Latvijas tiesību attīstība kopš 1990.gada – no padomju sistēmas uz modernu Eiropas Savienības dalībvalsts tiesību sistēmu

I.

Latvijā darbojošās tiesību sistēmas izejas pozīcija 1990.gada 5.maijā, vienu dienu pēc neatkarības atjaunošanas, bija tobrīd praksē piemērotās padomju tiesības. Juridiski precīzi neatkarības atjaunošana nozīmēja, ka jau kopš 1918.gada 18.novembra pastāvošajā Latvijas valstī atkal tika izveidota sava – Latvijas valsts – vara. 

Tātad Latvijas tiesību sistēma, atjaunoto neatkarību sākot, bija padomju tiesību sistēma, tiesa – nedaudz ieplaisājusi, un šīs plaisas jau bija redzamas sakarā ar Mihaila Gorbačova reformām. Viena nozīmīga plaisa padomju tiesību sistēmā bija 1988.gadā Latvijas PSR Civilprocesa kodeksa jaunievedums – tā 24.a nodaļa, kad pirmo reizi padomju sistēmā parādījās procesuāla iespēja iesūdzēt valsts lēmumu tiesā. Ļoti šaurā apjomā un ļoti nepilnīgi, bet tomēr. Tā bija tā saucamā jaunās „sociālistiskās likumības” konkrēta izpausme.

II.

Tiesību sistēma sastāv no institūcijām un no cilvēkiem. Mums bija padomju institūcijas un padomju juristi, tātad padomju juridiskais personāls. Jebkura tiesību sistēma atspoguļo politisko sistēmu. Tādēļ ir jānoraida jebkāds ideālistisks un naivs priekšstats, ka tiesību sistēma darbojas pati par sevi, ka tā ir „nepolitiska”.  Tieši otrādi – tiesību sistēma mūsdienās ir politiskās iekārtas pati svarīgākā izpausme, jo politikas uzstādījumi tiek īstenoti ar tiesību palīdzību. Tiesību sistēma vienmēr ir politiskās sistēmas atspoguļojums. Vispirms politika, pēc tam tiesības.

Demokrātiskā politiskā iekārtā šo kopsakarību var redzēt skaidrāk. Vispirms par likumu diskutē. Vieni saka – labāk ir tā, citi savukārt saka – labāk ir pretēji. Tā ir politiska diskusija, kas ir orientēta uz sabiedrības kopējo labumu. Uzstādījums ir „kā ir labāk”. Tas ir tipisks politisks uzstādījums. Beigās likumu pieņem, un šis likums atspoguļo politisko kompromisu starp dažādu uzskatu piekritējiem. Un tad tiesību sistēma to piemēro. Tātad tiesības vienmēr atspoguļo sistēmu. Likuma piemērotāja uzstādījums ir nevis politiskais „kā ir labāk”, bet gan juridiskais „kā ir pareizi”. Taču kritērijus šim juridiskajam uzstādījumam „kā ir pareizi” nosaka iepriekš likumā (vai sabiedrības nerakstītajos principos) ietvertais politiskais uzstādījums „kā ir labāk”.   Tādā veidā tiesību sistēma tiek „sakabināta” ar politisko sistēmu. 

III.

Tātad 1990.gada 5.maijā Latvijā darbojās padomju tiesību sistēma. Kas notika tālāk?

Latviešu Trešās atmodas kustības rezultātā padomju okupantu ievietsā politiskā sistēma sabruka.  Taču tiesību sistēma vēl nebija sabrukusi. Tāpēc laiku no 1990. līdz 1993.gadam es raksturotu kā maldīšanos pa padomju tiesību drupām. Padomju tiesības bija jau sadrupušas, un tās drupa arvien smalkāk, bet vēl īsti nebija skaidrs, kādā virzienā mums būtu jāveido jaunā tiesību sistēma, un galvenais, kā to izveidot.

Nākamais pagrieziena punkts ir sabiedrībā nepelnīti aizmirstais 1993.gada 6.jūlijs, proti, diena, kad pēc 62 gadu pārtraukuma jaunievēlētā 5.Saeima atjaunoja Satversmi  pilnā apmērā.

