Administratīvā akta spēkā esamība

IEVADS

Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts Daugavpils universitātes Starptautiskajā Zinātniskajā konferencē “Valsts un tiesību aktuālās problēmas” 2010. gada 26. novembrī

Administratīvā akta spēkā esamība ir būtisks tiesiskās drošības aspekts, kas Latvijā līdz šim nav pētīts. Raksta mērķis ir analizēt problemātiskos administratīvā akta paziņošanas un spēkā esamības aspektus. Rakstā analizētas tiesību normas, juridiskā literatūra un tiesu prakse. Izdarīti vairāki secinājumi attiecībā uz administratīvā akta paziņošanas veidiem, spēkā esamību un spēkā neesamības gadījumiem.

I. PAZIŅOŠANA

Lai administratīvais akts, kas tiek sagatavots un pieņemts iestādē, būtu spēkā, tam parasti ir jābūt zināmam tai personai, uz kuru tas attiecas. Tas izriet arī no Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā nostiprinātajām tiesībām zināt savas tiesības. Proti, nevar prasīt personai ievērot to, kas tai nav zināms.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmās daļas pirmajam teikumam, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam.

Līdz paziņošanai iestādes iekšienē pieņemtajam lēmumam parasti ir tikai iekšējs raksturs. Līdz ar spēkā esamību sāk darboties ar administratīvo aktu noteiktās tiesiskās sekas, kā arī apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas termiņi.

Tas, ka spēkā stāšanās kritērijs ir tā paziņošana adresātam, ir viens no vispārējiem tiesību principiem, kas minēts arī Eiropas Padomes rekomendācijā par labu pārvaldi. Tās 19. punktā noteikts, ka pārvaldes lēmumi nevar būt spēkā, iekams tie ir izsniegti vai paziņoti, izņemot tiesiski attaisnojamus gadījumus. Izņemot steidzamības gadījumus, pārvaldes lēmumi nevar būt spēkā, pirms tie nav pienācīgi paziņoti. Rokasgrāmatā (A handbook, 1996, p.26.-27.) gan norādīts, ka vairumā tiesību sistēmu administratīvais akts, kurš nav paziņots, nav spēkā neesošs, tomēr, kamēr personai, uz kuru tas attiecas, tas nav paziņots, tam nevar būt nekādas tiesiskas ietekmes uz šo personu.

Veids, kādā administratīvo aktu paziņo adresātam – rakstveidā, mutvārdos vai citādi – , neietekmē tā stāšanos spēkā. ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts konkrēts paziņošanas veids, iestāde pati izvēlas tādu veidu, kas nodrošinātu atbilstošu paziņošanu adresātam.

Parastais rakstveida administratīvā akta paziņošanas veids ir sūtīšana pa pastu. Taču, ja iestāde uzskata, ka lēmumam ir jāstājas spēkā pēc iespējas ātrāk, iestādei nav liegts to paziņot klātienē vai citos veidos, kas ir ātrāki kā sūtīšana pa pastu parastā kārtībā (Senāta spriedums lietā Nr.SKA-56/2008). ja adresāts ir norādījis, ka noteiktā veidā sūtījumu nesaņems, iestādei ir pienākums apsvērt citus iespējamos paziņošanas veidus, lai nodrošinātu privātpersonai iespēju uzzināt administratīvo aktu (Senāta spriedums lietā Nr.SKA-76/2008).

Rakstveida administratīvā akta paziņošanas veidi uzskaitīti un sīkāk noregulēti Paziņošanas likumā, kas stājās spēkā no 2011. gada 1. janvāra.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmās daļas trešajam teikumam un Paziņošanas likuma 11. pantam vispārīgos administratīvos aktus var paziņot ar publikāciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” vai, ja to izdevusi pašvaldība, ievērojot pašvaldības saistošo noteikumu publicēšanai paredzēto kārtību. Vispārīgā administratīvā akta publiska paziņošana var būt paredzēta arī speciālajās normās. Piemēram, atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 21. panta ceturtajai daļai regulators noteiktos tarifus 10 dienu laikā publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, kā arī vismaz vienā vietējā laikrakstā. Ja tarifi skar konkrētās administratīvās teritorijas lietotājus, regulators tarifus iesniedz pašvaldībai ievietošanai tās mājas lapā internetā, ja tāda ir.

