Vēsture kā Augstākās tiesas komunikācijas instruments

Ievads

Latvijas Augstākās tiesas darbības stratēģijā 2017.– 2019.gadam ir noteiktas divas prioritārās darbības jomas:

1) Efektīva un kvalitatīva tiesas spriešana;

2) Augstākās tiesas autoritātes stiprināšana.

Otrajai prioritātei – tiesas autoritātes stiprināšanai – izvirzīti četri darbības virzieni:

1) Kasācijas instances lomas stiprināšana;

2) Atklātības nodrošināšana tiesas darbā;

3) Sabiedrības tiesiskā izglītošana;

4) Augstākās tiesas vēstures izpēte un saglabāšana.

Ņemot vērā tiesas funkcijas un darba specifiku, visneparastākais varētu šķist pēdējais no šiem četriem virzieniem – tiesas vēstures izpēte un saglabāšana. Kāpēc tas jādara un kā tas var stiprināt tiesas autoritāti?

To skaidrosim ar Latvijas Senāta simtgades piemēru.

Mazliet vēstures

Pagājušais gads bija nozīmīgs Latvijas valsts dzīvē – tas bija Latvijas simtgades gads. Nozīmīgs tas bija arī Latvijas tiesu sistēmai un tās kasācijas instancei, ko Latvijā saucam par Senātu. 2018.gadā arī Latvijas Senāts svinēja simtgadi.

Latvijas vēsture ir traģiska. pusi no šiem simts gadiem Latvijā bija padomju okupācija, kas ar represijām un komunistisko ideoloģiju centās no tautas atmiņas izdzēst visu, kas bija bijis līdz 1940.gadam. Latvijas Senātu likvidēja, senatorus atbrīvoja no darba. Daļu senatoru apcietināja un izsūtīja uz Gulaga nometnēm, spriedums bija – nošaut, un neviens no viņiem Latvijā neatgriezās. Trīspadsmit senatori devās trimdā un savu dzīvi vadīja svešumā – Vācijā, Zviedrijā, Amerikā – un arī Latvijā vairs neatgriezās. Cieta arī senatoru ģimenes – viņu sievas un bērni tika izsūtīti uz Sibīriju vai devās bēgļu gaitās.

Taču, lai arī pusgadsimtu pasaules kartē Latvija bija PSRS sastāvā, tautas sapni par neatkarīgu valsti okupācija nespēja izdzēst. 1990.gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja Latvijas Tautas fronte un tika pasludināta neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošana.

Valsts atjaunošana nebija iespējama tikai ar deklarācijām un likumiem. Bija nepieciešama arī institucionālā pēctecība. Proti, bija jāsaprot, ka valsts institūcijas netiek veidotas no jauna, bet turpinās tas, kas pirms 50 gadiem bija vardarbīgi pārtraukts. Latvijas tiesu sistēma nebija jāveido no baltas lapas, jo mums bija pirmsokupācijas laika pieredze, kas bija balstīta Rietumu tiesību kultūrā. Latvija atgriezās Eiropas tiesību telpā.

Tika atjaunota trīspakāpju tiesu sistēma un tās kasācijas instance – Latvijas Senāts. Tiesnešus kasācijas instancē, tāpat kā toreiz, sauca par senatoriem. Taču svarīgāk par struktūras un nosaukumu atjaunošanu bija atjaunot Senāta garu, tas ir, augstākās tiesu instances vērtības, principus un kultūru. Tas iespējams tikai izzinot savu vēsturi, savas saknes. Tādēļ šis uzdevums Augstākajai tiesai vienmēr bijis aktuāls, bet jo īpašs akcents tam bija Latvijas Senāta simtgades gadā.

Ko darījām Latvijas senāta simtgades gadā?

