Ievads
Attīstoties Eiropas Savienības kopējam tirgum un Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībām savstarpēji harmonizējoties, rodas arvien jauni, iepriekš nebijuši un dažkārt arī eksperimentāli administratīvā procesa tiesību mehānismi. Viens no šādiem mehānismiem ir dalībvalstu iestāžu kopīgi pieņemts lēmums datu aizsardzības jomā vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros.
1. Datu uzraudzības mehānismi Eiropas Savienībā
Datu uzraudzība vienas valsts teritorijā
Jau saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti katrā dalībvalstī bija izveidojama neatkarīga datu uzraudzības iestāde. Tomēr katras dalībvalsts uzraudzības iestāde uzraudzīja datu apstrādi vienīgi atbilstoši savas valsts likumiem un bija apveltīta ar pārbaudes funkcijām tikai savas valsts teritorijā. Tā rezultātā identiskos tiesību jautājumos dažādās dalībvalstīs varēja rasties atšķirīgi prakses risinājumi. Tas sagādāja grūtības komersantiem, kuru komercdarbība saistīta ar pārrobežu datu apstrādi.
Turpretī Vispārīgajā datu aizsardzības regulā ir ieviests pārrobežu lēmuma pieņemšanas mehānisms – vienas pieturas aģentūras mehānisms –, kura ietvaros dalībvalstu datu uzraudzības iestāžu savstarpējās sadarbības ietvaros tiek pieņemts lēmums, kas ir saistošs visās iesaistītajās dalībvalstīs. Tādējādi pārrobežu datu apstrādātājiem un datu subjektiem turpmāk vairs nebūs jārisina strīdus ar katras dalībvalsts uzraudzības iestādi, bet gan tikai ar vienu – vadošo uzraudzības iestādi –, kurā atrodas pārziņa galvenā uzņēmējdarbības vieta. Šis mehānisms komersantiem sniedz lielāku juridisko noteiktību un samazina administratīvo slogu, savukārt personām palīdz nodrošināt vispusīgu pārrobežu datu aizsardzību.
Pārrobežu datu apstrāde
• Vienas pieturas aģentūras mehānisma iedarbināšana
Vienas pieturas aģentūras mehānisms var tikt iedarbināts, piemēram, ja persona – datu subjekts – konstatē, ka tās personas dati tiek prettiesiski apstrādāti citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un iesniedz sūdzību savas dalībvalsts uzraudzības iestādei par prettiesisku datu apstrādi.
Ja attiecīgā uzraudzības iestāde konstatē, ka sūdzība ir par pārrobežu datu apstrādi (pārzinis vai apstrādātājs veic uzņēmējdarbību vairāk nekā vienā dalībvalstī) un galvenā uzņēmējdarbības vieta atrodas citā dalībvalstī, tā informē vadošo uzraudzības iestādi – iestādi, kurā atrodas pārziņa galvenā uzņēmējdarbības vieta, – par saņemto sūdzību. Secīgi vadošā uzraudzības iestāde izlemj, vai tā izskatīs vai neizskatīs jautājumu saskaņā ar vienas pieturas aģentūras mehānismu.
Vienas pieturas aģentūras mehānisms pēc savas būtības ir Eiropas Savienības likumdevēja izšķiršanās neveidot centralizētu datu aizsardzības iestādi, kas uzraudzītu Eiropas Savienības kopējo datu aizsardzības telpu, un varu atstāt dalībvalstu iestāžu ziņā. Ja Eiropas Savienības likumdevējs būtu vēlējies datu aizsardzību centralizēt, datu uzraudzība līdz ar regulas pieņemšanu būtu nodota Eiropas Komisijai vai citai Eiropas Savienības institūcijai. Nākotnē šāds mehānisms kā alternatīvs risinājums pārrobežu strīdu risināšanai veiksmīgas funkcionēšanas gadījumā varētu tikt ieviests arī citās tiesību jomās, tādējādi palielinot dalībvalstu iestāžu ietekmi uz pārrobežu strīdu izskatīšanu, bet samazinot Eiropas Savienības institūciju ietekmi uz lēmumu pieņemšanu, kā arī samazinot to resursu izmantošanu.
