Objektīvās izmeklēšanas princips Latvijā

Ievads

Objektīvās izmeklēšanas princips ir viens no galvenajiem principiem, kas Latvijā raksturo administratīvo procesu tiesā. Tā definīcija ir sniegta Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtajā daļā: „Lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips)”.

No šīs definīcijas izriet, ka objektīvās izmeklēšanas principam ir divi elementi, kuri gan ne vienmēr ir skaidri nodalāmi. pirmais objektīvās izmeklēšanas principa elements nozīmē to, ka tiesa ir tiesīga un tiesai ir pienākums vākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Tātad tiesa nav aprobežota tikai ar tiem pierādījumiem, ko iesniedz lietas dalībnieki. Otrais no Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturtās daļas izrietošais elements uzliek tiesai pienākumu dot procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, lai noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu.

Kopš Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās par objektīvās izmeklēšanas principu ir sarakstīti vairāki raksti, attīstīta tiesu prakse un 2006.gadā arī veikts tiesu prakses apkopojums. Tāpēc šā referāta mērķis nav sniegt visaptverošu skaidrojumu par objektīvās izmeklēšanas principu. šā referāta mērķis ir aplūkot objektīvās izmeklēšanas principu vēsturiskā un salīdzinošā aspektā un noskaidrot, kādus secinājumus par principa saturu var izdarīt, aplūkojot to tieši šādā griezumā.

Vēsturiskā perspektīva – 1921.gada likums Par administratīvajām tiesām

Administratīvā procesa likums nebija pirmais Latvijas Republikas likums, kas regulēja administratīvo procesu tiesā. Starpkaru periodā jau 1921.gadā tika pieņemts likums par administratīvajām tiesām. Šā likuma nosaukums varēja radīt iespaidu, ka bija izveidotas atsevišķas administratīvās tiesas. Tomēr tā nebija. Administratīvās lietas izskatīja tās pašas tiesu iestādes, kas izskatīja civillietas un krimināllietas. Taču šajā likumā bija ietverts speciāls regulējums par administratīvo lietu izskatīšanas kārtību tiesā.

1921.gada Likumā par administratīvajām tiesām nebija uzsvērts tas, vai lietas tiek izskatītas, balstoties uz sacīkstes principu vai objektīvās izmeklēšanas principu. šā likuma 34.pants gan noteica: „lietas referēšana un mutiska sacīkste notiek atklātā tiesas sēdē.” Tomēr, iepazīstoties ar likumu kopumā, var secināt, ka šajā likumā bija nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. visspilgtāk to apliecina likuma 37.pants, kurš paredzēja: „Neatkarīgi no lietas dalībnieku aizrādījumiem, tiesai atļauts: spert soļus lietas apstākļu noskaidrošanai; savākt attiecīgus pierādījumus; pieprasīt no tiesas, valdības, privātām sabiedriskām iestādēm un trešām personām vajadzīgo dokumentu un ziņu iesniegšanu; nopratināt lieciniekus, kaut arī lietas dalībnieki uz tiem nebūtu atsaukušies; pieprasīt lietpratēju atzinumu; nolikt apskatīšanu uz vietas; paziņot lietas dalībniekiem, kādi pierādījumi viņiem vēl jāpienes, izsniedzot viņiem vajadzības gadījumā attiecīgu apliecību.” likuma 38.pants papildus noteica, ka „tiesai atļauts pārbaudīt uz vispārēja pamata pierādījumus, neaprobežojoties ar tiem pierādījumiem, par kuriem celts strīds”. Savukārt likuma F nodaļā „Tiesas spriedums” bija ietverts 41.pants, kas paredzēja, ka tiesa nav aprobežota ar lietas dalībnieku aizrādījumiem un tiem faktiskiem apstākļiem, uz kuriem dalībnieki atsaukušies. Tiesas spriedumu atļauts attiecināt arī uz lietām, kuras dalībnieki nav atzīmējuši savā prasībā, ciktāl minētās lietas nedalīti saistītas ar pieteiktām prasībām.

Tātad no šīm normām nepārprotami izrietēja, ka administratīvajā tiesas procesā darbojās vismaz viens objektīvās izmeklēšanas principa elements – tiesas tiesības savākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. 1921. gada Likuma par administratīvajām tiesām 37.pantā bija ietverta arī viena norāde uz otru objektīvās izmeklēšanas principa elementu – tiesas pienākumu dot norādījumus un ieteikumus lietas dalībniekiem. Kā jau tika norādīts, šajā pantā bija paredzētas tiesas tiesības dot norādījumus lietas dalībniekiem par to, kādi pierādījumi viņiem vēl būtu jāiesniedz.

