Iesniegtie pieteikumi Satversmes tiesā
2018.gadā Augstākā tiesa Satversmes tiesā ir vērsusies ar četriem pieteikumiem. Pārskatā atspoguļota šo lietu būtība un Satversmes tiesai izteiktais prasījums atzīt normu par spēkā neesošu.
Lieta Nr.2019-01-01
Lietā pieteicējs vērsās bāriņtiesā, lūdzot viņu atzīt par savas laulātās dēla un meitas adoptētāju. Bāriņtiesa atteica atzīt pieteicēju par bērnu adoptētāju, jo pieteicējs agrāk ir bijis sodīts par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Tādējādi iestāde uzskatīja, ka pastāv Civillikuma 163.panta ceturtajā daļā noteiktais ierobežojums personai kļūt par adoptētāju. Tomēr lietas apstākļi liecināja, ka starp pieteicēju un adoptējamiem bērniem ir konstatējama faktiskās ģimenes pastāvēšana, turklāt pieteicējam un viņa laulātajai ir arī kopīgs bioloģiskais bērns, kas dzīvo šajā ģimenē; pieteicēja noziedzīgie nodarījumi izdarīti 1998. un 2000.gadā, un sodāmība ir dzēsta; bāriņtiesas psihologs savā atzinumā ir secinājis, ka pieteicējs ir ar emocionāli stabilu, harmonisku, labestīgu un atbildīgu personību. Vērtējot Civillikuma 163.panta ceturto daļu, Augstākā tiesa atzina, ka likumdevējs pēc būtības nav izvērtējis absolūta aizlieguma piemērošanas sekas, kā arī nav pamatojis, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Tādējādi likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma samērīgumu. Līdz ar to Augstākā tiesa nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punkta neatbilstību Satversmes 96. un 110.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr.2018-24-01
Pamatojoties uz Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otro daļu, ieslodzītā korespondence tika pakļauta kontrolei (cenzēšanai). Šajā lietā Augstākā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka minētā norma nav pietiekami precīza un nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret iestādes patvaļu, jo nesatur skaidri formulētus šīs normas piemērošanas kritērijus. Otrkārt, tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā apstrīdētajā normā paredzētais tiesību ierobežojums ir efektīvs veids, kādā nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu. Taču leģitīmo mērķi var sasniegt arī ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas paredzētu korespondences kontrolei ierobežojošus nosacījumus, konkrētāk identificējot gadījumus, kad vispār kontrole ir veicama, nosakot kontroles ilgumu un, iespējams, paredzot arī dažādus kontroles veidus dažādās situācijās. Tas nodrošinātu arī efektīvāku iestādes resursu izmantošanu, koncentrējot to uz gadījumiem, kad tiešām pastāv paaugstināts sabiedrības drošības apdraudējuma vai citu cilvēku tiesību aizskāruma risks. Turklāt tiesa uzskatīja, ka jebkurā gadījumā indivīda tiesību ierobežojums automātiskas un tik plašas korespondences kontroles gadījumā krietni pārsniedz sabiedrības gūto labumu. Lai arī apcietinātas personas gadījumā risks, ka šī persona varētu ietekmēt izmeklēšanu, varētu attaisnot šīs personas korespondences brīvības ierobežošanu, taču tas nevar būt par pamatu tik plašai visas privātās korespondences kontrolei. Līdz ar to Augstākā tiesa nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otrās daļas (redakcijā, kas bija spēkā no 2011.gada 11.augusta līdz 2018.gada 3.janvārim), ciktāl tā paredzēja, ka izmeklēšanas cietuma darbinieki kontrolē apcietinātā saraksti (izņemot saraksti ar šā likuma 15.panta trešajā daļā minētajiem adresātiem), neatbilstību Satversmes 96.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr.2018-21-01
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārtrauca izmaksāt atlīdzību ārvalstī dzīvojošam aizbildnim – pensionārei, kas bija aizbildne savai mazmeitai – par tā pienākumu pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību. Augstākā tiesa konstatēja, ka no tiesību normām izriet, ka atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojoša persona. Apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi pret noteiktu personu grupu atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna patstāvīgā dzīvesvieta. Augstākā tiesa nesaskatīja objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo Latvijā, un tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo ārvalstīs, tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas un 20.panta pirmās daļas 2.punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, neatbilstību Satversmes 91. un 109.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr.2018-09-0103
