Ievads
Šis ziņojums ir balstīts uz četru tiesību vēsturnieku pētījumiem, trīs no kuriem ir aizstāvējuši disertācijas tiesību vēsturē – tie ir profesors Mindaugs Maksmaitis (Mindaugas Maksimaitis), doktore Dovile Sagatiene (Dovilė Sagatienė) un doktore Lina Griškeviča (Lina Griškevič). Ziņojumā izmantota arī informācija, ko apkopojis tiesnesis Alfreds Vilbikas (Alfredas Vilbikas), kurš jau daudzus gadus strādā Lietuvas tiesu sistēmā.
Lietuvas tiesu sistēma, tāpat kā Latvijas un Igaunijas tiesu sistēmas, atguva savu neatkarību 20.gadsimta sākumā. 1918.gada 16.februāris bija Lietuvas valsts atjaunošanas diena. Ar Lietuvas tieslietu ministra rīkojumu 1918.gada 15.decembris tika pasludināts par Lietuvas tiesu izveides dienu. No tā brīža tiesām bija jāpārņem tiesu lietas no Vācijas militārās varas un jāuzsāk tiesas spriešana. Tolaik īpaši neskaidrs bija jautājums par apelāciju un kasāciju, kas tika atrisināts 1933.gadā pēc jaunā „Likuma par tiesām” pieņemšanas, kas joprojām pārsteidz mūs ar savu moderno pieeju un konsekvenci. Sarežģīts periods Lietuvai bija padomju un nacistiskās okupācijas laiks. Tiesneša pienākumu pildīšana tajā laikā bija īpaši sarežģīta. 1990.gadā pēc valstiskuma atjaunošanas un neatkarīgas tiesu sistēmas izveides sākās jauns Lietuvas tiesu attīstības posms, tika izveidota četrpakāpju tiesu sistēma, administratīvās tiesas un Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa.
Apelācija un kasācija Lietuvas tiesās 1918.–1940. gadā
1918.gadā pēc neatkarības pasludināšanas Lietuvā tika izveidota juridiskā komisija, kas vāca un pētīja materiālus par agrāko tiesu sistēmu un sagatavoja vēsturisku pārskatu par Lietuvas lielkņazistes tiesu sistēmu. 1918.gada 28.novembrī Valsts padome sagatavoja pagaidu likumu „Par Lietuvas tiesu darba organizāciju”, kas ietvēra 36 pantus. Tā laika prese likumā noteikto kārtību novērtēja kā „līdz galējībai vienkāršotu” – likvidējot kārtu tiesu sistēmu un atceļot zvērināto dalību tiesas procesā. Tiesu sistēma tika veidota pēc Vācijas okupētās teritorijas tiesu sistēmas modeļa, kas formāli joprojām darbojās arī Lietuvā (miertiesas – pagasttiesas – augstākā tiesa), cenšoties saglabāt trīspakāpju tiesu sistēmu, kas sastāv no miertiesām, apgabaltiesām un Lietuvas Augstākā Tribunāla ar pārstāvniecību Viļņā un darbību visā valstī. Augstākā līmeņa tiesas nosaukums tika aizgūts no Lietuvas Augstākā tribunāla, kas uzsāka darbību 1581.gadā Lietuvas lielkņazistes laikā un darbojās līdz 1794.gadam, t.i., līdz trešajai Polijas–Lietuvas dalīšanai, kad lielākā daļa Lietuvas teritorijas kļuva par Krievijas impērijas daļu. Tiesu sistēmas augšgalā atradās Lietuvas Augstākais tribunāls, kas darbojās vairāk nekā divus simtus gadu un sastāvēja no valdošās muižniecības. Tribunāla lēmumi bija neapstrīdami, un to spēks bija vienāds ar valdnieka vai Seima lēmumiem. Ikviens, kurš uzdrošinājās apstrīdēt tribunāla, valdnieka vai Seima lēmumu, varēja tikt sodīts ar naudas sodu, un advokāts, kas piekritis pārstāvēt sūdzības iesniedzēja intereses, varēja tikt aizturēts un turēts apcietinājumā vienu nedēļu.