1921.gada Likuma par administratīvajām tiesām pēdējais – 74. pants paredzēja, ka tiesai jāpiemēro civilprocesu regulējošās tiesību normas, ja tā konstatē, ka kāds ar tiesāšanas kārtību saistīts jautājums nav pilnīgi noregulēts. līdz ar to ir nepieciešams pārbaudīt, vai civilprocesu regulējošās tiesību normas paredzēja kādus objektīvās izmeklēšanas principa elementus civillietu izskatīšanā, ko tiesas nepieciešamības gadījumā attiecīgi varētu piemērot arī administratīvo lietu izskatīšanā.

Starpkaru periodā civilprocesā pamatā darbojās sacīkstes princips. Taču tiesību zinātnieki norādīja arī uz to, ka ne vienmēr ir labi, ja civilprocesā darbojas tikai sacīkstes princips tīrā veidā. Kā rakstīja profesors Vladimirs Bukovskis: „Sacīkstes princips ir labs tur, kur abi prāvnieki ir vienādi spēcīgi, vienādi sagatavoti. Tad notiek cīņa, ko tiesa var bezpartejiski novērot. Citiem apstākļiem pastāvot, sacīkstes princips var dot uzvaru netaisnībai pār taisnību, viltībai un izveicībai pār vientiesību un bagātībai pār nabadzību”. Līdz ar to profesors Bukovskis norādīja, ka Eiropā, tostarp Vācijā, Austrijā un arī Latvijā, ir nolemts, ka sacīkstes princips ir jāpapildina ar zināmiem izmeklēšanas principa elementiem. Atbilstoši profesora norādītajam par izmeklēšanas principa elementiem tika uzskatīts, piemēram, tas, ka tiesai bija pienākums pieprasīt no pusēm paskaidrojumus par visiem apstākļiem, kas tiesai nav skaidri (Civilprocesa nolikuma 271.pants), tiesas tiesības pieprasīt prāvnieku personīgu ierašanos neskaidru apstākļu noskaidrošanai (Civilprocesa nolikuma 106.¹ un 459.pants), kā arī tiesas pienākums dot iespēju pusēm izteikties par tiem jautājumiem, kas tiesai jālemj ex oficio (Civilprocesa nolikuma 93. un 443. pants). Civilprocesa nolikumā bija noteiktas arī tiesības tiesai pašai pieprasīt no iestādēm dokumentus, uz kuriem lietas dalībnieki ir atsaukušies, pat ja nav tieši izteikts lūgums tos izprasīt (97. un 540.pants).

Tātad šīs normas paredzēja tiesas tiesības un pienākumus būt aktīvai lietas apstākļu noskaidrošanā, tostarp, iegūstot pierādījumus (dokumentus) gadījumos, kad lietas dalībnieki to nebija lūguši. No visām iepriekš minētajām tiesas tiesībām un pienākumiem kā tādu, kas visvairāk papildina izpratni par objektīvo izmeklēšanu, var izcelt tiesas pienākumu dot iespēju pusēm izteikties par tiem jautājumiem, kas tiesai jālemj ex oficio. Šo pienākumu var uzskatīt par zināmu tiesas pienākumu dot ieteikumus lietas dalībniekiem, jo faktiski tādējādi tiesa norāda uz apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem vajadzētu sniegt paskaidrojumus un par kuriem, iespējams, vajadzētu iesniegt pierādījumus. Šāds pienākums 1921.gada Likumā par administratīvajām tiesām nebija tiešā tekstā noteikts, taču, ņemot vērā 1921.gada Likuma par administratīvajām tiesām 74.pantā noteikto, ir pamats uzskatīt, ka šāds pienākums bija arī tiesai, izskatot administratīvās lietas.

Salīdzinošā perspektīva – Civilprocesa likums

Izstrādājot Administratīvā procesa likumu, tajā iekļautais regulējums par procesu tiesā pamatā bija balstīts uz Civilprocesa likuma projektu, modificējot to atbilstoši tiesiska administratīvā procesa prasībām. Civilprocesa likums tika pieņemts 1998.gada 14.oktobrī. Tas stājās spēkā 1999.gada 1.martā.