Tas nozīmē, ka 1993.gada 7.jūlijā sāka darboties Satversme, taču attiecīgās Satversmes institūcijas vēl nebija izveidotas. Nākamos divus gadus no 1993. līdz 1995.gadam mēs varam nosaukt par konstitucionālās atjaunošanas periodu. Tad tika izveidotas konstitucionālās institūcijas, kas darbojās atbilstoši Satversmei – Saeima, Valsts prezidents, Ministru kabinets, Valsts kontrole, tiesas, un galvenais, protams, Ministru kabinetam padotās valsts pārvaldes iestādes. Cilvēki, kas darbojās šajās institūcijās, bija gan ar, gan bez juridiskās izglītības. Pie tam juridiskā izglītība attiecīgi vēl nebija piemērota jaunajai demokrātiskajai sistēmai.  Pagāja zināms laiks, kamēr jaunās valsts konstitucionālās institūcijas un valsts pārvaldes iestādes sāka darboties atbilstoši Satversmē noteiktajai demokrātiskas un tiesiskas valsts loģikai.

1995.gadā Latvijai parādījās perspektīva kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. 1995.gada 12.jūnijā starp ES un Latviju tika noslēgts Asociācijas līgums, tā paša gada 27.oktobrī Latvijas valdība iesniedza pieteikumu uzņemšanai Eiropas Savienībā. 90.gadu beigās uzņemšanas perspektīva kļuva konkrēta, un Latvija ķērās pie sava „mājas darba” izpildes – ES aquis communautaire pārņemšanas un savas tiesību sistēmas piemērošanas ES standartiem. Tas bija ļoti apjomīgs un grūts uzdevums, kas prasīja ne vien tiesību normu satura maiņu, bet jo vairāk tiesību principu un tiesību piemērošanas metodoloģijas maiņu. Šajā periodā Latvija mērķtiecīgi tika pārorientēta par Eiropas valsti arī tiesību sistēmas jomā. Laika posmu no 1995.gada līdz iestājai Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā tādēļ varētu nosaukt par Latvijas tiesību sistēmas eiropeizācijas periodu.

IV.

Savukārt visu laika posmu no 1990.gada, kad Latvija „startēja” ar no okupantiem pārmantoto padomju tiesību sistēmu, līdz 2004.gadam, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti,  mēs varam nosaukt par tiesību sistēmas transformācijas periodu. Tas ilga 14 gadus.

Šeit redzam atšķirību politiskās un tiesību sistēmas attīstībā. Politiskā sistēma Latvijā mainījās strauji, revolucionārā ceļā, turpretim tiesību sistēma mainījās lēni, evolucionārā ceļā. Principā attiecīgos apstākļos politisko sistēmu var mainīt vienā naktī – ieņem parlamentu, ieņem valdību, varu pārņem revolucionārā padome. Tiesības tādā veidā vienā naktī radīt nevar. Tiesības vienmēr attīstās evolucionāri, kādreiz ātrāk, citreiz lēnāk, bet evolucionāri. Tas tādēļ, ka tiesības ir zināšanas. Zināšanas nevar apgūt uzreiz, tam ir vajadzīgs laiks. Tas nozīmē, ka jebkurai tiesību transformācijai nepieciešams laiks. Šādas transformācijas situācijas, kad politiskā sistēma mainās un tiesības attīstās lēnāk, ir tipiskas jebkurai varas maiņai, kad ir runa ne tikai par valdošā politiskā spēka, bet gan par politiskās iekārtas maiņu.

V.

Jāatzīst, ka pat cariskās un pēc tam īsu brīdi pēc 1917.gada Februāra revolūcijas demokrātiskās Krievijas tiesību sistēma bija saderīgāka ar Latvijas jauno, neatkarīgās un demokrātiskās valsts iekārtu nekā padomju tiesību sistēma ar demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas tiesas pēc 1918.gada sākotnēji turpināja piemērot – koriģētas – agrākās Krievijas tiesības, it sevišķi privāto, kriminālo un procesuālo tiesību jomā, līdz tās nomainīja Latvijas likumdevēja pieņemtās tiesību normas, starp kurām īpaši minams Civillikums. Krievijā pirms 1918.gada iegūtā juridiskā izglītība principā bija derīga arī neatkarīgajā Latvijā. Bet kādēļ pēc 1990.gada tas bija citādi? Kādēļ padomju sistēmā iegūtās juridiskās zināšanas tikai visai nosacīti (apstākļu spiestā kārtā) varēja turpināt izmantot atjaunotajā Latvijā? Tādēļ, ka padomju tiesību sistēma ir apzināti radīta tieši kā pretmets Rietumu tiesību sistēmai (kurai tobrīd vēl piederēja arī Krievija). Viens no tās autoriem ir mūsu tautietis Pēteris Stučka, kurš šo pretmetu pamatoja arī teorētiski un kura portrets, starp citu, joprojām atrodas Krievijas Augstākās tiesas tiesnešu apspriežu zālē. 