Latvijas Senāta simtgadi sākām ar šīs jubilejas identitātes izstrādi. par senāta simtgades zīmi izvēlējāmies vairāk nekā 300 gadus veco dižozolu, kas aug Senāta pirmā priekšsēdētāja Kristapa Valtera dzimtajā vietā. Kristaps Valters bija Latvijas Senāta jeb Augstākās tiesas priekšsēdētājs no 1918.gada, ar nelieliem pārtraukumiem, līdz 1934.gadam.

Latvija ir ozolu zeme – dižozolu skaits pie mums ir simtreiz lielāks nekā citās Eiropas valstīs. Ozols Latvijā ir spēka simbols, tas ir stipru cilvēku koks. Tādēļ tam bija nozīme arī Senāta simtgades stāstā. Kristapa Valtera stingrā pārliecība par tiesneša neatkarību un taisnīgumu ir kā ozola sakņu spēks Latvijas tiesu sistēmai arī pēc 100 gadiem.

Senāta simtgades zīmi lietojām ne tikai pasākumos, publikācijās, suvenīros, bet arī ikdienā, piemēram, tiesnešu un darbinieku e-pastu paraksta zonā, zīmogā uz aploksnēm Augstākās tiesas korespondencei un kalendāros, kas atradās mūsu darba kabinetos. Kā ikdienas atgādinājums, ka esam kā liela un spēcīga turpinātāji.

Arī pirmais Senāta 100-gades pasākums bija simboliski saistīts ar Kristapu Valteru. viņa dzimtajā Kuldīgas pilsētā Augstākā tiesa kopā ar vietējo pašvaldību iestādīja jaunu ozolu senāta pirmā priekšsēdētāja piemiņai. Kociņu stādīja visi trīs priekšsēdētāji, kas Augstākajai tiesai bijuši pēc neatkarības atjaunošanas 1990.gadā. Arī tas bija dziļi simbolisks fakts.

Tad Augstākā tiesa kopā ar TV profesionāļiem uzņēma dokumentālu filmu „Senatori”, kas ir stāsts par 30 senatoriem, kas strādāja kasācijas instancē no 1918. līdz 1940.gadam. Filma ir par Latvijas tiesu sistēmas izveidošanu, par senatoru darbu tiesību attīstībā, par viņiem kā spilgtām personībām un par viņu traģiskajiem likteņiem pēc okupācijas. Tiesību vēsturnieki, šodienas vadošie juristi un Augstākās tiesas tiesneši filmā stāsta par Senāta nozīmi Latvijas valsts vēsturē un par tiesību sistēmas pēctecību, bet emocionalitāti filmai dod senatoru pēcteču – bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu – stāstījumi. Mēs to pieteicām kā filmu par mīlestību. Jo senatori mīlēja savu tiesneša darbu, savu Latvijas valsti un savas ģimenes. Šis vēstījums aizrāva skatītājus, kas bija ne tikai juristi. Tas rādīja tiesnešus kā cilvēkus.

Uz filmas pirmizrādi aicinājām to pašvaldību vadītājus no visas Latvijas, kur savulaik dzimuši senatori. Ar domu, ka viņu cilvēkiem varētu būt interesanti uzzināt par saviem novadniekiem. Piedāvājām filmu kopā ar iespēju tikties ar tagadējiem Augstākās tiesas tiesnešiem. Daļa pašvaldību uztvēra šo piedāvājumu un rīkoja pasākumus, uz kuriem aicināja arī Augstākās tiesas tiesnešus. Pasākumi bija dažādi – bija gan tiesnešu tikšanās ar vietējiem deputātiem, tiesnešu vadītas stundas skolēniem skolā, tikšanās ar vietējās apkaimes juristiem, svētbrīdis baznīcā, tikšanās vietējā bibliotēkā, gan koncerti un kopīga koku stādīšana. Vienmēr arī mūsu filma „Senatori”. Tie bija lieliski pasākumi gan vietējiem cilvēkiem, gan Augstākajai tiesai.

