Ievads
Kriminālatbildība ir pats smagākais juridiskās atbildības veids. Tāpēc īpaša nozīme ir soda noteikšanai par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, pareizai un pamatotai soda noteikšanas vispārējo principu, kā arī ar soda noteikšanu saistīto institūtu piemērošanai.
Lemjot par vainīgajiem piespriežamā kriminālsoda veidu un mēru, par iespēju notiesāt personu nosacīti, atbrīvot personu no kriminālatbildības un soda, par vieglāka soda piemērošanu nekā likumā paredzētais, soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem, kā arī piemērojot citas krimināltiesību normas, tiesām jāievēro kriminālsoda mērķi. Šajā rakstā tiks aplūkoti tikai atsevišķi ar soda noteikšanas problemātiku saistīti jautājumi, kas izriet no Krimināllikuma 46., 47., 48. un 55.panta piemērošanas.
Soda noteikšanas jautājumi ir regulēti Krimināllikuma V nodaļā „Soda noteikšana”. Šajā nodaļā skarti jautājumi par soda noteikšanas vispārīgiem principiem, atbildību mīkstinošiem apstākļiem, atbildību pastiprinošiem apstākļiem, vieglāka soda noteikšanu nekā likumā paredzētais sods, soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, soda noteikšanu pēc vairākiem spriedumiem, nosacītu notiesāšanu un citiem jautājumiem. Arī Kriminālprocesa likumā ir iekļautas tiesību normas, kas attiecas uz soda noteikšanu, piemēram daži no tiem, Kriminālprocesa likuma 25.pants (dubultās sodīšanas nepieļaujamība), 514.pants (Tiesas apspriedē izlemjamie jautājumi), 521.pants (Notiesājoša sprieduma taisīšana, nepiespriežot sodu), 527.pants (Notiesājoša sprieduma aprakstošā un motīvu daļa), 562.pants (Apjoms un ietvari, kādos lieta tiek iztiesāta apelācijas instances tiesā), 591.pants (Lietas izskatīšana pēc sprieduma vai lēmuma atcelšanas). Šajā rakstā autores analizēs atsevišķu ar soda noteikšanu saistīto jautājumu piemērošanu tiesu praksē, kā arī aplūkos atsevišķu citu valstu regulējumu soda noteikšanā.
Soda noteikšanas vispārīgie principi
Krimināllikuma sākotnējā redakcijā 46.pantā bija noteikts, ka tiesa piespriež sodu tādā apmērā, kādu nosaka šā likuma sevišķās daļas pants, kas paredz atbildību par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, un ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus. Nosakot sodu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
Ar 2005.gada 28.septembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” Krimināllikuma 46.panta otrā daļa izteikta jaunā redakcijā: „Tiesa, nosakot sodu, un prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.” Proti, šie grozījumi saistīti ar jauna institūta – prokurora priekšrakstu par sodu – ieviešanu.
Ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” Krimināllikuma 46.pants izteikts jaunā redakcijā:
(1) Sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus.
(2) Nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.
(3) Nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
(4) Brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.”
Likumprojekta Nr.9/Lp11sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) iekļauta atsauce uz Kriminālsodu politikas koncepcijā secināto, kā arī norādīts, ka soda individualizācija arī prezumē tādu krimināltiesisko sodu un līdzekļu piemērošanu, kas atbilst tieši konkrētajam gadījumam, proti, pastāvot citiem apstākļiem un faktiem, krimināltiesiskajai represijai ir jābūt citai. Praksē bieži piespriež līdzīgus sodus, faktiski neievērojot atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu esamību, apsūdzētā vecumu, noziedzīgu nodarījumu recidīvu un citus apstākļus. Kaut gan tiesas spriedumos gandrīz vienmēr ir uzskaitīti atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi un ir atsauces uz personu raksturojošiem datiem, pārsvarā gadījumu šie fakti minimāli ietekmē soda veida un mēra izvēli. Kriminālsodu politikas koncepcijas kopsavilkuma 2.2.punktā norādīts, ka Krimināllikuma vispārīgajā daļā jābūt norādījumam, ka gadījumā, ja Krimināllikuma panta sankcijā paredzēta iespēja sodīt pārkāpēju gan ar brīvības atņemšanas sodu, gan ar brīvības atņemšanas sodam alternatīvajiem sodiem, izvēloties soda veidu, jāizvērtē visas sodīšanas iespējas, ko pieļauj konkrētā Krimināllikuma panta sankcija. Koncepcijas kopsavilkumā norādīts, ka bargāki sodi ir piemērojami tajos gadījumos, ja, ievērojot lietas apstākļus, vainīgā personību un atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, secināts un pamatots brīvības atņemšanas sodam alternatīvo sodu piemērošanas nelietderīgums.
Krimināllikuma 46.pantā (šobrīd spēkā esošajā redakcijā) ir norādīti soda noteikšanas principi. No šā panta pirmās daļas izriet vispārīga nostādne, ka sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot Krimināllikuma vispārīgās daļas noteikumus, proti, ievērojot likuma nosacījumus, iespējami gadījumi, kad tiek noteikts vieglāks sods nekā likumā paredzētais. Savukārt šā panta otrā un trešā daļa attiecas uz soda veida un mēra noteikšanu, proti, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību bet, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Panta ceturtā daļa attiecas uz brīvības atņemšanas soda piemērošanu par kriminālpārkāpuma vai mazāk smaga nozieguma izdarīšanu.