VI.

Lai atjaunotās Latvijas tiesību sistēma būtu saderīga ar politisko sistēmu – tātad demokrātiskas, tiesiskas valsts iekārtu – pārmantoto padomju tiesību sistēmu bija nepieciešams transformēt tā, lai tā atbilstu demokrātiskas, tiesiskas Rietumvalsts tiesību sistēmas modelim.

Lai īstenotu šo transformāciju, bija jāsasniedz trīs mērķi.

Pirmais ir pāreja no padomju tiesību sistēmas uz kontinentālās Eiropas tiesību sistēmu. Otrais ir pāreja, un šeit ir nianse, uz konstitucionāli demokrātiskas valsts tiesību sistēmu. Tas nav gluži viens un tas pats. Kontinentālā tiesību sistēma var darboties arī nedemokrātiskā iekārtā. Piemēram, divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Turcija kemalisma laikā bija pieņēmusi kontinentālās Eiropas tiesību sistēmu, bet tā nebija konstitucionālā demokrātija. Tātad tieši konstitucionāli demokrātiskas valsts tiesību sistēma bija otrs mērķis. Un trešais – specifiskāks mērķis – panākt savietojamību ar Eiropas Savienības acquis communautaire, kur jau vajag ļoti specifisku noregulējumu.

Kā tika veikta šī transformācija? Kāda bija transformācijas metodoloģija? Vispirms tiek pieņemtas jaunas tiesību normas. Tas pamatā ir likumdevēja uzdevums. Likumdevējam bija jāpieņem jauni likumi, kas saturiski atbilstu atjaunotās Latvijas politiskās iekārtas principiem.  Jau 1998.gadā tika atceltas visas padomju tiesību normas (izņemot dažas ļoti specifiskas). Tātad visas tiesību normas ir radītas no jauna. Zinot, cik daudz likumu jebkurā valstī darbojas, ir tiešām jānovērtē Saeimas veiktspēja, divu, triju Saeimas sasaukumu laikā radot pilnīgi jaunu, kompleksu likumdošanas sistēmu. Protams, Saeimai un Ministru kabinetam strādājot tādā ātrumā, jauno tiesību normu kvalitāte nebija augsta, kas savukārt apgrūtināja to piemērošanu.

Otrais, vēl grūtāks uzdevums ir mainīt tiesību normu piemērošanas metodoloģiju. Katrai tiesību sistēmai ir sava tiesību normu piemērošanas metodoloģija. Lai to uzsvērtu, minēšu absurdu piemēru. Pieņemsim, ka ar pirmdienu šeit tiek ieviesta šariāta tiesību sistēma, un visiem Latvijas ierēdņiem un tiesnešiem būtu tās jāpiemēro. Viņi izlasītu Korāna normas, un tad tās piemērotu tāpat kā šodien Latvijā piemēro tiesību normas – ar četrām interpretācijas metodēm, ar normu kolīzijas noteikumiem un tā tālāk. Bet viņi nepārvaldītu t.s. „fiqh” – specifisko islama tiesību zinātni, kas ietver arī normu piemērošanas metodoloģiju. Tikai izlasot attiecīgās normas un piemērojot tās ar Rietumu izpratni, rezultāts no islama tiesību viedokļa būtu nepareizs. Analoģiska situācija izveidojās Latvijā 90.gados, īpaši sākumā. Piemērojot jaunos, demokrātiskas un tiesiskas valsts garam atbilstoši pieņemtos likumus ar padomju tiesību metodoloģiju, iestādes un tiesas bieži nonāca pie nepareiziem rezultātiem.

Es toreiz iekārtoju speciālus aktu vākus, kur krāju metodoloģiski „dīvainos” spriedumus. Piemēram, man ir viens 1998.gada Augstākās tiesas nolēmums par to, ka Satversme nav piemērojama tieši, jo nav izpildlikuma, kas paredzētu, kādā veidā Satversme konkrētā gadījumā ir piemērojama. Tagad gan man šie aktu vāki pildās lēni, kas, protams, ir labi.