Saskaņā ar „Pagaidu likumu par tiesām” pirmo divu pakāpju tiesas – miertiesas un (atkarībā no lietas kategorijas, civilprasības apjoma vai noziedzīga nodarījuma smaguma pakāpes) apgabaltiesas darbojās kā pirmās instances tiesas. Apgabaltiesām tika noteiktas pilnvaras to lietu izskatīšanai apelācijas kārtībā, kas jau izskatītas miertiesās. Par augstāko tiesu instanci tika pasludināts Augstākais tribunāls, kas bija apelācijas instance lietās, kuras izskatītas pirmās instances apgabaltiesās. Šajā laikā apgabaltiesu apelācijas lēmumi un tribunāla lēmumi bija galīgi: pagaidu likums neparedzēja lietu izskatīšanu kasācijas kārtībā.
Likuma oficiālajā skaidrojumā, ko parakstījis tieslietu ministrs, skaidrots, ka lietas pamatotai izskatīšanai ir pietiekami ar pirmās un otrās instances tiesām, kasācijas instance var tikai sabojāt pareizu lietas iznākumu. Bija arī viedokļi par to, ka vienotu likuma interpretāciju, ar ko parasti nodarbojas kasācijas instances tiesa, var nodrošināt tribunāls, rīkojoties visas Lietuvas apelācijas instances vārdā. Ne visi piekrita šim uzskatam. Profesors Mikols Romeris (Mykolas Römeris) uzskatīja, ka kasācijas tiesa ir vienīgais iespējamais un atzītais līdzeklis pasaules praksē vispārējās jurisdikcijas tiesu lēmumu likumības kontrolei. Viņš uzskatīja, ka tiesas lēmumi ir jāpamato ar likumu, tomēr nepareizas likuma interpretācijas rezultātā vai citu iemeslu dēļ, reizēm pat kādas ļaunas gribas dēļ, lēmums var neatbilst likumam vai būt pretrunā ar to, tādēļ kasācijas instances tiesa ir nepieciešama, lai kontrolētu zemāko instanču tiesu piemērotos tiesību aktus.
Sarežģītā politiskā situācija 1919.gadā lika Lietuvas valdībai apvienot karatiesas ar vispārējās jurisdikcijas tiesām. Tribunālam tika uzlikts pienākums izskatīt karatiesu lietas ne tikai apelācijas, bet arī kasācijas kārtībā, nosakot, ka lēmumi ir galīgi un nav pārsūdzami.
1921.gadā Konstitucionālā sapulce pieņēma grozījumus pagaidu likumā „Par Lietuvas tiesu darba organizāciju”, nosakot, ka apgabaltiesu lēmumi kasācijas kārtībā var tikt pārsūdzēti tribunālā. Tādējādi lietas dalībniekiem bija iespēja vērsties Augstākajā tribunālā ar sūdzībām pret apgabaltiesu lēmumiem, kas pieņemti apelācijas kārtībā.
Tomēr kasācijas iespējas neaptvēra visu to tiesu darbu, kas izskatīja civillietas un krimināllietas, un pati kasācijas funkcija tika nodota tribunālam, kas pildīja apelācijas tiesas funkcijas. Tas nozīmēja, ka Augstākajā tribunālā tika īstenota ne tikai apelācijas, bet arī kasācijas instance. Papildus tribunālā tika izskatītas arī krimināllietas par amatnoziegumiem vai valsts nodevību, kas iniciētas pret Republikas prezidentu vai valdības locekli, kas nonākušas izskatīšanai tribunālā kā pirmajā un galīgajā tiesas instancē.
Tribunāla darba apjomu būtiski mainīja lēmums starptautisko tiesību jautājumā attiecībā uz Klaipēdas reģionu. Tika izdarīti grozījumi pagaidu likumā, pievienojot Klaipēdas reģionu Lietuvas Augstākā tribunāla jurisdikcijai.
1933.gada 11.jūlijā Ministru kabinets pieņēma un valsts prezidents izsludināja „Likumu par tiesisko kārtību”, kas regulēja Lietuvas tiesu sistēmu, tās kompetenci, tiesas sēdes norises kārtību, tiesneša statusu, izmeklētāju, prokuroru un viņu palīgu, kā arī advokātu statusu. Jaunais likums apstiprināja jauno četrpakāpju tiesu sistēmu, nodrošinot trīs iespējamās tiesu instances: divas – pirmo un otro (apelācijas) – lietu izskatīšanai pēc būtības un trešo (kasācijas), lai pārbaudītu piemēroto materiālo un procesuālo tiesību atbilstību likumam.
Saskaņā ar jauno likumu tika izveidota Apelācijas palāta kā apelācijas tiesa lietām, kas izskatītas apgabaltiesās kā pirmās instances tiesās. Turklāt likums noteica, ka Apelācijas palāta ir pirmā instance krimināllietās par darbībām, kas vērstas pret „valsts drošību”, izņemot to lietu izskatīšanu, kas skatītas karatiesās.
Kā kasācijas tiesa tika iedibināts Augstākais tribunāls, piešķirot tam plašu kompetenci. Papildus pilnvarām izskatīt vispārējās jurisdikcijas lietas kasācijas kārtībā un kara noziegumu lietas, kā arī Klaipēdas apgabala lietas, tribunālā varēja pārsūdzēt Apelācijas palātā kā pirmās instances tiesā pieņemtos lēmumus par noziedzīgām darbībām pret valsts drošību, tādējādi ļaujot notiesātajiem aizstāvēties divās tiesu instancēs.
Tiesu sistēma okupētajā Lietuvā
1940.gada 15.jūnijā Lietuvā sākās piecdesmit gadus ilgs padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas periods. Vispirms Padomju Savienība noteica savu tiesību sistēmu, kuras pamatā bija komunistiskā ideoloģija, likvidēja Lietuvas tiesas un sāka veidot jaunu tiesnešu korpusu, kas pakļauts komunistiskās partijas kontrolei. Gadu vēlāk nacistiskā Vācija sāka pārveidot tiesas atbilstoši savām vajadzībām. Trīs gadus vēlāk padomju vara, kas nu bija atgriezusies uz ilgu laiku, centās pārvērst tiesas par politisku veidojumu, kura mērķis atbalstīt komunistisko režīmu Lietuvā.
Daudzi neatkarīgās Lietuvas tiesneši tika pakļauti represijām – nogalināti, ieslodzīti, izsūtīti, vai, glābjot savu dzīvību, emigrēja. Tiesneši, kas palika dienestā, bija spiesti samierināties ar padomju režīma uzstādījumiem. 1940.gada rudenī Augstākā Tribunāla un Apelācijas palātas darbība tika pārtraukta un lietas nodotas Lietuvas PSR Augstākajai tiesai. Piecu apgabaltiesu darbība uz laiku tika pagarināta, taču būtiski mainījās to kompetence un sastāvs.
Pirmajos okupācijas gados padomju valdība, īpaši neuzticoties LPSR vispārējās jurisdikcijas tiesu nepieredzējušiem tiesnešiem, savas varas stiprināšanai Lietuvā izmantoja PSRS Augstākās tiesas un PSRS specializēto tiesu, kā arī īpašo sapulču mehānismu. Īpašās sapulces ir kvazitiesiskas iestādes, kurām ir dziļas saknes Krievijas tiesību sistēmā. 1937.gadā masveida terora laikā īpašās sapulces pēc būtības tika pārveidotas par administratīvo orgānu, lai nodrošinātu operatīvu lietu izskatīšanu ārpustiesas kārtībā. Tās sastāvēja no trim, četriem vai pieciem padomju drošības iestāžu locekļiem, kuru pilnvaras ietvēra divu veidu sodu noteikšanu iedzīvotājiem, kas apdraudēja boļševiku režīmu, – īpaši aktīvie tika nošauti, bet mazāk aktīvie – izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Īpašo sapulču darbība visā Padomju Savienībā, arī Lietuvā, tika pārtraukta pēc Staļina nāves 1953.gadā.
LPSR Konstitūcija noteica tiesu sistēmu, kas sastāvēja no trīspakāpju tiesām – tautas tiesas, apgabaltiesas un Augstākās tiesas. LPSR tiesu sistēmā Augstākajai tiesai tika piešķirta īpaša vieta – tā bija pirmās instances tiesa krimināllietu un civillietu izskatīšanai, kā arī tā darbojās kā kasācijas instance, lai izskatītu pilsoņu sūdzības un protestus pret tautas tiesās pieņemtajiem lēmumiem. Augstākās tiesas tiesnesi un tautas piesēdētāju uz pieciem gadiem iecēla Augstākā padome, bet apgabaltiesas un rajona tiesas tiesnesi un piesēdētāju uz piecu gadu termiņu iecēla izpildpadomes locekļi.