Skatīties mūsu filmu aicinājām arī pie mums Augstākajā tiesā. Pirmoreiz organizējām tādus pasākumus kā Atvērto durvju dienu zemāku instanču tiesu darbiniekiem un Ģimeņu dienu Augstākās tiesas tiesnešu un darbinieku tuviniekiem. Stāstījām par savu darbu un arī par vēsturi, rādot muzeju un filmu. Simtgades gadā mums bija īpaši daudz viesu – Pasaules latviešu juristu kongresa dalībnieki, studenti, muzeju darbinieki, mākslinieki, vēsturnieki, kā arī daudzu Latvijas pirmsokupācijas laika juristu dzimtu pēcteči, kas šobrīd dzīvo visā pasaulē, bet Latvijas simtgadē pulcējās savu senču dzimtenē.

Mums bija patiess gandarījums, ka tieši Latvijas 100. dzimšanas dienā – 18.novembrī – mūsu filmu rādīja valsts televīzijas reģionālajā kanālā. Šobrīd filmu var skatīt Augstākās tiesas mājaslapā gan latviski, gan angliski.

Augstākās tiesas vēsturiskais „pievilkšanas punkts” ne tikai Latvijas simtgades gadā, bet arī citā laikā ir mūsu nelielais, bet saturā bagātais Augstākās tiesas muzejs. Līdz nesenai pagātnei tas bija vienīgais ar tieslietām saistītais muzejs Latvijā (pāris gadus atpakaļ savu muzeju izveidoja arī Rīgas apgabaltiesa), un tas atrodas vēsturiskajā Tiesu pilī, kas uzcelta Latvijas Senātam 1938.gadā. Tas ir „dzīvais” muzejs, jo ne tikai vāc pagātnes liecības, bet arī uztur saikni gan ar bijušo Latvijas brīvvalsts laika senatoru tuviniekiem, gan tagadējās Augstākās tiesas pensionētajiem tiesnešiem, kā arī dokumentē šodienu, kas rīt jau būs vēsture. Vadot ekskursijas muzejā, runājam ne tikai par vēsturi, bet arī par šodienas tiesu sistēmu, tiesībām un vērtībām. Pagājušajā gadā muzejā novadītas vairāk nekā 70 ekskursijas. No muzeja materiāliem veidojam tematiskas izstādes, ko izvietojam tiesas apmeklētājiem pieejamās vestibila telpās, muzeja materiāli izmantoti jau minētajā filmā, tiesību vēsturnieku publikācijās un studentu mācību darbos. Muzeja materiāli izrādās noderīgi arī Augstākās tiesas šodienas darbā – gan atrodot tajos kādu argumentu tiesas sprieduma motīvu daļai, gan kādu spēcīgu punktu šodienas diskusijām par tiesu neatkarību un autoritāti.

Simtgades praktiskie ieguvumi

Filma, pasākumi Latvijas novados un tiesas muzejs bija tikai daži no Latvijas Senāta simtgades gada akcentiem.

Simtgades praktiski paliekošo vērtību sarakstā varētu minēt ne tikai Augstākās tiesas iestādītos trīs ozolus dažādos Latvijas novados, kas pēc simts gadiem atgādinās par to stādītājiem, bet arī divas grāmatas, ko izdeva Augstākā tiesa. Viena ir par Latvijas Senāta spriedumu izmantošanu šodienas Augstākās tiesas spriedumos – ar piemēriem un tagadējo tiesnešu komentāriem. Otra grāmata ir „Senatoru atziņas”, kurā apkopoti senatoru domu citāti, kas izteikti nevis spriedumos, bet viņu grāmatās, publikācijās, vēstulēs, referātos.

Praktiski paliekoša vērtība ir arī arhīvu atdzīvināšana. Pēc Augstākās tiesas ierosinājuma Valsts vēstures arhīvs digitalizējis un darījis publiski pieejamus vairākus simtus Latvijas Senāta 1918.–1940.gada spriedumu, kā arī Senāta Apvienotās sapulces rīcības sēžu žurnālus, kas ir Senāta organizatoriskā un tiesībpolitikas darba liecības. Augstākās tiesas darbinieki arhīvā atlasīja un sistematizēja šos dokumentus. Padomju okupācijas laikā Senāta materiāliem arhīvos pieeja bija slēgta, visa literatūra, kas ar to laiku saistīta, bija aizliegto grāmatu sarakstos. Tādēļ šo liecību atgūšana, iepazīšana un izmantošana mums ir tik svarīga.