Taču Administratīvā procesa likuma izstrādāšanas gaitā un uzreiz pēc tā pieņemšanas tika arī uzsvērts, ka administratīvajā procesā tiesā darbosies objektīvās izmeklēšanas princips un ka tā ir galvenā administratīvā tiesas procesa atšķirība no civilprocesa. Senators Valerijans Jonikāns norādīja: „Galvenā atšķirība starp civilprocesu un administratīvo procesu ir tā, ka civilprocesā tiesa lietas skata saskaņā ar sacīkstes principu, bet administratīvajā procesā – pastāv lietas apstākļu objektīvās noskaidrošanas princips. Tas ir, ja civilprocesā tiesa lietu izlemj, pamatojoties vienīgi uz pušu iesniegtajiem pierādījumiem, un pusēm ir pienākums pierādīt savu taisnību un atsaukties uz pareizo tiesību normu, tad administratīvajā procesā tiesai pašai ir pienākums uzraudzīt, vai lietas izskatīšanas gaitā tiek noskaidrota patiesība un rasts taisnīgs rezultāts, vai nav nepieciešami vēl kādi papildu pierādījumi un tamlīdzīgi.”

Šāda sacīkstes principa un objektīvās izmeklēšanas principa pretnostatīšana varēja radīt iespaidu, ka tiesai administratīvajā procesā ir izteikti aktīva loma, bet civilprocesā – vienīgi pasīva novērotāja loma, kas izspriež lietu, balstoties tikai un vienīgi uz lietas dalībnieku iesniegtajiem norādītajiem apstākļiem un iesniegtajiem pierādījumiem, un kurai nav tiesību dot lietas dalībniekiem nekādus norādījumus vai ieteikumus. Taču šāda izpratne par tiesas lomu abos procesos būtu stipri vienkāršota.

Jau 2002.gadā žurnālā „Jurista Vārds” tika pausts viedoklis, ka arī civilprocesā tiesai nav vien pasīva loma: „Kā zināms, šobrīd spēkā esošais Civillikums (CL) atšķirībā no Civilprocesa kodeksa (CPK) vairs neparedz, ka tiesai jālieto visi līdzekļi, lai objektīvi noskaidrotu patiesību. CL ir nostiprināts sacīkstes princips. Tomēr, kā uzsvēra V.Jonikāns, tiesa nedrīkst būt pasīva vērotāja lomā, un tai ir jāmeklē taisnība. Uz to norādot CL 93.3., 97.1. un citi šī likuma panti. Arī CL 8.2. un 159.2.pants liekot tiesai civillietā iesaistīties taisnības meklējumos, jo paredz, ka tiesai ir jāizskaidro pusēm un trešajām personām to tiesības un pienākumi, kā arī to izpildīšanas vai neizpildīšanas sekas.”

Ja skatās, kas šajās normās bija un ir noteikts, tad var konstatēt, ka tās paredz, ka tiesai ir jāizskaidro lietas dalībniekiem ne tikai viņu tiesības un pienākumi, bet arī procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas (Civilprocesa likuma 8.panta otrā daļa un 159.pants). Šo pienākumu var uztvert kā tiesas pienākumu dot norādījumus vai vismaz ieteikumus lietas dalībniekiem. Tāpat pienākumu dot norādījumus vai ieteikumus var saskatīt Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajā daļā, kura paredz: „Ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai.”

Šīs normas var papildināt izpratni par tiesas pienākumu dot norādījumus un ieteikumus procesa dalībniekiem administratīvajā procesā. Kā ir norādījis Senāts, tā kā administratīvajā procesā, kur darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, tiesas pienākums dot norādījumus nevar būt šaurāks kā civilprocesā, tad arī administratīvajā procesā tiesai ir pienākums norādīt uz tādiem apstākļiem, kādi minēti Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajā daļā.

Papildus var norādīt, ka Civilprocesa likums paredz, ka noteiktas kategorijas lietās tiesai ir pat pienākums savākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Piemēram, Civilprocesa likuma 239.panta pirmā daļa nosaka: „Laulības šķiršanas vai neesamības lietā tiesa pēc savas iniciatīvas pieprasa pierādījumus, it īpaši tādu jautājumu izšķiršanai, kas skar bērna intereses”. Šādu pienākumu tiesai uzliek arī Civilprocesa likuma 244.⁹ panta pirmā daļa lietās, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām. Savukārt Civilprocesa likuma 249.⁴ pants paredz, ka lietā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu tiesa pēc savas iniciatīvas vai ieinteresēto personu lūguma pieprasa attiecīgās bāriņtiesas atzinumu un var uzaicināt tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē. Šā likuma 266.panta ceturtā daļa noteic, ka, izskatot lietu par personas rīcībspējas ierobežošanu, tiesa pēc savas iniciatīvas pieprasa izziņu no ārstniecības iestādes un citus personas rīcībspējas ierobežojuma apjoma noteikšanai nepieciešamos pierādījumus no pieteicēja un iestādēm. Kā redzams, tiesas pienākums iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas ir noteikts lietās, kuras skar kādas mazaizsargātas personas tiesības.

