Administratīvo lietu departaments
Administratīvo pārkāpumu lietas
SKA-791/2019. Pirms analizēt konkrētā sprieduma atziņas, atzīmējams, ka nošķirami gadījumi, kad persona vēršas administratīvajā tiesā ar pieteikumu, kurā lūdz atzīt kādu lēmumu (vai rīcību) administratīvā pārkāpuma lietā par prettiesisku, no tādiem gadījumiem, kad persona ir vērsusies tiesā ar pieteikumu par atlīdzinājuma piešķiršanu saistībā ar pārkāpumiem administratīvo pārkāpumu lietvedībā. Tas ir būtiski, jo, kā ir atzinis Senāts savā iepriekšējā praksē, tas, ka prasījums par amatpersonu rīcības tiesiskumu administratīvā procesa kārtībā nav skatāms kā atsevišķs prasījums, nekādi neizslēdz pienākumu tiesai vērtēt procesuālos pārkāpumus pieteiktā prasījuma (par kaitējuma atlīdzinājumu) ietvaros. Savukārt lietā Nr.SKA-791/2019 tiesa atlīdzinājuma prasījuma ietvaros analizēja jautājumu par personas aizturēšanas pieļaujamību un samērīguma pārbaudi administratīvā pārkāpuma lietā. Senāts atzina – lai personas aizturēšana būtu uzskatāma par samērīgu, ir jākonstatē, ka šis līdzeklis (personas aizturēšana) ir piemērots tikai kā galējais un citi pieejamie līdzekļi ir izsmelti vai arī ar tiem acīmredzami nevarētu sasniegt vajadzīgo rezultātu. Vienlaikus Senāts norādīja, ka tieši iestādei ir pienākums pārliecinoši pierādīt, ka konkrētajos apstākļos aizturēšana ir bijusi samērīga.
SKA-8/2019, SKA-121/2019 un SKA-172/2019. Visās trijās lietās Senāts risināja jautājumus, saistītus ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumiem. Nolēmumos izmantotas arī atziņas no Satversmes tiesas 2018.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr.2018-09-0103, kura tika ierosināta un izskatīta pēc Augstākās tiesas pieteikuma.
Lietā Nr.SKA-8/2019 Senāts, ievērojot Satversmes tiesas 2018.gada 14.decembra sprieduma atziņas, noteica, ka termiņš, par kuru personai ir jāmaksā glabāšanas izdevumi par administratīvā pārkāpuma lietā izņemto mantu, ir jāaprēķina par laika posmu no dienas, kad tiek izņemts administratīvā pārkāpuma priekšmets vai izdarīšanas rīks, līdz dienai, kad stājas spēkā lēmums par mantas konfiskāciju (neatkarīgi no tā, vai persona ir apstrīdējusi vai pārsūdzējusi šo lēmumu). Savukārt lietā Nr.SKA-121/2019 Senāts analizēja jautājumu par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu apmēra aprēķināšanu. Šajā spriedumā (līdzīgi kā citās lietās, kas tika izskatītas 2019.gada pirmajā pusgadā) Senāts norādīja, ka, aprēķinot glabāšanas izdevumus par izņemto mantu, tie ir jāaprēķina pēc faktiskajām izmaksām. Vienlaikus ir svarīgi uzsvērt, ka gan lietā Nr.SKA-8/2019, gan Nr.SKA-121/2019 Senāts, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu, atgādināja, ka iestādei un tiesai ir pienākums, aprēķinot un pieprasot personai atlīdzināt glabāšanas izdevumus par izņemto mantu, ievērot samērīguma principu, kas nozīmē, ka ir jāvērtē izdevumu apmēra samērība attiecībā pret personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī personas rīcību procesa virzībā un, kas ir būtiski, vai vispār bija tāda nepieciešamība turēt valsts rīcībā izņemto mantu.
Lietā Nr.SKA-172/2019 Senāts risināja jautājumu par atbildīgo personu par administratīvā pārkāpuma lietvedībā komercsabiedrībai izņemtās mantas glabāšanas izmaksām. Atsaucoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astoto daļu un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 71.punktu, Senāts atzina, ka atbildīgā persona par izdevumiem par izņemtās mantas glabāšanu ir persona, kura ir sodīta par konkrēto administratīvo pārkāpumu. Šajā lietā tā bija konkrētās komercsabiedrības valdes locekle.
Būvniecības tiesības
SKA-30/2019 un SKA-254/2019. Šajās lietās Senāts turpināja risināt jau iepriekšējā gadā aizsākto jautājumu par būvdarbu veikšanu kopīpašumā, šoreiz pievēršoties jautājumiem, kas ir saistīti ar kopīpašnieka piekrišanu būvdarbu veikšanai.
Lietā Nr.SKA-30/2019 Senāts uzsvēra, ka kopīpašnieka piekrišanas došana būvniecībai ir kopīpašnieku civiltiesiskās attiecības, kur piekrišanas došana ir uzskatāma par darījumu starp kopīpašniekiem. Šāda piekrišana vispārīgi nav atsaucama, izņemot, ja paši kopīpašnieki ir par šādu iespēju vienojušies vai ir konstatējams gribas īstuma trūkums (piemēram, maldības dēļ), kā arī šāda piekrišana nav ierobežota ar termiņu. Vienlaikus uzsvērts, ka tādi apstākļi kā kopīpašnieka maiņa vai tas, ka veiktā būvniecība pilnībā neatbilst obligātajiem noteikumiem, paši par sevi neiznīcina saņemto un īstenoto (vai arī īstenot uzsākto) piekrišanas spēku, proti, kopīpašnieka piekrišana saglabā savu spēku. Vienlaikus spriedumā norādīts, ka Senāta ieskatā vispiemērotākais brīdis kopīpašnieka piekrišanas saņemšanai ir būvniecības ieceres ierosināšanas brīdis. Šādu secinājumu Senāts pamatoja ar to, ka būvniecības darbi kopīpašuma gadījumos vispār nav iespējami bez šādas piekrišanas, uz ko norāda arī atsevišķi gadījumi praksē.