• Lēmuma pieņemšana vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros
Vadošā uzraudzības iestāde pieņem lēmumu, sadarbojoties ar citu dalībvalstu uzraudzības iestādēm. Sūdzības iesniedzējas dalībvalsts iestādei ir tiesības vadošajai dalībvalstij iesniegt savu lēmuma projektu. Iesaistītās uzraudzības iestādes apmainās ar visu būtisko informāciju, sniedz viena otrai palīdzību, kā arī veic kopīgas operācijas. Kad vadošā uzraudzības iestāde ir izvērtējusi lietas apstākļus un sagatavojusi lēmuma projektu, tā nekavējoties nosūta to citu dalībvalstu uzraudzības iestādēm, lai saņemtu atzinumus un pienācīgi ņemtu vērā to viedokli. Pēc šīs konsultāciju procedūras lēmums kļūst saistošs pārējām uzraudzības iestādēm. Ja starp valstīm rodas nesaskaņas par pieņemamo lēmumu, strīda risināšanā iespējams iesaistīt Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, kurai ir tiesības pieņemt dalībvalstīm saistošu lēmumu. Kad vadošā uzraudzības iestāde lēmumu ir pieņēmusi, tā to paziņo pārzinim vai apstrādātājam, kā arī informē attiecīgās uzraudzības iestādes. Savukārt uzraudzības iestāde, kurā privātpersona bija iesniegusi sūdzību, par pieņemto lēmumu informē sūdzības iesniedzēju. Pēc lēmuma paziņošanas tiek uzsākta tā izpilde.
2. Lēmuma pārsūdzība
Kad process iestāžu līmenī ir noslēdzies, rodas jautājums, vai šīs procedūras ietvaros pieņemto gala lēmumu var uzskatīt par administratīvo aktu Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē un vai lēmuma tiesiskums ir pārbaudāms tiesā, proti, vai Eiropas Savienības likumdevējs vispār ir vēlējies šādā īpašā starpvalstu iestāžu sadarbības procesā pieņemtu lēmumu pakļaut pārbaudei tiesā? Vispārīgās datu aizsardzības regulas normās, kas inter alia regulē vienas pieturas aģentūras mehānismu (55.–62.pants), nav tiešas norādes uz fizisko vai juridisko personu tiesībām apstrīdēt vai pārsūdzēt šādā procesā pieņemtu lēmumu.
Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz datu subjekta tiesības ziņot par prettiesisku viņa datu apstrādi uzraudzības iestādei, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir viņa 1) pastāvīgā dzīvesvieta; 2) darbavieta vai 3) iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta. Bez uzraudzības iestādes kā tiesību aizsardzības mehānisma regulā ir paredzētas arī tiesības vērsties tiesā: pirmkārt, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā administratīvā procesa kārtībā – pret uzraudzības iestādi, otrkārt, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā – pret pārzini vai apstrādātāju. Tomēr šo normu teksts nesniedz priekšstatu, vai tās aptver arī lēmumu, kas pieņemts vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros, proti, vai šīs normas attiecas 1) vienīgi uz datu aizsardzību vienas dalībvalsts teritorijas ietvaros vai 2) arī uz pārrobežu strīdiem.
Pat pieņemot, ka datu subjekts, kura sūdzība iedarbinājusi vienas pieturas aģentūras mehānismu, var pārsūdzēt lēmumu, par kuru viņu saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 60.panta septīto daļu informē viņa dalībvalsts uzraudzības iestāde, rodas jautājums – vai saņemtais lēmums ir pārsūdzams savā vai vadošajā uzraudzības dalībvalstī? Ja lēmumu būtu pieļaujams pārsūdzēt savā dalībvalstī, vai, pirmkārt, tiesa var izvērtēt citas dalībvalsts iestādes pieņemtu lēmumu, otrkārt, atbilstoši kuras dalībvalsts administratīvi procesuālajam regulējumam lēmuma tiesiskums būtu pārbaudāms un, treškārt, kā būtu nodrošināma administratīvās tiesas sprieduma izpilde citā dalībvalstī?
