Administratīvo lietu aktualitātes

Šogad administratīvās tiesas nosvinēja savas pastāvēšanas piecpadsmitgadi. Mēs esam jauna tiesa, taču šo gadu laikā esam devuši būtisku ieguldījumu Latvijas kā tiesiskas valsts attīstībā. Bet, ko gan administratīvās tiesas ir devušas tieši Latvijas sabiedrībai un tās cilvēkiem?

Par administratīvajām tiesām

Administratīvās tiesas uzsāka savu darbu 2004.gada 2.februārī. Patiesībā tam vajadzēja notikt jau 1.februārī, taču togad 1.februāris bija svētdiena. Tās bija jaunas tiesas, kas ienāca tiesu sistēmā kā cita veida tiesas. Administratīvo tiesu tiesneši tika atlasīti īpašā konkursā, lai gan tajā laikā citās tiesās tiesneši konkursa kārtībā netika atlasīti. Konkurss notika vairākas kārtas, kurās pretendentu atbilstība tika vērtēta gan pēc psiholoģiskā testa, gan strukturētās intervijas, gan arī zināšanu testa rezultātiem. Administratīvo tiesu tiesnešu amata kandidātu apmācībai tika izveidota speciāla programma, kuras noslēgumā visiem tiesneša amata kandidātiem bija jākārto kvalifikācijas eksāmens.

Administratīvās tiesas ienāca gan ar jaunu tiesas kultūru, kā arī jaunu sprieduma rakstīšanas kultūru. Sprieduma strukturēšanu, lai cilvēkam tas pēc iespējas būtu uztveramāks, uzsāka tieši administratīvās tiesas. Lai gan administratīvajām tiesām dažkārt tiek pārmesti gari spriedumi, darbs pie to pilnveidošanas nemitīgi turpinās. Mēs soli pa solim mēģinām rast ideālo līdzsvaru starp to, lai atbildētu uz svarīgākajiem procesa dalībnieku argumentiem, tajā pašā laikā cenšoties spriedumu rakstīt koncentrētāku. Tomēr garš vai īss spriedums nav pašmērķis. Svarīgākais – lai procesa dalībniekiem un arī sabiedrībai tas būtu saprotams.

Administratīvo tiesu kompetence

Administratīvajā procesā privātpersona tiesājas ar valsti, ja privātpersona uzskata, ka iestāde kaut ko nav izdarījusi tā, kā pienākas.

Raksturīgākie administratīvajās tiesās skatāmie jautājumi:

• Strīds par iestādes atteikumu sniegt informāciju

• Strīds par nodokļa aprēķina pareizību

• Strīds par publiskā iepirkuma norises tiesiskumu

• Strīds par apstākļiem ieslodzījuma vietā

• Strīds par būvatļaujas izsniegšanu/neizsniegšanu

• Strīds saistībā ar valsts dienestu (atbrīvošana no amata, disciplināratbildība, amata konkursa tiesiskums)

• Strīds par personvārdu rakstību

• Strīds par sociālās palīdzības jautājumiem (pensijas, pabalsti, palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā)

• Strīds par bāriņtiesas lēmumu

• Strīds par skolēna izslēgšanu no skolas, studenta atskaitīšanu no augstskolas.

Par atsevišķām lietu kategorijām

Jau 2011. un 2012.gadā administratīvajās tiesās tika taisīti spriedumi pieteikumos par informācijas pieejamību žurnālistiem. Administratīvās tiesas vienmēr ir atzinušas žurnālistu tiesības iegūt informāciju par to, kā valsts (pašvaldības) iestādes pilda savas funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju naudu. Tomēr, pārlūkojot šā gada un pagājušā gada lietas, jāsecina, ka lietās par informācijas pieejamību parādās arvien jaunas nianses, kas tiesai ir jāizvērtē.

Kā viena no visraksturīgākajām administratīvo lietu kategorijām ir nodokļu lietas, proti, strīdi par pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksu, strīdi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai nekustamā īpašuma nodokļa lielumu u.c. Sākotnēji administratīvajās tiesās bija salīdzinoši daudz lietu, kurās nodokļu maksātājs vēlējās izmantot pievienotās vērtības priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, lai gan prece netika piegādāta vai pakalpojums netika sniegts. Galvenais arguments, nodokļu maksātāja ieskatā, savas taisnības pierādīšanai bija tas, ka nenotikušu darījumu apliecina noformētie dokumenti. Kopumā tiesu prakses nodokļu lietās ir nostabilizējusies.