Lietā Nr.SKA-254/2019 Senāts, analizējot jautājumu par atsevišķa dokumenta formā sniegtu kopīpašnieka piekrišanu būvdarbu veikšanai, atgādināja savu iepriekšējo praksi, kurā ir atzīts, ka kopīpašnieka piekrišanu (saskaņojumu) būvniecībai var izteikt arī ar iepriekšēju vienošanos par kopīpašuma izmantošanu (attiecībā uz būvdarbu veikšanu atsevišķi lietošanā nodotajā kopīpašuma daļā). Šajā spriedumā arī norādīts, ka atsevišķa dokumenta formā sniegtam saskaņojumam jābūt noformētam tā, lai no tā izrietētu nepārprotama piekrišana būvdarbiem. Tas nav saprotams tādējādi, ka atsevišķajā procesuālajā dokumentā obligāti jābūt uzskaitītiem konkrētiem būvniecības darbiem, kuriem kopīpašnieki piekrīt. Tomēr prasība noformēt saskaņojumu nepārprotami paredz, ka no saskaņojuma jābūt saprotamam, ka kopīpašnieks patiešām piekritis konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā kopīpašuma daļā. Atzīmējams, ka šajā spriedumā tika analizēts arī kopīpašnieka saskaņojuma būvdarbu veikšanai mērķis un ietekme uz būvniecības ieceres atbilstību normatīvo aktu prasībām. Kā atzina Senāts, kopīpašnieka saskaņojumam nav ietekmes uz iecerēto būvdarbu atbilstību normatīvo aktu prasībām, jo kopīpašnieka saskaņojuma mērķis ir apliecināt, ka kopīpašnieks piekrīt konkrētā veida izmaiņām savā nekustamajā īpašumā, un šāda saskaņojuma esība pati par sevi neapstiprina, ka plānotie būvdarbi atbilst normatīvo aktu prasībām.
Pašvaldības domes deputāta tiesību aizsardzība
SKA-1023/2019, SKA-890/2019 un SKA-1307/2019. Šajās lietās Senāts turpināja attīstīt tiesu prakses atziņas jautājumos par pašvaldības deputātu pieteikumu par pašvaldību lēmumu/rīcības izskatīšanu administratīvajā tiesā. Aizsākums meklējams Satversmes tiesas 2018.gada 29.jūnija spriedumā lietā Nr.2017-32-05 un Senāta 2018.gada 27.novembra lēmumā lietā Nr.SKA-888/2018, par ko tika rakstīts jau iepriekšējā Biļetena numurā.
Lietā Nr.SKA-1307/2019 Senāts analizēja jautājumu par pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību aizsardzību administratīvajā tiesā. Šajā lēmumā Senāts atzina, ka no Satversmes tiesas 2018.gada 29.jūnija sprieduma lietā Nr.2017-32-05 neizriet, ka administratīvajām tiesām ir pakļauts jebkurš pašvaldības deputāta strīds ar pašvaldības domi vai tās orgāniem, uzsverot, ka priekšnoteikums strīda izskatīšanai administratīvajā tiesā (un līdz ar to iespējamā pašvaldības deputāta tiesību aizsardzība) ir pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskārums. Savukārt lietā Nr.SKA-1023/2019 Senāts analizēja jautājumu par lēmuma, ar kuru tiek izveidota pašvaldības komisija un noteikts tās sastāvs, pakļautību administratīvajai tiesai. Šajā lēmumā Senāts uzsvēra, ka, vērtējot lēmuma pakļautību administratīvajai tiesai, ir jāvērtē, vai ir konstatējamas pašvaldības domes deputāta subjektīvās tiesības tikt iekļautam tādā komisijā.
Lietā Nr.SKA-890/2019 Senāta kopsēdē risināts jautājums par to, kurai tiesai ir pakļauti prasījumi par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma piešķiršanu. Senāts, ņemot vērā atlīdzinājuma prasījuma subsidiāro raksturu (proti, ka tam nav patstāvīga rakstura un tas ir saistāms ar konkrētu lēmumu/rīcību), norāda – lai noteiktu, kādā procesā (proti, administratīvā procesa vai civilprocesuālā kārtībā) ir izskatāms prasījums par atlīdzinājuma noteikšanu, par izšķirošo kritēriju ir uzskatāms tas, kura tiesa ir bijusi kompetenta konstatēt un novērst šā lēmuma prettiesiskumu. Šajā lēmumā uzsvērts, ka tas vien, ka ir jāpastāv pašvaldības domes deputāta subjektīvo publisko tiesību aizsardzības mehānismam, nenozīmē, ka tam obligāti jābūt kā pieteikuma iesniegšanai administratīvajā tiesā – persona var vērsties tiesā arī civilprocesuālā kārtībā.