Tātad vispirms jaunas tiesību normas, un tad jauna tiesību normu piemērošanas metodoloģija. Kādā veidā to var panākt? Tikai mācību rezultātā. Tas nozīmē, ka ir jāmācās cita tiesību metodoloģija, tātad – ir jāapgūst cita juridiskā izglītība. Tieši juridiskā izglītība bija centrālais atslēgas punkts jautājumā par to, vai jaunā tiesību sistēma darbosies. Lēnām tas arī ir noticis, bet ar diezgan komplicētu pārejas un nekonsekvences periodu.

Visbeidzot visgrūtāk ietekmējamais faktors – tā ir jauna tiesību kultūra, pie kuras gan šoreiz tuvāk nepakavēšos. Tā attiecas ne tikai uz juristu kopienu, bet gan uz visu sabiedrību. Katrai sabiedrības sistēmai ir atbilstoša tiesību kultūra. Politisko lūzumu laikos sabiedrība mainās strauji, kamēr tiesību kultūra atpaliek. Šeit rodas jauna nesaderība, kas pazūd visai lēni. 

VII.

Visi manis iepriekš nosauktie trīs tiesību transformācijas mērķi tika sasniegti nepilnā pusotrā dekādē – konkrēti 14 gados no 1990. līdz 2004.gadam. Latvija tagad ir integrāla Rietumu tiesību sistēmas sastāvdaļa ar visiem manis nosauktajiem punktiem – tā pieder kontinentālajai Eiropai, pieder konstitucionālām demokrātijām, pieder Eiropas Savienības specifiskai tiesību sistēmai. Tas, ka Latvija 2004.gadā tika uzņemta Eiropas Savienībā, ir apliecinājums, ka šī tiesību transformācija ir veikta. Ja tas tā nebūtu, tad Latvija nevarētu būt Eiropas Savienības dalībvalsts.

Kopš tā laika līdz šodienai ir pagājuši vēl 14 gadi.  Kur mēs atrodamies tagad? Lielos vilcienos, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm Latvija ar neko īpašu „neuzkrīt”. Un tas ir labi, tas ir liels sasniegums. Tātad Latvijā tiesību sistēma darbojas tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas nozīmē, tā atbilst augstam tiesiskuma standartam.

VIII.

Taču neviena tiesību sistēma nav perfekta, katrai valstij tomēr ir īpašas problēmas. Arī Latvijā ir savas īpašas problēmas, kuru saknes ir diezgan dziļas. Tās meklējamas vēl galīgi nepārvarētajā padomju tiesiskās domāšanas mantojumā. Varētu teikt, ka zināmas padomju tiesību sistēmas paliekas ir zināmā veidā „dzīvelīgas”. Minēšu trīs teicienus, ko mēs diezgan pašsaprotami lietojam ikdienā, bet kuri norāda – te kaut kas nav kārtībā. Tie ir svešķermeņi mūsu tiesību sistēmā.

Pirmais ir teiciens – „likums nedarbojas”. Bet kā var likums nedarboties? Ar to faktiski „maigi” tiek norādīts – likums netiek pildīts. Tātad kāds nepilda likumu. Kāds nepilda savu uzdevumu. Problēma ir šī nolaidīgā attieksme pret „likuma nedarbošanos”.  Tiesiskā valstī tam nevar vienkārši paiet garām un teikt, ka likums nedarbojas. Šeit jāiedarbojas visas tiesiskas valsts sistēmas mehānisma smagumam, visai likuma bardzībai, kā saka – jāiedegas visām sarkanajām lampiņām. Bet mēs vienkārši dažkārt aizejam garām un pasakām – nedarbojas! Nu žēl. Šai attieksmei jāpievērš uzmanība, un tā jāizskauž.