Savu aktualitāti nezaudē arī lietas par publiskajiem iepirkumiem. Līdz ar to aicinātu ne tikai žurnālistus, kuriem ir iespējas pētīt konkrētu jautājumu dziļāk un plašāk, bet arī visu sabiedrību pievērst lielāku uzmanību publiskajiem iepirkumiem. Dažkārt šajās lietās tiesai rodas aizdomas, ka iepirkuma procedūra nav notikusi korekti, taču visa iepirkuma dokumentācija ir sakārtota atbilstoši likumam. Tiesām nav instrumentu, lai tās varētu plašāk izpētīt attiecīgā iepirkuma norisi. Tiesai ir konkrēta publiskā iepirkuma dokumentācija, bet tajā parasti neparādās sakarības, vai un kādā veidā pasūtītājs tieši vai netieši ir saistīts ar kādu no pretendentiem. Tomēr savos spriedumos administratīvās tiesas ir norādījušas arī uz pasūtītāja acīmredzamo favorītismu. Piemēram, Rīgas pašvaldības sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rīgas satiksme” iepirkumu lietā administratīvās tiesas jau 2015.gadā vērsa uzmanību uz neskaidriem piedāvājumu vērtēšanas kritērijiem.

Pieteikumi par apstākļiem ieslodzījuma vietās ir jutīga lietu kategorija, jo šajās lietās, salīdzinoši ar citām lietu kategorijām, pieteicēji biežāk vēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiesām ir jāspēj izvērtēt tos apstākļus ieslodzījuma vietā, uz kuriem ir norādījis ieslodzītais, un, ja tiek konstatēts, ka apstākļi ir bijuši neapmierinoši, jāpiešķir kompensācija. Kopumā pieteikumi par apstākļiem ieslodzījumu vietās ir ļoti dažādi, ne tikai par kameru šaurību, ventilācijas un apgaismojuma trūkumu, bet arī par ēdiena pieejamību un kvalitāti, piemēram, par vegāniskā ēdiena pieejamību, par to, vai ēdienā ir pietiekami daudz vitamīnu vai minerālvielu, vai uzturdevā ir pietiekami daudz augļu un dārzeņu u.tml. Valstij, protams, ir jānodrošina apstākļi, lai ieslodzījuma vietā tie būtu cilvēka cienīgi.

Šobrīd Satversmes tiesas sprieduma rezultātā ir paplašinājusies administratīvo tiesu kompetence, proti, atbilstoši Satversmes tiesas noteiktajam administratīvajā tiesā var vērsties pašvaldību deputāti gadījumā, ja pašvaldība vai tās orgāns ir pārkāpis deputāta subjektīvās publiskās tiesības, piemēram, tiesības uz informāciju. Likumā ir skaidri noteikts – pašvaldības deputāts var saņemt informāciju arī par pašvaldības komercsabiedrībām, ja tas nepieciešams viņa darbam.

Bet ir pašvaldības, piemēram, Jelgava, Rīga, kurās opozīcijas deputātiem šāda informācija nav pieejama. Savulaik Administratīvo lietu departaments vērsās Vides un reģionālās attīstības ministrijā ar blakus lēmumu, norādot uz to, ka pašvaldību kapitālsabiedrības nepilda tām ar likumu noteikto pienākumu – sniegt deputātiem viņu pilnvaru īstenošanai nepieciešamo informāciju. Diemžēl tas nekādu rezultātu nedeva. Tādējādi ar Satversmes tiesas spriedumu tika noteikta šo strīdu piekritība administratīvajām tiesām.

Administratīvo tiesu ieguldījums valsts pārvaldes uzlabošanā

Nevar salīdzināt 15 gadus atpakaļ izdoto administratīvo aktu kvalitāti ar šodien izdoto administratīvo aktu kvalitāti. Agrāk bieži vien cilvēkam nelabvēlīgs administratīvais akts tika izdots vispār bez argumentācijas, proti, vienā teikumā. Norāde uz pārsūdzību bieži vien netika norādīta. Tagad reti kura iestāde izdod tik nekvalitatīvus administratīvos aktus. Pašlaik valsts pārvaldē visvājākais posms ir pašvaldību iestādes. Līdz ar to būtu jādomā, kā uzlabot pašvaldību iestāžu darbu. Lai arī kopumā iestāžu darba kultūra, ierēdņu izpratne par cilvēktiesībām un saviem pienākumiem pret sabiedrību noteikti ir uzlabojusies, un kā jau tika minēts iepriekš – arvien uzlabojas arī ierēdņu izdoto administratīvo aktu argumentācija –, primāri pašvaldību darbiniekos būtu jānostiprina izpratne par to, kas ir valsts pārvalde, proti, valsts pārvaldes uzdevums ir kalpot sabiedrībai, cilvēkiem, jo valsts pārvalde strādā ne jau savās, bet cilvēku interesēs.