Vienlaikus var konstatēt, ka ir arī tādas administratīvo lietu kategorijas, kur likumdevējs ir atzinis, ka tiesas loma var būt mazāk aktīva un lielāka atbildība ir pašiem procesa dalībniekiem. Piemēram, Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta ceturtā daļa, ņemot vērā īsos lietas izskatīšanas termiņus, paredz, ka lietās, kas ir saistītas ar Saeimas vēlēšanām, pierādīšanas pienākums ir administratīvā procesa dalībniekiem.

Salīdzinošā perspektīva – Vācijas administratīvā tiesas procesa un civilprocesa regulējums

Tā kā Latvijas administratīvā procesa regulējums ir izstrādāts, par paraugu ņemot Vācijas tiesisko regulējumu, tad interesanti ir aplūkot Vācijas Administratīvās tiesas likuma (Verwaltungsgerichtsordnung) regulējumu.

Vācijas Administratīvās tiesas likuma 86.pants ir galvenais šā likuma pants, kas atklāj objektīvās izmeklēšanas principa saturu. Šā panta pirmā daļa paredz, ka tiesai ir pienākums pašai noskaidrot lietas apstākļus, taču arī lietas dalībniekiem ir pienākums līdzdarboties. Turklāt tiesa nav ierobežota ar dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem un lūgumiem iegūt pierādījumus. Šā panta trešā daļa paredz tiesas sēdes priekšsēdētāja pienākumu dot norādījumus un ieteikumus lietas dalībniekiem. Priekšsēdētājam ir jāsekmē formas kļūdu labošana, jāveicina tas, lai tiktu precizēti neskaidri lūgumi un tiktu izteikti atbilstoši lūgumi, lai tiktu papildināti nepietiekami pierādījumi par lietas faktiskajiem apstākļiem un tiktu sniegti visi nepieciešamie paskaidrojumi lietas apstākļu noskaidrošanai. Tātad Vācijā jau pašā likuma tekstā tiesas pienākums sniegt norādījumus un ieteikumus ir atklāts plašāk nekā Latvijas Administratīvā procesa likumā, jo tajā konkrētāk ir norādīts jautājumu loks, par ko tiesai ir jāsniedz norādījumi un ieteikumi lietas dalībniekiem.

Vācijā tiek uzskatīts, ka ar Vācijas Administratīvās tiesas likuma 86.pantu ļoti cieši ir saistīts arī šā likuma 104. un 108.pants. 104.pants nosaka pienākumu tiesai pārrunāt ar lietas dalībniekiem lietas faktiskos un arī tiesiskos apstākļus. Savukārt 108.pantā uzsvērts tas, ka tiesas spriedumu var pamatot tikai ar tādiem apstākļiem un pierādījumiem, par kuriem ir bijusi iespēja paust viedokli.

Interesanti, ka Vācijā arī Civilprocesa likumā (Zivilprozessordnung) ir līdzīgas normas par tiesas pienākumu dot norādījumus un ieteikumus. Vācijas Civilprocesa likuma 139.pants paredz, ka tiesai ir jāsekmē, lai lietas dalībnieki sniegtu paskaidrojumus par visiem lietas nozīmīgajiem apstākļiem, iesniegtu visus nepieciešamos pierādījumus un lūgumus. Atbilstoši šim pantam, ja tiesa spriedumu vēlas balstīt uz apsvērumu, par kuru lietas dalībnieks acīmredzami ir aizmirsis izteikties vai uzskatījis par nebūtisku, tiesai uz to ir jānorāda un jādod iespēja izteikties. Tas jādara arī gadījumos, kad tiesas viedoklis par kādu jautājumu (apsvērumu) atšķiras no abu lietas dalībnieku viedokļa. Tāpat šajā pantā noteikts pienākums vērst lietas dalībnieku uzmanību uz tādiem jautājumiem, kas tai ir jāapsver pēc savas iniciatīvas. Vācijas Civilprocesa likuma 279.panta trešā daļa paredz tiesas pienākumu, noslēdzot pierādījumu pārbaudi, pārrunāt ar lietas dalībniekiem lietas apstākļus un strīdu, un, cik tas ir iespējams, pierādījumu pārbaudes rezultātu.