Otrs tāds teiciens ir – „likuma formāla piemērošana”. Kolēģi, ko nozīmē likuma formāla piemērošana? Tas nozīmē to, ka likums metodoloģiski tiek piemērots nepareizi, jo gadījumos, kad ir nepieciešama vairāku juridisko metožu piemērošana, piemērotājs paliek tikai pie pirmās – gramatiskās. Tas nozīmē – juridiskā metodoloģija nav ievērota, tā ir pārkāpta. Tas ir lielākais pārmetums tiesnesim, ka viņš pieņem spriedumu ārpus juridiskās metodoloģijas. Tādēļ arī ir trīs instances, kas to pārbauda. Tātad tas, kas it kā „nevainīgi” tiek apzīmēts par „likuma formālu piemērošanu”, faktiski nozīmē – tā ir nepareiza, prettiesiska likuma piemērošana. Jāsauc lietas īstā vārdā. Iemesli var būt divi – vai nu tā ir neprasme, tātad tas ir juridiskās kvalifikācijas jautājums, vai tas ir darīts apzināti, tātad te jau runa ir par apzinātu manipulāciju ar likumu. Abos gadījumos līdz kvalifikācijas pārbaudei vai disciplināratbildībai vairs nav tālu.  Tādēļ jāatpazīst šāda gadījuma būtība un jārīkojas konsekventi.

Trešais teiciens apzīmē situāciju, kad „likums ir, bet tam apakšā nav finansējuma”. Tas nozīmē, ka Saeima vai Ministru kabinets pieņem likumu vai noteikumus izolēti no visas tiesību un finansu sistēmas, paredzot iestādēm vai tiesām kaut ko darīt, bet neparedzot attiecīgus līdzekļus. Tas gan nav specifisks tiesu jautājums, bet tas ir tiesību sistēmas jautājums. Rezultāts ir tāds, ka Finanšu ministrija vai Valsts kase izlemj par kāda likuma darbību, apejot demokrātiski leģitimētos valsts orgānus, kuri drīkst par to lemt. Tas jau ir demokrātijas un tiesiskas valsts jautājums. Ja nav naudas, tad jāgroza likums (piemēram, svītrojot kādu valsts uzdevumu vai uz laiku to atliekot). Bet tas ir jādara kompetentajiem valsts orgāniem – Saeimai vai Ministru kabinetam, nevis valsts budžeta pārvaldītājiestādēm. Droši vien arī Satversmes tiesai te kādreiz iznāktu teikt savu vārdu.  Varbūt ar tiesas palīdzību budžets ir „jāatver”. Jo tiesiskā valstī situācija, ka ir likums, bet apakšā nav finansējuma, nav tolerējama.

IX.

Tātad mēs varam identificēt šādas trīs padomju tiesiskās domāšanas „paliekas”. Tās, protams, nav vienīgās. Tur būtu nepieciešama daudz plašāka analīze. Tas varētu būt viens no LU Juridiskās fakultātes projektiem. Domāju, ka līdzekļi šādam pētījumam atrastos. Es tikai mēģināju pievērst uzmanību šīm trim „paliekām”, kuras mēs, tālāk nereflektējot, lietojam ikdienā kā pašsaprotamus jēdzienus, paraustām plecus, nopūšamies un ejam tālāk. Bet kolēģi, te ir runa par tiesiskas valsts virsprincipa pārkāpumiem! Transformācija ir notikusi, mēs esam Rietumu tiesību sistēmā, bet mums ir dažas „paliekas”, kuras ir jāidentificē un jāizskauž. Šīs minētās ir dažas no tām.

X.

Tomēr, neraugoties uz šīm specifiskajām ar mūsu vēsturi saistītājām problēmām, mūsu tiesību sistēma šodien, bez šaubām, pieder pie Rietumu tiesību sistēmas, tā atbilst Eiropas Savienības dalībvalsts standartiem. Vēl man jāsaka, ka arī mūsu tiesību zinātne, vismaz tā, kas rodas LU Juridiskajā fakultātē, ir integrējusies Eiropas tiesību zinātnes lokā.  Kā to vislabāk konstatēt? Apskatoties vēres. Tas nozīmē, ka mēs skatāmies tiesību telpu, no kurienes ņemam atziņas vai ar kurām atziņām mēs konfrontējamies. Un tās, protams, ir demokrātiskas, tiesiskas valstis, kurām Latvijas tiesību zinātne ir pieslēgusies.

XI.

Tiesību „mašīna” šodien Latvijā darbojas, dažkārt nedaudz aizķeras. Un varbūt masu informācijas līdzekļiem un sabiedrībai ir jāapzinās, ka tā patiešām darbojas. Mums mērķtiecīgi jāidentificē šīs atsevišķās konkrētās problēmas, kur tā aizķeras. Tik komplicēta sistēma kā modernas valsts tiesību sistēma nekad nav un nebūs perfekta. Tiks likvidētas vienas, radīsies citas problēmas, jo sabiedrība attīstās, pie tam arvien straujāk. Tādēļ tiesību sistēma kopumā un tiesu sistēma atsevišķi tiesiskā valstī arī ir pakļauta pastāvīgam kritiskam izvērtējumam.