Salīdzinājumam, Lietuvas Republikā, Igaunija Republikā un Krievijas Federācijā netiek atsevišķi nodalīti apstākļi, kas nosaka soda veidu no apstākļiem, kas nosaka soda mēru. Lietuvas Republikas Kriminālkodeksa 54.pantā ir ietverti soda noteikšanas pamatprincipi. Proti, nosakot sodu, ir jāievēro kodeksa Sevišķajā daļā noteiktās sodu sankcijas robežas un Vispārīgās daļas nosacījumi. Panta otrā daļa noteic, ka, nosakot sodu, jāņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma bīstamības pakāpe, vainas forma un tās veidi, noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas motīvi un mērķi, nodarījuma stadija, vainīgā personība, personas līdzdalības forma un veids noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi. Savukārt Igaunijas Republikas Sodu kodeksa 56.pants noteic, ka pamats sodīšanai ir personas vaina. Nosakot sodu, tiesa vai iestāde, kas realizē ārpustiesas procesu, ņem vērā mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, iespēju ietekmēt vainīgo nolūkā panākt, ka viņš neizdara jaunus noziedzīgus nodarījumus nākotnē, kā arī ņem vērā sabiedriskās kārtības aizsardzības intereses.
Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 60.pantā arī ir noteikti soda noteikšanas vispārīgie pamati. No 60.panta pirmās daļas izriet, ka personai, kas atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā, tiek noteikts taisnīgs sods Sevišķajā daļā noteiktās sankcijas ietvaros, ievērojot nosacījumus, kas noteikti kodeksa Vispārīgajā daļā. Panta sankcijā paredzētais bargākais sods tiek piemērots, ja mazāk bargs sods nevar nodrošināt soda mērķa sasniegšanu. Savukārt no šī panta trešās daļas izriet, ka, nosakot sodu, ņem vērā nozieguma raksturu un sabiedriskā kaitīguma pakāpi, vainīgā personību, tostarp mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā arī noteiktā soda ietekmi uz notiesātā labošanos un viņa ģimenes dzīves apstākļiem.
Soda noteikšanas vispārīgo nosacījumu izvērtējuma nozīmi uzsvēris arī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments. Tā 2018.gada lēmumā lietā Nr.SKK-J-348/2018 (11519007816) Augstākā tiesa norādīja, ka tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi, taču tiesai nav pienākums ikreiz noteikt vainīgajam visvieglāko likumā paredzēto sodu, piemērojot visus iespējamos labvēlīgos likuma nosacījumus.
Tiesu praksē dažkārt tiek konstatēts Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā minētais pārkāpums – Krimināllikuma Vispārīgās daļas pantu nepareiza piemērošana, kas izpaužas kā Krimināllikuma 46.panta otrās daļas kļūdaina piemērošana. Augstākā tiesa 2015.gada 29.maija lēmumā lietā Nr.SKK-280/2015 (11089095610) atzina, ka abu zemāko instanču tiesu atzinumi par apsūdzētajam nosakāmā soda veidu neatbilst Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai, kurā norādīts, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Abu instanču tiesas atzina, ka naudas sods par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētajam nav piemērojams viņa mantiskā stāvokļa dēļ, savukārt piespiedu darbs apsūdzētajam nav piemērojams sakarā ar viņa atrašanos cietumā. Kasācijas instances tiesa vērsa uzmanību, ka minētais likumā norādītais soda veidu ietekmējošo apstākļu uzskaitījums ir izsmeļošs un paplašināti nav tulkojams. Turpinot attīstīt tiesu praksi, Augstākā tiesa 2017.gada 31.maija lēmumā lietā Nr.SKK-357/2017 (11221016516) atkārtoti norādīja, ka saskaņā ar Krimināllikuma 41.panta otro daļu vainīgās personas mantiskais stāvoklis ņemams vērā, nosakot naudas soda kā pamatsoda apmēru, taču tas nevar būt kritērijs soda veida izvēlei. Nosakot vainīgajam soda veidu, jāievēro Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā norādītie soda veidu ietekmējošie apstākļi, un tikai tad, kad tiesa, pamatojoties uz šiem apstākļiem, atzinusi par iespējamu noteikt vainīgajam sodu naudas soda veidā, tā, nosakot šī soda apmēru, ņem vērā vainīgās personas mantisko stāvokli. Arī 2017.gada 27.septembra lietā Nr.SKK-449/2017 (11130032516) Augstākā tiesa atzina, ka tiesas, nosakot apsūdzētajam soda veidu, nepareizi piemērojušas Krimināllikuma 46.panta otro daļu un tādējādi pieļāvušas Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu, kura dēļ apelācijas instances tiesas lēmums daļā par apsūdzētajam noteikto sodu atceļams un lieta šajā daļā nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Turklāt minētajā lietā kasācijas instances tiesa konstatēja arī Krimināllikuma 46.panta ceturtās daļas nosacījumu pārkāpumu, ka brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem, proti, apsūdzētais bija atzīts par vainīgu kriminālpārkāpuma izdarīšanā.
