Tiesneša neatkarība, nodrošinot pamattiesību aizsardzību

Ekselences, kolēģi!

Augsta līmeņa profesionāļu dalīšanās pieredzē un aicinājums uz domu apmaiņu ļauj stiprināt demokrātiju.

Demokrātija nav iedomājama bez pamattiesību ievērošanas nodrošināšanas. Savukārt būtisks demokrātijas tiesiskuma un taisnīguma aspekta garants tiek nodrošināts ar tiesu varas pārstāvju iesaisti – tiesvedības procesos.

Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā Mārtiņš Mits nesenā intervijā uzsvēris, ka Eiropas Padomes cilvēktiesību aizsardzības mehānismu jēga ir stiprināt un veicināt cilvēktiesību aizsardzību nacionālā līmenī.

Lai gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normas Latvijai saistošas jau vairāk nekā 20 gadus, Latvijas tiesu aktīva pieredze darbā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu ievērošanu un izpildi vērtējama pēdējo desmit – piecpadsmit gadu laikā.

Latvijas konstitūcija (mēs to saucam – Satversme) arī jau 20 gadus paredz pamattiesību katalogu, kurā pamattiesību apjoms ir salīdzināms ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā doto. Latvijā aktīvi darbojas Konstitucionālā tiesa, kura būtiski iesaistās pamattiesību apjoma robežu noteikšanā un attiecīgo normu interpretēšanā. Nacionālajām tiesām paliek pamatuzdevums – šo tiesu atziņu piemērošana konkrētu indivīdu tiesību noteikšanā un aizsardzībā. Jums kā pieredzējušiem profesionāļiem gribētu uzsvērt – tas ir atbildīgākais – principu piemērošanu nodrošināt ikkatrā lietā. Latvijas tiesās pamattiesību aizsardzība ir ikdienas jautājums. Šādā aspektā analizēt tiesu lietas būtu neproduktīvi, jo būtu pārāk vienkārši. Jānorāda, ka mēs mācāmies ne tikai no konstatētiem būtiskiem trūkumiem savās tiesvedībās, bet arī, protams, citu valstu salīdzināmos procesos. Tas būtiski pēdējo gadu laikā papildinājis Latvijas Augstākās tiesas vērtējumu un argumentāciju. Tā kā šodien plānots pievērsties tieši ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju aizsargāto pamattiesību jautājumiem, gribētu man doto laiku veltīt Latvijas Augstākās tiesas vērtējumam par Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos doto izvērtējumu jau konkrētās lietās. Dažas no Latvijas lietām, manuprāt, ir īpaši atzīmēšanas vērtas.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu izpildes ieteikumiem izriet nacionālās tiesas pienākums gadījumos, ja konstatēts tāds pamattiesību aizskārums, kas ietekmējis pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu, atsākt procesu. Latvijai vispārējos skaitļos ir maz tādu lietu, kurās konstatētais pārkāpums tieši norāda uz nepieciešamību atsākt procesu nacionālajā tiesā. Šādos gadījumos (kopumā mums ir 5 kriminālprocesi un viens administratīvais process), protams, atjaunota tiesvedība sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, pamatojoties uz starptautiska tiesas sprieduma pamata.

No juridiskās analīzes un kritikas viedokļa interesantas ir tās lietas, kurās būtiskais pamattiesību aizskārums, kura dēļ pats process uzskatāms par netaisnīgu, nav konstatēts, bet pieteicējs tomēr vēršas tiesā un lūdz atjaunot tiesvedību un atsākt lietas izskatīšanu kādā no instancēm pēc būtības.

Latvijai šādas lietas ir vairākas.

Piemēram, ir divas lietas, kurās Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav konstatējusi 6.panta pārkāpumu, bet citu pantu, tomēr norādījusi, ka tie ir procesuāla rakstura pārkāpumi.

Ar ko lietas ir interesantas:

1) tās ir civillietas – tātad jau ir tiesā risināts tiesisks strīds un dots tam noregulējums, ļaujot arī atbildētājam paļauties uz spēkā stājušos tiesas spriedumu.

2) Eiropas Cilvēktiesību tiesas konstatētais pamattiesību pārkāpums bija procesuāla rakstura, tomēr ne par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu – tātad ne par tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā.

3) Augstākā tiesa šajās lietās ir nodrošinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma seku pēckontroli, proti, atbilstoši lietu faktiskajiem apstākļiem vērtējusi gan Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr.2000 (2) dalībvalstīm „Par noteiktas kategorijas lietu atkārtotu izskatīšanu vai procesa atjaunošanu nacionālajā līmenī pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma pasludināšanas”, gan rūpīgi analizējusi pašas Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumus šajā un līdzīgās lietās, proti, kā tas jāattiecina uz šādu situāciju.

Vienā no lietām – Rubīns pret Latviju – Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.panta, proti, tiesību uz vārda brīvību, pārkāpums, jo persona bija atbrīvota no darba saistībā ar e-pastos izteiktiem aizrādījumiem par darba organizāciju augstskolā.

Atbilstoši nacionālajai praksei, nepareizas atbrīvošanas no darba gadījumā restitūcija prasa atjaunošanu darbā. Tomēr šajā lietā Augstākā tiesa secināja, ka kompensācijas mehānisms, kādu piemērojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nodrošinājis kompensāciju tādā mērā, ka procesa atjaunošana un faktiski atjaunošana darbā vairs nav nepieciešama pamattiesību aizskāruma novēršanai un kompensēšanai.

