Eiropas Savienības Tiesas jaunākā judikatūra prejudiciālā nolēmuma tiesvedībās un tiesu iestāžu neatkarības jomā

Pasākuma pirmajā plenārsesijā aplūkoti divi jautājumi: 1) prejudiciālā nolēmuma tiesvedība: jaunākā judikatūra par procesuāliem jautājumiem; 2) jaunākās judikatūras tendences tiesu iestāžu neatkarības jomā.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.panta trešā daļa uzliek pienākumu dalībvalsts tiesu pēdējai instancei uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai par Savienības normu interpretāciju. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai dalībvalsts tiesai nav pienākuma uzdot jautājumu, ja tā konstatē, ka izvirzītais jautājums nav nozīmīgs vai par attiecīgo normu jau ir sniegta interpretācija, vai ja Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas saprātīgas šaubas. Šādas iespējamības pastāvēšana ir jāizvērtē atkarībā no Savienības tiesību raksturīpašībām, īpašajām grūtībām, ko rada to interpretācija, un no riska, ka judikatūra Savienībā atšķirsies.

Tiesas priekšsēdētājs K.Lenarts informēja, ka atbilstoši nesen veiktajam pētījumam dalībvalstīs nepastāv vienota pieeja, kad dalībvalsts tiesa vēršas ar jautājumu Savienības tiesā. Piemēram, Portugāles tiesas nevēršas, ja interpretācija ir „absolūti skaidra”, Polijas – ja nav nekādu šaubu, Francijas un Igaunijas tiesas vēršas tikai tad, ja saskata nopietnas interpretācijas grūtības.

K.Lenarts vērsa uzmanību uz Eiropas Savienības Tiesas 2018.gada 4.oktobra spriedumu lietā C-416/17 par Francijas pienākumu neizpildi saistībā ar prejudiciāla jautājuma neuzdošanu. Šajā lietā Francijas Augstākā administratīvā tiesa – Valsts padome (Conseil d’État), izskatot nodokļu lietu, bija analizējusi Eiropas Savienības Tiesas spriedumu līdzīgā lietā pret Lielbritāniju un bija konstatējusi, ka izskatāmajā lietā piemērojamās normas ir atšķirīgas, tāpēc tai šķita, ka interpretācija ir skaidra, un tā izlēma lietu, nevēršoties ar prejudiciālo jautājumu. Eiropas Komisija cēla prasību pret Franciju Eiropas Savienības Tiesā. Savienības Tiesa piekrita Komisijai, ka Francijas Valsts padome nevarēja būt pārliecināta, ka Savienības Tiesas sprieduma argumentācija arī šajā lietā būtu tieši tāda pati kā bija Lielbritānijas lietā. Savienības Tiesa konstatēja, ka konkrētajā lietā Valsts padome izmantoja nepareizu interpretāciju un nonāca pie nepareiza risinājuma, kas nozīmē, ka brīdī, kad tā taisīja spriedumu, nebija izslēdzama saprātīgu šaubu pastāvēšana par šo interpretāciju. Valsts padomei bija jāvēršas ar jautājumu, lai novērstu kļūdainas Savienības tiesību interpretācijas risku.

K.Lenarts atzina, ka dažkārt Eiropas Savienības Tiesa pārāk detalizēti analizē konkrētās lietas apstākļus, tāpēc dalībvalsts tiesai šķiet, ka konkrētās atziņas uz to neattiecas. viņš norādīja, ka aktuāls ir jautājums, vai Savienības Tiesai, atbildot uz uzdoto jautājumu, jācenšas atrisināt konkrētā lieta, vai jāmēģina noteikt vispārīgas norādes par interpretāciju. K.Lenarta ieskatā, Eiropas Savienības Tiesai jāmēģina atrast vidusceļš starp konkrētību un abstraktumu, lai šo lietu varētu izmantot arī citas valstis. viņaprāt, dalībvalstu tiesām jānošķir tiesību normu interpretācija no tiesību normu piemērošanas.

Zviedrijas Augstākās tiesas tiesnesis T.Bulls norādīja, ka viņam kā dalībvalsts tiesnesim iepriekš minētais spriedums Francijas lietā rada lielas problēmas, jo Eiropas Savienības normas ir ļoti atšķirīgas no dalībvalstu tiesībām, tāpēc dalībvalstu tiesām vienmēr rodas grūtības ar interpretāciju. viņš vaicāja, vai tiešām dalībvalstu augstākajām tiesām jāuzdod jautājums vienmēr, kad tām rodas jebkādas šaubas par normu interpretāciju. viņš un arī vairāki citi diskusijas dalībnieki norādīja, ka tiesību normu interpretācija nav nošķirama no tiesību normu piemērošanas, ka tās „ejot roku rokā”. Dalībvalstu tiesām nav saprotams, kad tās var nevērsties ar jautājumu, jo interpretācijas skaidrība (acīmredzama) ir diezgan subjektīvs kritērijs. Nobeidzot diskusiju, K.Lenarts uzsvēra, ka iepriekš minētajā spriedumā pret Franciju valsts padomei netika pārmesta nelabticība, ka ne jau Eiropas Savienības Tiesa rosināja šo jautājumu, bet gan Komisija.