Tātad šajās normās ir nostiprināts tiesas pienākums pārrunāt ar lietas dalībniekiem visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un nodrošināt to, ka lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikties par visiem apsvērumiem, uz kuriem tiesa varētu balstīt savu nolēmumu. Vienlaikus jānorāda, ka šis pienākums tomēr nav saprotams tā, ka tiesai jāsniedz lietas dalībniekiem juridiskas konsultācijas. Turklāt tas, cik aktīvi un plaši tiesai šis pienākums ir jāīsteno, var būt atkarīgs arī no tā, kas ir lietas dalībnieki. Ja procesa dalībnieks ir tāds, kam nav juridisku zināšanu un kuru nepārstāv zvērināts advokāts, tad tiesai aktīvāk un plašāk ir jādod nepieciešamie norādījumi un ieteikumi. Savukārt lietās, kur lietas dalībniekus pārstāv zvērināts advokāts, tiesas pienākums dot norādījumus un ieteikumus ir šaurāks, jo tiek prezumēts, ka zvērināti advokāti attiecīgos jautājumus pārzina un arī bez īpašiem norādījumiem un ieteikumiem paši zina, kas ir nepieciešams lietas taisnīgai izskatīšanai.

Domājot par to, vai arī Latvijā administratīvajām tiesām ir šādas tiesības un pienākumi, jāsecina, ka ir. Administratīvā procesa likumā ir skaidri pateikts, ka tiesa ne tikai vāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas, bet tiesa var arī izsaukt procesa dalībniekus uz sagatavošanas sēdi, lai pārrunātu neskaidrus jautājumus, izskaidrotu dalībniekiem procesuālās tiesības un pienākumus (204. panta trešā daļa). Likums arī paredz, ka tiesnesis var uzdot administratīvā procesa dalībniekiem rakstveidā atbildēt uz jautājumiem par lietas faktiskajiem apstākļiem un juridisko būtību (204.panta ceturtā daļa).

Lai arī Administratīvā procesa likumā nav tieši noteikts tiesas pienākums pārrunāt ar lietas dalībniekiem visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tomēr atbilstoši 247.panta trešajai daļai tiesa spriedumu drīkst pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem administratīvā procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu viedokli. Kā ir secinājis Senāts, šī tiesību norma ir vērsta uz tiesību tikt uzklausītam īstenošanu un „pārsteiguma” spriedumu nepieļaušanu, tādējādi sekmējot taisnīga tiesas procesa īstenošanu. lai netiktu sastādīts „pārsteiguma” spriedums, mutvārdu procesā tiesai ir jāpārrunā ar lietas dalībniekiem lietā nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi; tas pats attiecināms uz rakstveida procesu.

Turklāt „pārsteiguma” spriedums ir nepieļaujams ne tikai administratīvajās lietās, bet arī civillietās un krimināllietās. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet prasība, lai tiesas savos nolēmumos neatsauktos uz tādiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja izteikties procesa laikā un kas rada tādu pagriezienu lietā, ko arī rūpīgs lietas dalībnieks nevarēja paredzēt. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad tiesnesis uz kādu nolēmumu pamatojošu apstākli atsaucas pēc savas iniciatīvas. Šīs atziņas ir paustas lietā, kuras pamatā bija Čehijā izskatīta civillieta. Turklāt tiesības uz taisnīgu tiesa attiecas gan uz civillietām, gan krimināllietām.

Kopsavilkums

Objektīvās izmeklēšanas princips uzliek tiesai pienākumu būt aktīvai, vācot lietas taisnīgai izskatīšanai nepieciešamos pierādījumus arī pēc savas iniciatīvas un dodot procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus. Tiesai ir arī pienākums pārrunāt ar procesa dalībniekiem visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un nodrošināt to, ka procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikties par visiem apsvērumiem, uz kuriem tiesa varētu balstīt savu nolēmumu. Turklāt lietas faktisko un tiesisko apstākļu pārrunāšanas pienākums ir tiesai arī civillietās un krimināllietās, jo tas izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu.