. Bet kā vienā citā pasākumā, kas arī bija veltīts tiesu varai, pareizi tika norādīts – komunikācija ir svarīga, atvērtība ir svarīga, tā ļauj iepazīt, ļauj izprast, bet tā nav atslēga visam. Pamatā tomēr ir kvalitatīvs darbs, jo, ja spriedums objektīvi ir nekvalitatīvs vai nepareizs, tad diez vai komunikācija būs tas absolūtais glābiņš.

Un vēl pēdējā lieta. Tiesas, ja mēs nodalām tās no Satversmes tiesas, ir sarežģītākā situācijā, jo Satversmes tiesa savas kompetences dēļ zina, ka katrs tās spriedums ir nozīmīgs, un jau pirms katra sprieduma pasludināšanas ir saprotams, ka ir vērts to skaidrot. Bet tiesu sistēmā – civillietas, krimināllietas un administratīvās lietas – tie ir simtiem, tūkstošiem nolēmumu, un par katru proaktīvi gatavot ziņu nav vērts un nav jēga. Te ir jautājums, vai tiesu sistēmai ir pietiekams resurss, lai jau iepriekš identificētu lietas, kas patiešām ir tik nozīmīgas, lai par tām proaktīvi informētu sabiedrību. Tas nav viegli, jo spriedums var būt nozīmīgs ļoti dažādu iemeslu dēļ, tas var būt nozīmīgs dažādām sabiedrības grupām, bet ne visiem. Tāpēc pietiekami bieži tiesām ir jāstrādā ar krīzes komunikāciju, reaģējot jau uz to, kas ir izskanējis, varbūt pārprasts vai nepilnīgi saprasts.

Gatis Litvins: Aigar, Jums pašam ir bijusi pieredze ar medijiem, kad Augstākā tiesa neuzņēmās šo komunikāciju, bet rīkojāties Jūs pats. Pastāstiet par savu motivāciju, kā Jūs mēģinājāt atrisināt šo situāciju, ko mediji bija izveidojuši publiskajā vidē un radījuši priekšstatu sabiedrībai.

Aigars Strupišs: Redziet, medijos parādās kas – medijos parādās emociju vilnis. Emociju vilnis pamatā bez faktiem. Un vienīgais, kā šo emociju vilni var noklusināt, ir dot faktus, konkrētus faktus. Protams, ir cilvēki, kuri šīs emocijas grib paturēt, un viņi vienalga „šūmēsies”. Bet ar faktiem var mēģināt to apklusināt. Bet ko esmu ievērojis? Ka mediji nav ieinteresēti šos faktus atspoguļot. Viņi grib tās emocijas turpināt.

Tā bija divos pēdējos gadījumos, kad es komunicēju ar medijiem. Viens bija gadījums, kad, izmantojot viltotu pasi, sievietei bija izkrāpta dzīvojamā māja. Viņa dabūja šo māju atpakaļ, bet dabūja to ar visu hipotēku, ko krāpnieks bija uzlicis, paņemot no bankas kredītu un uzliekot hipotēku par labu bankai. Protams, emocijas milzīgas, kā tā var būt! Es arī ļoti labi saprotu. Kā var – tiesa atdod māju, bet no šīs atdošanas nav jēgas, jo mājai virsū hipotēka. Tas, ko es mēģināju skaidrot žurnālistiem, – ka tiesa šajā gadījumā aizsargāja principu. Mēģināju skaidrot šā principa būtību – ja tiesa atkāptos un noņemtu hipotēku, tā būtu principiāla atkāpšanās no šī principa, un sekas, kādas tam būtu uz visu sabiedrību, būtu tādas, ka pie jebkura no jums, kurš ir nopircis dzīvokli, māju vai zemi, pēc trim, pieciem vai deviņiem gadiem kāds varētu atnākt un pateikt: mani neinteresē, ka tu esi bijis labticīgs. Pirms pieciem, sešiem gadiem tur bijusi kāda shēma. Šis princips sargā mūs visus, un atkāpšanās no tā vienā atsevišķā gadījumā apdraud visus. Tas ir tas, ko Augstākā tiesa sargā, un to es mēģināju paskaidrot. Presē skaidrojums tādā detalizētā veidā neaizgāja. Tāpēc es domāju, ka varbūt tiešām ir jēga izmantot Twitter un vienkārši likt pretī faktus. To, ko mediji neņem pretī, kam tiesa „neizsitas” cauri, ielikt sociālajos medijos. Tad vismaz tie, kas interesējas, kurus tas uztrauc, varēs atrast atbildes uz šiem jautājumiem.