Soda noteikšana, ievērojot Krimināllikuma Vispārīgajā un Sevišķajā daļā noteikto, Kriminālprocesa likumā paredzēto par sprieduma saturu, ir tiesas kompetencē, ja lieta tiek iztiesāta vispārējā kārtībā, kā arī prokurora – sastādot prokurora priekšrakstu par sodu. Tiesu debatēs gan prokurors, gan arī apsūdzētais vai viņa aizstāvis var izteikt viedokli par piemērojamo sodu. Pirmās instances tiesa, izvērtējot visus apstākļus, var piekrist procesā iesaistīto personu viedoklim par piespriežamo sodu vai arī noteikt personai citu sodu, kas var būt gan vieglāks, gan arī bargāks. Šāda atziņa nostiprināta Augstākās tiesas 2007.gada 3.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-501/2007 (11220035007). Savukārt apelācijas instances tiesas kompetenci soda noteikšanā papildus nosaka arī Kriminālprocesa likuma 562.pants par apjomu un ietvariem, kādos lieta tiek iztiesāta apelācijas instances tiesā, proti, apelācijas instances tiesa tikai likumā noteiktos gadījumos drīkst noteikt apsūdzētajam bargāku sodu, nekā bija noteikusi pirmās instances tiesa. Tāpat apelācijas instances tiesai jāņem vērā Kriminālprocesa likuma 591.pants, kas attiecas uz lietas izskatīšanu pēc sprieduma vai lēmuma atcelšanas kasācijas instances tiesā. Arī šajā gadījumā ir ierobežota apelācijas instances tiesas kompetence soda pastiprināšanā. Arī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments savos lēmumos ir vērsis uzmanību, ka apelācijas instances tiesas kompetence noteikt bargāku sodu ir ierobežota. 2018.gada 14.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-125/2018 (11280024517) Augstākā tiesa norādīja, ka apelācijas instances tiesas tiesības piemērot apsūdzētajam nelabvēlīgākus materiālo tiesību normu nosacījumus, tostarp attiecībā uz bargāku sodu, ir cieši saistītas ar apelācijas protestā izteiktajiem prasījumiem, ievērojot arī prokurora pirmās instances tiesā izteiktos lūgumus, kas skar šos prasījumus. Arī 2018.gada 3.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-413/2018 (11092037615) Augstākā tiesa norādīja, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 562.panta trešo daļu smagāka soda noteikšana apsūdzētajam pieļaujama tad, kad šā iemesla dēļ iesniegts prokurora protests vai cietušā sūdzība, kā arī tad, ja pēc prokurora protesta vai cietušā sūdzības apsūdzība grozīta uz smagāku. Papildus Augstākā tiesa vērsa uzmanību uz to, ka minētā likuma norma interpretējama tādējādi, ka prokurora apelācijas protestā vai cietušā apelācijas sūdzībā izteiktajiem prasījumiem par smagāka soda noteikšanu jābūt motivētiem. Tikai pēc motivēta protesta vai sūdzības tiesa var noteikt apsūdzētajam smagāku sodu. 2015.gada 26.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-29/2015 (11160031105) Augstākā tiesa konstatēja Kriminālprocesa likuma 591.panta nosacījumu pārkāpumu, jo apelācijas instances tiesa, izskatot lietu atkārtoti, nebija ņēmusi vērā, ka iepriekšējais apelācijas instances tiesas spriedums atcelts daļā par sodu, taču tādēļ, ka apsūdzētajiem piespriests tāds soda veids, kāds nebija paredzēts Krimināllikuma panta attiecīgās daļas sankcijā, nevis atcelts soda mīkstuma dēļ vai sakarā ar to, ka pēc prokurora protesta vai pēc cietušā sūdzības bija nepieciešams piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu.
Soda mēru ietekmējošie apstākļi
Pirms pieņemt lēmumu par sodu, tiesai katrā konkrētā gadījumā jāizvērtē norādītie Krimināllikumā paredzētie soda mēru ietekmējošie apstākļi. Apsūdzētā atbildību pastiprinoša vai atbildību mīkstinoša apstākļa konstatēšana ir tiesas tiesības, kas lietu izskata pēc būtības. Atzinumu par šo apstākļu konstatēšanu tiesa pamato ar tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem.
Krimināllikuma 46.pantā ietverto apstākļu konstatēšana ir pamats soda mēra pārskatīšanai, ja sods bijis noteikts, neņemot vērā šos apstākļus (Augstākās tiesas 2016.gada 17.marta lēmums lietā Nr.SKK-154/2016 (11370038213, 11370047413)). Arī juridiskajā literatūrā norādīts, ka, konstatējot atbildību pastiprinošos apstākļus, noziedzīgu nodarījumu izdarījušajai personai ir pamats piemērot bargāku sodu salīdzinājumā ar sodu, kas būtu piemērojams, atbildību pastiprinošajiem apstākļiem neesot. Minētais attiecināms arī uz atbildību pastiprinoša apstākļa izslēgšanu, kas ir pamats apsūdzētajam noteiktā soda mīkstināšanai (Augstākās tiesas 2018.gada 24.maija lēmums lietā Nr.SKK-150/2018 (11270005914)). Atzīstot par apsūdzētā atbildību mīkstinošu tādu apstākli, kuru nebija konstatējusi pirmās instances tiesa un kuru pirmās instances tiesa, nosakot soda mēru, nebija ņēmusi vērā, apelācijas instances tiesai ir pamats soda mēra pārskatīšanai (šāda atziņa izteikta Augstākās tiesas 2016.gada 17.marta lēmumā lietā Nr.SKK-154/2016 (11370038213, 11370047413)).
Saskaņā ar tiesību doktrīnā izteiktajām atziņām, pastāvot atbildību pastiprinošiem apstākļiem, noziedzīgo nodarījumu izdarījušai personai ir piemērojams bargāks sods salīdzinājumā ar sodu, kāds būtu piespriežams, ja netiktu konstatēts atbildību pastiprinošs apstāklis. Turklāt pēc Krimināllikuma jēgas atbildību pastiprinoša apstākļa esamība jau pati par sevi nepieļauj iespēju noteikt panta sankcijā paredzēto minimālo sodu (Augstākās tiesas 2006.gada 8.februāra lēmums lietā Nr.SKK-174/06 (1089187503)). Konstatējot kaut vienu kriminālatbildību pastiprinošo apstākli, nedrīkst piemērot arī Krimināllikuma 49. pantu un noteikt sodu, kas ir vieglāks nekā likumā paredzētais sods. Šādā gadījumā arī nedrīkst nepiemērot papildsodu, kas par attiecīgo nodarījumu paredzēts obligāti.
Tiesai ir jāmotivē, kāpēc tā piemēro konkrēto tiesību normu, konstatējot un atzīstot apsūdzētā atbildību mīkstinošu vai pastiprinošu apstākli lietā, bet nav jāmotivē, kāpēc tā nepiemēro Krimināllikuma 48.panta otro daļu (Augstākās tiesas 2012.gada 26.marta lēmums lietā Nr.SKK-129/2012 (13800003911)).
No Krimināllikuma 47.panta nosaukuma un satura izriet, ka par atbildību mīkstinošiem apstākļiem var atzīt tādus apstākļus, kas saistīti ar vainīgās personas vai citas personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Uz minēto vērsta uzmanība arī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumos (Augstākās tiesas 2018.gada 11.septembra lēmums lietā Nr.SKK-546/2018 (11331017315), 2007.gada 27.marta lēmums lietā Nr.SKK-155/2007 (12503000306)).