Otra lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā bija A.K. pret Latviju.

Nekvalitatīvas medicīniskās uzraudzības grūtniecības laikā dēļ netika savlaicīgi konstatēts augļa anomālijas risks. Ārste tika sodīta ar naudas sodu. Dažus gadus vēlāk iesniedzēja vērsās tiesā ar civilprasību pret slimnīcu, kurā notika viņas grūtniecības aprūpe, prasot uzturlīdzekļu, zaudētās peļņas un morālā kaitējuma piedziņu. Visas trīs tiesu instances iesniedzējas prasību noraidīja, nekonstatējot cēlonisko sakaru starp atbildīgās ārstes rīcību un tās sekām – slima bērna piedzimšanu.

Atzīstot Konvencijas 8.panta procesuālā aspekta pārkāpumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa kritizēja tiesvedību nacionālajās tiesās, kuras rezultātā tika noraidīta iesniedzējas civilprasība pret slimnīcu. Analizējot nacionālo tiesu sniegto argumentāciju un vērtējumu, kas bija par pamatu civilprasības noraidīšanai, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tas bija patvaļīgs, jo nacionālās tiesas nebija ņēmušas vērā vairākas pretrunas lietas faktiskajos apstākļos, nebija pietiekami pamatojušas savus secinājumus un nebija vērtējušas iesniedzējas tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, kas izriet no Ārstniecības likuma pārkāpuma. Tiesa kritizēja arī nacionālo tiesu atteikumu uzklausīt iesniedzējas liecības, lai gan atbildīgajai ārstei šāda iespēja tika dota.

Iesniedzējas prasību par kompensāciju vairāk nekā 270 000 eiro apmērā Eiropas Cilvēktiesību tiesa apmierināja daļēji un nolēma piešķirt kompensāciju par morālo kaitējumu 5000 eiro apmērā.

Augstākā tiesa, skatot pieteicējas lūgumu par tiesvedības uzsākšanu, secināja, ka pieteicēja pieteikumā nav motivējusi, kādi konkrēti apstākļi ir pamatā viņas secinājumam, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma izriet, ka tiesvedība ir jāuzsāk no jauna.

Augstākās tiesas Civillietu departaments secināja, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.gada 24.jūnija sprieduma neizriet apstākļi, kas būtu par pamatu tiesvedības uzsākšanai no jauna; par sekām, ko radījis pārkāpums, ir piešķirts atbilstīgs atlīdzinājums. Savukārt pieteicējas atsaukšanās vien uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu nav uzskatāma par jaunatklātiem apstākļiem Civilprocesa likuma normu izpratnē, un pieteikums ir noraidāms.

Nacionālās tiesas loma ir būtiska, lai nodrošinātu pamattiesību aizsardzību savas valsts nacionālā standarta izpratnē, kas, pašsaprotami, var pārsniegt Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantēto minimumu. Tā arī ir daļa no tiesas neatkarības. Pamattiesību aizskāruma novēršanas pēckontrole arī ir daļa no nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas dialoga.

Pēdējā piemērā lietā Taraneks pret Latviju ar 2014.gada 2.decembra spriedumu Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka, iztiesājot lietu, noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums saistībā ar iespējamu uzkūdīšanu, kā arī noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums saistībā ar apsūdzētā sarunu ierakstīšanu un saistībā ar kratīšanu šīs personas birojā. Konkrētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā nav norādīts, ka piemērotākais atlīdzinājuma veids būtu kriminālprocesa atjaunošana. Tomēr Augstākā tiesa uzskatīja, ka no konstatēto pārkāpumu būtības izriet, ka kriminālprocess ir atjaunojams, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums šajā lietā ir atzīstams par jaunatklātu apstākli, kas var būtiski ietekmēt lietas iznākumu. Augstākā tiesa pati secināja, ka cilvēktiesību aizskāruma restitūcijai nepieciešama lietas atkārtota izskatīšana un lieta tika nosūtīta apelācijas instances tiesai. Apelācijas instances tiesai, iztiesājot lietu no jauna, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā konstatētie Konvencijas pārkāpumi ir jāņem vērā.

Latvijas Augstākā tiesa vienā no tās spriedumiem norāda, ka Latvijas Konstitūcijas norma (Satversmes 83.pants), kas noteic, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti, nozīmē, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesa spriež tiesu neatkarīgi. Tiesa ir padota vienīgi likumam un tiesībām, proti, tiesa ir metodoloģiski brīva sprieduma pamatojuma veidošanā, ciktāl tā saglabā savu padotību likumam un tiesībām. Latvijas tiesnešu ētikas komisija 2018.gada sākuma atzinumā ir norādījusi, ka no judikatūras atšķirīgs viedoklis nav patvaļīgs, ja tas atbilstoši pamatots. Šāds secinājums vienlīdz attiecināms arī uz nolēmumu, kurā secinājumi atšķiras no starptautiskās tiesas secinājumiem.

Pamattiesību nodrošināšana ir taisnīga tiesas spriešana – tātad ikkatra tiesneša pienākums. Aicinu turpināt strādāt atbilstoši augstākajiem standartiem.