Kā norādījis Senāts lietā Nr.SKA-656/2010, tā kā vispārīgais administratīvais akts tiek publiski paziņots, tad, līdzīgi kā ar ārējo normatīvo aktu izsludināšanu, var pieņemt, ka ikviena persona ir par to uzzinājusi. Persona nevar atsaukties uz to, ka par administratīvā akta izdošanu nevarēja zināt vai ka ir nesaprātīgi katru dienu lasīt oficiālo laikrakstu.

Paziņošanas likumā arī paredzēts, ka ārkārtas gadījumos iestāde dokumentu var paziņot, nolasot to pa radio vai televīzijā. Šāds ārkārtas gadījums var būt, piemēram, Preču un pakalpojumu drošuma likuma 13. pantā paredzētais gadījums, kad tiek atklāts, ka tirgū tiek piedāvāta īpaši nedroša prece. Tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieprasīt preču tūlītēju izņemšanu no tirgus, paziņojot to arī ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. 

Administratīvā procesa likuma 70. panta otrajā daļā regulēta administratīvā akta spēkā stāšanās, ja tas tiek sūtīts pa pastu. Ja sūta nelabvēlīgu administratīvo aktu, to noformē kā ierakstītu pasta sūtījumu. Speciālajās tiesību normās var būt noteikts izņēmums, kad šāds akts var tikt nosūtīts kā parasts sūtījums. Tā, piemēram, atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 6. panta pirmajai prim daļai, nosūtot maksāšanas paziņojumu par nekustamā īpašuma nodokli, to nav nepieciešams noformēt kā ierakstītu pasta sūtījumu.

Ja administratīvo aktu sūta pa pastu, uzskatāms, ka tas adresātam paziņots (tātad stājas spēkā) septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Tādējādi likumā ir iestrādāta pa pastu sūtīta administratīvā akta paziņošanas fikcija, proti, administratīvais akts uzskatāms par paziņotu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā arī tad, ja adresāts sūtījumu faktiski saņēmis agrāk. Savukārt to, ka sūtījumu ir saņēmis vēlāk, adresāts var atspēkot. Tad viņam jāmin ticamus iemeslus. Taču jāņem vērā, ka no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normām izriet personas pienākums būt sasniedzamai attiecībās ar valsti. Ja persona faktiski dzīvo dzīvesvietā, kuru nav deklarējusi, turklāt nav to iestādei paziņojusi, tas nav uzskatāms par objektīvu šķērsli, lai administratīvais akts nestātos spēkā (Senāta lēmums lietā Nr.SKA-64/2007). 

Paziņošana nenozīmē to, ka persona par attiecīgo administratīvo aktu tiešām ir uzzinājusi. No likuma neizriet iestādes pienākums pārliecināties, vai persona ar attiecīgo administratīvo aktu ir iepazinusies. Administratīvais akts stājas spēkā neatkarīgi no tā, vai persona ir to izlasījusi.  

Likums sīkāk neregulē tādu administratīvo aktu paziņošanas kārtību, kas nav izdoti rakstveidā. Ja administratīvais akts izdots citādi, tam ir jābūt pietiekami saprotamam. Piemēram, ja tas tiek paziņots ar ceļa zīmes starpniecību, tai jābūt pietiekami redzamai.

II. ADMINISTRATĪVĀ AKTA SPĒKĀ STĀŠANĀS,
SPĒKĀ ESAMĪBA UN SPĒKA ZAUDĒŠANA

Parasti administratīvais akts līdz ar paziņošanu adresātam stājas spēkā. Administratīvais akts tādā veidā iegūst savu tiesisko eksistenci (Erbguth 2007, S. 124). Administratīvā spēkā esamība nozīmē, ka administratīvajam aktam ir tieša tiesiskā iedarbība uz tā adresātu. Attiecīgajā brīdī sāk darboties tiesiskās sekas – jāpilda uzliktais pienākums, jāievēro uzliktais aizliegums vai var baudīt piešķirto labumu.

Normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā var būt noteikts, ka administratīvais akts stājas spēkā nevis ar tā paziņošanas brīdi, bet citā laikā. Piemēram, atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 21. pantam regulatora apstiprinātie tarifi stājas spēkā ne agrāk kā 30. dienā pēc to publicēšanas. 