Personas datu aizsardzība
SKA-921/2019. Šajā lietā Senāts ne tikai pirmo reizi piemēroja Vispārīgās datu aizsardzības regulas normas, bet arī norādīja vairākas būtiskas atziņas personas datu aizsardzības jomā. Šīs atziņas var iedalīt divās grupās. Pirmajā būtu atziņas par Datu valsts inspekcijas kompetences robežām. Lēmumā norādīts, ka fizisko personu datu aizsardzības uzraudzība ir Datu valsts inspekcijas patstāvīgā kompetencē īpaši nodota publiskā funkcija, kuru tā nedala ar citām valsts pārvaldes iestādēm. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka Datu valsts inspekcija, izdodot administratīvos aktus un uzliekot tiesiskos pienākumus, nepārskata citu iestāžu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību apstrīdēšanas kārtībā (proti, tas joprojām ir augstākas iestādes kompetencē). Otrajā grupā ir iedalāmas Senāta atziņas par datu subjekta tiesībām vērsties tiesā par iespējamiem personas datu apstrādes pārkāpumiem. Senāts atzina, ka no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 79.panta 1.punkta izriet, ka datu subjektam ir divi alternatīvi (proti, pēc izvēles) tiesību aizsardzības līdzekļi – vēršanās tiesā ar pieteikumu vai vēršanās uzraudzības iestādē (Latvijas gadījumā – Datu valsts inspekcijā). Senāts arī norādīja, ka, lai personai (datu subjektam) būtu tiesības vērsties tiesā, pietiek ar to, ka persona uzskata, ka ir notikusi regulai neatbilstoša datu apstrāde.
SKA-232/2019. Šajā spriedumā Senāts analizēja jautājumu par ziņotāja par pārkāpumu aizsardzību un norādīja, ka informāciju, kas atklāj ziņotāja identitāti, drīkst izsniegt tikai divos gadījumos – ar ziņotāja piekrišanu vai ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Vienlaikus šajā spriedumā Senāts norādīja, ka, lai izsvērtu, vai ziņotājam par pārkāpumu ir nodrošināma aizsardzība, nepieciešams izvērtēt kopsakarā sešus apstākļus, kas ir saistīti ar konkrēto ziņojumu par pārkāpumu. Tomēr, kā norādīja Senāts, no minētā ir iespējamas atkāpes, ja pārkāpums, par kuru persona ir ziņojusi, neskar sabiedrības intereses un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi. Vienlaikus Senāts norādīja, ka personas, par kuru ir ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju nav uzskatāma par pietiekamu, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti.
SKA-6/2019. Šajā spriedumā Senātam nācās analizēt jautājumu par policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošanas neierobežotam personu lokam pieļaujamību sabiedrības interesēs. Senāts atzina, ka policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošana ir pieļaujama, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interešu nodrošināšanai (piemēram, lai sabiedrība varētu sekot līdzi, vai policijas darbinieki nerīkojas prettiesiski). Vienlaikus norādīts, ka policijas darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības uz personas datu, tai skaitā arī attēla, aizsardzību. Līdz ar to, lai samērotu abas šīs tiesības, Senāts norādīja – ja policijas darbinieku personas datu (piemēram, attēla) publicēšana nav nepieciešama sabiedrības interešu nodrošināšanai (proti, lai noskaidrotu, vai policijas darbinieki nerīkojas prettiesiski), personai, kas vēlas publiskot informāciju, kura skar policijas darbiniekus, ir pienākums anonimizēt informāciju tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus.
Tiesības uz informāciju un atbildi pēc būtības
SKA-40/2019. Šajā spriedumā Senāts izteica vairākas būtiskas atziņas par informācijas pieprasītāja un iestādes pienākumiem informācijas pieprasīšanas un izsniegšanas jomā. Senāts norādīja, ka no Informācijas atklātības likuma 11.panta trešās daļas izriet ne tikai informācijas pieprasītāja tiesības uz informācijas pieprasīšanu, bet arī pieprasītāja pienākums nepieciešamības gadījumā sadarboties ar iestādi un iespēju robežās precizēt savu pieprasījumu. Senāts atzina, ka šāds pienākums ir attaisnojams, jo var nodrošināt gan informācijas ātrāku saņemšanu, gan arī iestādes resursu pārmērīgu nenoslogošanu. Senāts šajā spriedumā norādīja arī divus būtiskus iestādes pienākumus informācijas izsniegšanas jomā. Pirmkārt, no informācijas izsniegšanas pienākuma iestādi neatbrīvo tas, ka personai ir iespēja iegūt informāciju Uzņēmumu reģistrā, jo, kā norādīja Senāts, iestāde, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 12.panta trešo daļu, var atteikt informācijas izsniegšanu, ja attiecīgā informācija ir pieejama internetā bez maksas. Otrkārt, atbilstoši Informācijas atklātības likuma regulējumam iestāde pieprasīto informāciju izsniedz, pēc iespējas ievērojot pieprasītāja norādīto saņemšanas veidu (proti, mutvārdos, rakstveidā vai izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus). Tomēr, kā norādīja Senāts, ja persona nav lūgusi pieprasīto informāciju iesniegt tiesā, tad par informācijas izsniegšanu atbilstoši likuma prasībām nav uzskatāma informācijas iesniegšana tiesā (vienlaikus neizsniedzot to personai).
SKA-1164/2019. Šajā lietā atzīmējama atziņa attiecībā uz iestādes pienākumu izsniegt informāciju, proti, ka kompetentā iestāde personas datu izsniegšanai, ja pieprasījums ir saistīts ar vēlmi vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar civilprasību, ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, jo no tiesību normām neizriet publiski tiesisks pienākums darba devējam (neatkarīgi no tā, vai tas ir publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts) izsniegt pie konkrētā darba devēja nodarbināto personu datus.
SKA-148/2019. Senāts konkrētajā spriedumā analizēja vairākus jautājumus, tostarp par informācijas izsniegšanu no Uzņēmuma reģistra vestajiem reģistriem. Senāts norādīja, ka Uzņēmumu reģistra pienākums izsniegt informāciju ir noteikts, lai tiktu nodrošināta tiesiskajā regulējumā noteikto ziņu publiskā ticamība un pieejamība. Tomēr, kā uzsvēra Senāts, šis Uzņēmuma reģistra pienākums nav attiecināms uz jebkuru informāciju, kas ir nonākusi tā rīcībā, bet gan tikai uz to, kas pēc būtības ir nepieciešama Uzņēmuma reģistra pamatfunkciju pildīšanai.