Krimināllikums par atbildību mīkstinošu apstākli noteic noziedzīga nodarījuma izdarīšanu cietušā prettiesiskas vai amorālas uzvedības ietekmē (Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 5.punkts). Tiesu praksē atzīts, ka šo stāvokli var izraisīt, piemēram, vardarbība, smags goda aizskārums vai prettiesiska darbība pret vainīgo vai kādu trešo personu (Augstākās tiesas 2008.gada 11.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-313/2008 (11515001207)). Arī Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā paredzēts identisks atbildību mīkstinoša apstākļa definējums. Līdzīgi minētais apstāklis definēts arī Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā, proti, paredzot, ka nodarījumam jābūt izdarītam stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī sakarā ar cietušās personas nelikumīgām darbībām.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 7.punktu par mīkstinošu apstākli atzīstama noziedzīga nodarījuma izdarīšana, vainīgajam atrodoties ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Vainīgās personas ierobežota pieskaitāmība precīzi tiek definēta Krimināllikuma 14.pantā, kurā noteikts, ka par ierobežoti pieskaitāmu atzīstama persona, kura noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt. Kā norādījis U.Krastiņš, gan darbība, gan bezdarbība noziedzīgā nodarījumā ir personas gribas izpausme. Abos gadījumos ir runa par apzinātu gribas izpausmi, realizējot gan darbību, gan bezdarbību. Personas neapzināta darbība vai bezdarbība nav krimināli sodāma. Tie ir gadījumi, kad cilvēka apziņa ir deformēta un viņš slimības dēļ, ārēju objektīvu apstākļu vai noteikta attīstības līmeņa nesasniegšanas dēļ nav spējīgs vadīt savu gribu, piemēram, psihiskas slimības vai citas smagas slimības dēļ, nepārvaramas varas, tajā skaitā vardarbības ietekmē, mazgadības dēļ u.tml. gadījumos.
Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā formulējums atšķiras, proti, par mīkstinošu apstākli atzīst tikai personas gūto stipra psihiska uzbudinājuma stāvokli (afektu), ko izsaukusi cietušā rīcība. Savukārt Igaunijas Republikas Sodu kodeksā norādīts, ka šo stāvokli izsauc prettiesiskas darbības. Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā atzīst personas ierobežotas pieskaitāmības stāvokļa faktu, bet minētais stāvoklis nav noteikts kā viens no atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Krievijas Federācijas Kriminālkodekss paredz personai, kura atzīta par ierobežoti pieskaitāmu, iespēju tiesai piemērot likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 6.punktu par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams arī tas, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās, galējās nepieciešamības, noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas aizturēšanas, attaisnojama profesionālā riska, pavēles un rīkojuma izpildīšanas tiesiskuma nosacījumus. Kā norādījis V.Kalašņikovs, no minētā secināms, ka tiesas pienākums ir konstatēt, ka pastāv reāls apdraudējums, ka personai nebija citu iespēju, kā novērst kaitējuma draudus vai tā nezināja par šādas iespējas esamību un tai nevajadzēja par to zināt. Ja persona pieļauj iespēju, ka var neatrasties galējās nepieciešamības stāvoklī un kaitējumu novērst bez apdraudējuma radīšanas citiem, tad arī minētā atbildību mīkstinošā apstākļa iedibināšana nav iespējama. Tas pats attiecas uz nepieciešamo aizstāvēšanos, personas aizturēšanu, attaisnojama profesionālā riska, pavēles un rīkojuma izpildīšanas tiesiskuma nosacījumu robežas pārkāpšanu.
Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā minētais atbildību mīkstinošais apstāklis definēts plašāk, proti, paredzot arī nodarījuma izdarīšanu, pārkāpjot profesionālā pienākuma vai tiesību aizsardzības instanču uzdevuma pildīšanas, ražošanas vai saimnieciskā riska, zinātniskā eksperimenta tiesiskuma nosacījumus. Savukārt Igaunijas Republikas Sodu kodeksā apstāklis saistīts tikai un vienīgi ar nepieciešamās aizstāvēšanās robežas pārkāpšanu.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punktu par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto. Vainas atzīšana kopsakarā ar pieteikšanos par vainīgu un izdarītā nožēlošanu saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas pirmo punktu ir atzīstama par atbildību mīkstinošu apstākli, kas ir pamats vieglāka soda noteikšanai, savukārt vainas neatzīšana nevar pastiprināt personas atbildību un pasliktināt tās stāvokli lietā (Augstākās tiesas 2018.gada 6.novembra lēmums lietā Nr.SKK-643/2018 (11518004016)). Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto atbildību mīkstinošo apstākli veido visu triju likumā norādīto darbību kopums (pieteikšanās par vainīgu, vaļsirdīga atzīšanās un izdarītā nožēlošana).
Igaunijas Republikas Sodu kodeksā, Lietuvas Republikas un Krievijas Federācijas kriminālkodeksos personu aktīva rīcība vainojamā nodarījuma atklāšanas veicināšanā tiek saistīta ar savas vainas atzīšanu un nožēlošanas apstākli.
Par atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē atzīstama vainīgā aktīva rīcība, veicinot noziedzīgā nodarījuma atklāšanu vai izmeklēšanu, kas var izpausties tādējādi, ka vainīgais sniedz pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm informāciju, kura tām nebija zināma (piemēram, vainīgais norāda noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rīku vai noziedzīgā kārtā iegūto priekšmetu slēptuvi, izdod priekšmetus, kam ir pierādījumu nozīme, u.tml.).
Līdz ar to tiesai šādi apstākļi ir jākonstatē, lai tos atzītu par atbildību mīkstinošiem Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē.
Igaunijas Republikas Sodu kodeksā vainīgā aktīva rīcība, veicinot noziedzīgā nodarījuma atklāšanu vai izmeklēšanu, sasaistīta arīdzan ar nodarījuma atklāšanas veicināšanas aspektu. Lietuvas Republikas Kriminālkodekss nenosaka obligātu personas pieteikšanās faktu, tomēr ietver noziedzīga nodarījuma citu dalībnieku noskaidrošanas faktu, kas arī atsevišķi vērtējams kā mīkstinošs apstāklis. Krievijas Federācijā regulējums ir līdzīgs Lietuvai, papildus piešķirot nozīmi sniegtai palīdzībai noziedzīgā ceļā gūtas mantas atrašanās noskaidrošanā.