Bet ir nepareizi vispār noliegt to, ka tiesību sistēma darbojas atbilstoši modernas Eiropas valsts standartiem. Tie, kas nepamatoti kritizē Latvijas tiesu sistēmu, iespējams, nekad nav tiesājušies, piemēram, Francijā, Dānijā vai Spānijā. Tur, protams, ir līdzīgas vai arī nedaudz citas problēmas, bet bezproblēmu valsts nav, tāda varbūt ir ideālā romānā. Šis perfekcijas trūkums jāakceptē, bet esošās problēmas pacietīgi, bet sistemātiski jāidentificē un jāmēģina novērst. Tas ir likumdevēja, iestāžu, tiesu un arī tiesību zinātnes pastāvīgs, es teiktu, rutīnas uzdevums.

X.

Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts tiesību sistēma ir kļuvusi ļoti komplicēta arī tādēļ, ka pie mums vienlaikus darbojas trīs tiesību normu avoti – Latvijas nacionālais likumdevējs, Eiropas Savienības likumdevējs un starptautiskais likumdevējs, tātad starptautisko tiesību normu avoti. Tos salikt kopā ir samērā grūti, it sevišķi, ja skatāmies Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, kur ļoti precīzi tiek nodalīts – šo izlemjam mēs, un to izlemjat jūs. Ļoti konkrēti. Bet to nav vienkārši iepriekš paredzēt. Tā kā Eiropas Savienības likumdošana faktiski vienā vai otrā veidā ietekmē lielāko daļu no nacionālās likumdošanas, tad tas vairāk jāapzinās arī mūsu juridiskajā izpratnē, jāpaplašina mūsu juridiskās domas apvārsnis. Šis Latvijas tiesību eiropeizācijas moments ir jāietver arī juridiskajā izglītībā. Domāju, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur universitātē nav Eiropas Savienības tiesību profesūra.

XI.

Nobeigumā gribētu vērst uzmanību uz dažiem nākotnes jautājumiem, kas tagad jau iezīmējušies pie horizonta, un turpmāk mūs nodarbinās arvien vairāk. Gribētu minēt trīs ļoti būtiskas problēmas, kas skar ne tikai Latviju, bet jebkuru demokrātisku valsti. Kad es nupat runāju par tiesību transformācijas periodu un padomju juridiskās domāšanas „paliekām”, runa bija par mūsu specifiskām problēmām. Pie tam līdzīgas problēma varētu būt vēl kādam pusotram desmitam transformācijas valstīm. Bet tagad, kad transformācija lielā mērā ir pabeigta (ar dažām atkāpēm), mēs varam pievērsties tām problēmām, ar kurām ir un būs jānodarbojas jebkurai demokrātiskai valstij.

XII.

Es minēšu šādas trīs, manuprāt, svarīgas problēmas.

Pirmā būtu demokrātiskā valstiskuma nosargāšana.  Patlaban ir redzama skaidra tendence samazināties valsts efektivitātei sakarā gan ar globalizāciju, gan ar Eiropas Savienības integrāciju. Valsts gan var demokrātiski pieņemt lēmumus, bet šie lēmumi nevar tikt efektīvi īstenoti, jo problēma ir lielāka par valsts iespēju to ietekmēt, tā sniedzas pāri valsts robežām. Tipiski piemēri būtu klimata aizsardzība, vides aizsardzība, starptautiskā tirdzniecība u.c..

Šo efektivitātes zudumu valstis mēģina kompensēt ar pārvalstisku kooperāciju dažādos līmeņos un veidos. Tā kļūst arvien ciešāka, integrālāka. Eiropas Savienība ir pārvalstiskas kooperācijas paraugmodelis. Nākotnē šāda pārvalstiska kooperācija iegūs arvien lielāku nozīmi, taču vienlaikus tā ietekmē arī demokrātisko valstiskumu, tā efektivitāti, tā pieaugošo iesaisti un atkarību no pārvalstiskas kooperācijas.  Taču vēl nopietnāka problēma ir globālo koncernu, it sevišķi interneta koncernu, ietekme uz sabiedrību un ekonomiku. Šie koncerni lielā mērā darbojas ārpus demokrātiskās kontroles. Tie veido varas centrus, kas nav demokrātiski leģitimēti.