SKA-255/2019. Senāts risināja jautājumu par atklātā tiesas sēdē izskatītas krimināllietas sprieduma pieejamību. Senāts atzina, ka šāds spriedums (proti, atklātā tiesas sēdē pieņemts) ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar šī sprieduma pasludināšanas brīdi. Tomēr uzsveramas vairākas būtiskas piezīmes. Pirmkārt, minētā Senāta atziņa ir attiecināma uz atklātā tiesas sēdē pieņemtu spriedumu, bet nav attiecināma uz spriedumiem, kuri ir pieņemti lietās, kas izskatītas slēgtās sēdēs. Otrkārt, ir iespējamas atkāpes no šī principa, ja nepieciešams aizsargāt būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos būtu dodama priekšroka.
Civillietu departaments
Prasība par nepamatota rēķina apstrīdēšanu kā negatīvā atzīšanas prasība
SKC-70/2019 un SKC-81/2019. Lietās skatīts jautājums par rēķina daļēju atzīšanu par spēkā neesošu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Lieta Nr.SKC-70/2019 attiecas uz maksu par atkritumu izvešanu, savukārt lieta Nr.SKC-81/2019 – par rēķinā iekļautā ūdens patēriņa starpību. Prasījums par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu ir pakārtots prasījumam par rēķinā iekļautās maksājuma pozīcijas apstrīdēšanu.
Senāts norādīja, ka tiesas aizsardzību likums garantē ikvienai personai, kuras tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas. Proti, tiesas aizsardzība Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir personai, kuras prasījums saistāms ar tās tiesību aizskārumu. Jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu. Attiecīgi prasības priekšmets ir nevis lūgums noskaidrot kādas strīdīgas attiecības saturu vispār, bet gan prasījums par to, kā ar tiesas nolēmumu novērst materiālo tiesību aizskārumu.
Senāts secināja, ka rēķinu saņemšana un attiecīgu pozīciju esība rēķinos pati par sevi nerada prasītājam tādu tiesību vai interešu aizskārumu vai apstrīdējumu, kas dotu pamatu celt tiesā prasību pret atbildētājiem par attiecīgu rēķinu atzīšanu par spēkā neesošiem (nepamatotiem) šajā daļā. Proti, rēķins pats par sevi neuzliek prasītājam nekādus pienākumus, ja viņš nesaskata tiesisku pamatu tajā norādīto maksājumu apmaksai. Turklāt dzīvojamās mājas pārvaldniekam pastāv iespēja veikt pārrēķinu un izrakstīt jaunus rēķinus, iekļaujot tajos citas vai identiskas maksājumu pozīcijas.
Neraugoties uz prasījumu formulējumiem, faktiski vienā lietā prasība vērsta uz pienākuma maksāt par atkritumu izvešanu, kas aprēķināts par divām dzīvoklī dzīvojošām personām, nepastāvēšanas atzīšanu, bet otrā lietā – uz pienākuma maksāt par ūdens patēriņa starpību nepastāvēšanas atzīšanu, t.i., prasījumi atbilst negatīvai atzīšanas prasībai.
Atzīstot, ka prasība celta nepamatoti, jo prasītājam nebija subjektīvo tiesību šāda rakstura prasības celšanai pirms atbildētāja prasības par apsaimniekošanas un komunālo maksājumu parāda piedziņu celšanas, tiesai vajadzēja atteikties pieņemt prasības pieteikumu (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts), Senāts tiesvedību civillietās izbeidz.
Mantas atprasījums jebkāda tās piederības pamata trūkuma dēļ; Līgumsoda atzīšana par spēkā neesošu kā negatīvā prasība
SKC-121/2019. Lietā risināti jautājumi par naudas samaksas par transportlīdzekļa atrašanos stāvvietā atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ un piemērotā līgumsoda atzīšanu par spēkā neesošu.
Prasītājs novietojis transportlīdzekli autostāvvietā, kas bijusi apzīmēta kā atbildētājas apsaimniekotā maksas autostāvvieta, un, paļaudamies uz attiecīgu ceļa zīmju, ceļa apzīmējumu un autostāvvietas lietošanas noteikumu likumību, veicis samaksu par transportlīdzekļa atrašanos stāvvietā. Prasītājs vēlāk noskaidrojis, ka atbildētājs nebija tiesīgs iekasēt maksu par autostāvvietas izmantošanu, jo autostāvvieta nebija nodota ekspluatācijā un tajā konstatēta patvaļīga būvniecība, turklāt starp pusēm nepastāvēja līgumiskas attiecības.
Atbildētājs iebildis, ka starp viņu un prasītāju ar konkludentām darbībām, pusēm klāt neesot, noslēgts līgums par autostāvvietas lietošanu, turklāt autostāvvieta uzbūvēta un ekspluatēta likumīgi.
Jautājumā par atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ Senāts vērsa uzmanību, ka gan tiesību doktrīnā, gan judikatūrā, kas izveidojusies, iztulkojot Civillikuma 2389. pantu, norādīts, ka atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ (condictio sine causa) ir iespējams šādos gadījumos: 1) ja izpildījums ir izdarīts uz spēkā neesoša tiesiska darījuma pamata vai vispār bez jebkādas izpildījuma devēja un izpildījuma saņēmēja norunas par tiesisku attiecību nodibināšanu; 2) ja atprasāmais priekšmets ir nonācis atbildētāja mantā nevis ar prasītāja dotu izpildījumu, bet gan citādā veidā. Turklāt prasītājam jāpierāda atprasāmā priekšmeta sākotnējā atrašanās viņa mantā un tas, ka šis priekšmets atrodas atbildētāja mantā bez tiesiska pamata.
Nolēmumā konstatēts, ka, lai gan apelācijas instances tiesa nav tieši atsaukusies uz Civillikuma 2389.pantaregulējumu, atbilstoši kuram atprasāms bez jebkāda pamata personai konstatētās (ar pierādījumiem nodibinātās) mantas neattaisnots pieaugums, lietā nodibināts, ka atbilstoši Civillikuma 1535. un 1537.pantam atbildētāja, darot prasītājam zināmus autostāvvietas lietošanas noteikumus (izsakot priekšlikumu jeb oferti), bet prasītājs (piekrītot šiem noteikumiem), iebraukdams maksas stāvvietā, atstājot tajā transportlīdzekli uz noteiktu laiku, ar konkludentām darbībām noslēdza attiecīga satura līgumu par stāvvietas lietošanu. Turklāt atbilstoši Civillikuma 1587.pantam prasītājs, veicot samaksu par automašīnas atrašanos stāvvietā, uzsācis līguma izpildi.
Atsaucoties uz Būvvaldes vēstuli, konstatēts, ka autostāvvieta izbūvēta likumīgi un ir nodota ekspluatācijā. Līdz ar to prasītāja izpildījumam ir tiesisks pamats, kas prasītāja norādīto apstākļu dēļ nav atkritis arī vēlāk. Apkopojot iepriekš izklāstītos argumentus, Senāts atzinis, ka prasītāja kasācijas sūdzības argumenti, kas attiecas uz samaksātās naudas atprasījumu par autostāvvietas izmantošanu jebkāda pamata trūkuma dēļ, nav pamatoti.
Senāts atgādināja, ka lietas apstākļu konstatācija un pierādījumu izvērtēšana no jauna saskaņā ar Civilprocesa likuma 450.panta trešo daļu nav kasācijas instances tiesas uzdevums. Pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamats nevar būt prasītāja argumenti, kuros faktiski apstrīdēts apelācijas instances tiesas veiktais pierādījumu novērtējums. Kasācijas sūdzības iesniedzēja subjektīvs redzējums par lietā nodibinātajiem faktiem un to nozīmību strīda pareizā izšķiršanā, kas atšķiras no spriedumā dotā šo pašu apstākļu novērtējuma, nerada pamatu tiesas secinājumu apšaubīšanai.
Prasības daļā par piemērotā līgumsoda atzīšanu par spēkā neesošu Senāts norāda, ka prasītāja ieskatā viņa civilās tiesības tikušas aizskartas ar atbildētājas rīcību, t.i., atsūtot viņam kvīti par piemēroto līgumsodu par automašīnas atrašanos teritorijā ilgāk par apmaksāto laiku, pieprasot tā samaksu, kā arī brīdinot par prasības celšanu tiesā līgumsoda nesamaksāšanas gadījumā.
Senāts piekrita kasācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem, ka atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta devītajai daļai Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmuma, ar kuru atzīti par netaisnīgiem atbildētāja piemērotie līguma noteikumi par līgumsodu, pārsūdzēšana Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā neaptur tā izpildi. Tomēr tas nenozīmē, ka prasītāja izvirzītais prasījums par kvītī norādītā līgumsoda atzīšanu par spēkā neesošu bauda tiesas aizsardzību atsevišķā tiesvedības procesā.
Senāts norādīja, ka likums vispārīgi neaizliedz personai aizstāvēt savas tiesības, lūdzot tiesu atzīt kādu dokumentu (darījumu), kas ir bijis iemesls viņas tiesību aizskārumam, par spēkā neesošu, tādā veidā faktiski anulējot šā dokumenta negatīvo ietekmi uz personu. Tāpat likums neaizliedz personai, realizējot Civilprocesa likuma 74.pantā paredzētās tiesības, aizstāvēties pret celto prasību, apstrīdēt kāda konkrēta līguma noteikuma tiesiskumu un pamatojumu. Tomēr jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai likumīgu interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu.
Secinot, ka atbildētāja izrakstītā kvīts par līgumsodu un brīdinājums par tā samaksu pati par sevi neuzliek prasītājam nekādus pienākumus un nerada tiesisku seku iestāšanos, it īpaši situācijā, ja administratīvajā lietā labvēlīga iznākuma rezultātā Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmums tiks atstāts spēkā, Senāts nodibināja, ka prasījums par līgumsoda atzīšanu par spēkā neesošu faktiski vērsts uz pienākuma maksāt līgumsodu nepastāvēšanas atzīšanu, t.i., prasījums atbilst negatīvai atzīšanas prasībai. Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā prasītāja tiesības vai likumīgās intereses varētu tikt aizskartas vienīgi tad, ja atbildētāja izskatāmās lietas ietvaros būtu cēlusi pretprasību vai pieteikusi pret prasītāju vērstu prasījumu par attiecīgā līgumsoda piedziņu. Tā kā pretprasība izskatāmās lietas ietvaros netika celta, prasība celta priekšlaicīgi, jo prasītājam nebija subjektīvo tiesību šāda rakstura prasības celšanai, tādēļ tiesai vajadzēja atteikties pieņemt prasības pieteikumu (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts), kas ir pamats nepareizi ierosinātās tiesvedības izbeigšanai.
