VII
Novērtējums un secinājumi
Kā jau norādīts šī atzinuma III sadaļā „Pārbaudes procedūras un robežas”, Saeimas deputātu pieprasījuma pārbaudi veicošā tiesneša uzdevums ir pārbaudīt, vai ir noticis pieprasījumā norādītais pārkāpuma fakts, ar kādiem pierādījumiem tas apstiprinās, kādi ir bijuši pārkāpuma izdarīšanas apstākļi, iemesli, un novērtēt, vai tā rezultātā ir iestājušās būtiskas kaitīgas sekas. Strukturējot Saeimas deputātu pieprasījumu, tajā norādītie pārkāpuma fakti turpmāk tiks analizēti atsevišķi, sniedzot tiem attiecīgu vērtējumu.
1. Pieprasījumā norādītā pārkāpuma fakts – Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2.panta pirmās daļas un Likuma par budžetu un finanšu vadību 46.panta pirmās daļas pārkāpums, 93,4% no prioritārajam pasākumam „Prokuratūras struktūrvienību ēkas Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, remontdarbi” 2018.gadam piešķirtā finansējuma izlietošana pretēji piešķiršanas mērķim – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Atbilstoši Valsts kontroles sniegtajā paskaidrojumā norādītajam saskaņā ar Prokuratūras 2017.gada 1.jūnija prioritāro pasākumu 2018.–2020.gadam pieprasījumu un likuma „Par valsts budžetu 2018. gadam” paskaidrojumiem prioritārā pasākuma darbības rezultāts (mērķis) ir noteikts – piemērotu darba apstākļu nodrošināšana ēkā Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, izvietoto prokuratūras struktūrvienību darbiniekiem. Šajā sakarā noskaidrots, ka atbilstoši ēkas apsaimniekotāja (VAS „Valsts nekustamie īpašumi”) tābrīža vīzijai šī mērķa realizēšanu tika plānots sasniegt, veicot ēkas remontu trīs kārtās un 2018.gadā paredzot divu remontdarbu projektu izstrādi par summu 96 800 euro. Šī summa Prokuratūrai tika piešķirta kā papildu finansējums prioritārajiem pasākumiem 2018.gadam. Tikai pēc ēkas apsaimniekotāja veiktās padziļinātās izpētes vēlāk atklājās, ka valdības līmenī nepieciešams meklēt citu risinājumu, jo ēkai nepieciešama pilna renovācija, kas neatbilda nedz iepriekš apstiprinātajam remontdarbu plānam, nedz izmaksām. Netiek apšaubīts fakts, ka remontdarbu divu projektu izstrādei piešķirtie līdzekļi faktiski tika izmantoti tādiem neatliekamiem remontdarbiem, kas vismaz uz laiku un daļēji uzlaboja Prokuratūras darbinieku darba apstākļus, kamēr valdības līmenī tiks pieņemts galīgais lēmums jautājumā par rīcību ar Prokuratūras ēku.
Atbilstoši Prokuratūras likuma 23.panta pirmajai daļai ģenerālprokurors vada Prokuratūras darbu, kas nozīmē ne vien atbildību par finanšu disciplīnas ievērošanu, bet arī par darbinieku darba apstākļu nodrošināšanu atbilstoši normatīvu prasībām, darba aizsardzības normatīvu ievērošanu, telpu aprīkošanu slepenības režīma nodrošināšanai u.c., turklāt minētās prasības ir nodrošināmas nepārtraukti. Apstākļos, kad valsts kā Prokuratūras ēkas īpašniece ilgstoši nav spējusi izlemt, kad, kā un vai vispār realizēt ēkas renovāciju, nav pamata pārmest iestādes vadītājam rīcību, kas iestādes darbiniekiem ne vairāk kā normālus darba apstākļus nodrošina vismaz pagaidu režīmā. Jāņem vērā, ka ģenerālprokurors lēmumu par attiecīgo līdzekļu izlietojumu nav pieņēmis vienpersoniski un voluntāri, bet iepriekš konsultējies ar VAS „Valsts nekustamie īpašumi” un Finanšu ministrijas amatpersonām, meklējot optimālu, reālu un apstākļiem atbilstošu risinājumu. Šādā situācijā jāatzīst, ka arī neatliekamiem remontiem izlietotie valsts budžeta līdzekļi ne tikai bijuši vērsti uz Prokuratūras prioritāro pasākumu 2018.–2020.gadam pieprasījumā definēto mērķi, bet iespēju robežās konkrētajā situācijā sekmējuši arī tā sasniegšanu. To apstiprina 2019. gada 1.augusta Finanšu ministrijas Valsts sekretāres Baibas Bānes sniegtais skaidrojums „Par Prokuratūrai prioritārajam pasākumam „Prokuratūras struktūrvienību ēkas Kalpaka bulvārī 6, Rīgā remontdarbi” 2018.gadam piešķirtā finansējuma izlietojuma atbilstību pasākuma mērķim”. Līdz ar to Saeimas deputātu pieprasījumā norādītais, ka pārbaudāmās personas rīcība aplūkojamā jautājuma sakarā ir radījusi zaudējumus valsts budžetam, ir nepamatots un neatbilst konstatētajiem apstākļiem.