Atbilstoši Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 3.punktam par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tas, ka vainīgais labprātīgi atlīdzinājis cietušajam ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai novērsis radīto kaitējumu.
Tiesu praksē atzīts, ka par vainīgā atbildību mīkstinošu apstākli – labprātīgu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu – atzīstams ne tikai fakts, kad viņš pats personīgi labprātīgi sedz nodarītos zaudējumus, bet arī kad to pēc vainīgā pilnvarojuma (arī mutvārdu) izdara cita persona. Ikvienā gadījumā zaudējumu labprātīgas segšanas iniciatīvai jānāk no vainīgās personas (Augstākās tiesas 2007.gada 19.marta lēmums lietā Nr.SKK-J-194/2007 (11290014805)). Pie tam nav svarīgi, kurā kriminālprocesa stadijā zaudējumi labprātīgi segti. Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā paredzēts mīkstināt atbildību ne tikai par sniegto palīdzību cietušajam, bet arī par citādām vainīgā aktīvām darbībām, ar kurām novērš vai mēģināts novērst smagāku seku iestāšanos. Krievijas Federācijā, paredzot mīkstināt atbildību par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, papildus izceļ arī labprātīgu morālā kaitējuma atlīdzināšanas nepieciešamību vai citu brīvprātīgo darbības veikšanu, ar kurām tiek segti nodarītie zaudējumi. Savukārt Igaunijā ir trīs atbildību mīkstinoši apstākļi, kas ietver kaitīgo seku novēršanu, kā arī palīdzības sniegšanu cietušajam tieši pēc nodarījuma izdarīšanas un nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 4.punktu par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tas, ka vainīgais sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu. Lai atzītu, ka vainīgais ir sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu, jākonstatē, ka vainīgais ir sniedzis palīdzību pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm atklāt nevis viņa paša, bet citas personas izdarītu noziegumu. Tiesu praksē atzīts, ka Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 4.punktā norādītais apstāklis par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams gadījumā, ja citas personas vainīgums apstiprinās ar procesuālu nolēmumu (lēmumu, spriedumu) šajā lietā vai ar spēkā stājušos nolēmumu citā lietā. Šāds secinājums izriet no Krimināllikuma 1.panta un Kriminālprocesa likuma 380.panta (Augstākās tiesas 2007.gada 25.septembra lēmums lietā Nr.SKK-481/2007 (11190017204)).
Krimināllikuma 47.panta otrā daļa noteic, ka, nosakot sodu, par atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt arī citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš šajā likumā nav paredzēts.
Tiesu praksē atzīts, ka Krimināllikuma 47.panta otrajā daļā ietvertais norādījums nav tulkojams paplašināti un nedod tiesības atzīt par atbildību mīkstinošiem apstākļiem arī tādus, kas pēc sava satura un nozīmes neatbilst Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā ietvertajiem apstākļiem, kas norāda vai nu uz vainīgās personas attieksmi pret izdarīto, vai arī uz tādiem faktiem un apstākļiem, kuri ietekmējuši vai sekmējuši noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (Augstākās tiesas 2007.gada 27.marta lēmums lietā Nr.SKK-155/2007 (12503000306)). Tā, piemēram, apsūdzētā smaga slimība nav atzīstama par atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 47.panta izpratnē, taču to ņem vērā, izlemjot ar soda noteikšanu saistītos jautājumus. Tāpat arī tas, ka apsūdzētais izmanto savas tiesības uz sadarbību vienkāršotāka procesa izvēlē, pastiprina savas vainas atzīšanu un nožēlošanu, nav atzīstams par patstāvīgu viņa atbildību mīkstinošu apstākli. Kriminālprocesa likuma 21.pantā paredzētās personas tiesības uz sadarbību, kas var izpausties procesa norises veicināšanā, ir personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, procesuālās tiesības, kuru īstenošanu raksturo šīs personas brīva griba. Savu procesuālo tiesību neizmantošana nevar būt par pamatu bargāka soda noteikšanai.
Arī Igaunijā, Lietuvā un Krievijas Federācijā paredzēta iespēja par atbildību mīkstinošu apstākli atzīt citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš likumā nav paredzēts.
Ierobežotā apjoma dēļ rakstā īpašu uzmanību pievērsīsim tikai dažiem atbildību pastiprinošiem apstākļiem – noziedzīga nodarījuma recidīvs, noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, izmantojot tās dienesta, materiālo vai citādu atkarību no vainīgā, noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ, noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē.
Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punkts noteic atbildību pastiprinošu apstākli – noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu. Gan krimināltiesību teorijā, gan tiesu praksē (Augstākās tiesas lēmums lietā Nr.SKK-71/2011 (11410035310)) atzīts, ka noziedzīgu nodarījumu recidīvs ir tad, ja persona, kurai tiesa vai prokurors nosaka sodu, jau pirms tam ir vismaz vienu reizi tiesāta par jebkādu agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu un sodāmība par to nav noņemta vai dzēsta. Ja persona par pirmo noziedzīgo nodarījumu tiek sodīta pēc tam, kad tā sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti vēlāk, nav tiesiska pamata konstatēt atbildību pastiprinošu apstākli – recidīvu, nosakot sodu par pirmo noziedzīgo nodarījumu.
Krievijas Federācijā regulējums ir identisks Krimināllikumā ietvertajam un recidīvu paredz kā atbildību pastiprinošu apstākli, savukārt Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā recidīva apraksts iekļauts 56.pantā, kur ir runa par soda noteikšanu recidīvistam, tomēr tas nav iekļauts atbildību pastiprinošo apstākļu uzskaitījumā. Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā ir izdalīti recidīvisti un bīstami recidīvisti. Recidīvistiem parasti par tīšiem noziegumiem tiek piespriests sods – brīvības atņemšana. Bīstamiem recidīvistiem brīvības atņemšana par tīšiem noziegumiem tiek piespriesta uz laiku, kas ir vairāk nekā vidējais termiņš, kas paredzēts pantā sankcijas robežā.
