Eiropas Savienības administratīvo tiesu mehānismi pieejas tiesai atvieglošanai un ierobežošanai

Seminārā „Pieejas tiesai atvieglošana un ierobežošana” (Measures to Facilitate and Restrict Access to Administrative Courts) pārrunāti dažādi administratīvā procesa tiesā mehānismi, kas apgrūtina vai atvieglo pieeju tiesai. Rakstā atspoguļotas nozīmīgākās atziņas par šiem mehānismiem.

I.

Valsts nodevas

Valsts nodeva tiesā kā tiesību institūts pastāv gandrīz visās Eiropas valstu administratīvajās tiesās, izņemot Luksemburgu un Zviedriju. Eiropas Savienības tiesību telpā tiek uzskatīts, ka administratīvās tiesas process personām ir bezmaksas, taču tas nenozīmē, ka tiesu uzturēšanai un to darbības nodrošināšanai nav nekādu izdevumu – to nodrošina valsts no saviem budžeta līdzekļiem. Valsts nodeva šajā kontekstā ir vienīgi mehānisms, lai personas rūpīgāk apsvērtu iesniedzamās sūdzības pamatotību, nevis lai nodrošinātu tiesu uzturēšanu. līdz ar to parasti valsts nodevu apmērs nav atkarīgs no tiesu uzturēšanas izdevumiem.

Lai arī vairums valstu tiecas palielināt valsts nodevu apmēru, lai nodrošinātu to iedarbīgumu, Spānijas Konstitucionālā tiesa 2016.gadā vairākas valsts nodevas atzina par antikonstitucionālām, jo tās liedza tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību, un tās pilnībā atcēla (Spānijas Konstitucionālās tiesas 2016.gada 21.jūlija spriedums lietā 140/2016). Savukārt Francijas Konstitucionālā padome 2014.gadā valsts nodevu mehānismu atzina par saskanīgu ar konstitūciju, taču vēlāk pats likumdevējs, balstoties uz ekonomiskajiem rādītājiem, atzina valsts nodevas administratīvajās tiesās par nelietderīgām, norādot, ka tās sevi nav attaisnojušas. proti, tā vietā, lai samazinātos tiesā iesniegto pieteikumu skaits, palielinājās tiesu administrēšanas izmaksas. Tas bija saistīts galvenokārt ar to, ka tiesām bija jātaisa liels papildu nolēmumu skaits, ar kuriem privātpersonām tika atgādināts maksāt valsts nodevas. šī procesa ietvaros Francijā tika atzīts, ka jāmeklē citi risinājumi, kā mazināt tiesā iesniegto pieteikumu skaitu. Kā viens no šādiem risinājumiem tika apsvērts obligātās pirmstiesas mediācijas ieviešana.

Valsts nodevu apmērs Eiropas valstīs ir ļoti atšķirīgs. Mazākā valsts nodeva ir Serbijā (3 euro) un Igaunijā (15 euro), savukārt vislielākā valsts nodeva ir Apvienotajā Karalistē (1000 euro) un Norvēģijā (2830  euro). Valsts nodevas parasti palielinās, vēršoties augstākā tiesu instancē. Eiropas valstīs pastāv gan fiksētas valsts nodevu summas, gan arī procentuālas nodevas, kas ir atkarīgas no strīda būtības. Piemēram, Somijā publisko iepirkumu lietās, kurās pasūtījuma summa pārsniedz 10 miljonus euro, ir jāmaksā valsts nodeva 6140 euro apmērā, savukārt Vācijā lietās, kuru vērtība pārsniedz 100 000 euro, ir jāmaksā valsts nodeva 5130 euro apmērā. Tādējādi valsts nodeva var būt atkarīga gan no pašas lietas vērtības, gan arī lietu kategorijas. Zemākas nodevas parasti ir sociālās aizsardzības lietās.

Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek atzīts princips, ka tiesiskā valstī iestādes administratīvā akta un administratīvās tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas iespēja nevar būt atkarīga vienīgi no personas finansiālajām iespējām, tādēļ dalībvalstis līdz ar valsts nodevas ieviešanu paredz nodevas diferenciāciju uz likuma vai tiesneša lēmuma pamata, proti, paredz iespēju valsts nodevu samazināt vai nepieprasīt. Parasti no valsts nodevas maksāšanas tiek atbrīvotas maznodrošinātas personas, taču atsevišķās valstīs no pienākuma maksāt valsts nodevu ir atbrīvotas arī personas sociālās drošības lietās, patvēruma un ārvalstnieku aizturēšanas lietās, kā arī vēlēšanu, ierēdņu, invaliditātes, valsts iestāžu bezdarbības lietās un vides lietās par pieeju vides informācijai.

Tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana

Pieteikuma apmierināšanas gadījumā pamatā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs persona var prasīt tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Zviedrijā tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu var prasīt tikai nodokļu un publisko iepirkumu lietās ar nosacījumu, ka šie izdevumi ir samērīgi. Vācijā, Latvijā un Zviedrijā valsts iestādes nevar prasīt tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, proti, tām ir pašām jāsedz tiesāšanās izdevumi no sava budžeta. Turpretī Beļģijā, Francijā, Polijā, Čehijā un Norvēģijā valsts iestādes, kuru lēmums ir pārsūdzēts tiesā, var prasīt tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, ja lietas sarežģītības dēļ ir nepieciešams algot juridisko pakalpojumu sniedzēju.

Lielākajā daļā valstu tiesvedības atlīdzināšana notiek, ievērojot valsts noteikto tarifu. Tomēr tiesāšanās izdevumi var tikt atlīdzināti apmērā, par kuru vienojas advokāts un viņa klients, piemēram, Igaunijā, Īrijā, Norvēģijā un Portugālē, kā arī Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, ja tiesa šos izdevumus atzīst par samērīgiem. Savukārt Francijā atlīdzināmo izdevumu apmērs tiek noteikts pēc tiesneša ieskata, viņam ņemot vērā zaudējušās puses mantisko stāvokli. Tomēr šādā gadījumā tiesnesim ir jāievēro tiesai izstrādātās vadlīnijas un nedrīkst pārsniegt uzvarējušās puses prasīto atlīdzinājuma apmēru.

Tiesu rīcība pret negodprātīgiem prāvniekiem

Francijā tiesnesis var piemērot 10 000 euro sodu personai, kas pamato savu pieteikumu ar nepatiesu informāciju, viltotiem dokumentiem vai kas tiesai atkārtoti iesniedz pieteikumus par lēmumu, kas jau reiz bija pārsūdzēts administratīvajā tiesā.

Grieķijas administratīvās tiesas var piemērot 100 līdz 500 euro lielu soda naudu personai, kas nepamatoti lūgusi atlikt lietas izskatīšanu un tādējādi vilcinājusi tiesvedību. Savukārt Grieķijas Augstākā administratīvā tiesa pēc attiecīga lietas dalībnieka lūguma tiesai var vairākkārtīgi palielināt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru par labu uzvarētājam konkrētā tiesvedībā, ja zaudējusī puse ir nepamatoti novilcinājusi lietas iztiesāšanu un iesniegusi pārmērīgi garus tiesvedības dokumentus. Šādā gadījumā Grieķijas tiesa ņem vērā lietas sarežģītību. Līdzīgi arī Itālijā tiesa var dubultot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, kas jāmaksā zaudējušajai pusei, ja tā iesniegusi acīmredzami nepamatotu pieteikumu. Lai gan šādi Grieķijas tiesu sodoša rakstura mehānismi pirmšķietami šķiet efektīvi un varētu atturēt personu no savu tiesību negodprātīgas izmantošanas, tie tomēr neatbilst tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas būtībai. Proti, tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas mērķis ir atlīdzināt tiesvedības rezultātā radušos izdevumus tiesvedības uzvarētājam, nevis sodīt zaudējušo personu, matemātiski vairākkārtīgi palielinot tiesāšanās izdevumus, kas patiesībā nemaz nav radušies.

Apvienotajā Karalistē parasti katra puse sedz savus tiesvedības izdevumus, bet ja pieteicējs tiek atzīts par negodprātīgu, viņam var tikt uzlikts pienākums maksāt otrai pusei tiesvedības izdevumus. Savukārt gadījumā, ja persona nepārtraukti ierosina dažādas tiesvedības pret citām personām, tā var tikt atzīta par negodprātīgu pieteicēju un tai var uzlikt liegumu iesniegt jaunu pieteikumu, ja vien tam nav saņemta īpaša atļauja.