Līdzīgi bija otrā gadījumā, kur parādījās gan televīzijā, gan presē skandalozas reportāžas, ka Jūrmalā liek ārā no mājas sievieti. Māja viņai esot izkrāpta, un viņas paraksti viltoti. Tā bija ilgstoša, sistemātiska kampaņa. Bet neviens nepateica, ka no trijām ekspertīzēm divas rādīja, ka tas ir bijis viņas paraksts. Emocijas sabiedrībā ir saceltas, bet šīm emocijām pretī nav faktu. Tas ir tas, ko varētu ar šiem sociālajiem medijiem darīt.

Gadījumā, kas saistīts ar mani personīgi, uzskatu, tas bija mēģinājums mani noņemt „no trases” konkrētas lietas izskatīšanā. Starp citu, par to pienākas kriminālatbildība, bet es uz to negāju un nerosināju. Vārdu sakot, parādījās ziņa, ka es esot pieņēmis lēmumu sava bijušā klienta lietā. Tiem, kas nezina, es esmu tiesnesis tikai četrus gadus, pirms tam man bija privātprakse un biju arī pasniedzējs universitātē. Kā notika komunikācija ar žurnālistu? Aiz stūra tumšā gaitenī man „uzbruka” ar kamerām, gaisma ieslēgta un jautājums: „Vai jūs zināt tādu un tādu SIA?” Es neatceros tādu SIA, nezinu. Žurnālists turpina: „Kā jūs varat nezināt, ka jūs šai SIA pirms četriem vai pieciem gadiem esat devis atzinumu?” OK, atzinumus es devu, iespējams, devu advokātam, kurš acīmredzot pārstāvēja to firmu. Tas viss beidzās ar to, ka sabiedriskajos medijos tika pārmests, ka es esot pārkāpis tiesneša ētiku, esot pieņēmis lēmumu sava bijušā klienta labā. Ko es izlēmu? Pirmkārt, izlēmu nākt klajā publiski ar paskaidrojumiem, otrkārt, es nolēmu pats vērsties Tiesnešu ētikas komisijā. Jo, pirmkārt, šis atzinums bija dots gadus četrus vai piecus, pirms es kļuvu par tiesnesi; otrkārt, tā lieta, ko es skatīju kā tiesnesis, nav saistīta ar to lietu, kur es pirms pieciem gadiem biju devis atzinumu; treškārt, man kā praktizējošam juristam ir bijuši simtiem klientu un, ņemot vērā juridisko personu amatpersonas, – tūkstošiem uzvārdu, un es viņus visus tiešām neatceros. Tiesnešu ētikas komisija atzina, ka šajā konkrētajā gadījumā ētikas pārkāpums nav noticis. Bet kāpēc tas viss notika? Tāpēc, ka man skatīšanā bija vēl viena neizskatīta lieta attiecībā uz to pašu SIA. Uzskatu, ka tas bija mēģinājums mani ietekmēt. Un kas sanāca? Sanāca, ka vienā gadījumā es pieņēmu par labu vienai pusei, otrā gadījumā – par labu otrai pusei. Mani neinteresē, kas ir puses. Es vispār labprāt skatītu lietas, nezinot, kas ir puses. Mani neinteresē ne puses, ne summas, mani interesē, lai ir taisnīgs spriedums.

Bet galvenais ir nākt atklātībā ar savu pozīciju un stāvēt par to, ko esi izdarījis.

Videoviedoklis. Sandis Bērtaitis, zvērināts advokāts:

Darbu pie tiesu varas uzticības paaugstināšanas būtu loģiski sākt ar jautājumu – kāpēc? Kāpēc Latvijas iedzīvotāji neuzticas savas valsts tiesu varai? Es varētu iedot vienu konkrētu, praktiski realizējamu ideju apspriešanai šajā diskusijā. Proti, tiesu vara pastāvīgi tiešā veidā saskaras ar lietas dalībniekiem un citām personām, kuras tādā vai citādā kontekstā nonāk saskarsmē ar tiesu varu. Līdzšinējā praksē šo personu pieredzētais tiesvedības procesā nav uzklausīts un nav analizēts. Tāpēc, man šķiet, būtu būtiski saprast un iegūt informāciju no tiesvedības procesa dalībniekiem par to, kāds ir viņu viedoklis par tiesāšanās procesu. Domāju, būtu svarīgi pašai tiesai iegūt atgriezenisko saiti no procesa dalībniekiem un to analizēt. Tas palīdzētu identificēt konkrētas problēmas vai vismaz vājos posmus tiesnešu darbībā. Tas arī iezīmētu tālākos darbus perspektīvā, lai veicinātu uzticību tiesu varai. Jāpiebilst, ka socioloģiskās aptaujas par tiesu varas darbību nevarētu aizstāt šādu tiešo atgriezenisko saiti tā vienkāršā iemesla dēļ, ka socioloģisko aptauju respondenti paši var nebūt tieši saistīti ar tiesvedības procesu, līdz ar to, aptaujājot cilvēkus, kuriem nav bijusi tiešā pieredze, bieži vien riskē ar to, ka šāds viedoklis balstās stereotipos, pieņēmumos un citos priekšstatos, kas ir tāli no tiesāšanās realitātes.