Okupācijas perioda sākumā tiesām tika noteikti īpaši politiskie mērķi padomju tiesiskās kārtības stiprināšanai Lietuvā: zemes apsaimniekošanas pārstrukturēšanas nodrošināšana, sociālistiskās ekonomikas un valsts monopola ieviešana alkoholisko dzērienu tirdzniecībā, kā arī pastiprināta cīņa ar opozīciju. Tiesnešu centieni pēckara laikā mīkstināt padomju kriminālpolitiku attiecībā pret valsts iedzīvotājiem tika nekavējoties apslāpēti.
Daudziem 1954.gadā ieceltajiem tiesnešiem jau bija augstākā vai vidējā juridiskā izglītība, ko viņi ieguvuši specializētajā juridiskajā viengadīgajā skolā, kas darbojās Viļņā no 1946.gada līdz 1953.gadam. Liela daļa tiesnešu vienlaikus bija arī partijas locekļi. Tiesnešiem, kā arī piesēdētājiem obligāta prasība bija pamatizglītība, Lietuvas PSR pilsonība un vismaz 25 gadu vecums. No 110 tiesnešiem, kas ievēlēti 1960.gadā, augstākā juridiskā izglītība bija 67, bet komunistiskās partijas biedri vai kandidāti bija 101.
Pēc Staļina nāves izmaiņas padomju tiesību sistēmā bija fragmentāras vai īslaicīgas, un dažreiz pat netika īstenotas. Lai gan politisko lietu sistēmas destaļinizācija daļēji tika veikta, tomēr lielākā daļa izmaiņu LPSR vispārējās jurisdikcijas tiesu darbībā nenozīmēja sistēmas liberalizāciju, bet gan uzraudzības ieviešanu citā formā. Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā politiskais spiediens uz tiesnešiem turpinājās, jo partija sāka jaunu kursu, lai īstenotu tā saucamo sociālistisko taisnīgumu, t.i., sludināja visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un uz likumu pamatotu lēmumu pieņemšanu.
Tā saucamā „stagnācijas” vai “nobriedušā sociālisma” laikā divreiz tika uzsākta „sociālisma leģitimācijas” programma, un Lietuvas PSR tiesu reformas atkal bija tikai imitācija. Sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos tiesu galvenais uzdevums bija aizsargāt ekonomisko sistēmu, pieprasot no tiesām vissmagākā soda piemērošanu.
Lietuvas tiesu sistēma pēc 1990.gada
Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas un pagaidu pamatlikuma pieņemšanas tika apstiprināts demokrātiskas valsts tiesību pamatprincips – varas dalīšana. Jaunās tiesu sistēmas pamatā bija Lietuvas tiesu sistēmas starpkaru modelis, ko 1933.gadā apstiprināja ar „Likumu par tiesisko iekārtu”, piemērojot to atjaunotās valsts demokrātiskajiem principiem un standartiem. 1992.gada 16.janvārī Augstākā padome pieņēma likumu „Par atsevišķu papildinājumu un grozījumu veikšanu Lietuvas Republikas pagaidu pamatlikuma atsevišķos pantos”, nosakot, ka Lietuvā ir Augstākā tiesa, Apelācijas tiesa, apgabalu un rajonu tiesas. Apgabaltiesas un Apelācijas tiesa bija jāveido no jauna, tādēļ nebija iespējams īstenot Augstākās padomes lēmumus, ka no 1992.gada 1.novembra Lietuvā jāsāk darboties četrpakāpju tiesu sistēmai. Pirmkārt, šo procesu kavēja procesuālo likumu pieņemšana, kuros bija paredzēts iekļaut Lietuvas Apelācijas tiesas un apgabaltiesu darbības regulējumu. Otrkārt, trūka tiesnešu. 1992.gadā darbu sāka tikai rajona tiesas, bet apgabaltiesas, Lietuvas Apelācijas tiesa un Augstākā tiesa (kasācijas instance) sāka darbību 1995.gadā. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa darbu sāka 1993.gadā.