Vispārīgās datu aizsardzības regulas izstrādes materiālos ir konstatējams, ka 2013.gadā, kad Eiropas Savienības Padome atbalstīja regulā iekļaut vienas pieturas aģentūras mehānismu, tā apsvēra arī savas Juridiskās nodaļas sniegtos iebildumus par vienas pieturas mehānismu, tostarp arī to, vai indivīda iespējas pārsūdzēt vadošās uzraudzības iestādes pieņemto lēmumu atbilst standartiem, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pantā un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.pantā un 6.panta pirmajā daļā. Proti, vai tas, ka personai lēmums būtu jāpārsūdz citas dalībvalsts tiesā, atbilst pamattiesībās noteiktajiem standartiem. Tādējādi no izstrādes materiāliem izriet, ka Eiropas Savienības likumdevēja mērķis nav bijis vienas pieturas aģentūras ietvaros pieņemtu lēmumu padarīt par nepārsūdzamu.
Savukārt no Eiropas Komisijas 2012.gada 25.janvāra Vispārīgās datu aizsardzības regulas izstrādes priekšlikuma 74.panta kopumā izriet, ka šobrīd spēkā esošās regulas 78.panta trešā daļa, kurā paredzētas tiesības pārsūdzēt uzraudzības iestādes lēmumu, aptver arī tiesības pārsūdzēt lēmumu, kas pieņemts vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros, un saskaņā ar šo normu šādā veidā pieņemtu lēmumu pārsūdz tās dalībvalsts tiesā, kuras uzraudzības iestāde lēmumu pieņēma. Minētajā priekšlikumā sākotnēji pat bija paredzēts, ka persona var lūgt savas dalībvalsts uzraudzības iestādi pārstāvēt viņu strīdā tiesā pret citas dalībvalsts iestādi. Ņemot vērā, pirmkārt, regulā paredzēto, ka vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros pieņemtu lēmumu pārsūdz tās dalībvalsts tiesā, kuras uzraudzības iestāde lēmumu pieņēma, un, otrkārt, ka uzraudzības iestāde, kurā sākotnēji ir saņemta sūdzība (Latvijas gadījumā – Datu valsts inspekcija), nevar tikt uzskatīta par vienpersoniski atbildīgu par lēmumu, ko ir pieņēmušas kopā vairāku valstu uzraudzības iestādes, lēmums, kas pieņemts citā dalībvalstī un saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 60.panta septīto daļu tiek paziņots sūdzības iesniedzējam, nevar tikt uzskatīts par administratīvo aktu Latvijas Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Šajā gadījumā Latvijas uzraudzības iestāde pilda vienīgi „pastnieka” funkciju, informējot personu par citas valsts pieņemtu lēmumu. Latvijas uzraudzības iestādes rīcība, nododot personai citā valstī pieņemtu lēmumu, ir interpretējama kā procesuāla starpdarbība, kas nav pārsūdzama Latvijas tiesā, izņemot gadījumu, kad kādu iemeslu dēļ nodošanas izpildījums ir bijis tāds, kas pats par sevi aizskāris būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtinājis to īstenošanu.