Gatis Litvins: Ko domājat par šo ideju – veikt plānveidīgu, regulāru, individuālu un vispārīgu aptauju?

Anita Kovaļevska: Svarīgi šīs idejas realizēšanas kontekstā nevis vienkārši jautāt, vai jūs esat apmierināti, vai jums viss patika. Kā jau iepriekš kolēģi minēja – ir ļoti liela iespējamība, ka vismaz viena persona ar tiesas procesa iznākumu nebūs līdz galam apmierināta. Tāpēc, manuprāt, ideja ir ļoti laba, bet ir svarīgi tiešām izstrādāt tādus precīzus jautājumus, kas dotu iespēju pēc konkrētu lietu izskatīšanas izteikties, kas nebija īsti labi, vai kādi ieteikumi, kas varētu padarīt procesu labāku. Nevis vienkārši abstrakti jautāt, bet aptaujas par pietiekami konkrētām lietām.

Aigars Strupišs: Jā, tā ir laba doma. Sākumā, runājot par aptaujām un tiesu klientu aptaujām, neminēju ciparu, ka tajās aptaujās, kas tiek veiktas visā sabiedrībā, parādās, ka tikai 11% no cilvēkiem vispār ir bijusi saikne ar tiesu. Tas ir ļoti maz. Bet viedoklis par tiesu ir visiem 100%.

Videoviedoklis. Nellija Ločmele, žurnāliste, žurnāla IR redaktore:

Mans piedāvājums būtu tāds, ka Latvijā visiem tiesu spriedumiem būtu jābūt pieejamiem brīvi internetā. Pašlaik šī sistēma tāda nav. Mums, strādājot žurnālistikā, nesen bija gadījums, kad par viena tiesas sprieduma saņemšanu tiesa paprasīja 192 euro, jo ir nepieciešams ieguldīt darbu, lai šo spriedumu anonimizētu. Es domāju, ka tā sistēma, kas šobrīd ir izveidota ar spriedumu anonimizēšanu, ir pārāk smagnēja, pārāk sarežģīta un tā arī traucē informācijas pieejamību. Manuprāt, tas ir steidzami jāmaina. Būtu normāli, ka īsā laikā, varbūt mēneša laikā pēc sprieduma, katrs spriedums ir brīvi pieejams pilnīgi jebkuram bez jebkādas maksas. Zinu, piemēram, Lietuvā ir šāda sistēma un valsts nav sabrukusi un tiesu sistēma nav tāpēc apstājusies. Es ierosinātu šādu priekšlikumu.

Anita Kovaļevska: Tas ir jautājums, ko nav lēmuši tiesneši. Notiek tā, kā tas ir noteikts likumā. Mums kā tiesnešiem lielākoties tā nav aktualitāte. Bet varētu piekrist, ka lielāka atklātība varētu būt. Taču jāpadomā, ka, iespējams, tas varētu radīt vienu blakus parādību. Šobrīd, manuprāt, personas ne vienmēr prasa noteikt slēgtu tiesas sēdi vai slēgtu lietas izskatīšanu tieši tāpēc, ka konkrētajā sēdē neviena cita bez procesa dalībniekiem zālē nav, un viņi zina, ka tiesas nolēmums tiks anonimizēts, tāpēc īpaši neuztraucas, ja par viņu arī kaut kādi medicīniski dati vai cita informācija tādā veidā parādīsies. Bet ja persona zinās, ka viss ir atklāti ar vārdiem un uzvārdiem, tad varētu palielināties lietu skaits, kas tiktu skatītas slēgtās tiesas sēdēs. Vismaz šobrīd likums saka, ka nolēmumiem, kas pieņemti slēgtās sēdēs, vispār nav pieejama motīvu daļa. Tāpēc būtu svarīgi atrast līdzsvaru. Bet tiesnešiem tur nav nekāda noteikta interese – anonimizē vai nē, un to tiesneši nelemj.

Aigars Strupišs: Kā pareizi kolēģe teica, tas ir noteikts ar likumu, un tā tas notiek. Es varu pateikt savu personisko viedokli, ka tam nav racionāla pamatojuma, ka notiek totāla anonimizācija. Manuprāt, tas ir, kā teic birģermeistars Eks „Vella kalpos”, ka pārlieka centība rada pārcentību, un rezultātā viss ir noanonimizēts. Lai gan daudzās valstīs tiesu lietas pazīst tieši pēc pušu nosaukumiem, pēc vārdiem un uzvārdiem. Tā arī visa sabiedrība var identificēt lietas, viņi uzreiz zina, par ko ir runa, un tas atvieglo šo procesu. Cik lietu numurus var galvā paturēt? Tādās „atslēgas” lietās uzvārdus paturēt prātā būtu daudz vienkāršāk.