Darījuma spēkā neesība, ja tas saistīts ar darījuma dalībnieka garīgajām spējām paust apzinīgu gribu
SKC-137/2019. Lieta par pilnvaras un darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu, jo prasītājs sliktā veselības stāvokļa dēļ nav sapratis, kas rakstīts viņa izdotajā pilnvarā, un nav apzinājies tās izdošanas iespējamās sekas. Prasītājs (saskaņā ar viņa procesuālo pozīciju) nekad nav vēlējies pārdot nekustamo īpašumu, un viņam nav bijis arī nodoma pilnvarot pārdot īpašumu, kas ir prasītāja vienīgā dzīvesvieta. Pilnvarojuma akts parakstīts, prasītājam esot gara darbības traucējumu stāvoklī, tādēļ pilnvara un visi darījumi ar nekustamo īpašumu atzīstami par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža.
Atbildētājs citā civillietā bija cēlis koroborācijas prasību tādēļ, ka atsavinātājs lika šķēršļus darījuma ierakstīšanai zemesgrāmatā. Koroborācijas prasības lietas ietvaros jautājums par nekustamā īpašuma īpašnieka rīcībspēju un pilnvarojuma spēkā esību netika vērtēts. Senāts norādīja, ka koroborācijas prasības apmierināšana neatņem atsavinātājam iespēju vēlāk no jauna vērsties tiesā un apstrīdēt noslēgtā darījuma tiesiskumu uz tādiem pamatiem, kas iepriekš izskatītajā lietā nebija izvirzīti.
Senāts izskatītajā lietā secināja, ka Civillikuma 1409. panta tiesību norma gan vecajā, gan jaunajā redakcijā darījuma spēkā neesību saista ar darījuma dalībnieka garīgajām spējām paust apzinīgu gribu. Personai ar gara darbības, tostarp īslaicīgiem, traucējumiem trūkst nepieciešamo garīgo spēju pilnībā apzināties savu rīcību un vadīt to. Senāta ieskatā no Civillikuma 1409.panta satura neizriet, ka personai darījuma noslēgšanas brīdī obligāti jābūt noteiktai un diagnosticētai konkrētai gara slimībai (uzstādītai konkrētai diagnozei), gluži pretēji – lai darījumu atzītu par spēkā neesošu, pietiek ar īslaicīgiem apziņas un gribas traucējumiem, kas nav citādāk konstatējami, kā noskaidrojot, vai darījuma noslēgšanas brīdī persona spēja saprast savas darbības nozīmi un to vadīt. Tas, vai darījumu noslēgšanas brīdī personai ir vai nav bijuši gara darbības traucējumi, ir fakta jautājums, kas noskaidrojams katrā atsevišķā civillietā.
Krimināllietu departaments
Darba aizsardzības noteikumu pārkāpšana
SKK-3/2019. Lietā Senāts norādīja, ka kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 146.pantu iestājas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vadītājam, kas atbildīgs par darba aizsardzības vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu, ja vadītājs nav ievērojis šo normatīvo aktu prasības un tas izraisījis miesas bojājumus ar veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, vai cilvēka nāvi. Minētā norma nosaka kriminālatbildību par personas rīcību (darbību vai bezdarbību), kas paredzēta citā normatīvā aktā. Mainoties darbinieka veselībai kaitīgajiem darba vides faktoriem vai īpašajiem apstākļiem, personai, kura atbildīga par darba aizsardzības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu, saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr.129) prasībām ir pienākums nosūtīt darbinieku uz ārpuskārtas (papildu) veselības pārbaudi, neraugoties uz to, ka ir spēkā kārtējās veselības pārbaudes rezultāti. Minētais attiecas arī uz gadījumiem, kad persona turpina veikt tos pašus darba pienākumus, bet tiek konstatēti līdz šim neidentificēti veselībai kaitīgi darba vides faktori.
Krimināllikuma 146.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud personas tiesības uz tādiem darba apstākļiem, kuri nodrošina darba aizsardzību un tehnisko drošību, nodarot kaitējumu cilvēka veselībai un dzīvībai. Ministru kabineta noteikumos Nr.219 iekļautās tiesību normas izriet no Padomes 1989.gada 12.jūnija Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību, kuras mērķis ir ieviest pasākumus, lai veicinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu. Obligātās veselības pārbaudes mērķis ir pēc iespējas ātrāk atklāt un novērst vides faktoru izraisītus veselības traucējumus, kamēr tie nav kļuvuši par nopietnu slimību, kas prasa jau ilgstošu ārstēšanos, vai sliktākā gadījumā attīstījusies par arodslimību, kad bieži pilnīga izveseļošanās vairs nav iespējama.
Minētajā lietā apsūdzētā ar pirmās instances tiesas spriedumu tika atzīta par nevainīgu un attaisnota pēc Krimināllikuma 146.panta otrās daļas, savukārt apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atcēla. Apsūdzētā tika atzīta par vainīgu, ka, būdama sabiedrības ar ierobežotu atbildību vadītāja, neskatoties uz to, ka bija konstatēti jauni, līdz šim neidentificēti darba vides riski, nenosūtīja darbinieku uz ārpuskārtas (papildu) obligāto veselības pārbaudi, kā cēloniskā sakarībā iestājās darbinieka nāve. Kasācijas instances tiesa atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums atbilst Kriminālprocesa likuma 511., 512. un 564.panta prasībām un atstāja spriedumu negrozītu.
Kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības
SKK-294/2019. Senāts uzsvēra, ka mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijas rezultātā var tikt aizskartas Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteiktās personas pamattiesības. Minētā iemesla dēļ nepieciešams skaidrs un efektīvs mehānisms, kādā persona var pierādīt, ka mantai, kura tiek pakļauta arestam, ir legāla izcelsme. Lai kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks varētu aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu, pārsūdzēt nolēmumus (tajā skaitā iesniegt apelācijas un kasācijas sūdzības attiecībā uz mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu), viņam ir jābūt tiesībām aktīvi iesaistīties kriminālprocesā, piedaloties tiesas sēdēs, izsakot savu viedokli, iesniedzot pierādījumus u.tml. Tiesai jāņem vērā Kriminālprocesa likumā veiktās izmaiņas, kas aizskartās mantas īpašniekam noteic papildu tiesības.