3. Kādēļ Latvijas administratīvās tiesas nevar pārbaudīt citas dalībvalsts pieņemtu lēmumu?
Jautājums par citā valstī pieņemta lēmuma pārskatīšanu ir nesaraujami saistīts ar starptautiskajās tiesībās pastāvošo suverenitātes un neiejaukšanās principu (princips, ka viena valsts nevar iejaukties citas valsts lietās). Suverenitātes princips ietver uzskatu, ka valsts var īstenot savu varu neatkarīgi no citām valstīm, tas ietver arī tiesības pieņemt likumus un izdot administratīvos aktus, savukārt neiejaukšanās princips ietver pienākumu valstij atturēties no iejaukšanās citas valsts iekšējos jautājumos. Valsts varas īstenošana primāri saistīta ar tās sasaisti ar savas valsts teritoriju. Tomēr suverenitātes princips neliedz dalībvalstīm savstarpēji sadarboties, bet, lai valsts administratīvo aktu (kā valsts varas izpausmi) varētu pārbaudīt vai uzraudzīt citā valstī, ir nepieciešams šāds tiesību piešķīrums, piemēram, starptautisks nolīgums vai pilnvarojums valstij saistošā regulējumā, piemēram, Eiropas Savienības direktīvā vai regulā. Vispārīgā datu aizsardzības regula tās pašreizējā redakcijā nav sniegusi dalībvalstīm šādu pilnvarojumu. Tā vietā dalībvalstīm jau lēmuma pieņemšanas stadijā ir iespēja un ir nepieciešams strīda risināšanā iesaistīt Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, kurai ir tiesības pieņemt dalībvalstīm saistošu lēmumu, lai vēlāk kādas atsevišķas dalībvalsts administratīvā procesa kārtībā nebūtu jāpārbauda vadošās uzraudzības iestādes pieņemtais lēmums.
Nevar izslēgt, ka izņēmuma gadījumos vēlāk var atklāties, ka vadošā uzraudzības iestāde, pieņemot lēmumu, ir pieļāvusi procesuālo vai materiālo normu pārkāpumus, piemēram, pārkāpusi savu jurisdikciju, nav ievērojusi lēmuma pieņemšanas procedūru, ar pieņemto lēmumu pārkāpusi kādas iesaistītās dalībvalsts sabiedriskās kārtības noteikumus (ordre public) vai personas pamattiesības. Ja persona nav izmantojusi savas tiesības pārsūdzēt šo lēmumu vadošajā uzraudzības iestādes dalībvalstī (kā rezultātā pārkāpums tiktu novērsts), šādā gadījumā iesaistītā dalībvalsts nevar atkāpties no pieņemtā lēmuma ievērošanas, taču tai, ievērojot lojālās sadarbības principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 4.panta trešajā daļā, būtu jāinformē vadošā uzraudzības iestāde par atklāto pārkāpumu vai kā galējo risinājumu (ultima ratio) jāizmanto pārkāpuma procedūra pret vadošo uzraudzības iestādi.
Kopsavilkums
Vienas pieturas aģentūras mehānisms ir administratīvo tiesību pārrobežu strīdu risināšanas mehānisms, kas ļauj dalībvalstīm, savstarpēji sadarbojoties, pieņemt vienotu administratīvu lēmumu. Ar šo mehānismu tiek aizsargātas datu subjektu tiesības pārrobežu gadījumos, no vienas puses, un komersantiem tiek atļauts risināt pārrobežu strīdu, kas skar vairākas valstis, tādējādi taupot komersantu resursus, no otras puses.
Vienas pieturas aģentūras mehānisms ļauj palielināt dalībvalstu iestāžu ietekmi uz pārrobežu strīdu izskatīšanu un samazināt Eiropas Savienības institūciju ietekmi uz lēmumu pieņemšanu. Ja šāds mehānisms funkcionēs veiksmīgi, nākotnē to varētu ieviest arī citās administratīvo tiesību jomās.
Lēmums, ar kuru Datu valsts inspekcija saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 60.panta septīto daļu informē sūdzības iesniedzēju par citas dalībvalsts pieņemtu lēmumu, nav uzskatāms par administratīvo aktu. Šajā gadījumā iestāde pilda vienīgi „pastnieka” funkciju.
Vienas pieturas aģentūras mehānisma ietvaros pieņemtais lēmums ir pārsūdzams vadošās uzraudzības iestādes dalībvalsts tiesā.
QR