Stāšanās spēkā vēlāk var būt noteikta gan kā konkrēts brīdis (parasti diena vai konkrēts datums, bet var būt arī stunda un cits brīdis) vai kā nosacījums, kuram iestājoties, administratīvais akts stājas spēkā. 

Gadījumos, kad administratīvais akts nestājas spēkā līdz ar paziņošanu, bet citā laikā, tiek nodalīta tā iekšējā un ārējā spēkā esamība. Ārēja spēkā esamība nozīmē, ka administratīvais akts kā tāds pastāv, tā iestājas līdz ar paziņošanu. Savukārt iekšējā spēkā esamība iestājas tad, kad iestājas tiesiskās sekas, kas paredzētas administratīvajā aktā. Parasti ārējā un iekšējā spēkā esamība sakrīt, tomēr tā var arī atšķirties. Visbiežāk tas ir gadījumos, kad administratīvā akta darbības sākums noteikts vēlāk (Erbguth 2007, S. 124). Piemēram, ierēdnim 1. oktobrī tiek paziņots (ārējā spēkā stāšanās), ka ar 1. novembri viņš tiek pārcelts citā amatā (iekšējā spēkā stāšanās).

Dažos normatīvajos aktos ir noteikts, ka administratīvais akts stājas spēkā līdz ar tā pieņemšanas brīdi. Piemēram, atbilstoši Preču un pakalpojumu drošuma likuma 14. pantam Tirgus uzraudzības iestādes lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža. Šāds regulējums ir problemātisks, jo, ja tas netiek paziņots adresātam, no viņa nevar sagaidīt tā pildīšanu.

Kā norādīts Igaunijas tiesību literatūrā, normatīvajā aktā vai administratīvajā aktā var būt paredzēts cits spēkā stāšanās laiks, bet ne ātrāk kā tas ir paziņots (Аэдмаа 2005, с. 403).

Ja administratīvajam aktam ir vairāki adresāti (piemēram, vairāki mājas iemītnieki), kam administratīvais akts netiek paziņots vienlaicīgi, tas stājas spēkā dažādos laikos. Tāpēc arī ir iespējams, ka administratīvais akts stājas spēkā tikai uz atsevišķu adresātu daļu (sal. Paine 2002, 158.lpp.).

Administratīvā akta paziņošana trešajām personām neietekmē spēkā stāšanās brīdi. Attiecībā uz trešajām personām administratīvais akts stājas spēkā, kad tas paziņots adresātam.

Ja administratīvais akts ir stājies spēkā, tas spēkā ir tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Turklāt tas ietekmē tiesiskās attiecības ne tikai starp adresātu un izdevējiestādi, bet arī starp citām iestādēm, tiesām un privātpersonām.

Ja administratīvais akts atļauj personai kādu darbību, vienlaicīgi tas aizliedz citām personām likt šķēršļus tās veikšanai. Tāpēc tam, kurš nevēlas administratīvā akta tiesiskās sekas, pēc iespējas ātrāk ir jāiesaistās attiecīgajā administratīvajā procesā. Pēc apstrīdēšanas termiņa beigām šīs iespējas praktiski nav un ir jāsamierinās ar spēkā esošu administratīvo aktu pat, ja tas ir prettiesisks. Spēkā esošs administratīvais akts jārespektē arī citām valsts iestādēm un tiesām.

Piemēram, ja persona termiņā nav apstrīdējusi otram kaimiņam izdoto būvatļauju, viņa nevar iebilst pret celtniecību, ja tā noris atbilstoši būvatļaujai. Pat, ja īpašuma prasība tiek skatīta vispārējās jurisdikcijas tiesā, arī šī tiesa nevar ignorēt spēkā esošu būvatļauju (sal. Аэдмаа 2005, с.395.-396.).

Arī administratīvajai tiesai ir jārespektē spēkā esošs administratīvais akts, ja vien pieteikums nav iesniegts par tā atcelšanu vai spēkā neesamību. Piemēram, ja tiesā pārsūdzēts lēmums par dzīvokļa privatizācijas atteikumu, kas pamatots ar to, ka ēka ir denacionalizēta, administratīvajai tiesai ir jārespektē spēkā esošs lēmums par ēkas denacionalizēšanu, pat, ja tai tiek iesniegti pierādījumi par tā prettiesiskumu. 

Diskutējams ir jautājums par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vairākos pantos ietverto vārdu „likumīgo prasību” vai „likumīgo rīkojumu” interpretāciju. Proti, vai ar šiem vārdiem likumdevējs domājis prasību un rīkojumu tiesiskumu vai spēkā esamību. Tā, piemēram, 175. pantā paredzēta administratīvā atbildība par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgajam rīkojumam. Atbilstoši tiesiskās drošības principam ar likumīgajām prasībām un rīkojumiem minētajās normās būtu jāsaprot tā spēkā esamība, nevis tiesiskums. Par prettiesiskām, tātad tādām, par kuru nepildīšanu nevar sodīt, šo normu izpratnē saprotamas tikai tādas prasības, kas atzīstamas par spēkā neesošām atbilstoši 74. pantam (sal. Аэдмаа 2005, с. 401.).

Tādējādi arī prettiesiski administratīvie akti ir spēkā esoši, izņemot likumā paredzētos gadījumus (sk. tālāk). 

Iepriekšteiktais par spēkā esamību attiecas arī uz labvēlīgu administratīvo aktu. Kamēr šāds akts ir spēkā, privātpersona var prasīt labumu, kas tai piešķirts, pat tad, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Iestāde var atteikties to izpildīt tikai tad, ja ar pašas iestādes, augstākas iestādes vai tiesas spriedumu tas ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu. 

Administratīvā akta darbība var izbeigties sakarā ar termiņa notecēšanu vai kāda no tiesību normas izrietoša atceļoša noteikuma vai pašā administratīvajā aktā paredzēta nosacījuma gadījuma iestāšanos.

III. SPĒKĀ NEESAMĪBA

Administratīvā procesa likuma 74. pantā uzskaitīti gadījumi, kad administratīvais akts ir automātiski spēkā neesošs. Tomēr jāatzīmē, ka tāds, kuram nav tiesiskās iedarbības, var būt ne tikai tāds administratīvais akts, kuram piemīt kāda no šajā pantā uzskaitītajām nepilnībām, bet arī nepaziņots vai spēku zaudējis administratīvais akts.

Administratīvais akts nav spēkā, ja objektīvi nav saprotams tā izdevējs. Tātad adresātam nav saprotams, kura iestāde viņam ir uzlikusi kādu pienākumu vai piešķīrusi tiesības. Normā ir norāde uz objektīvu nesaprašanu, kas nozīmē, ka pat, ja norāde nav ļoti skaidra, bet kopumā var izsecināt izdevēju, šāds administratīvais akts tomēr var būt spēkā.

Administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga. Angļu tiesību literatūrā tādā gadījumā lieto latīņu terminu ultra vires (sk., piemēram, Wade, 1994, p.340). Tā kā iestādes jēdziens ietver arī amatpersonu, administratīvais akts nav spēkā arī tad, ja to ir izdevusi nekompetenta amatpersona kompetentās iestādes ietvaros.

Piemēram, likuma „Par pašvaldībām” 21.panta pirmā daļa noteic virkni jautājumu, kuru izlemšana ir tikai un vienīgi domes kompetencē. Ja lēmumu, kas ir domes kompetencē, pieņem domes priekšsēdētājs, lēmums nav spēkā (Senāta spriedums lietā Nr.SKA-390/2010). Vienlaikus jāņem vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. pants pieļauj tiesības augstākai iestādei vai amatpersonai pārņemt zemākas iestādes vai pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Tā, piemēram, lietā Nr.SKA-383/2009 Senāts atzina, ka aizsardzības ministrs ir tiesīgs pārņemt savā kompetencē lietu, kas ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera kompetencē. Tāpat atbilstoši Administratīvā procesa likuma 52. panta otrajai daļai, ja teritoriālā piekritība mainās procesa laikā un gan iestāde, gan procesa dalībnieki rakstveidā piekrīt, lietu līdz galam var izlemt iepriekšējā iestāde. 

Administratīvais akts nav spēkā, ja rakstveidā izdotajā adresātam nelabvēlīgajā administratīvajā aktā nav piemēroto tiesību normu uzskaitījuma. Šāds spēkā neesamības noteikums likumā tika ietverts, lai veicinātu likuma atrunas principa ievērošanu. Ar nelabvēlīgu šajā gadījumā saprotams pozitīvs administratīvais akts, kas pasliktina adresāta iepriekšējo stāvokli. Nav praktiskas vajadzības atzīt par spēkā neesošu atteikumu, tā kā atteikums ir negatīvs administratīvais akts, kuram pašam par sevi nav tiešu tiesisku seku. Atzīstot atteikumu par spēkā neesošu, pozitīvas sekas no tā nerodas.

Turklāt šādu procesuālo kļūdu iestādei ir viegli izlabot, izdodot to ar atsauci uz tiesību normām, ja vien nav citi šķēršļi (piemēram, noilguma termiņš).

Tā kādā lietā tiesa bija atzinusi pašvaldības administratīvo aktu, ar kuru tika atcelts lēmums par zemes lietošanas tiesību piešķiršanu, par spēkā neesošu, pamatojoties uz piemēroto tiesību normu nenorādīšanu. Senāts atstāja šo spriedumu spēkā, papildus norādot, ka sprieduma stāšanās spēkā nenozīmē, ka pašvaldība nevar atkārtoti lemt par sava lēmuma atcelšanu. Sprieduma stāšanās spēkā nozīmē tikai to, ka nav spēkā konkrētais lēmums. Tas neietekmē pašvaldības tiesības lemt par sava lēmuma atcelšanu, ievērojot likuma prasības (Senāta spriedums lietā Nr.SKA-411/2007).

Administratīvais akts ir spēkā neesošs, ja tas pieprasa no adresāta tiesību normu pārkāpumu. Vārds „pieprasa” šajā normā nav jāsaprot tikai kā pienākums, bet arī kā atļauja darbībām, kas ar likumu ir aizliegtas vai kas nav iespējamas. Lai administratīvais akts būtu spēkā neesošs, pārkāpumam jābūt tādam, par kuru paredzēta administratīvā vai kriminālā atbildība. Turklāt tam no administratīvā akta ir jāizriet pietiekami skaidri. Piemēram, atļauja iepludināt upē indīgas vielas.

Administratīvajam aktam, lai tas stātos spēkā, ir jābūt arī faktiski un tiesiski izpildāmam. Privātpersonai un arī iestāde pati sev nevar uzlikt tādu pienākumu, kuru nemaz nevar izpildīt. 

Piemēram, kādā lietā pašvaldība kļūdaini piešķīra personai zemes gabalu, kuru jau iepriekš bija piešķīrusi citai personai, turklāt tās mērķis nebija šai citai personai zemesgabala lietošanas tiesības atņemt. Senāts atzina, ka ar kļūdaino administratīvo aktu piešķirtās tiesības nebija iespējams realizēt, tāpēc tas ir spēkā neesošs (Senāta spriedums lietā Nr.SKA-106/2010).

Administratīvā akta adresāta subjektīvā nespēja izpildīt administratīvo aktu, piemēram, ēkas nenojaukšana naudas trūkuma dēļ, parasti nevar būt spēkā neesamības iemesls. Taču vai spēkā ir arī administratīvais akts, kura izpilde prasa nesamērīgus izdevumus, ir diskutējami (sal. Paine 2002, 198.-199.lpp.).

Ja administratīvā akta rezolutīvā daļa ir tik neskaidra, ka nav saprotams, kā tas izpildāms, arī tad tas atzīstams par spēkā neesošu sakarā ar to, ka tas nav izpildāms. Savukārt motīvu daļas neskaidrība padara administratīvo aktu par apstrīdamu, nevis spēkā neesošu. Tomēr arī rezolutīvo daļu nevar skatīt izolēti. Ja motīvu daļa vai pievienotie dokumenti rezolutīvo daļu palīdz saprast, administratīvais akts ir spēkā esošs. Piemēram, ja no paša lēmuma par ēkas denacionalizāciju neizriet, ka ēka tiek atdota bijušajam īpašniekam, bet no lēmuma motīviem un citiem lietas dokumentiem izriet, ka mērķis šā lēmuma izdošanai ir tieši tāds, šāds lēmums ir spēkā esošs (sal. Аэдмаа 2005, с.358.). Šāda pieeja atbilst arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrai. Piemēram, Pirmās instances tiesa 2004. gada 18. janvāra sprieduma lietā T-93/02 74. punktā ir norādījusi, ka akta rezolutīvā daļa nav nošķirama no tā pamatojuma un, ja tas ir vajadzīgs, tā ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kas ir noveduši pie tā pieņemšanas.

Lai novērtētu, vai rezolutīvā daļa ir nesaprotama, uz to jāpalūkojas no spriest spējīga, neieinteresēta, uzmanīga un saprātīga indivīda kā vidusmēra vērotāja viedokļa (sal.: Paine 2002, 201.lpp.). Tā, kādā lietā pieteicējs uzskatīja, ka pārsūdzētais lēmums ir spēkā neesošs, jo liek nojaukt ēku, nekonkretizējot tieši ko. Tomēr tiesa tam nepiekrita, norādot, ka no lēmuma ir skaidrs, ka iestāde lika nojaukt uzbūvētos mājas apjomus tiktāl, ciktāl tie neatbilda būvprojektam (Senāta 2009. gada 3. jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-388/2009).

No Dokumentu juridiskā spēka likuma izriet vēl dažas papildu prasības dokumentam, lai tas iegūtu juridisko spēku, piemēram, atbilstoši minētā likuma 4. pantam dokumentā jābūt arī parakstam, datumam un adresātam.

Šajā sakarā kritiski pieminama Senāta atziņa 2009. gada 23. septembra spriedumā lietā Nr.SKA-274/2009, no kura izriet, ka, kaut arī „secināms, ka rakstveidā noformētajam Ministru kabineta rīkojumam nav juridiska spēka, nevar izdarīt secinājumu, ka Ministru kabineta rīkojums nav spēkā”. Šāds secinājums tika izdarīts par Ministru kabineta rīkojumu, kuru Ministru prezidenta vietā bija parakstījis aizsardzības ministrs, kuram rīkojuma sagatavošanas laikā vēl nav bijušas tiesības rīkoties. Konkrētajā lietā tas nevarēja izmainīt rezultātu pēc būtības, jo attiecīgais rīkojums bija atteikums, tādējādi nav nozīmes, vai lēmums ir vai nav spēkā. Tomēr Senāta izteikumu nevar uzskatīt par juridiski korektu, jo ir pretnostatīta rakstveida administratīvā akta un dokumenta spēkā esamība.

Citās valstīs, piemēram, Vācijā un Igaunijā, kā viens no administratīvā akta spēkā neesamības gadījumiem ir norādīta arī formālo prasību neievērošana. Tā Vācijā administratīvais akts ir spēkā neesošs, ja saskaņā ar tiesību normām to var izdot tikai noteikta dokumenta formā, bet šī forma nav ievērota. Tiesību literatūrā tiek skaidrots, ka šī prasība lielākoties attiecas uz rakstveida formas neievērošanu gadījumos, kad tāda noteikta ar likumu. Ja nav ievērota rakstveida forma, administratīvais akts nav spēkā, ja rakstveida formas ievērošana ir svarīga no tiesību aizsardzības viedokļa. Šādos gadījumos rakstveida forma ir priekšnoteikums administratīvā akta spēkā esamībai (sk., piemēram, Paine 2002, 198.lpp.).

Arī Latvijā no speciālajām tiesību normām daudzos gadījumos izriet noteiktas formas ievērošana kā spēkā esamības priekšnoteikums. Piemēram, jebkura speciālā atļauja (licence) var būt spēkā tikai tad, ja tā izdota rakstveida formā.

Spēkā neesošs administratīvais akts nav jāpilda. Ja persona uzskata, ka administratīvais akts ir spēkā neesošs, viņa to var nepildīt, taču viņai savas šaubas (vai pat pārliecība) ir jāpaziņo izdevējiestādei. Izņēmums ir, ja objektīvi nav saprotams, kam par to būtu jāziņo. Tas ir jādara uzreiz pēc tam, kad personai rodas šaubas par spēkā esamību, bet ne vēlāk kā apstrīdēšanas termiņā. Iepriekš teiktais izriet no tiesiskās drošības principa. Kā 2008. gada 12. novembra rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-647/2008 norādījis Senāts, persona nedrīkst tās ieskatā spēkā neesošu administratīvo aktu vienkārši ignorēt, uzskatot to par a apriori nepareizu.