Īstenojot tiesu reformu, izaicinājums bija Lietuvas Augstākās tiesas izveide. Dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ tika uzskatīts, ka esošā Lietuvas Augstākā tiesa sastāva un funkciju ziņā neatbilst tiesai, kāda noteikta 1992.gada likumā, tādēļ tika nolemts veikt tiesas reorganizāciju, kas nozīmēja tiesas likvidēšanu un jaunas tiesas izveidi, kā arī to tiesnešu pilnvaru izbeigšanu, kuru konstitucionalitāti 1994.gadā apstiprināja Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa.
Jaunās tiesu sistēmas izveide tika pabeigta 1999.gadā, izveidojot specializētas administratīvās tiesas. Lietuvā tika izvēlēts jauktais modelis (ar administratīvo strīdu izšķiršanu nodarbojās gan tiesas, gan citas valsts institūcijas) un tika izveidota divu instanču četru pakāpju administratīvo tiesu sistēma, kas sastāvēja no administratīvajām apgabaltiesām, Augstākās administratīvās tiesas, Apelācijas tiesas un Administratīvo lietu departamenta. Efektivizējot administratīvo tiesu sistēmu, 2001.gadā tika izveidota divpakāpju tiesu sistēma, kas sastāvēja no piecām administratīvajām apgabaltiesām ar Augstāko Administratīvo tiesu augšgalā. Tādējādi tika izveidota atsevišķa un neatkarīga administratīvo tiesu sistēma, tika pabeigta tiesu iestāžu reforma un Lietuvas tiesu sistēmas pārveide.
Tomēr tiesu sistēmas attīstība neapstājās – process turpinājās, lai nodrošinātu efektīvāku tiesu sistēmas darbību, cilvēkresursu un finanšu resursu pārvaldību, ātrāku un lētāku tiesvedību, kā arī labākus nosacījumus personas piekļuvei tiesai. Ar 2018.gada 1.janvāri tiesu reformas rezultātā samazināts vispārējās jurisdikcijas rajona tiesu un administratīvo apgabaltiesu skaits. 49 rajona tiesu vietā izveidotas 12 tiesas ar 4–5 apakšnodaļām (tiesu palātām), kā arī Viļņas rajona tiesu. Piecu administratīvo apgabaltiesu vietā darbojas divas – Viļņas administratīvā apgabaltiesa un Reģionālā administratīvā tiesa ar palātām Kauņā, Klaipēdā, Šauļos un Paņevežā. Papildus šīm tiesām darbojas arī Lietuvas Augstākā tiesa, Lietuvas Apelācijas tiesa, Augstākā administratīvā tiesa un 5 vispārējās jurisdikcijas apgabaltiesas.
Lietuvas iedzīvotāji vēlas redzēt efektīvas, modernas un atklātas tiesu institūcijas, kas lemj taisnīgu tiesu. Mēs pārliecinošā solī virzāmies uz šo mērķi.
2017.gadā Lietuvas tiesās tika saņemtas un izskatītas apmēram 250 000 lietas. Eiropas Komisijas ziņojumā par lietu izskatīšanas rezultātiem Eiropas Savienībā 2016.–2017.gadā ir norādīts, ka Lietuvā izskatīto civillietu un komerclietu skaits ir viens no augstākajiem Eiropā, arī pēc tiesvedības ilguma un informācijas tehnoloģiju izmantošanas Lietuvas tiesas ir līderos. Lietuvas tiesām joprojām ir vieni no labākajiem rādītājiem Eiropā attiecībā uz lietu izskatīšanas ilgumu – civilstrīda un komerclietas izskatīšana ilgst apmēram 100 dienas – tas ir augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā.
Eiropas Komisija arī norāda, ka Lietuva ir viens no līderiem informācijas tehnoloģiju izmantošanā tiesvedības procesā. Mums ar Igauniju ir pirmā vieta moderno tehnoloģiju izmantošanā, lai lietas dalībnieki ātri un viegli iesniegtu lietas materiālus elektroniskā veidā, lai sniegtu tiem informāciju par e-lietu un iespēju pārraudzīt lietas izskatīšanas gaitu no dokumentu iesniegšanas brīža līdz galīgā tiesas lēmuma pieņemšanai. Katru gadu elektroniskā formā ievadītu lietu skaits pieaug, 2017.gadā Lietuvas tiesās šādā veidā izskatītas aptuveni 158 000 administratīvās lietas un civillietas.