Lietā pieteicējs saukts pie administratīvās atbildības par administratīvo pārkāpumu, kā papildsodu piemērojot pārkāpuma rīka – transportlīdzekļa – konfiscēšanu. Ar Nodrošinājuma valsts aģentūras lēmumu pieteicējam uzlikts pienākums segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemto preču un transportlīdzekļa nodošanu glabāšanā un glabāšanu. Lietā radās strīds par izdevumu, kas radušies sakarā ar lietā izņemto mantu glabāšanu un kas pieteicējam kā personai, kura ir saukta pie administratīvās atbildības, ir jāsedz, apmēru un to samērīgumu. Augstākā tiesa citastarp atzina, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas mazāk ierobežotu personai Satversmē noteiktās pamattiesības, un līdz ar to ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam. Augstākā tiesa nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotās daļas un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietā izņemto mantu un dokumentiem” 74.punkta neatbilstību Satversmes 92. un 105.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Satversmes tiesas pieņemtie nolēmumi un to īstenošana
2018.gadā Satversmes tiesa ir pabeigusi izskatīt 6 Augstākās tiesas iesniegtus pieteikumus. Pārskatā iezīmēta katras lietas būtība un Satversmes tiesas nospriestais.
Lieta Nr.2018-09-0103
Satversmes tiesa nosprieda atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astoto daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018.gada 4.jūlijam, un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 74.punktu, ciktāl no šīm normām izriet pienākums personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs personas saukšanu pie administratīvās atbildības, par atbilstošu Satversmes 105.pantam un 92.pantam. Šajā lietā administratīvajā tiesā vērsās persona, kurai Nodrošinājuma valsts aģentūra noteica pienākumu segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Aprēķinātā izdevumu summa par mantas glabāšanu vairākas reizes pārsniedza personai uzliktā administratīvā soda apmēru.
Satversmes tiesas spriedumā citastarp norādīts, ka iestādei un administratīvajai tiesai ir pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi. Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka aģentūrai un administratīvajai tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citastarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma principa ievērošana katrā konkrētajā gadījumā.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru pieteicēja pieteikums tika apmierināts, un lēma nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā. Apgabaltiesai būs jānoskaidro, vai tiesiskās sekas, kas personai radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un samērīgas ar personas tiesību uz īpašumu ierobežošanu.
Lieta Nr.2017-18-01
Lietā aplūkots jautājums par jaunizveidotām draudzēm noteikto aizliegumu izveidot reliģisko savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, kā arī ierobežojumu vienā konfesijā izveidot tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Lieta bija saistīta ar reliģiskas kopienas „Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca” tiesībām izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šajā lietā Satversmes tiesa nosprieda atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7.panta otro daļu, ciktāl tā neparedz tiesības draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, par neatbilstošu Satversmes 99. un 102.pantam. Tāpat Satversmes tiesa nosprieda atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7.panta trešo daļu un 8.panta ceturto daļu par neatbilstošām Satversmes 99. un 102.pantam.
Satversmes tiesa savā spriedumā citastarp norādīja, ka apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem – to, ka reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem uzrauga tiesībaizsardzības iestādes. Satversmes tiesa atzina, ka šāds citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanas līdzeklis ir alternatīvs ikgadējam pārreģistrācijas pienākumam, turklāt efektīvi individualizēts. Tāpat Satversmes tiesa uzskatīja, ka noteiktais ierobežojums, kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, pats par sevi nav nepieciešams nedz citu cilvēku tiesību, nedz sabiedrības drošības aizsardzībai.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai.