Igaunijas Republikas Sodu kodekss neparedz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, vienlaikus kodeksā ietverta atkārtotība kā dažu noziedzīgu nodarījumu sastāva pazīme.
Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktā ir iekļauts tāds atbildību pastiprinošs apstāklis kā „noziedzīgais nodarījums izdarīts personu grupā”. Personu grupa var sastāvēt no diviem cilvēkiem, pie tam šo apstākli var atzīt neatkarīgi no tā, vai nodarījums izdarīts personu grupā ar vai bez iepriekšējas vienošanās, vai arī to izdarījusi organizēta grupa. Protams, pastāvot augstākai dalības pakāpei, ir pamats noteikt bargāku sodu Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sankcijas robežās.
Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā līdzdalībnieku grupa un organizēta grupa veido divus savstarpēji neatkarīgus atbildību pastiprinošos apstākļus. Lietuvas Republikas Kriminālkodeksa 60.pants pirmās daļas 1.punkts nosaka, ja noziegums izdarīts līdzdalībnieku grupā, tiesa, ņemot vērā katra atsevišķa līdzdalībnieka piedalīšanās raksturu un pakāpi noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, var neatzīt šo apstākli par pastiprinošu. Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā šis atbildību pastiprinošais apstāklis definēts kā nozieguma izdarīšana personu grupā, personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās, organizētā grupā vai noziedzīgā apvienībā (noziedzīgā organizācijā). Savukārt Igaunijas Republikas Sodu kodeksa 58.pantā kā atbildību pastiprinošs apstāklis ir norādīta vainojama nodarījuma izdarīšana personu grupā.
Saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 3.punktu par atbildību pastiprinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli vai citas personas uzticību. Kā norādījis V.Kalašnikovs, apstāklis jānorobežo no citiem, kas ietverti noziedzīgā nodarījuma dispozīcijā un tieši ietekmē tā kvalifikāciju. Ar vārdu „dienesta stāvoklis” saprot amatpersonu, kurai saskaņā ar likumu ir noteikts vai uzlikts uzdevums, piešķirtas tiesības un pilnvaru kopums. Valsts amatpersonas jēdziens ietverts Krimināllikuma 316.pantā, kuru jāvērtē kā vienu no atbildību pastiprinošā apstākļa sastāvdaļām. Jāievēro, ka dienesta stāvokļa izmantošanai jābūt ļaunprātīgai, tajos gadījumos, ja persona tiešām ieņem attiecīgo amatu, tomēr, ja amata nosaukums ir tikai piesavināts noziedzīgā nolūkā, tad jārunā par ļaunprātīgu personu uzticības izmantošanu, protams, ja tas nav uzskatāms par noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmi.
Līdzīgi apstāklis tiek izprasts arī Krievijas Federācijas, kā arī Igaunijas Republikas Sodu kodeksa 58.panta 11.punktā, īpaši akcentējot oficiāla formas tērpa vai dienesta atšķirības zīmju izmantošanu nolūkā atvieglot vainojama nodarījuma izdarīšanu. Savukārt Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā šis pastiprinošais apstāklis vispār nav ietverts.
Saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punktu par atbildību pastiprinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ. Noziedzīgs nodarījums izdarīts aiz mantkārības, ja vainīgajam bija nodoms iegūt jebkura veida materiālos labumus sev vai citām personām (naudu, mantu, mantiskās tiesības, tiesības uz dzīvojamo platību, iespēju izmantot cietušā mantu utt.), kā arī izvairīties pašam vai lai izvairītos citas personas no materiāliem izdevumiem (parāda atdošanas, samaksas izdarīšanas, alimentu maksāšanas un tml.). Tā, piemēram, realizējot psihotropo vielu par noteiktu naudas summu, lai arī uz parāda, proti, atliekot naudas saņemšanu uz vēlāku laiku, apsūdzētais rīkojas mantkārīgu tieksmju dēļ. Turklāt, ievērojot to, ka noziedzīgā nodarījuma motīvs ir noziedzīgā nodarījuma subjektīvās, nevis objektīvās puses pazīme, tam apstāklim, vai apsūdzētais šo naudu reāli saņēmis, vai nē, nav izšķirošas nozīmes Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punkta atbildību pastiprinošā apstākļa konstatēšanā (Augstākās tiesas 2014.gada 30.septembra lēmums lietā Nr.SKK-306/14 (11519004512)).
Prettiesiska iedzīvošanās jeb mantkārība raksturīga ar to, ka personas mērķis ir panākt sava vai trešās personas saimnieciskā stāvokļa uzlabošanu, uz ko tai nav tiesību. Tas, vai personai ir šādas tiesības, nosakāms saskaņā ar materiālo tiesību normām.
Arī Igaunijas Republikas Sodu kodeksa 58.panta 1.punktā iekļauts atbildību pastiprinošs apstāklis – mantkārīgs nolūks. Savukārt Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā definīcija ir nedaudz plašāka, proti, 60.panta pirmās daļas 3.punktā ir iekļauts tāds atbildību pastiprinošs apstāklis kā „nodarījums izdarīts aiz huligāniskām vai mantkārīgām tieksmēm”.
Vācijas Federālā Augstākā tiesa par prettiesisku iedzīvošanās nolūku norādījusi, ka, ja prettiesiskas iedzīvošanās nolūku gribētu atzīt tikai gadījumos, kad mantiska labuma gūšana ir personas tuvākais, tiešākais vai vienīgais mērķis, tiesnesis būtu spiests ieslīgt bieži vien bezcerīgā lietas apstākļu noskaidrošanā. Tai pat laikā visbiežāk cilvēka apzinātas rīcības pamatā ir nevis viens motīvs, bet gan virkne vēlmju, tieksmju. Atkarībā no tā, cik lielu nozīmi katram no tiem persona piešķir, tie savstarpēji var būt gan līdzvērtīgi, gan pakārtoti. Tādējādi tiesnesim tiktu uzdots bieži vien neatrisināms uzdevums no šādas motīvu buķetes rast noteicošo vai vismaz pārsvarā esošo. Tas savukārt būtiski apdraudētu sekmīgu noziedzības apkarošanu. Tāpēc arī no krimināltiesību politikas viedokļa pietiekoši, ja prettiesiska labuma gūšanu persona akceptējusi kā savas rīcības drošas un vēlamas sekas, kaut arī tam līdzās pastāvēja citi mērķi, turklāt arī tad, ja sekas (prettiesiska mantiska labuma gūšana) bija tikai līdzeklis cita tālāka mērķa sasniegšanai.
Viens no visbiežākajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, kura esība tiek atzīta, ir noziedzīga nodarījuma izdarīšana alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē.
Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12.punktā paredzētā atbildību pastiprinoša apstākļa konstatēšana ir saistīta ar fakta konstatēšanu, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona atradusies alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citi apreibinošo vielu ietekmē.
Kā jau iepriekš norādīts, atzinumu par apstākļa konstatēšanu tiesa pamato ar tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, proti, tiesai jānorāda uz konkrētiem lietā esošiem pierādījumiem, kas ir par pamatu atzinumam, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī apsūdzētais atradies alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē (Augstākās tiesas 2012.gada 8.novembra lēmums lietā Nr.SKK-456/2012 (11221085210)).
Kriminālprocesa likums neierobežo alkohola ietekmes konstatēšanu tikai ar portatīvās ierīces izmantošanu alkohola ietekmes noteikšanai. Par alkohola ietekmes pierādījumiem var būt jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālā formā nostiprinātas ziņas par minēto faktu, tostarp liecinieku liecības un paša apsūdzētā vaļsirdīga atzīšanās (Augstākās tiesas 2018.gada 19.septembra lēmums lietā Nr.SKK-477/2018 (11331039917)).
Saskaņā ar Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 23.pantu persona, kura izdara noziegumu, atrodoties alkohola, narkotisko, vai citu apreibinošu vielu ietekmē, nav atbrīvojama no kriminālatbildības. Savukārt Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā kā obligāta šā apstākļa prasība ir, ka tas iespaidojis nodarījuma izdarīšanu (60.panta pirmās daļas 9.punkts). Tas nozīmē, ka personas atrašanās apreibinošu vielu ietekmē pati par sevi nav atbildību pastiprinošs apstāklis, bet jākonstatē cēloņsakarība starp personas stāvokli un noziedzīgo nodarījumu.
Nosacīta notiesāšana
Viens no aktuālākajiem jautājumiem soda noteikšanā ir nosacīta notiesāšana. Nosacītas notiesāšanas piemērošanas kritēriji noteikti Krimināllikuma 55.pantā. No panta pirmās daļas izriet, ja, nosakot sodu – brīvības atņemšana – ilgāku par trim mēnešiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem, tiesa, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību un citus lietas apstākļus, gūst pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus, tā vainīgo var notiesāt nosacīti. Savukārt panta ceturtā daļa paredz, ka, nosacīti notiesājot, spriedumā norādāmi apstākļi, kuru dēļ tiesa atzinusi par lietderīgu sodu neizpildīt.
Nosacīta notiesāšana bija paredzēta arī 1933.gada 24.aprīļa Sodu likumā. Šā likuma 21.pants noteica: „Ja apsūdzētajam piespriež cietuma, aresta vai naudas sodu, vai ievietošanu labošanas vai audzināšanas-labošanas iestādē un tiesai ir pamatoti iemesli sagaidīt, ka notiesātais, arī sodu neizpildot, turpmāk uzvedīsies nevainojami, viņai ir tiesība notiesātam nosacīti atlikt soda izpildīšanu”. Savukārt 23.pants noteica, ka spriedumā norādāmi apstākļi, kuru dēļ tiesa atzinusi par lietderīgu soda izpildīšanu nosacīti atlikt, kā arī iemesli, kamdēļ notiesātam uzlikti zināmi pienākumi. Arī šajā gadījumā likums norāda uz tiesas pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus, kas turklāt ir motivējams.
Igaunijas Republikas Sodu kodeksa 73.pantā ir paredzēta probācija, nevis nosacīta notiesāšana. No šā panta izriet, ja tiesa, ņemot vērā nozieguma izdarīšanas apstākļus un vainīgā personību, atzīst, ka nav lietderīgi likt notiesātajam izciest uz laiku piespriesto ieslodzījumu vai naudas summas piedziņu, tā var neizpildīt piespriesto sodu pilnībā vai daļā, ja tiesas noteiktajā probācijas laikā notiesātais neizdarīs jaunus tīšus noziegumus. Probācijas ilgums ir no viena līdz pieciem gadiem. Ja notiesātais probācijas laikā izdara jaunu tīšu noziegumu, tad sods tiek izpildīts. Kodeksa 74.pantā minēti kritēriji, kad tiesa var noteikt notiesātajam probāciju ar vainīgā pakļaušanu uzvedības uzraudzībai, proti, ņemot vērā apstākļus, kas saistīti ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un vainīgā personību, tiesa konstatē, ka nav lietderīgi izpildīt ieslodzījumu, tā var piemērot probāciju, notiesātajam jāievēro uzraudzības prasības un pienākumi. Šāda probācija ilgst no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem. Likumā paredzētas sekas, ja notiesātais nepilda uzraudzības prasības.
Savukārt Lietuvas Republikas Kriminālkodeksa 75.pantā ir paredzēta soda izpildes atlikšana. No šā panta izriet, ka gadījumos, kad persona izdarījusi vienu vai vairākus noziegumus aiz neuzmanības un sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, vai tīšus noziegumus un sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, tiesa var atlikt soda izpildi uz laiku no viena līdz trīs gadiem. Soda izpildi var apturēt, ja tiesa nolemj, ka ir pamats uzskatīt, ka soda mērķis tiks sasniegts bez soda izciešanas. Atliekot soda izpildi, tiesa notiesātajam uzliek likumā paredzētos pienākumus. Tāpat šis likums nosaka sekas, ja notiesātais nepilda tiesas uzliktos pienākumus.
Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 73.pantā ir paredzēta nosacīta notiesāšana. Piemērojot nosacītu notiesāšanu, tiesa ņem vērā nozieguma raksturu un sabiedrisko bīstamību, vainīgā personību, tostarp mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Piemērojot nosacītu notiesāšanu, var tikt piemēroti papildsodi. Nosacītas notiesāšanas pārbaudes laiks nevar pārsniegt piecus gadus, savukārt tiesas noteiktais sods nevar pārsniegt brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Tāpat likums ļauj atcelt nosacītas notiesāšanas piemērošanu vai pārbaudes laika pagarināšanu.
Šobrīd tiesu praksē arvien vairāk tiek aktualizēts jautājums, vai tiesas pamatoti piemēro nosacītu notiesāšanu. Noteiktās lietās, ja pirmās instances vai apelācijas instances tiesa piemērojusi nosacītu notiesāšanu, tiek iesniegti kasācijas protesti. Augstākā tiesa, izvērtējot kasācijas protestus, konstatē Krimināllikuma 55.panta nosacījumu piemērošanas vai izvērtēšanas pārkāpumus un atceļ vai atstāj negrozītus zemāku instanču tiesu nolēmumus. Augstākā tiesa 2018.gada 8.augusta lēmumā lietā Nr.SKK-434/2018 (11087170715), atstājot negrozītu zemākas instances tiesas lēmumu, norādīja, ka Krimināllikuma 55.panta pirmajā daļā noteikti nosacījumi nosacīta soda piemērošanai. Lemjot par iespēju notiesāt personu nosacīti, ir jāievēro kriminālsoda mērķi. Proti, ir jāizvērtē, kā konkrētās krimināltiesiskās represijas piemērošana sekmēs taisnīguma atjaunošanu, noziedzīgu nodarījumu recidīvu novēršanu, aizsargās sabiedrisko drošību, atturēs citu personu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, sekmēs notiesāto personu resocializāciju. Jāievēro ne tikai vainīgā personību raksturojošie dati, bet arī fakti, kas saistīti ar noziedzīgu nodarījumu (noziedzīgu nodarījumu smagums, izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits, nodarītais kaitējums utt.). Turklāt tiesai pēc visu iepriekš minēto apstākļu izvērtēšanas ir jārodas pārliecībai, ka, sodu neizciešot, vainīgais turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Atzīts, ka apelācijas instances tiesai šāda pārliecība nav bijusi. Attiecībā uz nepamatotu Krimināllikuma 55.panta nosacījumu piemērošanu un nesamērīgi mīksta soda noteikšanu Augstākās tiesas 2015.gada 21.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814) norādīts, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana, kas pamatota vienīgi uz personību pozitīvi raksturojošo ziņu izvērtējumu, nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šajā lēmumā norādīts, ka šādas situācijas neveicina arī soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas (Augstākās tiesas 2011.gada 8.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-24/2011 (12812003006), Augstākās tiesas 2014.gada 30.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-306/2014 (11519004512) arī izteikti atzinumi par minēto soda prevencijas uzdevumu). Turklāt virknē Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumu vērsta uzmanība, ka likums nepārprotami uzskaita apstākļus, kas jāņem vērā, piemērojot nosacītu notiesāšanu un ka tiesai nav tiesību ignorēt kādu no likumā norādītajiem apstākļiem (piemēram, Augstākās tiesas 2015.gada 21.decembra lēmums lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814), 2014.gada 30.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-656/2014 (11515000610), 2009.gada 27.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-567/2009 (11092049806)).
Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 6.punktā noteikts, ka notiesājoša sprieduma motīvu daļā tiesa norāda motīvus par konkrētā soda piemērošanu. Tādējādi secināms, ka tiesai ir jāmotivē Krimināllikuma 55.panta piemērošana, bet ikreiz nav jāmotivē tā nepiemērošana. Piemērot nosacītu notiesāšanu nav tiesas pienākums, bet gan izvēle, ja tiesa to atzīst par nepieciešamu (līdzīgas atziņas izteiktas Augstākās tiesas 2017.gada 23.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-68/2017 (11815006815) un 2014.gada 3.jūlija lēmumā lietā Nr.SKK-420/2014 (Nr.11088130311)).
Kopsavilkums
Ievērojot, ka kriminālatbildība ir smagākais no juridiskās atbildības veidiem, īpaša nozīme ir soda noteikšanai, ievērojot Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā iekļautos nosacījumus par nosacījumiem soda veida un mēra noteikšanā, par tiesas atzinumu motivēšanu tiesas nolēmumos.
Izvērtējot soda veidu, jāvadās no Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā noteiktajiem apstākļiem – noziedzīgā nodarījuma raksturs, radītais kaitējums un vainīgā personība. Soda veida izvēli nevar motivēt ar citiem apstākļiem, turklāt tādējādi pamatojot bargāka soda veida izvēli.
Pirms pieņemt lēmumu par soda mēru, tiesai katrā konkrētā gadījumā jāizvērtē norādītie Krimināllikumā paredzētie atbildību mīkstinošie vai pastiprinošie apstākļi. Apsūdzētā atbildību pastiprinoša vai atbildību mīkstinoša apstākļa konstatēšana ir tiesas tiesības, kas lietu izskata pēc būtības. Atzinumu par šo apstākļu konstatēšanu tiesa pamato ar tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem.
Izvērtējot iespēju piemērot nosacītu notiesāšanu, jāpievērš uzmanība likumā noteikto priekšnosacījumu konstatēšanai un to esība ir jāmotivē kopsakarā ar soda mērķi un pārliecību, ka, sodu neizciešot, vainīgais turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus.
QR