Tiesās palielinās ar mediācijas palīdzību izšķirto strīdu skaits – mērķis ir palīdzēt lietas dalībniekiem civillietās atrisināt strīdu izlīguma ceļā ar viena vai vairāku mediatoru (starpnieku) starpniecību, neuzsākot tiesvedību. Jāatzīmē, ka divi Lietuvas augstāk vērtētie mediatori ir tieši tiesneši – Lietuvas Apelācijas tiesas tiesnesis Arturs Drukas (Arturas Drukas) un Lietuvas Augstākās tiesas tiesnesis Andžejs Macijevskis (Andrzej Maciejewski).
Lietuvas tiesas ir atvērtas sabiedrībai, tiesneši aktīvi komunicē ar sabiedrību, veic tiesisko izglītošanu, aicina skolēnus iepazīties ar tiesneša darbu, organizē ekskursijas, karjeras dienas. Vecāko klašu studentiem dota iespēja piedalīties īstās tiesas sēdēs. Kopš 2014.gada tiek īstenots projekts „Diena ar tiesnesi”, pērn šajā projektā piedalījās apmēram 100 studentu no dažādām universitātēm. Tiesas ir iesaistītas arī citos projektos, piemēram, Kultūras naktī tiesas darbs tiek skaidrots 500 cilvēkiem, ir uzsākts tiesiskās izglītošanas projekts „Tiesnesis bibliotēkā” – tiesneši apmeklē 13 bibliotēkas visā valstī.
Apzinoties sociālo atbildību, tiesās tiek attīstītas dažādas sociālās iniciatīvas, piemēram, brīvprātīgie palīdz cilvēkiem, kas ieradušies tiesā, sniedzot nepieciešamo informāciju un palīdzot orientēties tiesu ēkās. 2017.gadā strādāja 43 brīvprātīgie piecās tiesās visā valstī. Gada laikā palīdzību saņēmuši vairāk nekā 3000 iedzīvotāju. 2018.gada jūnijā Eiropas Savienības Tieslietu padomju tīkla Ģenerālajā asamblejā Lisabonā Lietuvas tiesas saņēma prestižo starptautisko apbalvojumu „Pozitīvas pārmaiņas” par iniciatīvu sociālajā jomā, kas rada drošāku psiholoģisko vidi lietas dalībniekiem.
2018.gadā mēs svinam ne tikai Lietuvas valsts atjaunošanas 100.gadadienu, bet arī Lietuvas tiesu simtgadi. Tai veltītas bija Lietuvas tiesu vēsturē pirmās riteņbraukšanas sacensības apkārt visai valstij. Jūnijā deviņu dienu laikā 10 tiesneši pārvarēja vairāk nekā 1200 km, apmeklēja 22 tiesas un tikās ar tiesnešiem un tiesu palātu darbiniekiem.
Kā jau tiesu sistēmas patriotam pienākas, ziņojumu vēlos noslēgt ar Lietuvas Tieslietu padomes priekšsēdētāja Rimvida Norkusa (Rimvydas Norkus) vārdiem: „Mūsu darba būtība ir spēcīgā balss, kas bija un būs nepieciešama. Šī brīža nemierīgajā un pārbaudījumiem pilnajā tiesiskuma laikā vairāk nekā jebkad agrāk mēs esam vajadzīgi demokrātiskas valsts pilsoņiem – cilvēkiem, kuri saskārušies ar netaisnību un kuriem ir jājūtas droši un aizsargāti. Jo Lietuvas tiesām nav augstāka mērķa kā ikdienas centieni un pacietīgs darbs TAISNĪGUMA VĀRDĀ!”
* Šī ziņojuma pamatā ir četru tiesību vēsturnieku pētījumi: viena no ievērojamākajiem Lietuvas tiesību vēstures profesoriem Mindauga Maksimaita (Mindaugas Maksimaitis) pētījums „Apelācija un kasācija Lietuvas tiesās 1918.–1940. gadā”, kas 2018.gadā prezentēts Lietuvas Augstākajā tiesā; publikācija, ko sagatavojusi doktore Dovile Sagatiene (Dovilė Sagatienė) – „Lietuvas tiesu vēsture un mūsdienas”; Doviles Sagatienes un Linas Griškevičas (Lina Griškevič) pētījumi disertācijā par tiesību vēsturi; kā arī informāciju, ko apkopojis ilggadējs tiesnesis Alfreds Vilbikas (Alfredas Vilbikas).
QR