Par konkrēto gadījumu tiešām ir grūti komentēt, nesaprotu, kas tur ir noticis, jo visi spriedumi tiek publicēti tiesas.lv. Tam spriedumam arī galu galā anonimizētam būtu jābūt internetā. Bet, nezinot konkrēto lietu, tiešām nevaru komentēt. Ir lietu kategorijas, kurās netiek spriedumi ielikti tiesas.lv. Piemēram, bērnu tiesības, adopcijas noslēpums u.tml. Konkrētus gadījumus ir jāanalizē konkrēti, un te es arī pie iespējas gribētu aicināt – ja kādam ir pārmetumi tiesai, nāciet ar konkrētām lietām. Vispārināšana nodara ļoti lielu kaitējumu. Sakiet: tajā lietā, tad un tad, notika tas un tas, nevis teikt, ka viss ir slikti un viss ir jāmaina.

Jautājums no publikas: Tiesneša profesijas pamatā ir godīgums un profesionalitāte. Kādā veidā paši tiesneši reaģē uz tiem pētījumiem, piemēram, žurnālā „Ir”, citos analītiskajos izdevumos? Kā tiesneši paši vēršas un ko dara tajos gadījumos, kad tādas ziņas parādās? Manā skatījumā viena, divas „tumšas aitas” bojā kopējo iespaidu. Neesmu neko vairāk dzirdējis, kā tikai Augstākās tiesas darba grupu.

Aigars Strupišs: Gribētu atbildēt uz šo jautājumu no tā aspekta, ka esmu arī Disciplinārtiesas priekšsēdētājs un redzu arī to, kas notiek tiesu sistēmas iekšienē no disciplināratbildības viedokļa. Augstākās tiesas mājaslapā tas viss tiek publicēts, bet, izskatās, ka šī informācija nenonāk plašākā publikā, jo par to nav intereses. Es teikšu tā – tiesneši ir viena no tām retajām profesijām, kura savējos īpaši nežēlo. Katru gadu tiek rosinātas apmērām 20 disciplinārlietas, ir apmēram 10–12 disciplinārsodi, kas tiek uzlikti tiesnešiem, nupat vienu tiesnesi Saeima atbrīvoja no amata, pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu. Parādiet man vienu citu valsts orgānu, kur notiktu šāda līmeņa pašattīrīšanās. Arī Tiesnešu ētikas komisijā regulāri tiek skatīti tiesnešu ētikas pārkāpumi. Tas viss notiek. Par maksātnespējas lietu izpētes darba grupu – arī es esmu šajā darba grupā, tā strādā, un rezultāti Tieslietu padomē būs. Negribu detaļās ieslīgt par šo jautājumu, bet šobrīd es varu pateikt, ka viss nemaz nav tik vienkārši, kā sākotnēji publikācijās tas izskatījās.

Anita Kovaļevska: Jūs jautājumu uzdevāt tā – nu labi, tur ir darba grupa, bet vai tiesneši ir gatavi darīt vēl kaut ko. Ir jāsaprot, ka, runājot par to konkrēto gadījumu, šī darba grupa ir tieši tāpēc, ka tiesneši virzīja šo jautājumu. Problēma ir tā, ka tāpat kā daudziem citiem atbildības veidiem ir dažādi noilgumi, arī šajā gadījumā runa bija par pietiekami seniem nolēmumiem un tur citas procedūras iedarbināt nevarēja. Šī bija tāda ārkārtas situācija, kur tiesneši teica – nē, mēs tomēr gribam tikt skaidrībā, kas tad tur īsti ir noticis. To arī kolēģi šobrīd mēģina darīt, ļoti rūpīgi pētot un analizējot, kas tad tur īsti ir. Neredzot lietas materiālus, nevar 100% zināt, vai tas tā ir, vai nav, tāpēc ir svarīgi izpētīt un saprast.

Diskusija sarunu festivālā „Lampa” 2018.gada 30.jūnijā Cēsīs.
Moderators Gatis Litvins; sarunā piedalījās Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, Augstākās tiesas tiesneši Aigars Strupišs un Anita Kovaļevska, Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents Juris Siliņš un Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrības priekšsēdētāja Lauma Paegļkalna.
Biļetenā publicēti izvilkumi no diskusijas – Augstākās tiesas tiesnešu viedokļi