Simtgades starptautiskie ieguvumi

Latvijas simtgades starptautiskais mērķis bija atgādināt pasaulei, ka 1918.gadā dibinātā Latvijas valsts Eiropas kartē bija suverēna, demokrātiska Rietumu kultūras valsts, un tāda Latvijas valsts tika atjaunota arī 1990.gadā. Arī Augstākā tiesa Senāta simtgades starptautiskajā dimensijā lika šo vēstījumu.

Pirmām kārtām akcentējām Baltijas valstu vienotības ideju, kas tiesu sadarbībā vienmēr bijusi spēcīga. Baltijas valstu Augstāko tiesu ikgadējā tikšanās simtgades gadā notika Latvijā. Tās ietvaros organizējām konferenci „Tiesu sistēmu attīstības simtgades ceļš Baltijas valstīs”. Simbolisks bija triju Baltijas valstu Augstāko tiesu priekšsēdētāju dāvinājums Latvijas Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam, kurā ievērojamākie Latvijas cilvēki un viesi simtgadē dāvināja īpaši nozīmīgas grāmatas ar ierakstu. Igaunijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Prīts Pikamē dāvināja Igaunijas starpkaru laika (1918–1940) tiesnešu biogrāfisko vārdnīcu. Lietuvas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Rimvidus Norkus dāvana bija Lietuvas statūts – Lietuvas lielkņazistes 1529.gada tiesību krājums. Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs Tautas grāmatu plauktā atstāja Augstākās tiesas plēnuma 1990.–1995.gada lēmumu krājumu, kas ir liecība par Augstākās tiesas devumu Latvijas valsts atjaunošanā un tiesiskuma stiprināšanā.

Arī Latvijas tiesnešu ikgadējā konference pagājušajā gadā bija veltīta Latvijas tiesu sistēmas simtgadei un perspektīvai. Uz šo konferenci Augstākā tiesa aicināja kolēģus no to valstu Augstākajām tiesām, kas arī svinēja savu simtgadi. Pārsteidzoši dažādus akcentus savās uzrunās uzsvēra Somijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas Augstāko tiesu pārstāvji, bet vienojošā doma bija par tiesneša kā personības lomu visos vēstures griežos un arī nākotnē. Izmantojot mobilās tehnoloģijas, konferencē visi klātesošie varēja uzrakstīt novēlējumu Latvijas tiesu sistēmai otrajā gadu simtā. Trīs pamatlietas, ko tiesneši sev vēlēja, bija: Neatkarību! Drosmi! Izturību!

Simtgades vērtību akcenti

Stāstos par Senātu un senatoriem īpaši akcentējām trīs vērtības, kas šodien ir ne mazāk aktuālas kā pirms 100 gadiem.

Neatkarība. Tiesas neatkarība un tiesneša kā personības neatkarība. Senāta Apvienotā sapulce lēma, ka senatora amats nav savienojams ar politiku un citu nodarbošanos. Senāta priekšsēdētājs Valters atteicās gan no aicinājuma kļūt par tieslietu ministru, gan kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās. Senāts izturēja neatkarības pārbaudi arī tad, kad 1934.gadā Latvijā notika autoritārais apvērsums.

Patriotisms. Senatori kā savu pilsonisko pienākumu pret valsti uzskatīja taisnīguma nodrošināšanu. Viņi palika uzticīgi Latvijas valstij arī pēc valsts neatkarības zaudēšanas. Neviens no viņiem nesadarbojās ar padomju režīmu. Trimdā izglābušies senatori uzturēja dzīvu Latvijas valstiskuma ideju līdz pat savai aiziešanai aizsaulē.

