Eiropas Padomes dalībvalstu Augstāko tiesu vadītāju tikšanās un konference Parīzē

Tiesnešu neatkarība un attiecīgi iespējams demokrātijas apdraudējums ir aktuāla problēma vairākās Eiropas Padomes valstīs. Šajos jautājumos būtiski ir pievērst uzmanību izmaiņām tiesnešu iecelšanas procedūrā, kopējām tiesnešu skaita izmaiņām, kā arī tiesnešu darba uzraudzības līdzekļiem.

Šobrīd aktuāli ir augstāko tiesu darbības efektivitātes jautājumi. Vienlaikus nodrošināmas gan tiesības uz tiesvedības pabeigšanu saprātīgā termiņā, gan lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošana, gan nepieciešamība attiecīgajā tiesu instancē efektivizēt resursu izmantošanu.

Šie jautājumi bija arī Eiropas Padomes dalībvalstu augstāko tiesu vadītāju konferences diskusiju aktualitāte. Konferencē piedalījās Eiropas Padomes dalībvalstu augstāko tiesu (Augstāko tiesu, Augstāko administratīvo tiesu un Konstitucionālo tiesu) vadītāji un pārstāvji, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas pārstāvji.

Konferences ievadrunu teica Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents Lins Aleksandrs Sisiljans (Linos-Alexandre Sicilianos). Viņš atgādināja, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir balstīta uz trim pīlāriem. Pirmkārt, tas ir dzīvs instruments, kura normas tiek pielāgotas tā brīža aktualitātēm, nodrošinot evolucionāru interpretāciju. Konvencijas normās tiek rastas atbildes bez nepieciešamības izdarīt grozījumus pašā Konvencijas tekstā. Otrkārt, Konvencijas normas attiecas uz visām tiesību nozarēm, tostarp tās aptver jaunas tiesību jomas, piemēram, vides jautājumus. Treškārt, Konvencijas piemērošanā tiek veicināts dialogs – gan tiesnešu neformāls dialogs, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas izveidotais un uzturētais Augstāko tiesu tīkls (SCN).

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglanns (Thorbjørn Jagland) atzīmēja, ka, neskatoties uz nacionālajām īpatnībām, Konvencijai jābūt kopējai tiesību valodai. Apzinoties, ka ne visās valstīs Konvencijas normas tiek piemērotas tieši nacionālo tiesību avotu sistēmā, ģenerālsekretārs uzsvēra, ka Konvencija jāpiemēro nacionālajām tiesām. Ģenerālsekretārs atzina, ka jāanalizē, kāpēc 70% lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā ienāk no septiņām valstīm. Analizējot situāciju, jārisina šo lietu pamatā esošās problēmas. T.Jaglannns uzsvēra, ka represijas pret tiesnešiem (nepamatotas reformas) vājina tiesnešu neatkarību un apdraud tiesiskumu. Viņš norādīja, ka tiesnešu mācības ir būtiskas spēju attīstīšanai un neatkarības stiprināšanai. Aicināja izmantot HELP programmu, kā arī veikt nepieciešamos mācību programmu tulkojumus.

Francijas tieslietu ministre Nikola Belubē (Nicole Belloubet) norādīja, ka tiesiskums nav tikai tiesnešu pienākums. Tiesiskums ir dalīta likumdevēja, politiķu un tiesu atbildība. Arī Francijas tieslietu reformas skar plašus jautājumus, piemēram, tiešā veidā – tiesu budžets, civilprocesu un kriminālprocesu regulējums. Tāpat šādas reformas attiecināmas uz tādiem jautājumiem kā cīņa pret vardarbību (Stambulas konvencija), vēl Francijā nesen ieviests regulējums, kas ļauj pastiprināt cīņu pret neprecīzas informācijas izplatīšanu. Ikdienā darbā pie tiesu un tiesvedības procesu uzraudzības un nepieciešamo reformu sagatavošanas tiek izmantoti GRECO, Venēcijas komisijas, CEPEJ, Tiesnešu padomes (Council of Judges) ieteikumi un rekomendācijas.

Darbs konferencē notika trīs sekcijās. Pēc tam tika sniegti apkopojoši ziņojumi par katru tēmu.

Pirmās sekcijas diskusijas tēma „Tiesības uz piekļuvi tiesai”. Kā norādīja ziņotājs, šīs tiesības īstenošanai nepieciešams profesionāls, neatkarīgs tiesnesis. Šo tiesību apjomu ietekmē arī likumdevējs un tiesu prakse. Piemēram: a) obligāta advokāta pārstāvība noteiktos procesos vai instancēs; b) tiesības pārsūdzēt noteiktus nolēmumus; c) tiesas nodevas, to aprēķināšana. Šiem jautājumiem ir atšķirīgi nacionālie risinājumi. Tomēr, piemēram, jautājumā par tiesu nodevām ir skaidra Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāja, ka nodevas nedrīkst noteikt proporcionāli no prasības summas, jo tādējādi tiek izjaukts princips – nodevas atbilstība pakalpojumam; d) kasācijas filtru nepieciešamība. Šajā jautājumā saduras kasācijas efektivitāte un tiesības uz lietas izskatīšanu. Tiesas nolēmumā par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību vai atteikumā ļaut iesniegt pārsūdzību ir jābūt atspēkotam, ka attiecīgajai kasācijas sūdzībai nav izredžu. Kasācijas filtram jānodrošina tiesību vienveidīga piemērošana; e) tiesvedības administrēšana prasa, lai tiktu mainīta attieksme pret lietas izskatīšanu, proti, pret lietas dalībnieku jāattiecas kā pret klientu, jo lietu izskatīšana ir tiesas sniegts pakalpojums; f) tiesu nolēmumu pieejamība ir radījusi prognozējamības krīzi. Izmantojot automatizētās datu apstrādes sistēmas, tiek ietekmēta tiesību piemērošanas attīstība, proti, negatīvi tiek ietekmēts sistēmai būtiskais justīcijas dinamisms; g) taisnīga atlīdzinājuma problēma saskatāma nokavētā risinājumā, proti, atlīdzinot kaitējumu tikai materiāli, netiek nodrošināta vispārēja restitūcija. Konferencē tika atzīts, ka šai problēmai pagaidām nav rasts pienācīgs risinājums.