Obligātā pārstāvība

Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv zināms pamatprincips neieviest obligāto pārstāvību administratīvajās tiesvedībās. Izņēmuma gadījumos atsevišķās dalībvalstīs obligātā pārstāvība paredzēta vienīgi dalībvalstu pēdējās instances administratīvajās tiesās vai atsevišķu kategoriju strīdos, piemēram, Nīderlandē obligātā pārstāvība paredzēta vienīgi nodokļu strīdos. Savukārt Polijā likumā ir paredzēts, ka kasācijas sūdzību drīkst sastādīt vienīgi persona ar juridisko izglītību, bet ne obligāti zvērināts advokāts. Neieviešot advokātu procesu, dokumentu sastādīšanu un personu pārstāvību administratīvajā procesā var nodrošināt arī universitāšu mācībspēki un īpaši specializēti juristi, kas sevišķi labi pārzina konkrētas administratīvo tiesību jomas, un tādējādi personām tiek saglabāta plašāka pieeja kvalificētai juridiskajai pārstāvībai administratīvo tiesību jomā.

II.

Seminārā tiku uzaicināts uzstāties par tiesnešu tiesībām prasīt tiesā iesniegto dokumentu īsu kopsavilkumu un par tiesnešu tiesībām atteikties atbrīvot personu no valsts nodevas un drošības naudas samaksas gadījumā, ja persona savas tiesības vērsties administratīvajā tiesā iepriekš ir īstenojusi negodprātīgi.

Tiesneša tiesības lūgt iesniegt sūdzības kopsavilkumu

Ja procesa dalībnieka pieteikumā vai sūdzībā ietvertais pamatojums ir apjomīgs, tiesnesis var lūgt iesniegt šī pieteikuma vai sūdzības kopsavilkumu. Šis mehānisms darbojas kā vispārējs tiesvedības efektivitāti veicinošs princips, kuru var piemērot gan visu instanču tiesās (pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā), gan arī iestādē, ja rakstveidā iesniegtajā iesniegumā ietvertais pamatojums administratīvā akta nepareizībai ir apjomīgs.

Administratīvā procesa likuma attiecīgajās normās nav paredzēts konkrēts lapu skaits, kuru pārsniedzot, iesniedzams kopsavilkums, tomēr Administratīvā procesa likuma regulējumu iedvesmojusī Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamentā ietvertā līdzīgā norma paredz, ka dokumentam īss kopsavilkums pievienojams, ja tas pārsniedz trīsdesmit lapas. Minētā regulējuma mērķis ir atvieglot konkrētā dokumenta izskatīšanu iestādē un tiesā, motivēt procesa dalībniekus vērst uzmanību uz lietā būtiskiem un nozīmīgiem argumentiem un iebildumiem, kā arī izvairīties no liekvārdības, vienlaikus paātrinot attiecīgā dokumenta izskatīšanu.

Pienākums iesniegt pieteikuma vai sūdzības īsu kopsavilkumu ir tiesas un procesa dalībnieka procesuālās sadarbības forma. Procesa dalībniekam ir jāatsaucas uz tiesneša lūgumu un jāiesniedz īss un pārskatāms sava iesnieguma kopsavilkums. Tomēr personas atteikumam sadarboties nevajadzētu novest pie tik nesamērīga rezultāta kā pieteikuma vai sūdzības nepieņemšanas. Šajā gadījumā personas nesadarbošanās ar tiesu rada risku, ka tās iesniegtais dokuments netiks izskatīts tik ātri, kā tas būtu gadījumā, ja dokuments būtu īss un koncentrēts. Tieši procesa dalībnieka interesēs ir veicināt ātru un efektīvu tiesvedības procesu.

