Kā tiesas lemj: nolēmumu pieņemšanas process augstākajās administratīvajās tiesās

Seminārs bija par administratīvo lietu izskatīšanas kārtību un tiesas darba organizēšanu. Latvijas pārstāvis uzstājās ar prezentāciju par tiesnešu specializēšanos un lietu sadales kārtību Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā.

Tiesnešu specializēšanās ACA dalībvalstīs ir salīdzinoši izplatīts tiesnešu darba organizēšanas mehānisms. Pamatā pastāv specializētas tiesnešu kolēģijas un tiesnešu specializēšanās jomas parasti tiek noteiktas, ņemot vērā lietu apjomu, lietu sarežģītību un nozīmīgumu konkrētajā valstī. Piemēram, Francijas Conseil d’État otrā kolēģija specializējas pasta, telekomunikāciju, sporta un transporta jautājumos, savukārt Grieķijas valsts padomes piektā sekcija specializējas vides aizsardzības, kultūras mantojuma aizsardzības un pilsētplānošanas jautājumos. Latvija novērtēta kā piemērs, kurā specializējas individuāli tiesneši, kuri parasti ir konkrētās lietas referējošie tiesneši.

Latvijā tiesnešu specializācija ir darīta publiska, tiesas mājaslapā norādot jautājumus, kuros katrs tiesnesis specializējas. Līdzīga tiesnešu specializēšanās pastāv arī Nīderlandes Augstākajā tiesā, tomēr specializācija nav publiskota. Nīderlandes pārstāvis to pamatoja ar risku, ka lietas dalībnieki var izjust vilšanos, ja viņu lieta tomēr netiek iedalīta tiesnesim, kurš ir īpaši specializējies konkrētajā tiesību jomā. Tas savukārt pusēm var radīt iespaidu, ka viņu lieta netiek izskatīta visaugstākajā līmenī. Redzot Latvijas piemēru, Nīderlandes tiesnesis norādīja, ka Latvijas praksei ir būtiskas priekšrocības – lielāka lietu izskatīšanas caurskatāmība un tiesnešu autoritāte sabiedrībā.

Semināra ietvaros raisījās īpaša diskusija par tiesnešu atsevišķo domu kā tiesību institūta pieļaujamību. Francijas Conseil d’État pārstāvis norādīja, ka šāds institūts Francijā nepastāv, jo tiek uzskatīts, ka, pirmkārt, tiesnesis, izskatot lietu, pārstāv nevis sevi, bet tiesu institūciju, otrkārt, tiesnesim nevajadzētu atklāt savu individuālo viedokli attiecībā uz lietu, jo tas rada negatīvu ietekmi uz tiesneša neatkarības institūtu. Savukārt Īrijas Augstākās tiesas pārstāve norādīja, ka tiesneša iespēja atkāpties no pārējā tiesas sastāva viedokļa un iespēja to norādīt atsevišķi ir viens no visaugstākajiem tiesneša neatkarības garantiem. Diskusija šajā jautājumā noslēdzās viedoklī, ka tiesnešu atsevišķo domu institūts ir katras valsts tiesību kultūras iezīme.

Dalībvalstu vidū pastāv dažādas pieejas tam, cik liels tiesas sastāvs izskata lietu. Augstākajās tiesās visbiežāk lietu izskata 3–5 tiesneši, taču, piemēram, Nīderlandes Augstākajā tiesā un Francijas Conseil d’État lietu var izskatīt arī viens tiesnesis, ja lieta nav īpaši sarežģīta. Savukārt Serbijas Augstākās kasācijas tiesā lietu var izskatīt tiesa divu tiesnešu sastāvā. Šie piemēri bija atzīmēti kā izņēmums. Tiesnešu skaits administratīvās lietas izskatīšanai visbiežāk ir stingri noteikts ar likumu. Taču ir arī valstis, kurās plašāka rīcības brīvība tiesnešu skaita noteikšanā ir tiesas priekšsēdētājam (Īrijas Augstākā tiesa, Šveices Federālā Augstākā tiesa) un atbalsta personālam, kas var rekomendēt tiesas priekšsēdētājam noteiktu tiesnešu skaitu konkrētās lietas izskatīšanai (Nīderlandes Augstākā tiesa). Palielināts tiesnešu skaits parasti tiek noteikts, ņemot vērā lietas sarežģītību un sabiedrisko nozīmīgumu.

22 valstīs no 28 pastāv kopsēdes vai dažāda paveida paplašinātā tiesas sastāva mehānismi. Kopsēdes pamatā tiek izmantotas, lai nodrošinātu vienveidīgu tiesu praksi, īstenotu judikatūras maiņu, risinātu īpaši nozīmīgus vai sarežģītus tiesību jautājumus un pievērstu plašāku sabiedrības uzmanību lietā risināmajam tiesību jautājumam. Atsevišķās valstīs augstākās tiesas var pieņemt tiesām saistošus izskaidrojumus par likuma piemērošanu. Šie mehānismi savā būtībā ir līdzīgi plēnuma saistošajam izskaidrojumam par likuma piemērošanu Latvijā (likuma „Par tiesu varu” 49.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002.gada 3.decembrim)), ko Satversmes tiesa lietā Nr.2002-06-01 atzina par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 83.pantam. Tomēr dalībvalstu diskusijās bija redzams, ka iespēja dot saistošus izskaidrojumus par likuma piemērošanu tiek izmantota reti, jo tas ietekmē zemāko instanču tiesnešu neatkarību.

Tāpat seminārā tika pārrunāti tādi jautājumi kā tiesas atbalsta personāla izmantošana tiesas darbā, tiesas sēdes vadīšana un pušu rakstveida paskaidrojumi tiesai, iziešana ārpus kasācijas sūdzības robežām, nolēmuma pieņemšana un lietas izskatīšanas termiņi.

Semināra ietvaros apmeklēta Īrijas Augstākās tiesas sēde lietā „P. v. The Minister for Justice and Equality”. Lietā ārvalsts pilsonis (bēglis) mēģinājis iegūt Īrijas pilsonību, kas viņam atteikta, daļēji pamatojoties uz valsts noslēpumu saturošu informāciju. Lietā risināts jautājums par tiesībām iepazīties ar viņam liegto materiālu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērojamību konkrētā strīda izspriešanā.