Otrās sekcijas tēma „Vārda brīvības un personas privātās dzīves aizsardzības jautājums”. Šos abus principus pazīst un zināmā mērā atzīst visā pasaulē. Tiek uzskatīts, ka tiesības izteikties ir senākas par tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību. Lai varētu respektēt vienu tiesību, neizbēgami jāierobežo otra. Nacionālajai tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ar labi motivētu nolēmumu ir jāsamēro abas šīs tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos tiesību līdzsvarošana nav izvērsta, jo tiek skatīts konkrēts pieteikums. Lai arī ne visas tiesas tieši atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, tās ir būtiskas, tāpat tiesas radītie principi un attīstības tendences ir atrodamas visu valstu tiesu nolēmumos. Piemēram, jautājumā, kas ir publiska persona un kādas ir tās tiesību uz privātās dzīves aizsardzību robežas. Secināms, ka pamattiesību kritērijus iezīmē Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas, tomēr faktiska tiesību piemērošana notiek nacionālajos nolēmumos. Šobrīd aktuāla ir „publiskas personas” statusa paplašināšana, proti, kritikas un tiesību iejaukties privātajā dzīvē attiecināšana uz publisko personu tuviniekiem, mīļākajām/mīļākajiem. Slovēnijas, Slovākijas un Portugāles tiesu pārstāvji atzīmēja, ka tiesām nepietiek ar vispārējām Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, kad konkrētā lietā jāizvērtē proporcionalitāte. Tas tāpat attiecas uz tiesībām saņemt informāciju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas ir abstraktā līmenī, bet nacionālās tiesas saglabā konkrēto kontroli. Internets ļauj paplašināt (sociālie tīkli) un padziļināt (informācija paliek pieejama pat pēc ilgāka laika un pat tad, kad mainījušies faktiskie apstākļi) tiesības saņemt informācijas apjomu, vienlaikus vienlīdz palielina iespējamā aizskāruma plašumu un dziļumu. Tiesām jāseko, vai informācijas pieejamība, un īpaši pieejamība ilgtermiņā, ir attaisnojama. Piemēram, ziņa par personas kriminālvajāšanu vai sodīšanu. Aktuāls ir arī jautājums par tiesību tikt aizmirstam izmantošanu arhīvu un dokumentētās informācijas kontekstā; te rodas problēma, vai informāciju dokumentēt anonimizēti vai labāk priekšroku dot tiesību tikt aizmirstam izmantošanai. Privātās dzīves aizsardzība ir vispārējs princips, un, kā rāda prakse šādos pārnacionāla rakstura jautājumos, tiesas atsaucas arī uz citu valstu konstitucionālo tiesu nolēmumiem.

Trešajā sekcijā apspriežamā tēma nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas dialogs. Tika akcentēts, ka dialogs ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencijas) sirds. Pēdējos gados dialogs ir gan paplašinājies, gan padziļinājies. Tagad dialogu noteic Konvencijas 16.protokols un Augstāko tiesu tīkla darbība.

Konvencija ir valstu pozitīvā pienākuma iedvesmas avots. Tajā pašā laikā paliek vieta arī nacionālo tiesību attīstībai, tai skaitā rīcības brīvībai. Ir valstis, kurās Konvencija ir tieši piemērojams instruments, piemēram, Spānija, kuras konstitūcijas normas prasa, lai nacionālo tiesību interpretācija būtu atbilstoša Konvencijai. Tomēr arī pārējās valstīs Eiropas Cilvēktiesību tiesas interpretācija ir izpratnes iedvesmas avots.

Prezentācijās un diskusijā tika izdalītas trīs dialoga formas.

Judikatūras dialogs: savstarpēja tuvināšanās, kas veido kopējas vērtības. Ievērojot subsidiaritātes principu, dialogam jāsākas nacionālajā tiesā.

Tiesnešu dialogs: apmācība un informēšana. Informēšana par aktualitātēm var tikt nodrošināta, arī izmantojot Augstāko tiesu tīklu. Tomēr šajā dialoga formātā izpaužas nacionālās īpatnības, piemēram, diskusija starp Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešiem un vācijas tiesnešiem ir akadēmiska, diskusija ar lielbritānijas tiesnešiem – pragmatiska, bet ar Francijas tiesnešiem – gan pragmatiska, gan akadēmiska.

Jurisdikciju dialogs: kasācijas kontroles un Eiropas Cilvēktiesību tiesas kontroles (pasterori in concreto) sadursme. Subsidiaritātes princips liek uzdot jautājumu par pievienošanās 16.protokolam lietderību situācijā, kad nacionālajām tiesām ir pašām jāveic Konvencijas normu piemērošana.