Minētajā lietā kratīšanas laikā no dzīvokļa tika izņemti 1495,82 euro. Uzskatot, ka ir pamats kratīšanas laikā izņemto naudas summu atzīt par finanšu līdzekļiem, kas apsūdzētā īpašumā tieši vai netieši nonākuši noziedzīga nodarījuma rezultātā, procesa virzītājs pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 355.panta otro daļu. Persona, kuras īrētajā dzīvoklī notika kratīšana, vērsās policijā ar iesniegumu, lūdzot atdot izņemto naudu. Persona norādīja, ka izņemtā nauda ir viņas personīgie iekrājumi, un iesniegumam pievienoja dzīvokļa īres līgumu un izziņu no darbavietas par ienākumiem. Tomēr personas lūgums tika noraidīts. Pirmās instances tiesa izņemtos naudas līdzekļus atzina par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēja valsts labā. Arī apelācijas instances tiesa, izvērtējot apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus, atzina, ka lēmums par atteikšanos noņemt arestu mantai nav izvērtējams, jo tam pirmstiesas procesā ir atsevišķa pārsūdzēšanas kārtība, kuru persona nav izmantojusi.
Kasācijas instances tiesa konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, nosakot lietas iztiesāšanu, nav lēmusi par minētās personas, kura jau pirmstiesas procesā pieteikusi īpašumtiesības uz kratīšanā izņemto naudu, aicināšanu un uzklausīšanu tiesas sēdē un līdz ar to pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtajā daļā noteikto. Tādējādi apelācijas instances tiesa nav ievērojusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē izteiktās atziņas par nepieciešamību aizskartās mantas īpašniekam nodrošināt iespēju efektīvi aizstāvēt savas īpašumtiesības.
Administratīvo pārkāpumu lietas
SKK-125/2019. Senāts par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu atzina gadījumu, kad saīsinātā nolēmuma noraksts tiek izsniegts tūlīt pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas un to izgatavojusi persona, kas nav tiesas sastāvā. Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, kļūdaini iztulkojusi Kriminālprocesa likuma 513.panta trešo daļu un 530.panta otro daļu. Kriminālprocesa likuma 530.panta otrajā daļā izteiktā norāde par saīsinātā nolēmuma noraksta izsniegšanu nenozīmē to, ka norakstu personas, kas nav tiesas sastāvā, var izgatavot pirms tā pasludināšanas, jo tādējādi pirms nolēmuma pasludināšanas tiek izpausts pieņemtā nolēmuma saturs.
Kasācijas sūdzībā bija norādīts, ka pirmās instances tiesa aizgāja uz apspriežu istabu taisīt lietā nolēmumu un no apspriežu istabas atgriezās pēc 20 minūtēm un 56 sekundēm un pasludināja saīsināto spriedumu, izsniedzot lietas dalībniekiem saīsinātā sprieduma apliecinātus norakstus, kurus parakstījis tiesnesis. Cauršūtais tiesas spriedums bija apzīmogots ar tiesas apaļo zīmogu, un to bija parakstījusi tiesas sēžu sekretāre. Tādējādi sekretārei kļuva zināms nolēmuma saturs pirms tā pasludināšanas.
Krimināllietas iztiesāšana apsūdzētā prombūtnē (in absentia)
SKK-62/2019. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu apsūdzētā prombūtnē, nav pārkāpusi Kriminālprocesa likuma normas. Apstākļi, ka attiecībā uz apsūdzēto ir spēkā stājies kompetentu valsts institūciju noteiktais aizliegums ieceļošanai Latvijas Republikā uz nenoteiktu laiku un tiesa ir devusi laiku apsūdzētajam pārsūdzēt kompetento valsts iestāžu pieņemtos lēmumus, lai viņš varētu ierasties Latvijas Republikā, kā arī videokonferences režīmā lietu iztiesāt nav iespējams objektīvu iemeslu dēļ, ir atzīstami par nepieciešamiem un pietiekamiem, lai lietu iztiesātu apsūdzētā prombūtnē (in absentia).
SKK-22/2019. Savukārt šajā lietā Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa lietu nepamatoti ir iztiesājusi apsūdzētā prombūtnē (in absentia). Apelācijas instances tiesai bija zināms, ka apsūdzētais atrodas ārvalstī un ir ievietots stacionārā. Līdz ar to apelācijas instances tiesai nebija pamata atzīt, ka apsūdzētā atrašanās vieta nav zināma. Ja tiesa uzskatīja, ka apsūdzētā atrašanās vieta tai nav zināma, bija jāizsludina apsūdzētā meklēšana. Turklāt tiesai konkrētajā lietā nebija pamata atzīt, ka apsūdzētais uz tiesas sēdi nav ieradies neattaisnojoša iemesla dēļ, jo tiesai bija iesniegtas izziņas no slimnīcas, kas apstiprina, ka apsūdzētais slimnīcā ievietots vairākkārt.
