Eiropas Savienības Tiesas judikatūras aktualitātes pievienotās vērtības nodokļa jomā

Darbsemināra uzdevums bija gūt padziļinātas zināšanas un izpratni par Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) aktuālajā judikatūrā interpretētajiem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) tiesību aspektiem. Mērķis bija sekmēt vienotu PVN normu izpratni un piemērošanu, mazinot tiesību strīdus starp nodokļu maksātājiem un nodokļu administrācijām un iespējamo pārkāpuma procedūru skaitu pret dalībvalstīm.

Dalībnieki iepazīstināti ar priekšlasījumiem dažādos ar PVN saistītos tematos. Priekšlasījumā par jaunajām vadlīnijām attiecībā uz pārkāpuma procedūrām pret dalībvalstīm Eiropas Komisijas pārstāvis norādīja uz izmaiņām procedūrā, kā arī izcēla nacionālo tiesu nozīmi Eiropas Savienības tiesību normu pareizā piemērošanā, lai mazinātu pārkāpuma procedūru vajadzību. Itālijas pārstāve savā uzrunā uzsvēra gan nacionālo tiesu, gan Tiesas nozīmi PVN normu interpretācijā, kas ir nepieciešama un neizbēgama. Savukārt Nīderlandes un Eiropas Administratīvo tiesnešu asociācijas pārstāve pievērsās dažādiem procesuāliem un saturiskiem prejudiciālā jautājuma izskatīšanas aspektiem, pieskaroties arī problemātikai, ka Tiesai nav iespējams uzdot prejudiciālo jautājumu par tās iepriekšējā praksē veikto tiesību normu interpretāciju. Dienas noslēgumā dalībnieki iepazīstināti ar statistiku par Tiesas nolēmumiem un tendencēm dažādos tās aspektos.

Kā saistošākā no pirmās dienas priekšlasījumiem izceļama Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta biroja pārstāvja uzruna, iepazīstinot dalībniekus ar praktiskiem aspektiem Tiesas darba un nolēmumu pilnvērtīgā izpratnē, kas var būt noderīgi gan vēršoties Tiesā, gan interpretējot jau esošās Tiesas atziņas. Pārstāvis aicināja apzināties, ka Eiropas Savienības Tiesai ir zināmi vien tie fakti, kurus prejudiciālajā jautājumā uzrādījusi nacionālā tiesa, tādēļ gan to atspoguļojuma pilnīgumam, gan uzdoto jautājumu kvalitātei ir nepārvērtējama nozīme un ietekme uz sagaidāmā nolēmuma skaidrību un izmantojamību. Šajā kontekstā nacionālajām tiesām vajadzētu vairāk izmantot tieši Tiesas gala secinājumus, savukārt uz tiem vērstie argumenti esot izmantojami piesardzīgi, īpaši ņemot vērā norādes, ka secinājumi izdarīti konkrētās lietas apstākļos un var nebūt piemērojami citā gadījumā.

Tāpat norādīts uz divām atšķirīgām pieejām Tiesas praksē prejudiciālo jautājumu atbildēšanā, kas var novest pie būtiski atšķirīgiem rezultātiem. Proti, Tiesa var atbildēt vienīgi uz uzdoto jautājumu vai arī, kas novērojams jaunākajā judikatūrā, norādīt nacionālajai tiesai uz apstākļiem, kas citu apsvērumu dēļ liedz lietā piemērot strīdus normu un faktiski liedz atbildēt uz uzdoto jautājumu (piemēram, nostāja lietā Nr.C-08/01 (Taksatorringen) un nostāja lietā Nr.C-605/15 (Aviva)). Pārstāvis Tiesas nolēmumu pareizā izpratnē aicināja arī neaizmirst īpatnības Tiesas darbā, kas saistītas ar tulkošanas problemātiku. Priekšlasījumā izteikts arī viedoklis, ka faktors Tiesas secinājumu nozīmes novērtējumā varētu būt arī tas, cik skaitliski plašā tiesas sastāvā un kādā formā (tiesas sēdē vai rakstveidā, ar ģenerāladvokāta secinājumiem vai bez tiem) lieta tikusi izskatīta. Jāatzīmē, ka šī atziņa izpelnījās komentārus un kritiku.

Semināra otrā un trešā diena bija veltīta grupu darbam, kurā dalībnieki apsprieda aktuālo Tiesas praksi (2016.–2018.gada nolēmumus). Latvijas pārstāve piedalījās grupā, kura apsprieda jaunāko Tiesas praksi jautājumos par izņēmumiem no nodokļa, samazinātajām likmēm, piegādes vietu un Eiropas iekšējām piegādēm. Kā dalībnieku ieskatā būtiskākās tika apspriestas 12 lietas (Nr.C-386/16 (Toridas), Nr.C-580/16 (Firma Hans Bühler), Nr.C-108/17 (Enteco Baltic), Nr.C-288/16 (L.Č.), Nr.C-33/16 (A OY), Nr.C-526/13 (Fast Bunkering Klaipeda), Nr.C-699/15 (Brockenhurst College), Nr.C-605/15 (Aviva), Nr.C616/15 (Commision v. Germany), Nr.C-326/15 (DNB Banka), Nr.C-40/15 (Aspiro) un Nr.C-607/14 (Bookit)). Atzīmējams, ka divās lietās no tām prejudiciālo jautājumu bija uzdevusi Latvijas tiesa (Augstākā tiesa lietā Nr.C-288/16 un Administratīvā apgabaltiesa lietā Nr.C-326/15). Pirmā no šīm lietām tika izcelta ar to, ka lielā daļā dalībvalstu iepriekš pastāvēja nolēmumam pretēja pieeja un nolēmums sarežģījis tiesību normu piemērošanu gan nodokļu maksātājam, gan administrācijai. Savukārt otrās lietas secinājumi atzīti par nesaderīgiem ar iepriekšējo Tiesas praksi (lieta Nr.C-08/01), uz kuras atziņu pamata ilgstoši veidotas tādas pievienotās vērtības nodokļa grupas, kuras pēc šī nolēmuma vairs nav pieļaujamas.

Dalība seminārā sniegusi ieguvumus ne tikai konkrētu apspriesto Tiesas nolēmumu nozīmes un satura vienotā izpratnē, bet arī pieredzes apmaiņā ar citu dalībvalstu pārstāvjiem par nacionālo tiesu prakses jautājumiem, tostarp tādiem, kas pārsniedz pievienotās vērtības nodokļa jomu.