2. Pieprasījumā norādītā pārkāpuma fakts – Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14.panta pirmās daļas un divpadsmitās daļas pārkāpumi prokuroru atlīdzības aprēķināšanā, kā arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2.panta pirmās daļas pārkāpums – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Kā izriet no Valsts kontroles Revīzijas ziņojuma „Par Latvijas Republikas Prokuratūras 2018.gada pārskatu”, Prokuratūrā pieļauta tāda Atlīdzības likuma normu interpretācija, kas neatbilst likuma mērķim – panākt, ka valsts un pašvaldības institūcijās amatpersonu atlīdzības noteikšanā tiek piemēroti līdzvērtīgi nosacījumi, proti, attiecībā uz piemaksu noteikšanu darbiniekiem Prokuratūra Atlīdzības likuma normas interpretējusi atšķirīgi nekā vairumā valsts un pašvaldības iestāžu. Tajā pat laikā Valsts kontrole pārbaudes veicējai sniegtajiem papildu paskaidrojumiem pievienojusi Saeimas Juridiskā biroja 2019.gada 11.aprīlī sniegto rakstveida viedokli un Valsts kancelejas 2019.gada 25.marta un 3.aprīļa rakstveida viedokli, no kuriem nepārprotami izriet, ka deputātu pieprasījumā norādītās Atlīdzības likuma normas – 14.panta pirmā un divpadsmitā daļa – Prokuratūra interpretējusi atbilstoši to mērķim vai, citiem vārdiem, pareizi. To ņemot vērā, Valsts kontrole savos paskaidrojumos atzinusi, ka konkrētajā gadījumā normatīvais regulējums nav skaidrs un viennozīmīgi saprotams, tādēļ tā pēc revīzijas vērsīsies Latvijas Republikas Saeimā un Valsts kancelejā, lūdzot kompleksi izvērtēt un pārskatīt prokuroru kopējo atlīdzību veidojošās komponentes, lai neradītu disproporciju starp tiesiskajā regulējumā paredzēto savstarpējo prokuroru un tiesnešu atlīdzības apmēra attiecību, kā arī precizēt normatīvo regulējumu, lai turpmāk nepieļautu tās atšķirīgu piemērošanu un nodrošinātu līdzvērtīgu nosacījumu ievērošanu budžeta finansētās institūcijās.
Šāda situācija izslēdz iespēju secināt, ka ģenerālprokurors pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu, kā norādīts Saeimas deputātu pieprasījumā, bet norāda uz to, ka Valsts kontroles akcentētās problēmas cēlonis ir kompetentu institūciju augsta ranga profesionāļu atšķirīgā likuma interpretācija, kam par iemeslu savukārt ir neskaidrs un atšķirīgi interpretējams normatīvais regulējums.
3. Pieprasījumā norādītais pārkāpuma fakts – ģenerālprokurora vadītās Prokuratūras īstenotā izmeklēšanas darba organizācija un uzraudzība ir neapmierinoša, jo prokurori neuzņemas īstenot vadošo lomu kriminālprocesa izmeklēšanā, kā arī ignorē starptautisko ekspertu un Valsts kontroles norādes – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Kā izriet no Saeimas deputātu parakstītā izvērtējuma pieprasījuma, secinājums par izmeklēšanas darba neapmierinošu organizāciju un uzraudzību izdarīts, pamatojoties uz 2017.gada 20.septembra Valsts kontroles publicētā ziņojuma par lietderības revīzijā „Pirmstiesas izmeklēšanas efektivitāte Valsts policijā” konstatēto. Ņemot vērā minēto, tika analizēta Lietderības revīzijas ziņojumā iekļautā informācija attiecībā uz kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu kompetences sadalījumu un izmeklētāja tiešā priekšnieka un uzraugošā prokurora lomu pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes nodrošināšanai.
Valsts kontrole šajā sakarā ieteikusi izvērtēt, vai Kriminālprocesa likumā noteiktais atbildības un kompetences sadalījums starp izmeklētāju un uzraugošo prokuroru ir optimālākais efektīvas, mērķtiecīgas, ātras un ekonomiskas pirmstiesas izmeklēšanas nodrošināšanai, kā arī pārskatīt kriminālprocesu uzraudzībā un kontrolē iesaistīto subjektu kompetences apjomu, novēršot veicamo uzdevumu pārklāšanos.
Viens no faktoriem, kas būtiski ietekmē kriminālprocesa efektivitāti Valsts policijā, norādīts ar Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos 2005.gadā samazinātais uzraugošā prokurora kompetences apjoms, nosakot, ka norādījumi par izmeklēšanas virzību un konkrētu izmeklēšanas darbību veikšanu izmeklētājam ir sniedzami tikai tad, ja mērķtiecīga izmeklēšana netiek nodrošināta vai tiek pieļauta neattaisnota iejaukšanās personas dzīvē vai vilcināšanās. Tāpat norādīts, ka konstatēti trūkumi izmeklēšanas darba organizācijā un metodiskajā vadībā, un secināts, ka pēdējos gados Valsts policijā īstenotās strukturālās reformas nav sekmējušas tās darbības rezultātu uzlabošanos izmeklēšanas jomā, jo darba organizācija struktūrvienībās ir pilnībā atkarīga no katras reģionālās pārvaldes un iecirkņa vadības izpratnes, bet nepieciešama pārdomāta metodiskā vadība un vienotu darba izpildes kontroles principu noteikšana (sk. Lietderības revīzijas ziņojuma 9.–10.lpp.). No visiem (kopumā 18) Valsts kontroles ieteikumiem Valsts policijas spēju uzlabošanai veikt izmeklēšanu pirmstiesas kriminālprocesā efektīvāk un kvalitatīvāk tikai viens saistīts ar prokuroru veikto izmeklēšanas uzraudzību, un tajā norādīts uz nepieciešamību vērsties Ministru kabinetā, lai lemtu par nepieciešamajiem pasākumiem izmeklēšanas efektivitātes veicināšanai (sk. Lietderības ziņojuma 20.lpp.).
Ģenerālprokurors paskaidrojis, ka minētā Lietderības revīzijas ziņojuma sakarā 2018.gada 27.jūnijā Ģenerālprokuratūrā tika apspriesti Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas izstrādātie grozījumi Kriminālprocesa likumā, un 2018.gada 16.jūlijā ģenerālprokurors sniedzis rakstisku viedokli, norādot, ka pozitīvi vērtē Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vēlmi veicināt izmeklēšanas procesa efektivitāti, to ātrāku un ekonomiskāku norisi, kriminālprocesu uzkrājuma samazināšanos, atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita pieaugumu un izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanu, bet šie mērķi nav sasniedzami vienīgi ar atbildības pārlikšanu no izmeklētāja un viņa tiešā priekšnieka uz uzraugošo prokuroru, kā tika piedāvāts izstrādātajos grozījumos. Ģenerālprokurors norādījis uz nepieciešamību meklēt kompleksu risinājumu, ceļot izmeklētāju un prokuroru darba kvalitāti un veicot Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu vispārēju revīziju. Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas piedāvāto iepriekšminēto pieeju nav atbalstījusi arī Tieslietu ministrijas pastāvīgā darba grupa Kriminālprocesa likumu grozījumu izstrādei 2018.gada 20.septembra sēdē, kurā piedalījās gan Valsts kontroles, gan visu tiesībsargājošo institūciju pārstāvji, gan Latvijas Universitātes akadēmiskie spēki. Sniegtie paskaidrojumi apstiprinās ar tiem pievienoto ģenerālprokurora 2018. gada 16.jūlija vēstuli Nr.N-101-2018-00245 iekšlietu un tieslietu ministriem „Par priekšlikumiem Kriminālprocesa likuma pilnveidošanai” un tā paša datuma Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vēstuli Nr.S-100-2018- 09666 Valsts kontrolei „Par Valsts kontroles izteiktajiem priekšlikumiem pirmstiesas izmeklēšanas uzlabošanai”. Minētajās vēstulēs izvērsti analizēta aktuālā problemātika pirmstiesas izmeklēšanas efektivitātes uzlabošanā, un norādītā argumentācija pārliecinoši apstiprina, ka visas ar izmeklēšanas institūtu saistītās problēmas ir jārisina sistēmiski. Atsaucoties uz Tieslietu ministrijas darba grupas ekspertu un Valsts kontroles pārstāvju ieteikumiem, norādīts, ka sagatavotais priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likumā attiecībā uz kompetences sadalījumu starp izmeklētāju un uzraugošo prokuroru, kā arī uzraugošā prokurora un tiešā priekšnieka kompetences apjomu tālāka apspriešana ir pārsteidzīga. Pirms tam veicami tādi neatliekami uzdevumi kā, piemēram, izmeklētāju noslogotības jautājuma risināšana, atalgojuma palielināšana, aktīvāka Kriminālprocesa likumā esošo instrumentu izmantošana, lai mazinātu pirmstiesas izmeklēšanā esošo kriminālprocesu apjomu, un daudzi citi.
Ņemot vērā minēto, deputātu pieprasījumā minētais apstāklis, ka Latvijā atšķirībā no starptautiskās prakses prokurori neuzņemas īstenot vadošo lomu kriminālprocesa izmeklēšanā, kā arī ignorē starptautisko ekspertu un Valsts kontroles norādes, kā centrālo iemeslu neapmierinošai izmeklēšanas darba organizācijai, norādīts nepamatoti. Atzīstams, ka Prokuratūras īstenotā izmeklēšanas darba organizācija un uzraudzība atbilst spēkā esošajam Kriminālprocesa regulējumam, atbilstoši kuram izmeklēšanas darba organizēšana ir katras izmeklēšanas iestādes kompetencē un tās amatpersonu atbildībā.
4. Pieprasījumā norādītais pārkāpuma fakts – ģenerālprokurora atbildība par neloģisku NILL lietu izmeklēšanas darba organizāciju un atšķirīgu praksi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas (NILLTF) apkarošanas jautājumos izmeklēšanas iestādē, prokuratūrā un tiesā, kā arī par tiesībsargājošo iestāžu nepamatotu fokusēšanos uz predikatīvā noziedzīgā nodarījuma noskaidrošanu – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Saeimas deputātu ieskatā, minētais pārkāpuma fakts izriet no 2018.gada 23.augusta Moneyval ziņojuma par Latvijas NILLTF novēršanas sistēmas novērtēšanas 5.kārtu.
Atbilstoši NILLTFN likuma 50.pantam Kontroles dienests bija vadošā iestāde ar darbības mērķi novērst iespēju izmantot Latvijas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma un proliferācijas finansēšanai, un līdz 2018.gada 31.decembrim tas darbojās Prokuratūras pārraudzībā. Ģenerālprokurora kompetencē ietilpa Kontroles dienesta struktūras un amatu saraksta noteikšana atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem, kā arī priekšnieka iecelšana. Atbilstoši Prokuratūras likuma 49.4 pantam redakcijā līdz 2018.gada 31.decembrim ģenerālprokuroram bija tiesības iepazīties ar visu Kontroles dienesta rīcībā esošo informāciju, lietvedību, pieprasīt paskaidrojumus no darbiniekiem un dot norādījumus attiecībā uz pieļauto likumpārkāpumu novēršanu. Vienlaikus atbilstoši tiesību doktrīnā paustajām atziņām atrašanās pārraudzībā kā valsts iestāžu padotības forma pieļauj tikai tiesības un pienākumu atcelt prettiesisku lēmumu, bet nedod tiesības dot rīkojumus un konkrētus norādījumus attiecībā uz likumā paredzēto darbību veikšanu. Respektīvi, minētais regulējums faktiski nozīmēja ģenerālprokuroram un īpaši pilnvarotiem Ģenerālprokuratūras prokuroriem deleģētas tiesības uzraudzīt, lai padotībā esošā Kontroles dienesta darbība atbilstu likumam. Ģenerālprokurora paskaidrojumos pārbaudes veicējai pamatoti norādīts uz to, ka, realizējot likumā reglamentēto Kontroles dienesta pārraudzību, Prokuratūrai bija pienākums ievērot starptautiski aizsargāto Kontroles dienesta autonomiju, nepārsniedzot pieļaujamās robežas tā darbības uzraudzībā (sk. 2015. gada 20.maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2015/849). Uz to norādīts arī Moneyval ziņojumā (sk. Ziņojuma 341., 347., 350.punktu), īpaši uzsverot nepieciešamību novērst jebkādas neskaidrības NILLTFN likumā attiecībā uz Kontroles dienesta funkcionālo autonomiju no Ģenerālprokuratūras. Tieši minēto rekomendāciju iespaidā 2019.gada 1.janvārī stājās spēkā grozījumi NILLTFN likuma 50.pantā, precīzi un skaidri nosakot gan šīs institūcijas mērķi – novērst iespēju izmantot Latvijas Republikas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma finansēšanai, gan pilnīgu neatkarību savā darbībā. Minēto regulējumu aplūkojot vēsturiskā un sistēmiskā aspektā, par nepareizu atzīstams Saeimas deputātu pieprasījumā secinātais, ka centrālā loma NILLTF risku izvērtēšanā un apkarošanā līdz 2018.gada 31.decembrim bijusi Ģenerālprokuratūrai.
Nav apšaubāms, ka Kontroles dienesta darba rezultāti Moneyval ziņojumā nav atzīti par pietiekamiem NILLTF novēršanas jomā, ko uzskatāmi ilustrē Ziņojumam pievienotā 11.tabula par Kontroles dienesta izplatītajiem ziņojumiem un ar tiem saistītajām kriminālvajāšanām un notiesājošiem spriedumiem procentuālā izteiksmē, kā arī Ziņojuma 172.punkts, tomēr pārbaudes veicējai nav izdevies atrast apstiprinājumu deputātu pieprasījumā ietvertajai tēzei, ka viens no būtiskākajiem iemesliem Latvijas finanšu sistēmas zemajam starptautiskajam novērtējumam ir neloģiska NILL lietu izmeklēšana. Tā vietā atzīmējams, ka Moneyval ziņojumā atzinīgi pieminēta Kontroles dienesta štata vietu palielināšana, vienlaikus atklāti norādot, ka problēma ir pārmērīgā darbinieku mainība, ko cita starpā veicina Kontroles dienesta piedāvātās relatīvi zemās algas, kas vidēji ir divas reizes mazākas nekā privātajā sektorā (sk. Ziņojuma 137., 138.punktu).
Moneyval ziņojuma 172.punkts apstiprina Saeimas deputātu pieprasījumā norādīto, ka ekspertu skatījumā zemais kriminālvajāšanu skaits ir saistāms ar to, ka prokuratūra un tiesas pārmērīgi koncentrējas uz paša predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanu. Respektīvi, prokuroriem šo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā tiek pārmests pārmērīgi augsts pierādīšanas slieksnis fakta, ka persona zinājusi par līdzekļu noziedzīgo izcelsmi, konstatēšanai.
Ģenerālprokurors savos paskaidrojumos kā iemeslu šādai rīcībai norādījis spēkā esošā normatīvā regulējuma problēmas.
Pārbaudes gaitā noskaidrots, ka kopš 2010.gada 1.janvāra Latvijai ir saistoša 2005.gada 16.maija Eiropas Padomes Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. Tās 9.panta piektā daļa nosaka, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Savukārt tās sestā daļa paredz pienākumu ikvienai dalībvalstij nodrošināt, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka līdzekļi ir iegūti, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu saistīta šādu līdzekļu ieguve. Neskatoties uz to, praksē atbilstoši tajā laikā spēkā esošajam normatīvajam regulējumam ilgstoši pastāvēja kritērijs, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pierādīšanai ir nepieciešams konstatēt predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Tas būtiski apgrūtinājis autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumu (kad nav zināms konkrēts predikatīvais noziedzīgais nodarījums, kura rezultātā līdzekļi tikuši iegūti) izmeklēšanu un iztiesāšanu. Šādas situācijas novēršanas nolūkā laikā no 2013. līdz 2016.gadam tika nodrošinātas apmācības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu, tai skaitā par šāda noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju kopumā, 140 tiesnešiem un 150 prokuroriem. Tāpat Kontroles dienests ir nodrošinājis regulāras apmācības tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, tai skaitā 2015.gadā 10 lekcijas 278 dalībniekiem, kuru vidū bijuši 120 prokurori, 52 tiesu darbinieki un 32 izmeklētāji. Papildus 2017. gadā notikušas institucionālas mācības izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem NILL novēršanas efektivitātes paaugstināšanas jomā, kas notiek Eiropas Komisijas Strukturālo reformu atbalsta programmas ietvaros, kopumā apmācot 37 tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus. Gatavojoties Moneyval komitejas ekspertu 5.novērtēšanas kārtai, Tieslietu ministrijas 2017.gada 14.septembrī rīkotajā sanāksmē, piedaloties Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Kontroles dienesta, Valsts policijas un tiesnešu pārstāvjiem, tika secināts, ka kļūdainās prakses maiņai tomēr nepieciešamas izmaiņas likumā, skaidri un nepārprotami norādot jau iepriekš minētajā Eiropas Padomes Konvencijā reglamentēto, ka NILL pierādīšanai nav jākonstatē, kāda konkrēti predikatīva noziedzīga nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti. Rezultātā 2017.gada 9.novembrī spēkā stājās grozījumi NILLTFN likuma 5.pantā, papildinot to ar otro prim daļu, atbilstoši kurai darbības ir atzīstamas par NILL neatkarīgi no tā, vai konstatēts, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. 2018.gada 20.jūnijā pieņemti grozījumi Kriminālprocesa likuma 124.pantā, papildinot to ar septīto daļu, kurā paredzēts, ka NILL pierādīšanai nepieciešams konstatēt, ka līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma tie iegūti.
Minētais, pārbaudes veicējas ieskatā, norāda nevis uz ģenerālprokurora tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, bet uz problēmām Latvijai saistošu starptautisku normatīvu transponēšanā un izpildē. Proti, Latvija Eiropas Padomes Konvencijai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju pievienojās 2005.gada 16.maijā, un no šī brīža prasība nodrošināt Konvencijā izvirzīto prasību izpildi valstij bija labi zināma. Neskatoties uz to, 2008.gadā valsts izšķīrās par tāda normatīvā regulējuma noteikšanu speciālajā likumā (NILLTFN likums), kurā Konvencijas 9.panta 5. un 6.punkta prasības nav ietvertas. Iespējams, likumdevējs paļāvās, ka tiesībsargājošajās struktūrās strādājošie praktiķi, neskatoties uz spēkā esošajā kriminālprocesuālajā regulējumā nostiprinātajiem principiem, minēto Konvenciju piemēros nepastarpināti. Faktiski normatīvo aktu piemērotājiem netika nodrošināta tāda starptautiskās, krimināltiesiskās un kriminālprocesuālās likumdošanas harmonizēšana, kas ļautu to piemērot vienveidīgi un jēgpilni. Tieši šo apstākli pārbaudes veicēja uzskata par izšķirošo problēmu, kuras dēļ specifisku noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana un pierādīšana praksē ilgstoši izrādījies grūti pārvarams izaicinājums. Situācijas labošana visā sistēmā, veicot izglītojošus pasākumus un, visbeidzot, tikai 2017.gadā panākot atbilstošus grozījumus likumā, nav vienas dienas un vienas amatpersonas gribas jautājums arī tad, ja runa ir par ģenerālprokuroru. Augstāk norādītais liecina, ka, kaut arī tas prasījis laiku, ir veikti pasākumi situācijas uzlabošanai, kas gala rezultātā arī panākta.
Atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2019.gada 13.marta izvērtējumā ietvertajām rekomendācijām attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar NILL atklāšanu, izmeklēšanu un iztiesāšanu (7.sadaļa), prokuroriem rekomendēts uzņemties galveno atbildību, izstrādājot vadlīnijas par efektīvu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lietu izmeklēšanu, kā arī par izmeklēšanas procesā iegūstamajiem pierādījumiem. Šajā sakarā pārbaudāmajai personai izteikta kritika par to, ka viņa pretēji minētajiem ieteikumiem kavējusi vadlīniju operatīvu izstrādi un praktisku pielietošanu. Šādas kritikas pamats pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Ar Ministru kabineta 2018.gada 11.oktobra rīkojumu Nr.512 apstiprināts „Pasākumu plāns noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai laikposmam līdz 2019.gada 31.decembrim”. Lai izpildītu Moneyval rekomendāciju par vadlīniju izstrādi vienotas pieejas nodrošināšanai praksē, šajā plānā tika ietverts atbilstošs pasākums par prakses vadlīniju izstrādi. Kaut arī no pārbaudes gaitā iegūtajiem materiāliem ir saprotams, ka tiesībsargājošo iestāžu starpā pastāvējušas domstarpības jautājumā par to, kurai iestādei – Tieslietu ministrijai, Valsts policijai vai Ģenerālprokuratūrai – būtu jāuzņemas šā procesa koordinēšana, neapšaubāms ir fakts, ka Ģenerālprokuratūras pārstāvji izveidotajā darba grupā ir aktīvi piedalījušies, turklāt ģenerālprokurors personīgi saņēmis pateicības vēstuli, kurā īpaši atzīmēta Prokuratūras pārstāvju aktīvā dalība un veiktais ieguldījums vadlīniju satura izstrādē kopumā. To apstiprina pārbaudes materiāliem pievienotā Valsts policijas koledžas 2019.gada 12.jūnija vēstule Nr.20/8- 809. Savukārt no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un novēršanas dienesta Ģenerālprokuratūrai adresētās 2019.gada 26.jūnija vēstules izriet, ka Prokuratūras darbinieku aktīva līdzdalība vadlīniju izstrādē turpinās un tiesībsargājošo institūciju sadarbība ir veiksmīga.
Kā redzams no pārbaudei iesniegtajiem materiāliem, neatbilst patiesībai Saeimas deputātu pieprasījumā izteiktais apgalvojums, ka NILL lietu izmeklēšanā nav progresa. Ģenerālprokuratūras iesniegtie statistikas dati apstiprina, ka pēc nepieciešamo normatīvo regulējumu stāšanās spēkā statistika ir acīmredzami uzlabojusies. Apsūdzībā pēc Krimināllikuma 195.panta 2017. gadā tiesai tika nodotas 10 krimināllietas 33 personu apsūdzībā, 2018.gadā – 23 krimināllietas 54 personu apsūdzībā, bet 2019.gada pirmajos četros mēnešos – 16 krimināllietas 26 personu apsūdzībā. Turklāt panākta kriminālvajāšanas prakses efektivizēšana attiecībā uz trešo personu veiktajiem un autonomajiem NILL gadījumiem, proti, ja laika posmā no 2013. līdz 2017. gadam tika konstatēta tikai viena trešās personas un viena autonomā NILL lieta, tad 2018.gadā šie procesi veidojuši vienu trešo daļu no apsūdzībām, bet 2019.gada pirmajos četros mēnešos – gandrīz pusi.
5. Pieprasījumā norādītais pārkāpuma fakts – ģenerālprokurors, organizējot un vadot Ģenerālprokuratūras darbu, ir rīkojies pretēji sabiedrības interesēm – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Šī pārkāpuma pamatā norādīti trīs gadījumi, kad apsūdzēto personu darbības bez iesniedzējiem saprotama izskaidrojuma ir pārkvalificētas uz mazāk smagiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Konstatēts, ka Ģenerālprokuratūrā tikusi veikta pārbaude, lai noskaidrotu, vai Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors A. M. kriminālprocesā Nr.16870001218 nav pārkāpis likuma prasības, un tās gaitā konstatēts, ka minētajā kriminālprocesā nepareizi tika kvalificēts personas izdarīts noziedzīgais nodarījums, proti, tas kvalificēts kā mazāk smags, nevis smags noziedzīgs nodarījums. Tas savukārt bijis par pamatu mīkstāka soda mēra noteikšanai prokurora priekšrakstā par sodu.
Saskaņā ar Prokuratūras likuma 5.panta pirmo daļu prokurors lēmumus pieņem patstāvīgi un vienpersoniski, pamatojoties uz savu pārliecību un likumiem, ievērojot personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, nevainīguma prezumpciju, patiesību un likumību. Minētā likuma 6.pantā reglamentēta prokurora neatkarība. Minētais likuma regulējums skaidri norāda, ka prokurors lēmumus kriminālprocesā pieņem pilnībā patstāvīgi un nevienai personai, arī ģenerālprokuroram, nav tiesību iejaukties to pieņemšanā, dodot prokuroram, piemēram, vadošus norādījumus attiecībā uz vēlamo sodu. Prokuratūras likuma 43.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka par tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, pildot amata pienākumus, prokuroru var saukt pie disciplināratbildības.
Izvērtējis prokurora A.M. pārbaudes lietas materiālus, sniegtos paskaidrojumus un iebildumus, 2019.gada 22.janvārī ģenerālprokurors izdeva pavēli Nr.P-101- 130-2019-00001 „Par disciplinārsoda piemērošanu Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram A.M.” sakarā ar izdarītu tīšu likuma pārkāpumu, pildot amata pienākumus, un piemēroja prokuroram disciplinārsodu – prokurora mēneša algas samazināšanu 15% apmērā uz sešiem mēnešiem. Minētajā pārbaudē ģenerālprokurors secināja, ka prokurors A.M. ir pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu, kriminālprocesā Nr.16870001218 nepareizi kvalificējot izdarīto noziedzīgo nodarījumu kā mazāk smagu, nevis smagu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi pārkāpis Kriminālprocesa likuma 6.pantā un 5.panta pirmajā daļā noteiktos kriminālprocesa un prokurora darbības pamatprincipus.
Disciplinārtiesa 2019.gada 29.martā, izskatījusi prokurora A.M. iesniegto sūdzību par ģenerālprokurora pavēli par disciplinārsoda piemērošanu, nolēma atstāt ģenerālprokurora pavēli negrozītu, bet sūdzību noraidīt. Disciplinārtiesa atzina par pamatotu ģenerālprokurora pavēlē konstatēto, ka prokurors ir pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu, nepareizi kvalificējot izdarīto noziedzīgo nodarījumu kā mazāk smagu, nevis smagu noziedzīgu nodarījumu.
Līdz ar to redzams, ka ģenerālprokurors ir izmantojis likumā noteikto regulējumu, lai atbilstoši reaģētu uz konstatēto nelikumīgo prokurora rīcību, tādēļ pārmetumi par rīkošanos pretēji sabiedrības interesēm vai nolaidīgu attieksmi pret savu pienākumu pildīšanu šajā gadījumā ir nevietā.
Pārbaudes gaitā konstatēts, ka ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 29.jūlija spriedumu vienošanās procesa kārtībā iztiesāta krimināllieta Nr.15830013614 O.A., G.K., I.V., B.D., J.Ņ., I.G., Z.B., J.G. un V.M. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 218.panta trešās daļas, proti, par ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas organizētā grupā, nodarot valstij zaudējumus lielā apmērā. Deputātu pieprasījumā šī krimināllieta apzīmēta par t.s. Gan-Bei lietu. Krimināllietā par cietušo atzītā Latvijas valsts, kuru tiesas procesā pārstāvējis Valsts ieņēmumu dienests, pārstāve tiesas sēdē apliecinājusi, ka valstij radītais kaitējums (957 799,96 euro) ir novērsts un valsts pilnībā piekrīt noslēgtajām vienošanām. Vainīgajām personām tika noteikti ar brīvības atņemšanu nesaistīti sodi, tajā skaitā naudas sodi un piedziņas kopumā 394 790 euro.
Uz minēto krimināllietu nevar attiecināt deputātu pieprasījumā norādīto, ka notikusi noziedzīga nodarījuma prettiesiska pārkvalifikācija uz mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, tomēr ir saprotams, ka deputāti šādā veidā centušies vērst uzmanību uz gadījumiem, kad par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem personām tiek piespriesti ar brīvības atņemšanu nesaistīti sodi.
Arī šajā sakarā norādāms, ka ģenerālprokuroram nav tiesību iejaukties kriminālprocesa gaitā pieņemtajos lēmumos vai dot norādījumus par konkrētā lietā nosakāmajiem sodiem. Uzraudzību pār kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 46.pantam īsteno amatā augstāks prokurors. Pasludinot notiesājošu spriedumu krimināllietā vienošanās procesa kārtībā, tiesa ir pārbaudījusi vienošanās noslēgšanas apstākļus un vienošanās atbilstību Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma prasībām un atzinusi to par likumam atbilstošu. Attiecībā uz konkrēto lietu īpaši atzīmējams, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta pirmo daļu tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku, un Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību. Valsts kā sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas struktūru veido vispirms tās orgāns (Ministru kabinets) un tā izveidotās valsts iestādes. Tādējādi visas valsts tiešās pārvaldes iestādes savā darbībā pārstāv valsti. Valsts ieņēmumu dienests kā valsts tiešās pārvaldes iestāde un vienlaikus cietušā pārstāvis apspriežamajā krimināllietā vienošanās noslēgšanai piekritis pilnībā, acīmredzot apsverot sava pārstāvamā intereses visplašākajā nozīmē. Šādos apstākļos nevar piekrist Saeimas deputātu pieprasījumā norādītajam, ka konkrētā vienošanās par sodu noslēgta pretēji valsts vai sabiedrības interesēm.
Pārbaudē konstatēts arī, ka ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 14.novembra spriedumu vienošanās procesa kārtībā iztiesāta krimināllieta Nr.12812002414 G.M.G. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 323.panta pirmās daļas un 323.panta otrās daļas, proti, par kukuļa nodošanu un kukuļa nodošanu lielā apmērā valsts amatpersonai ar starpnieku un I.B. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 321.panta otrās daļas, proti, par kukuļa piesavināšanos, ko persona saņēmusi nodošanai citai valsts amatpersonai. Abiem apsūdzētajiem krimināllietā noteikts ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods – G.M.G. – 20 minimālo mēnešalgu jeb 7400 euro apmērā, bet I.B. – 30 minimālo mēnešalgu jeb 11 100 euro apmērā. Arī uz šo gadījumu vienādā mērā attiecas iepriekš norādītais gan par prokurora neatkarību lēmumu pieņemšanā konkrētā kriminālprocesā, gan par tiesas lomu noslēgtās vienošanās pamatotības izvērtēšanā, iztiesājot krimināllietu vienošanās procesa kārtībā.
Vienlaikus pārbaudes veicēja personīgi uzskata, ka bijušajai Rīgas apgabaltiesas tiesnesei I.B. noteiktais sods par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saprātīgam vērotājam no malas var radīt pamatotas šaubas par tā samērojamību ar valstij, precīzāk, tiesu varai nodarīto kaitējumu. Pārbaudes veicējas ieskatā, šāda mēroga kaitējumu nevar atsvērt vai mazināt nedz savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana, nedz naudas līdzekļu piesavinātā kukuļa apmērā nodošana valstij. Tieši otrādi, apspriežamajā spriedumā izklāstītie un tiesneses atzītie fakti tiesu varas prestižu ietekmē graujoši negatīvi.
Tomēr būtiski ir atzīmēt, ka bijušajai Rīgas apgabaltiesas tiesnesei I.B. inkriminētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā bija regulējums, atbilstoši kuram Krimināllikuma 321.panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums (kukuļa piesavināšanās, ko valsts amatpersona saņēmusi nodošanai citai valsts amatpersonai vai ko tā pieņēmusi, uzdodoties par citu valsts amatpersonu) bija klasificējams kā mazāk smags noziedzīgs nodarījums, par kuru atbilstoši Krimināllikuma 46.panta ceturtajai daļai brīvības atņemšanas sodu var piemērot tikai gadījumā, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem. Respektīvi, par šādu noziedzīgu nodarījumu brīvības atņemšanas sods nosakāms tikai izņēmuma gadījumos, un tiesai to īpaši motivējot. Tikai 2017.gada 8.jūnijā tika pieņemti Krimināllikuma grozījumi minētajā pantā (spēkā kopš 2018.gada 1.janvāra), un saskaņā ar tiem šāds noziedzīgs nodarījums ir atzīstams par smagu, paredzot arī bargāku sodu. Kā redzams no Saeimā iesniegtās likuma anotācijas, minētos grozījumus ierosinājusi Tieslietu ministrija pēc Ģenerālprokuratūras iniciatīvas. Līdz ar to arī šajā gadījumā pārmetumi ģenerālprokuroram par rīkošanos pretēji sabiedrības interesēm ir nepamatoti.
6. Pieprasījumā norādītais pārkāpuma fakts – ģenerālprokurors, rīkojoties prettiesiski, ir zaudējis nevainojamu reputāciju un tādēļ zaudējis sabiedrības uzticību – pārbaudes gaitā nav guvis apstiprinājumu.
Saeimas deputātu pieprasījumā pamatoti norādīts, ka ģenerālprokurora amats prasa ievērot visaugstākos ētikas standartus, un prettiesiska rīcība šo amatu var diskreditēt un graut amatpersonas reputāciju. Tāpat nav apšaubāms, ka tiesību normu ievērošana ir tikai ētikas minimums, un nevainojamas reputācijas prasība pieprasa no amatpersonas ievērot augstākus ētikas standartus, nekā vidēji sabiedrībā pieņemts. Prokurora ētikas standarti ir noteikti Latvijas prokuroru Ētikas kodeksā.
Kā izriet no Saeimas deputātu pieprasījuma, ģenerālprokurora reputācijas zaudējums tiek saistīts ar deputātu pieprasījumā norādītajiem tīšiem likuma pārkāpumiem, kuri veiktās pārbaudes gaitā nav apstiprinājušies. Tā kā Prokuratūras likuma 41.1 panta izpratnē pārbaudes uzdevums ir pārbaudīt konkrētus pārkāpuma faktus, bet uz citiem ētikas normu pārkāpumiem deputātu pieprasījumā nav norādīts, arī pārkāpuma fakts par ģenerālprokurora neatbilstību nevainojamas reputācijas prasībām nav konstatējams.
VIII
Noslēguma jautājumi
Ģenerālprokurors ir viena no augstākajām valsts amatpersonām, kurai atbilstoši normatīvajam regulējumam jābūt brīvai no jebkādas nepamatotas ietekmes un pakļautam vienīgi likumam. Šādas augstas amatpersonas atlaišana, vēl jo vairāk, konstatējot viņas prettiesisku rīcību, nolaidīgu darba pienākumu pildīšanu vai būtisku reputācijas zaudēšanu, tiesiskā valstī vienmēr uzskatāma par ārkārtas gadījumu, tādēļ nolūkā nepieļaut politisku vai cita veida ietekmi vai subjektīvu attieksmi ģenerālprokurora atlaišanas kārtība likumā tiek strikti reglamentēta. Mūsu valstī striktais likuma regulējums šajā jautājumā izpaužas prasībā atlaišanas pieprasījumā norādīt konkrētu, Prokuratūras likuma 41.1 pantā minētu, pārkāpuma faktu. Tā esamību pārbauda īpaši norīkots Augstākās tiesas tiesnesis, bet gala atzinumu dod Augstākās tiesas Plēnums. Šāds regulējums pieprasa pilnīgi objektīvu un uz likumu pamatotu konkrētu faktu par augstas amatpersonas izdarītu smagu pārkāpumu pārbaudi un izslēdz hipotētisku, subjektīvu vai vispārīgu secinājumu izdarīšanu par amatpersonas darba rezultātiem kā tādiem, kā arī to iespējamo ietekmi uz situāciju valstī.
Izprotot problemātiku, ko cita starpā valstī radījis 2018.gada 23.augustā publicētais Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas komitejas ziņojums par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas novērtēšanas 5.kārtu, kā arī sabiedrībā nereti vērojamā ironiskā attieksme pret tiesībsargājošo struktūru nespēju saukt pie kriminālatbildības personas, pret kurām bijuši ierosināti sabiedrības plašu interesi izraisījuši kriminālprocesi, atzinīgi ir vērtējama vēlme visaugstākajā līmenī meklēt šādas situācijas cēloni un veicinošos apstākļus, lai turpmāk līdzīgu situāciju nepieļautu. Tomēr gadījumā, kad tiek iniciēta ģenerālprokurora atlaišana no amata, tas neatbrīvo pieprasījuma iesniedzējus no pienākuma norādīt konkrētus un objektīvi pārbaudāmus pārkāpuma faktus, nedz arī pārbaudes veicēju no pienākuma savu atzinumu balstīt tikai uz objektīviem secinājumiem.
QR