Neizpaužamu ziņu izpaušana
SKK-25/2019. Senāts izskaidroja Krimināllikuma 329.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi. Par nepamatotu Senāts atzina apelācijas instances tiesas viedokli, ka kriminālsodāma ir neizpaužamas informācijas nodošana nevis jebkurai citai personai, bet tikai tādai personai, kurai pašai nav tiesību šo informāciju iegūt. Senāts norādīja, ka Krimināllikuma 329.pantā noteikta kriminālatbildība par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, neprecizējot to personu loku, kam ziņas tiek izpaustas. Lai izlemtu, vai informācijas nodošana citai personai ir bijusi tiesiska, būtiski ir noskaidrot ne tikai to, vai normatīvajos tiesību aktos konkrētajai informācijai ir bijis noteikts izplatīšanas aizliegums, bet arī to, vai un kāda ir bijusi normatīvajos tiesību aktos noteiktā šīs informācijas izmantošanas kārtība un vai informācija nodota izmantošanai normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā. Tas vien, ka persona, kurai informācija nodota, šo informāciju varēja iegūt pati, nav pietiekams pamats atzīt, ka informācijas nodošana bijusi tiesiska un personas, kura informāciju nodevusi, nodarījumā nav Krimināllikuma 329.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva, jo ar personas tiesībām iepazīties ar konkrētu ierobežotas pieejamības informāciju ir saprotamas personas tiesības izmantot šo informāciju normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz tiesību teorijā pausto atziņu, ka no objektīvās puses noziedzīgais nodarījums raksturojas ar aktīvu darbību – neizpaužamu ziņu izpaušanu –, kas var notikt jebkādā veidā, kā rezultātā neizpaužamā informācija tiek darīta zināma citai personai, kurai nav tiesību ar to iepazīties, un secinot, ka kriminālsodāma ir neizpaužamās informācijas nodošana tikai tādai personai, kurai pašai nav tiesību šo informāciju iegūt, nebija ņēmusi vērā, ka personas tiesības iegūt informāciju ir saistāmas ar normatīvajos aktos noteikto šīs informācijas izmantošanas kārtību.
Nepilnīgs tiesas sēdes protokols
SKK-94/2019. Senāts vērtēja situāciju, kad tiesas sēdes protokolu nav parakstījusi kāda no Kriminālprocesa likuma 484.pantā minētajām personām. Konkrētajā lietā pirmās instances tiesas sēdes protokolu nebija parakstījusi tiesas sēdes sekretāre. Tomēr procesā iesaistītās personas ne apelācijas sūdzībās, ne apelācijas protestā un apelācijas instances tiesas sēdē nebija cēlušas iebildumus, ka pirmās instances tiesas sēdes protokols, kuru nav parakstījusi tiesas sēžu sekretāre, liedz vai ierobežo viņiem realizēt tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz aizstāvību.
Senāts norādīja: konstatējot trūkumus vai nepilnības tiesas sēdes gaitas fiksēšanā, pamats tiesas nolēmuma atcelšanai ir gadījumos, ja trūkums vai nepilnība liedz procesā iesaistītajām personām realizēt tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz aizstāvību.
Pierādījumu vērtēšana
SKK-10/2019. Kriminālprocesa likuma 143.panta trešā daļa noteic, ka skaņu un attēlu ierakstā fiksētā informācija uzskatāma par precīzāku un pilnīgāku salīdzinājumā ar rakstveidā fiksēto informāciju. Senāts uzsvēra, ka, lai gan skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā fiksētā informācija uzskatāma par precīzāku un pilnīgāku salīdzinājumā ar rakstveidā fiksēto informāciju, izmeklēšanas darbību fiksēšana skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā nav atzīstama par izmeklēšanas darbību rezultātā iegūto ziņu ticamības kritēriju. Jebkuru izmeklēšanas darbību rezultātā iegūto ziņu, tostarp tādu, kuru iegūšana fiksēta skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā, ticamība pārbaudāma saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām – to kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem lietā iegūtajiem pierādījumiem.
Vienošanās procesa jautājumi
SKK-34/2019. Senāts norādīja, ka prokuroram, slēdzot vienošanos ar apsūdzēto par vainas atzīšanu un sodu un piemērojot īpašo mantas, kas pieder apsūdzētajam, konfiskāciju, jānodrošina apsūdzētās personas tiesības uz taisnīgu tiesu un jāpanāk vienošanās arī par īpašo mantas konfiskāciju, neskatoties uz to, ka Kriminālprocesa likuma normās šāda vienošanās tieši nav paredzēta. Nenoslēdzot vienošanos par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas konfiskāciju, netiek ievērots Kriminālprocesa likuma 15.pantā noteiktais.
Minētajā lietā vienošanās protokolā bija norādīts, ka apsūdzētajam piederošā automašīna, kurai pirmstiesas procesā uzlikts arests, konfiscējama kā ar noziedzīgu nodarījumu saistīta manta. Tomēr no apsūdzētā nopratināšanas protokola redzams, ka apsūdzētais lūdz nekonfiscēt automašīnu, jo tā viņam kā invalīdam nepieciešama nokļūšanai uz poliklīniku un slimnīcu. Pirmās instances tiesa nosūtīja lietu prokuroram pārkāpumu novēršanai, lai precizētu mantas īpašās konfiskācijas piemērošanas pamatu. Prokurors par minēto pirmās instances tiesas lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīja, ka, slēdzot vienošanos, prokuroram šajā kriminālprocesā nav jāvienojas ar apsūdzēto par mantas īpašo konfiskāciju. Šādu prokurora izteikto atziņu Senāts atzina par nepamatotu.
SKK-[B]/2019. Senāts atkārtoti uzsvēra, ka gadījumā, ja kompensācijas pieteikums, ievērojot Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmajā daļā noteiktās prasības, iesniegts laikā, kad krimināllieta par pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos atrodas tiesā un nav izskatīta, tiesai ir jādod iespēja prokuroram ar apsūdzēto noslēgt papildu vienošanos par kaitējuma apmēru un tā atlīdzināšanu.
Pārskatu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultanti:
par Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem – Kaspars Kukmilks,
par Civillietu departamenta nolēmumiem – Evita Frīdentāle,
par Krimināllietu departamenta lēmumiem – Kristīne Ivulāne
QR