Taču valsts ir demokrātijas ietvars. Pilnvērtīga virsvalstiska vai starpvalstiska demokrātija, kamēr pastāv atsevišķas valstis, nav iespējama. Pilnvērtīga globālā demokrātija ir iespējama tikai pasaules valstī. Tādas pārredzamā nākotnē nebūs, un tā arī nav vēlama. Taču kamēr pasaulē ir daudzas valstis, demokrātija darbojas tikai valsts ietvaros. Tādēļ, ja mēs gribam saglabāt kaut cik efektīvu demokrātiju, ir jārūpējas par valsts pastāvēšanu ne tikai formāli, bet tai jāsaglabā zināma kompetence un efektīva rīcībspēja.

XIII.

Otrā problēma ir cilvēka autonomijas nosargāšana. Demokrātijai ir nepieciešams valstisks ietvars, taču demokrātija balstās arī uz noteiktām premisām. Centrālā premisa – demokrātijas priekšnosacījums ir tas, ka cilvēks ir brīvs, tas savus lēmumus var pieņemt iekšēji autonomi.  Vai tas tā reāli ir, šajā kontekstā nav būtiski – mediķi, psihologi un biologi droši vien varētu pateikt, ka cilvēks nevar būt pilnīgi brīvs, ka viņš vismaz daļēji (ja ne pilnīgi) ir determinēts. 

Lai pastāvētu demokrātija, ir normatīvi jāpieņem, ka cilvēks ir brīvs, nevis determinēts. Jo tikai brīvs cilvēks var būt atbildīgs. Un demokrātija ir atbildības sistēma. Taču, ja cilvēks, kurš vismaz normatīvi tiek uzskatīts par brīvu, reāli arvien vairāk tiek manipulēts, it sevišķi caur informatīvo telpu, ar algoritmu un mākslīgā intelekta palīdzību, tad ir skaidri jāsaprot robežas, kur mēs vēl esam brīvi un kur mēs vairs neesam brīvi. Šis, domāju, ir pats svarīgākais nākotnes tiesībpolitiskais uzdevums – cilvēka autonomijas nosargāšana. Tā ir arī demokrātijas nosargāšana, bet daudz dziļākā nozīmē.

Ja pēc simts gadiem vēl kādi brīvi cilvēki būs saglabājušies, tiesību vēsturnieki, atskatoties uz 2018.gadu, varbūt teiks – tas ir gads, kad toreizējā sabiedrība pirmo reizi sāka apzināties cilvēka autonomijas problēmu un sāka domāt, kā to nosargāt. Un tas viņiem izdevās, un tādēļ mēs tagad, simts gadus vēlāk, joprojām esam brīvi cilvēki. Bet, iespējams, viņi teiks – ziniet, mēs neesam brīvi, jo toreiz tie to palaida garām, un nav vairs nedz brīva cilvēka, nedz demokrātijas un ētikas.

XIV.

Trešā nākotnes problēma būtu specifiski Latvijas un vēl virknes citu valstu problēma – tā ir nacionālas valsts nosargāšana. Latvija ir dibināta kā nacionāla valsts. Nacionālas valsts centrālie elementi ir nacionālā valoda un kultūra. Šī kulturālā bāze Latvijai ir latviskums. Protams, mēs varam prasīt, kas tas ir, un to ir grūti definēt. Tāpat kā varam prasīt, kas ir taisnīgums. Arī to ir grūti definēt. Taču tas, ka latviskumu, tāpat kā taisnīgumu, ir grūti abstrakti definēt, nenozīmē, ka tie neeksistē. Latvijas valsts identitāte, balstoties uz valodu un kultūru, ir latviska. Bet globalizācijas kontekstā, eiropeizācijas kontekstā šo specifisko Latvijas identitāti saglabāt kļūst grūtāk, tā vairs nav tik pašsaprotama kā agrāk, tai jāpievērš lielāka uzmanība, tā ir jāapzinās un jākopj, lai mēs arī turpmāk varētu teikt – šeit ir ne tikai valsts, bet šeit ir tieši Latvijas valsts.