Mans kolēģis – Civillietu departamenta priekšsēdētājs – runāja par dalībnieku apmierinātību un neapmierinātību ar tiesas darbu. Nesen viens advokāts rakstīja par administratīvajām tiesām un salīdzināja administratīvo lietu rezultātus ar civillietu rezultātiem. Civillietās prasītāja prasības pieteikums tiek apmierināts 75% gadījumos, savukārt administratīvajās lietās pieteikums tiek apmierināts 18% gadījumos. Tātad, viņa ieskatā, administratīvās tiesas slikti strādā, jo pieteicējs uzvar tikai 18%.

Jautājums. Jo administratīvās tiesas aizstāv valsti.

Tas ir mīts. Valsts pārvalde strādā ne jau savās, bet cilvēku interesēs. Līdz ar to arī valsts pārvaldes darba rezultāts tik kļūdains, lai to vairumā gadījumu atzītu par atceļamu, nav iespējams. Te jāpatur prātā, ka mums ir ļoti dažādi strīdnieki. Ir tādi, kas nekad nepieņem, ka viņam nav taisnība. Piemēram, lietā par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Vecāki nesaskata, ka viņi vardarbīgi izturas pret bērnu, lai gan nešaubīgi apstiprinās gan emocionālās, gan fiziskās vardarbības fakti. Vecāki ir neapmierināti, ka viņiem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības. Turklāt vecāki nemēģina pat pildīt bāriņtiesas uzliktos pienākumus, piemēram, apmeklēt psihologu, iztīrīt dzīvokli u.tml. Kā tad var uzvarēt, ja ir šāda attieksme?

Vai arī kopīpašumu gadījumos. Lietas, kas saistītas ar strīdiem, kuros iesaistīti kopīpašnieki, sagādā raizes ne tikai tiesnešiem, kuri izskata civillietas, bet arī tiesnešiem, kuri izskata administratīvās lietas. Piemēram, būvvalde liek nojaukt to, kas ir patvaļīgi uzbūvēts. Taču tas, kuram liek šo patvaļīgo būvniecību nojaukt, sūdzas, ka arī pārējiem kopīpašniekiem vajag uzlikt šo pienākumu. Tas nekas, ka patvaļīgi būvējis tieši viņš.

Parasti civillietā prasības pieteikumu iesniedz tāds, kurš spēj pierādīt savu pozīciju. Civillietās ir pietiekoši lielas valsts nodevas, lai atturētu no bezmērķīgas tiesāšanās. Administratīvajās lietās cilvēks kritiski nepavērtē, ka iestāde ir pieņēmusi argumentētu un pareizu lēmumu un ka viņa argumenti nav pamatoti un tiek balstīti uz pieņēmumu. Būtībā tā būtu katastrofa, ja administratīvās tiesas konstatētu, ka administratīvie akti ir atceļami 60–70% gadījumos. Tādā gadījumā Latvijā valsts pārvalde darbotos prettiesiski. Valsts pārvalde strādā sabiedrības interesēs un dažkārt nākas samērot konkrēta indivīda un sabiedrības kopējās interese. Līdz ar to tāds salīdzinājums  – cik spriedumu atceļ administratīvajās lietās un cik atceļ civillietās – ir nekorekts.

Jautājums. Varbūt tad cik ir tiesisks vai prettiesisks?

Prettiesiski valsts pārvaldes izdoties administratīvie akti ir jāatceļ, par to nav šaubu. Nenoliedzami, gadās arī tādi administratīvie akti, kuri pārsteidz. Diemžēl ir arī ierēdņi, kuru uzvedība ir nepieņemama un nedara godu ne iestādei, ne valsts pārvaldei kopumā. Taču mans mērķis bija pateikt – lai izvērtētu privātpersonu aizsardzības standartu administratīvajās lietās, nav korekti salīdzināt administratīvo lietu izskatīšanas rezultātus ar civillietu izskatīšanas rezultātiem.

Jautājums. Ir cilvēki, kam tiesāšanās vienkārši ir sports. Ir tāda anekdote – sludinājums: „Pensionāre ar juristes izglītību sabojās garastāvokli jebkuram”.

Jā, es varētu nosaukt apmēram desmit pieteicējus, kas strīdas par jebko. Piemēram, pieteicējs, kurš vēlējās tiesas ēkā ienākt ar ieroci, viņam to neļāva, un viņš par to tiesājas trīs instancēs.

Ir arī cilvēki, kuriem kaut kad 90. gadu sākumā kaut kas nav norisinājies tā, kā gribēts. Iespējams, ka iestāžu lēmumi nav bijuši līdz galam pareizi. Taču ne piecpadsmit gadus atpakaļ, ne tagad neko vairs nevar vērst par labu šiem cilvēkiem. Viņos ir negācija par šo pāridarījumu. Viņu ieskatā, tiesa kaut ko var vērst par labu, taču, diemžēl, tā nav. Šādās vecās lietās tiesa parasti neko vairs nevar ietekmēt. Šie cilvēku jūtas aizvainoti uz tiesu un nevēlas pieņemt to, ka tiesa neko vairs nevar darīt. Tad vienīgais, ko viņi dara – izgāž savu sāpi un negāciju pār tiesu, apsaukājoties un apvainojot personīgi tiesnešus.

Nozīmīgākās lietas

Informācijas pieprasījuma lietas:

• žurnālistu tiesības saņemt informāciju par publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumu (SKA-917/2019)

• ziņotāja par pārkāpumu aizsardzība (SKA232/2019)

• atklātā tiesas sēdē izskatītas krimināllietas sprieduma, kas nav stājies spēkā, pieejamība (SKA-255/2019)

• policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošana neierobežotam personu lokam ir pieļaujama sabiedrības interesēs (SKA6/2019)

Šīs visas ir 2019.gada lietas. Lietās par informācijas pieejamību parādās dažādas nianses.

Ir jāsaprot, ka nav tā, ka vienam ir tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, un otram ir pienākums to vienmēr dot. Informācijas atklātības lietās vienmēr tiek svērts, kurai interesei konkrētajā gadījumā tiek dota priekšroka.

Proti, tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību.

Lietas SKA-917/2019 spriedumā plaši ir argumentēts tieši par žurnālistu tiesībām saņemt ierobežotas pieejamības informāciju žurnālistikas vajadzībām. Nianse šajā lietā ir tā, ka informācija netika prasīta no iestādes, bet no nodibinājuma. Taču, kā konstatēja tiesa, informācija tika prasīta tieši par valsts līdzekļu izlietojumu. Tiesa šajā gadījumā deva priekšroku sabiedrības tiesībām saņemt šo informāciju, iepretim privātpersonu datu aizsardzībai.

Lietā SKA-232/2019 tika risināts jautājums par ziņotāja aizsardzība. Ziņotājs bija informējis Valsts valodas centru par to, ka kādas biedrības vadītājs nelieto latviešu valodu pietiekamā līmenī, kādā šim vadītājam tas būtu jādara. Šis vadītājs prasīja Valsts valodas centram, lai viņam tiek sniegta informācija par to, kurš ir sūdzējies. Valsts valodas centrs atteicās izsniegt šādu informāciju. Vadītājs Valsts valodas centra atteikumu sniegt informāciju pārsūdzēja tiesā. Tiesa, izskatot šo lietu, vērtēja, vai šis ziņotājs ir aizsargājams, un atzina, ka nenoliedzami – ir aizsargājams. Šajās lietās būtiski ir tas, vai ziņa ir patiesa. Ja tā ir melīga un ziņotājs negodprātīgi ziņo par to, kas patiesībā nav bijis, tad var tikt atzīts, ka ziņotājs nav aizsargājams.

Interesants un svarīgs bija spriedums lietā SKA-255/2019 par atklātā tiesas sēdē izskatītas lietas sprieduma, kas nav stājies spēkā, pieejamību. Strīdīgais aspekts šajā lietā bija tas, vai sprieduma pieejamību ietekmē apstāklis, ka spriedums nebija stājies spēkā. Tiesa atzina, ka nav nozīmes apstāklim, ka spriedums nav stājies spēkā. Visi spriedumi, kas tiek pasludināti publiskā tiesas sēdē vai pieņemti rakstveida procesā un kuriem nav noteikts slēgts statuss, ir pieejami, neatkarīgi no tā, vai tie ir stājušies spēkā.

Lietā SKA-6/2019 tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā. Šajā lietā tika risināts jautājums par tiesībām publiskot interneta vietnē policijas iecirknī filmētu materiālu. Par šo lietu liela interese bija arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Tātad persona bija filmējusi policijas darbiniekus, kuri sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Lietā tika atzīts, ka policijas darbinieks ir amatpersona, kuras personas datu aizsardzībai ir zemāks līmenis nekā cilvēkam, kurš nav amatpersona. Tajā pašā laikā neatbilstoši datu aizsardzībai būtu pasludināt, ka policijas darbinieka dati vispār nav aizsargājami. Protams, cits jautājums, ja policijas darbinieki, pildot savus dienesta pienākumus, izdara kaut kādus pārkāpumus vai rīkojas neētiski, rupji uzvedas. Lai parādītu šo amatpersonas rīcību, to var publiskot ne tikai žurnālists. Kā jau minēju, šajā lietā tika risināts jautājums par tiesībām publiskot informāciju, nevis par pašu filmēšanu. Diemžēl žurnālisti pēc ziņas publicēšanas par šo lietu sāka rakstīt, ka tiesa ierobežo filmēšanu dienesta telpās. Vēlreiz uzsveru, ne par filmēšanu bija šī lieta. Bet par tiesībām nofilmēto publiskot.

Jau pieminētajā Re:Baltic lietā (SKA-917/2019) ir vēl viena būtiska atziņa: žurnālistam nav jāatklāj topošā pētījuma (raksta) saturs. Žurnālistam ir jāpamato savs ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījums, taču iestādei nav pamata šādos gadījumos pieprasīt žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošās publikācijas saturu.

Tālāk nedaudz par vides jautājumiem:

• Tiesības vērsties tiesā vides jautājumos tiek atzītas ikvienai personai, kuras mērķis ir vides aizsardzība sabiedrības interesēs (populārsūdzība);

• Ar jēdzienu „vide” šajā kontekstā saprotamas ne tikai dabas vērtības, bet arī, piemēram, kultūrvēsturiskais mantojums (SKA-989/2018).

Administratīvo lietu var ierosināt persona, kuras subjektīvās tiesības ir aizskartas, piemēram, jums netiek sniegta informācija, netiek piešķirta sociālā palīdzība, nepamatoti tiek aprēķināts nodoklis u.tml. Tas skar konkrētā administratīvā akta adresāta subjektīvās tiesības, un administratīvā akta adresāts šo lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Savukārt viņa draugs nevar pārsūdzēt. Ja, piemēram, konkrētam žurnālistam nesniedz informāciju, cits kolēģis šo atteikumu nevar pārsūdzēt. Lai vērstos ar pieteikumu administratīvajā tiesā, jābūt aizskartām konkrētās personas tiesībām. Taču vides lietās ir citādi – Rēzeknes iedzīvotājs var iesniegt pieteikumu, piemēram, par gaisa piesārņojumu Rīgā. Vides lietās var iesniegt tā saucamo populārsūdzību.

Kāda kundze ilgus gadus iebilst pret kartinga trases radītajiem trokšņiem. Trokšņi ir piesārņojums, tas ir vides jautājums. Šādā lietā nav nozīmes, vai šī sieviete dzīvo trases tuvumā, un nav nozīmes pat tam, vai viņa dzīvo attiecīgās pašvaldības teritorijā. Ja jautājums ir par vidi piesārņojošu darbību, viņai ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu.

Kāda kundze vismaz reizi divos mēnešos iesniedza kādu pieteikumu, piemēram, ka viņas kaimiņi ar būvgružiem ir piegružojuši savu teritoriju. Būvgruži nenoliedzami ir kaitīgi, un tas ir vides jautājums. Policija aizgāja pārbaudīt, safotografēja, atsūtīja tiesai bildes. Izrādās – kaimiņi pavasarī ap bērziem apbēruši melnzemi.

2018. un 2019.gadā tiesa izskatīja vairākas nozīmīgas pilsonības lietas:

• Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas saturs saistībā ar Latvijas ārzemju pasu izsniegšanu okupācijas periodā (SKA-237/2018);

• Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošana attiecībā uz Latvijas okupācijas periodā dzimušajiem (SKA-268/2018);

• Pilsonības likuma 8.¹ panta (Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju pilsonība) interpretācija (SKA-28/2018);

• Iestādes kļūdainas norādes par dubultpilsonības nepieļaujamību ietekme uz Latvijas pilsonības atjaunošanu (SKA-123/2018);

• Pilsonības likuma 8.¹ panta pirmās daļas vārdu „minēto iemeslu dēļ” interpretācija (SKA-27/2018);

• Kritērija „rada draudus Latvijas valsts un sabiedrības drošībai” interpretācija saistībā ar pilsonības iegūšanu naturalizācijas kārtībā (SKA328/2019).

Lietā SKA-237/2018 par Pilsonības likuma regulējuma piemērošanu atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai sriedumā tika atzīts, ka Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga gan Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu, gan arī bija praktiski nozīmīga Latvijas pilsoņiem.

2018.gadā tika izskatītas vairākas interesantas lietas par personu vārdu rakstību:

• Atļaut mainīt vārdu vai uzvārdu, ja personas vārds vai uzvārds apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā (SKA-528/2018);

• Personvārdus raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām (SKA-530/2018);

• Dzimtas uzvārdu rakstība, kurā dubultojas burts «k» (SKA-359/2018).

Lietā SKA-528/2018 tika risināts jautājums par personas vārda un uzvārda maiņu, ja personas vārds vai uzvārds apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā. Tiesa šo jautājumu skatīja tieši no personas skatu punkta, proti, nevis, vai sabiedrība akceptē šīs personas personvārdus, bet tieši kā pati persona iekļaujas sabiedrībā un jūtas ar saviem personvārdiem.

Lietā SKA-530/2018 risināts jautājums par personvārdu rakstību atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām. Vēl arvien tiesā mēdz būt lietas, kurās sievietes prasa, lai viņu uzvārdi tiek rakstīti ar vīriešu dzimtes galotni. Šīs lietas sakarā pētījām uzvārdu piešķiršanu Latvijā 1855.–1856.gadā. Interesanti, ka skrīveri, kas tos uzvārdus pierakstīja, dažkārt pierakstīja ar kļūdām, un tad tā kļūda tiek uzskatīta kā svarīga lieta, kas dzimtai jānes līdzi visu laiku. Spriedumā ir interesanta atsauce uz to, ka starpkaru periodā cilvēki arī tiesājās un uzskatīja, ka viņu uzvārdi rakstāmi vienādi vai otrādi. Piemēram, vīrietis ar uzvārdu Rumpis vēlējās, lai viņa uzvārds tiktu rakstīts ar sieviešu dzimtes galotni, proti, Rumpe. Starpkaru Latvijas Senāts atzina, ka nevar rakstīt vīrieša uzvārdu ar sieviešu dzimtes galotni, jo atbilstoši latviešu valodas prasībām sieviešu personvārdi tiek rakstīti ar sieviešu dzimtes galotnēm, vīriešu – ar vīriešu dzimtes galotnēm.

Lietā SKA-359/2018 risināts jautājums par tiesībām uzvārdā rakstīt dubulto līdzskani. Kamēr lieta tika izskatīta tiesā, Ministru kabinets grozīja noteikumus un noteica izņēmumu. Proti, gadījumā, ja tiek pierādīts, ka ar dubulto līdzskani uzvārds jau ir ticis rakstīts vairākās paaudzēs, tad līdzskaņu dubultošana uzvārdā ir pieļaujama.

Ierēdņu disciplinārlietas:

• par disciplinārsodu, kas uzlikts robežsargam par to, ka viņš, esot postenī, spēlē datorspēli un skatās videofilmu (SKA-1208/2018);

• par disciplinārsodu, kas uzlikts par acīmredzamu disciplinārpārkāpuma pazīmju ignorēšanu padotā rīcībā (SKA-152/2018);

• par disciplinārsodu, kas uzlikts par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu (SKA-419/2018).

Lietas, kurās tiek risināti jautājumi saistībā ar valsts dienestu, ir ļoti dažādas. Piemēram, robežsargs, esot postenī, spēlē datorspēles un skatās videofilmu. Pats atzīst, ka viņš to ir darījis, tomēr pārsūdz uzlikto disciplinārsodu.

Lietā SKA-152/2018 priekšniekam vajadzēja sastādīt atzinumu, vai padotais ir pārkāpis likumu. Jautājums bija par robežu un par izpratni, kur ir robeža. Robežsargs ikdienā strādā uz robežas, viņam nevajadzētu būt šaubām par to, ko nozīmē jēdziens robeža.

Lietā SKA-419/2018 tika vērtēts jautājums, vai ierēdnei ir pamatoti uzlikts disciplinārsods par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu. Lietas apstākļi bija šādi. Disciplinārlietu izmeklēšanas komisija pārbaudīja, vai ierēdnes rīcībā nav saskatāmas disciplinārpārkāpuma pazīmes. Taču viens no šīs komisijas locekļiem bija iesaistīts kriminālprocesā, kuru bija izmeklējusi šī ierēdne. Kriminālprocess bija beidzies. Šī ierēdne informēja iestādes vadītāju, minot arī kriminālprocesa numuru. Pret šo ierēdni tika ierosināta jauna disciplinārlieta un uzlikts disciplinārsods par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu, proti, par to, ka iestādes vadītājam bija izpausts kriminālprocesā iesaistītās personas vārds un kriminālprocesa numurs. Šajā lietā tiesa atzina, ka minētā informācija vispār nav izmeklēšanas noslēpums. Runājot par izmeklēšanas noslēpumu, jāpiebilst, ka nav atrasts pareizais līdzsvars starp aizsargājamām interesēm, proti, interesi uz taisnīgu kriminālprocesu un sabiedrības tiesībām saņemt informāciju. Lai arī es pieļauju, ka krimināltiesību eksperti man varētu nepiekrist, tomēr pašlaik jēdziens izmeklēšanas noslēpums tiek interpretēts pārāk plaši.

Bāriņtiesu lietas – šo lietu nav tik daudz kā, piemēram, nodokļu lietas vai ieslodzīto lietas, bet konstants šo lietu daudzums administratīvajās tiesās ir katru gadu. Lietas, kurās pārsūdz bāriņtiesas lēmumus, ir ļoti dažādas, piemēram,

• par aizgādības tiesību pārtraukšanu/atjaunošanu (vecāku atbildība, bērns kā ķīlnieks);

• par aizbildņu, audžuģimeņu, adoptētāju un aizgādņu rīcību un statusu;

• lietas, kurās vecāki, nespēdami savstarpēji vienoties par bērna aizgādības tiesību īstenošanu, lūdz bāriņtiesai pieņemt lēmumu šajā jautājumā.

Dažkārt redzam, ka bāriņtiesas darbu varētu vēlēties labāku. Bāriņtiesām vajadzētu strādāt preventīvi, strādāt ar ģimeni, lai novērstu situāciju, kad jau jāpārtrauc aizgādības tiesības. Nenoliedzami bāriņtiesu darbs ir sarežģīts. Dažkārt ir ļoti grūti izlemt, kur bērnam būs labāk un kāds lēmums ir bērna interesēs. Dažkārt bērns, it īpaši pusaudža vecumā, ļoti labprāt vēlas palikt bioloģiskajā ģimenē, kur viņu neviens nekontrolē un neliek mācīties. Taču vai tas ir bērna interesēs? Dažkārt nākas izskatīt lietas, kurās ir acīmredzams, ka vecāki cīnās viens ar otru, savās interesēs izmanto bērnu un nemaz nevēlas ne saprast viens otru vai bērnu, ne piekāpties bērna interesēs. Bērns tiek izmantots, lai pierādītu savu autoritāti, izgāztu dusmas uz otru. Sliktākais ir tas, ka vecāki nevēlas raudzīties no bērna pozīcijām, jo, lai arī kādas ir pieaugušo savstarpējās attiecības, bērnam ir tiesības gan uz mammu, gan uz tēti.

Nobeigumā – smaidam

No lietas materiāliem:

VID kasācijas sūdzībā mēģina pārliecināt, ka pieteicējai (zivju ceham) bija fiktīvs būvdarbu līgums: pieteicējai ir 200 darbinieki, viņi noteikti paši būvdarbus varēja veikt un nekādu darījumu vispār nevajadzēja.

Pieteicēja paskaidrojumā par kasācijas sūdzību pauž viedokli, ka arī VIDam ir ļoti daudz darbinieku un savu jauno ēku viņi paši droši vien uzbūvējuši.