Inteliģence. Senatori uzskatīja, ka tiesnesim jābūt kultūras cilvēkam, kas pārzina ne tikai tiesības, bet arī pasaules kultūru, filozofiju, literatūru. Viņi bija spēcīgas un spilgtas, sabiedrībā cienītas personības.

Lai runātu par vērtībām ne tikai vēsturiskā, bet arī šodienas skatījumā, simtgades gadā Augstākajā tiesā organizējām sarunu pēcpusdienas par Latvijas valstiskumu. Tas bija iekšējs pasākums tiesnešiem un darbiniekiem, kurā kopā ar dažādu jomu ekspertiem diskutējām par jautājumiem, kuriem bijusi izšķiroša nozīme Latvijas valsts pastāvēšanā. Mūsu sarunu viesi bija, piemēram, vēsturnieks, mākslas zinātnieks, sociālās atmiņas pētnieks, aktieris.

Ko Senāta simtgade deva Augstākajai tiesai?

Iespējams, tieši tiesnesim un tiesu sistēmai būtisku vērtību akcentēšana ir lielākais Senāta simtgades ieguvums. Šis ieguvums nosacīti ir gan iekšējs, gan ārējs.

Kā iekšējais ieguvums varētu būt tas, ka, pirmkārt, stiprinājusies tiesnešu un darbinieku pašapziņa, lepnums par savu amatu un tiesu, kurā strādā; otrkārt, paplašinājies redzesloks, jauna informācija un citāds skatījums uz ierastām lietām; treškārt, kopīgi pasākumi vienojuši tiesas kolektīvu.

Neesam veikuši socioloģiskas aptaujas vai pētījumus, bet mums ir cerība un pārliecība, ka Senāta simtgade devusi arī pozitīvu pienesumu Augstākās tiesas autoritātes stiprināšanā sabiedrībā.

Autoritāti nevar iegūt ar likumiem vai rīkojumiem. Autoritāti dod vērtību izpratne un rīcības, kas balstītas šajās vērtībās. Senāta simtgade deva iespēju Augstākajai tiesai runāt ar sabiedrību par tiesas un tiesnešu vērtībām, rādīt to nozīmi valsts un katra cilvēka dzīvē. Caur vēsturisko pieredzi to darīt ir pat iedarbīgāk un pārliecinošāk.

Simtgades pasākumi deva iespēju arī tiesnešu tiešajam kontaktam ar cilvēkiem. Runāt par tiesu ārpus tiesas zāles un bez mediju starpniecības. Kā ar humoru sacīja pašvaldības vadītājs, ar kuru kopā organizējām senatoru piemiņas pasākumu: mēs redzējām, ka tiesneši ir normāli cilvēki. Katrs viens cilvēks, kam būs bijusi šāda pozitīva saskarsme, varbūt dos papildu plusiņu aptaujās par sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai.

Šī bija arī mūsu iespēja sabiedrības tiesiskajai izglītošanai. Stāstīt, ka tiesa ir viens no atzariem valsts varas sistēmā, kam jābūt līdzsvarā ar citām varām un neatkarīgai no tām. Runāt par tiesiskumu kā sabiedrības kultūru. Galu galā – izskaidrot tādus nejuristam nesaprotamus vārdus kā Senāts, kasācija, judikatūra.

Nobeigums

Ceram, ka ar šo stāstu par Latvijas Senāta simtgadi ir izdevies pierādīt priekšlasījuma nosaukumā likto apgalvojumu, ka vēsture var būt labs instruments tiesas komunikācijā un autoritātes stiprināšanā. Bet ko darīsim tagad, kad pirmā simtgade nosvinēta, bet otro piedzīvos vien nākamās paaudzes? Veidosim savu vēsturi. Tādu, lai tiem, kas Augstākajā tiesā strādās pēc nākamajiem 100 gadiem, būtu lepnums par saviem priekštečiem.