Otrajā plenārsesijā Tiesas priekšsēdētāja vietniece R.Silva de Lapuerta uzsvēra, ka dalībvalstu tiesnešu neatkarība ir ļoti svarīga Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanas kontekstā. viņa norādīja uz līguma par Eiropas Savienību 19.pantu, no kura izriet, ka dalībvalstu tiesas veic kontroli arī par Eiropas Savienības tiesību ievērošanu. No Eiropas Savienības tiesību sistēmas viedokļa tiesnešu neatkarība svarīga, arī iedzīvinot normas par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, tiesu spriedumu savstarpēju atzīšanu un aresta orderi. Tiek prezumēts, ka tiesneši visās dalībvalstīs ir neatkarīgi. Ja ir aizdomas, ka kādā dalībvalstī nav nodrošināta tiesnešu neatkarība, un tiesai konkrētā lietā tas ir būtiski, tiesa var vērsties ar prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesā, lai tā šo apstākli pārbauda.

Par tiesnešu neatkarību otru ziņojumu sniedza Horvātijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis G.Selanecs, kurš stāstīja, ka arī viņa tiesā ir izspriesta tiesnešu algu noteikšanas lieta. Kā vienu no apsvērumiem, ko tiesa bija norādījusi spriedumā, viņš norādīja varas dalīšanas principu, lai novērstu, ka valsts vara tiek koncentrēta tikai vienā tās atzarā.

Notika trīs darbsemināri. Semināru „Jēdziens „savienības tiesību īstenošana dalībvalstīs”” vadīja Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāts M.Bobeks.

Seminārā aplūkots jautājums par Eiropas Savienības normu piemērošanu lietās, kuras pamatā regulē nacionālās tiesību normas. Tiesas ģenerāladvokāts minēja vairākus piemērus, kad Eiropas Savienības Tiesa faktiski bija izlēmusi ar procesu saistītus jautājumus, kas pēc būtības ir dalībvalstu nacionālo tiesību jautājumi. Kā piemēru viņš minēja Ispas (Rumānija) lietu C-298/16, kurā jautājums bija par procesa dalībnieku tiesībām ieskatīties lietas materiālos. Kaut arī jautājums bija saistīts ar pievienotās vērtības nodokli, kas ietilpst Eiropas Savienības tiesību sfērā, Savienības Tiesai faktiski bija jārisina procesuāls jautājums. līdzīgi arī Dzivev (Bulgārija) lietā C-310/16 tika lemts par procesa jautājumiem, proti, telefona ieraksta izmantošanu kā pierādījumu situācijā, kad šo atļauju bija devusi tiesa, kura lemšanas brīdī vairs nebija kompetenta.

Diskutēts, ka pastāv procesuālā autonomija, no vienas puses, un Eiropas Savienības pamattiesību Harta, kurā ietvertas arī procesuālās tiesības, no otras. Kaut arī Harta sākotnēji bija domāta, lai regulētu tieši Eiropas Savienības institūciju darbību, visvairāk spriedumu tomēr ir tieši par dalībvalstu institūcijām, jo dalībvalstu tiesas uzdod jautājumus, piesaucot arī Hartu. Savukārt lietās pret Savienības institūcijām harta tik bieži piesaukta netiekot.

Pirmā diena noslēdzās ar darbsesiju „Eiropas Savienības Vispārējās tiesas aktualitātes un nesenā judikatūra”.

Otrajā dienā foruma dalībnieki piedalījās tiesas sēdē apvienotajās lietās C-724/18 un C-727/18 Cali Apartments.

Lieta saistīta ar īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanu par maksu (airbnb pakalpojumi) un Eiropas parlamenta un padomes Direktīvu  2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū  normu interpretāciju. Vairākas Francijas pašvaldības ir noteikušas kārtību, ka, lai varētu piedāvāt mēbelētu dzīvokli īstermiņa īrei, personām ir jāsaņem atļauja no pašvaldības. Ar to tiek mēģināts atrisināt problēmu, ka pilsētu centros faktiski nav iespējams izīrēt mājokli ilgtermiņā, bet tikai īstermiņā, jo tas izīrētājiem ir finansiāli izdevīgāk. Tādā veidā, iespējams, tiek pārkāpta direktīvas normas. lai to noskaidrotu, Francijas Kasācijas tiesa (Cour de cassation) vērsusies ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā.

Lietā viedokli sniedza arī vairāku citu dalībvalstu pārstāvji, un visi no viņiem aizstāvēja Francijas regulējumu, norādot, ka noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Savukārt Komisijas pārstāvis uzskatīja, ka kritēriji, ko noteikusi konkrētā pašvaldība, ir pārāk neskaidri. piemēram, neesot skaidrs, vai tie attiecināmi arī uz telpām, ko izīrē universitāšu stažieriem vai Erasmus studentiem. „Tas, kas abstrakti ir pareizi, praksē ne vienmēr ir pareizi,” viņš teica.