Lieta Nr.2017-12-01
Šajā lietā Satversmes tiesa nosprieda atzīt likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (redakcijā, kas bija spēkā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim) 12.panta 12.3 un 12.5daļu tiktāl, ciktāl tās nenodrošina pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atgriešanu nodokļu maksātājam saprātīgā termiņā, par neatbilstošām Satversmes 105.pantam. Tāpat Satversmes tiesa nosprieda attiecībā uz personām, kurām tika piemērotas apstrīdētās normas un kuras ir uzsākušas savu tiesību aizsardzību Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, bet attiecībā uz kurām administratīvais process vēl nav noslēdzies, atzīt likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (redakcijā, kas bija spēkā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim) 12.panta 12.3 un 12.5daļu tiktāl, ciktāl tās nenodrošina pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atgriešanu nodokļu maksātājam saprātīgā termiņā, par neatbilstošām Satversmes 105.pantam un spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. Lieta bija saistīta ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmumu, ar kuru, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, nodokļu maksātāja pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa pārcelta uz nākamo taksācijas periodu līdz taksācijas gada beigām.
Satversmes tiesa savā spriedumā citastarp identificēja, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas atziņām trīs mēneši ir saprātīgs pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atgriešanas termiņš, bet tādu termiņu, kas sasniedz un pārsniedz sešus mēnešus, Eiropas Savienības Tiesa atzinusi par nesaprātīgu. Šajā sakarā nacionālajā regulējumā noteiktais termiņš, kurā pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa tiek atmaksāta nodokļu maksātājam, var svārstīties no aptuveni viena mēneša līdz vienam gadam un pat ilgāk. Radītā finanšu sloga kompensēšana ar nokavējuma procentiem likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” nav noteikta, kas savukārt nozīmē, ka konkrētās normas neatbilst pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principam. Tādēļ normās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un apstrīdētās normas ir atzīstamas par neatbilstošām Satversmes 105.pantam.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Augstākā tiesa atstāja negrozītu apgabaltiesas spriedumu, ar kuru pieteicēja pieteikums noraidīts. Augstākā tiesa atzina, ka apgabaltiesa vērtējusi pārmaksas pārcelšanu uz vienu nākamo taksācijas periodu, kas pieteicējas gadījumā ir 3 mēneši. Ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas praksi, apgabaltiesa ir pareizi secinājusi, ka trīs mēneši ir atzīstami par saprātīgu nodokļa pārmaksas pārcelšanas termiņu. Apgabaltiesai bija arī jāpārbauda, vai ar konkrēto lēmumu netiek pārcelta pārmaksa, kas ir izveidojusies 1.ceturksnī, un šādu apstākļu esības gadījumā jānovērtē pārmaksas neatmaksāšanas samērīgums. Lai arī apgabaltiesa šādai pārbaudei nebija pievērsusies, no lietas materiāliem (piemēram, no pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas) bija acīmredzams, ka ar pārsūdzēto lēmumu uz 3.taksācijas periodu ir pārcelta tikai tāda pārmaksa, kas ir izveidojusies 2.taksācijas periodā. Tādējādi apgabaltiesa konkrētās lietas apstākļos pamatoti vērtēja pārmaksas pārcelšanas samērīgumu tikai par 3 mēnešiem.
Lieta Nr.2018-04-01
Satversmes tiesa nosprieda atzīt likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta trešo daļu par atbilstošu Satversmes 105.pantam. Šajā lietā persona vērsās pret pašvaldības domes lēmumu, ar kuru tai aprēķināta nekustamā īpašuma nodokļa papildlikme par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi par visu 2011.gadu, lai gan šī persona nekustamo īpašumu pārdeva 2011.gada martā. Personas ieskatā, tā nevarēja būt atbildīga par lauksaimniecībā izmantojamās zemes neapstrādāšanu, jo savā būtībā šī apstrāde bija jāveic jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam. Satversmes tiesas spriedumā norādīts papildlikmes mērķis – veicināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes apstrādāšanu un izmantošanu lauksaimniecības vajadzībām, tādējādi uzturot to kārtībā. Satversmes tiesa norādīja, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir jārēķinās ar pienākumiem, kas var izrietēt no īpašuma tiesībām, tostarp pienākumiem attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Atbilstoši ilgtspējas principam personai ar rūpību ir jāveicina šādas zemes izmantošana, apstrādāšana un saglabāšana nākamajām paaudzēm. Ne tikai katra indivīda, bet visas sabiedrības interesēs ir atbildīgi izturēties pret šo dabas resursu. Satversmes tiesa uzsvēra, ka privāttiesiskās autonomijas ietvaros lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam ir jāapzinās savi pienākumi. Tādējādi īpašnieks var paredzēt papildlikmes piemērošanu un par tās maksāšanu vienoties un segt to privāttiesiskā kārtībā.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Augstākā tiesa atstāja negrozītu apgabaltiesas spriedumu, ar kuru pieteicēja pieteikums tika noraidīts.
Lieta Nr.2017-30-01
Satversmes tiesa nosprieda atzīt Civilprocesa likuma 26.panta pirmo daļu, 128.panta otrās daļas l.2 punkta pirmo teikumu un 132.panta pirmās daļas 6.punktu, ciktāl tie nosaka pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarēto dzīvesvietu, par atbilstošu Satversmes 96.pantam. Lieta saistīta ar pienākuma norādīt prasības pieteikumā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi saskanīgumu ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes tiesas spriedumā citastarp norādīts, ka iespējamā atbildētāja civillietā pamattiesības uz viņa datu aizsardzību, kas ietvertas Satversmes 96.pantā, saduras ar citas personas pamattiesībām uz savu tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā civilprocesā. Šīs tiesības savukārt aizsargā Satversmes 92.pants. Sekas, kas iespējamajam atbildētājam civillietā kā datu subjektam rodas Satversmes 96.pantā garantēto pamattiesību ierobežojuma rezultātā, ir viņa datu izpaušana ierobežotā apjomā un tikai konkrētai personai, kura ir pienācīgi pamatojusi šo datu pieprasījumu un kurai ir paredzēta atbildība tādā gadījumā, ja tā attiecīgos personas datus apstrādās prettiesiski. Turpretim, raugoties no to seku viedokļa, kuras varētu rasties prasītājam tad, ja ar iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu saistītie dati netiktu apstrādāti, konkrētajā gadījumā ir jāatzīst, ka prasītājam pieeja tiesai savu tiesību aizsardzībai civilprocesā būtu liegta pēc būtības. Satversmes tiesa secināja, ka labums, ko no iespējamā atbildētāja pamattiesību ierobežojuma gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa pamattiesībām nodarīto kaitējumu, tādēļ regulējumu atzina par samērīgu.
Secīgi Augstākā tiesa atcēla rajona tiesas spriedumu, ar kuru bija noraidīts pieteikums, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Augstākā tiesa atzina, ka rajona tiesas apsvērumi par pieteicējas iecerētās civilprasības pieļaujamību un pamatotību ir nevietā, un tiesa kļūdaini secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nav konstatējama pieteicējas likumiska interese (interese vērsties tiesā ar civilprasību), kuras nodrošināšanai pieteicējai būtu nepieciešams saņemt tās pieprasītos datus.
Lieta Nr.2017-19-01
Lieta par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21panta piektās daļas, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. Lietā regulējums liedza pārsūdzēt brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas lēmumu, ar kuru notiesātajam atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana. Šajā lietā Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību, jo konstatēts, ka apstrīdētā norma pēc būtības ir zaudējusi spēku, jo kopš 2017.gada 21.decembra Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21pantā notiesātajam ir paredzētas tiesības apstrīdēt izvērtēšanas komisijas lēmumu Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, pārsūdzēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumu tiesā, kā arī pārsūdzēt attiecīgo pirmās instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā. Turklāt, lai atrisinātu jau ierosinātās administratīvās lietas, kurās iepriekš bija piemērojama minētā norma, nebija nepieciešama normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē.
Pamatojoties uz minēto, Augstākā tiesa atcēla rajona tiesas tiesneša lēmumu daļā, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu, un atteikties pieņemt pieteikumu šajā daļā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 5.punktu.
QR