Personas godprātība un valsts nodevas vai drošības naudas samazināšana

Vispārējos gadījumos personai Latvijas administratīvajās tiesās ir jāmaksā valsts nodeva vai drošības nauda. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tiesības uz taisnīgu tiesu padarīt atkarīgas vienīgi no personas finansiālajām iespējām, tādēļ Administratīvā procesa likumā ir noteikts, ka tiesa (tiesnesis) pēc fiziskās personas lūguma, ievērojot tās mantisko stāvokli, var pilnīgi vai daļēji atbrīvot personu no valsts nodevas vai drošības naudas samaksas. Šādā gadījumā tiesa (tiesnesis), pieņemot lēmumu, ņem vērā to, vai šīs personas iesniegtos citus pieteikumus, sūdzības un lūgumus administratīvajai tiesai pēdējo trīs gadu laikā vairākkārt atteikts pieņemt, atteikts izskatīt, tie atstāti bez izskatīšanas vai noraidīti. No maksājumiem par tiesvedību parasti administratīvajā procesā pilnībā tiek atbrīvotas personas, kurām ir piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss. Taču, piemēram, fakts, ka persona ir pensionārs, tai ir piešķirta invaliditāte vai tā ir ieslodzījumā esoša persona, pats par sevi tiesu praksē nav bijis pamats personas atbrīvošanai no drošības naudas samaksas.

Lemjot par valsts nodevas vai drošības naudas samazināšanu personas mantiskā stāvokļa dēļ, vienlaikus būtiska nozīme ir tam, cik labticīgi persona izmanto likumā noteiktās tiesības iesniegt sūdzību – vai tā nav iesniegusi tiesā pārmērīgi daudz nepamatotu pieteikumu. Šādā veidā tiesa pārliecinās par to, ka persona ir izpildījusi savu pienākumu rūpīgi apsvērt iesniedzamās sūdzības pamatotību. Par to, ka persona šo apsvēršanas pienākumu nav izpildījusi, var liecināt apstāklis, ka persona sistemātiski iesniedz nepārdomātus, nepamatotus pieteikumus un sūdzības. Šāda personas rīcība liecina, ka persona pirms procesuālā dokumenta iesniegšanas neizvērtē tā iesniegšanas pamatotību un noslogo tiesu ar nepieciešamību veltīt laiku nepamatotu pieteikumu un sūdzību izskatīšanai. Tā rezultātā paildzinās laiks, kas nepieciešams pamatotu pieteikumu un sūdzību izskatīšanai, un tādējādi tiek samazināta citu personu tiesību aizsardzības efektivitāte. Šādu neapdomīgu un sistemātiski traucējošu prāvnieku atbrīvošana no drošības naudas būtu pretēja drošības naudas noteikšanas pamatmērķim un citu personu tiesībām uz ātru un tādējādi efektīvu viņu tiesību aizsardzību tiesā.

Tā kā atteikums atbrīvot traucējošo prāvnieku no drošības naudas samaksas ir paša traucējošā prāvnieka sistēmiskas, ļaunprātīgas rīcības sekas, viņš nevar atsaukties, ka pieeja tiesai viņam liegta viņa mantiskā stāvokļa dēļ. Šādā gadījumā netiek pārkāpta vienlīdzīga attieksme pret personām, kurām ir vienlīdz smags mantiskais stāvoklis, jo traucējošais prāvnieks kā pastāvīgs nepamatotu pieteikumu un sūdzību iesniedzējs neatrodas salīdzināmos apstākļos ar tām personām, kurām ir tikpat smags mantiskais stāvoklis, taču tās savas tiesības vērsties tiesā izmanto labticīgi. Nav tomēr izslēgta iespēja, ka arī traucējošam prāvniekam, kuram ir smags mantiskais stāvoklis, rodas reāla nepieciešamība vērsties tiesā. Taču šai nepieciešamībai jābūt skaidri redzamai no lietas apstākļiem un sūdzības satura, lai tiesai būtu pamats atzīt, ka traucējošais prāvnieks konkrētajā gadījumā atšķirībā no savas ierastās rīcības tomēr ir rūpīgi izpildījis apsvēršanas pienākumu pirms sūdzības iesniegšanas un tādēļ leģitīmi var pretendēt uz pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no drošības naudas sava mantiskā stāvokļa dēļ.

Administratīvā procesa likuma 128.panta trešās daļas un 129.² panta ceturtās daļas piemērošanas kontekstā nozīme ir arī tam, ka gadījumā, ja personai jau ir tikušas nodrošinātas tiesības uz viņa lietas izskatīšanu vismaz vienā tiesu instancē, tad attiecībā uz lietas izskatīšanu apelācijas instances tiesā ir pieļaujams stingrāk kontrolēt formālo prasību izpildi, un, neatbrīvojot personu no valsts nodevas samaksas arī apelācijas instances tiesā, vienlīdzības princips netiek pārkāpts.