Atbildot uz minēto paziņojumu, iestāde var apstiprināt spēkā neesamību vai uzskatīt paziņojumu par nepamatotu. Ja iestāde uzskata, ka adresāta šaubas nav pamatotas, to paziņo adresātam septiņu dienu laikā, attiecīgi pagarinot likumā noteikto apstrīdēšanas termiņu. Tāpat iestāde var labot pieļautās kļūdas un izdot citu administratīvo aktu. Privātpersona ar pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par spēkā neesošu var vērties arī administratīvajā tiesā.

Spēkā neesošs administratīvais akts ipso jure neeksistē (Koch 2003, S.260), tāpēc tas nav jāatceļ, bet gan ir jākonstatē tā spēkā neesamība. Parasti tas ir spēkā neesošs no izdošanas brīža, vēlāk tikai spēkā neesamība var tikt apstiprināta. To var darīt gan iestāde, gan tiesa. Tikai izņēmuma gadījumos, ja to prasa lietas īpaši apstākļi (piemēram, adresāta paļaušanās uz viņam labvēlīgu administratīvo aktu), administratīvais akts var tikt atzīts par spēkā neesošu no apstiprināšanas brīža.

KOPSAVILKUMS

Administratīvā akta paziņošana ir viens no vispārējiem tiesību principiem. Ja iestāde pienācīgi paziņošanas pienākumu ir izpildījusi, administratīvais akts noteiktā laikā parasti stājas spēkā, neatkarīgi no tā, vai persona ar attiecīgo administratīvo aktu faktiski ir iepazinusies. Administratīvā procesa likums ietver gan paziņošanas fikciju, gan atspēkojamu prezumpciju. Spēkā esošs administratīvais akts rada tiesiskās sekas arī tad, ja tas ir prettiesisks. Administratīvā akta spēkā neesamības gadījumi Administratīvā procesa likumā nav izsmeļoši.

BIBLIOGRĀFIJA

Normatīvie akti 

Latvijas Republikas Satversme./ Likums. Pieņemts 15.02.1922.; stājas spēkā 07.11.1922.// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43.

Administratīvā procesa likums./ Likums. Pieņemts 25.10.2001.; stājas spēkā 01.02.2004.// Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164.

Paziņošanas likums./ Likums. Pieņemts 30.06.2010.; stājas spēkā 01.01.2011.// Latvijas Vēstnesis, 30.06.2010., Nr.102. 

Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem./ Likums. Pieņemts 19.10.2000.; stājās spēkā 01.06.2001.// Latvijas Vēstnesis , 07.11.2000. Nr. 394/395.

Preču un pakalpojumu drošuma likums./ Likums. Pieņemts 07.04.2004.; stājās spēkā 01.05.2004.// Latvijas Vēstnesis 28.04.2004., Nr. 66.

Dzīvesvietas deklarēšanas likums./ Likums. Pieņemts 20.06.2002.; stājās spēkā 01.07.2003.// Latvijas Vēstnesis 10.07.2002., Nr. 104.

Valsts pārvaldes iekārtas likums./ Likums. Pieņemts 06.06.2002.; stājās spēkā 01.01.2003.// Latvijas Vēstnesis 21.06.2002., Nr. 94.

Dokumentu juridiskā spēka likums./ Likums. Pieņemts 06.05.2010.; stājās spēkā stājas spēkā 01.07.2010.// Latvijas Vēstnesis, 19.05.2010., Nr.78. 

Par nekustamā īpašuma nodokli./ Likums. Pieņemts 04.06.1997.; stājās spēkā 01.01.1998.// Latvijas Vēstnesis “, 17.06.1997., Nr.145/147.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss./ Likums. Pieņemts 07.12.1984.; stājas spēkā 01.07.1985// Ziņotājs, 20.12.1984. Nr.51. 

Par pašvaldībām./ Likums. Pieņemts 19.05.1994.; stājas spēkā 09.06.1994.// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr.61. 

Eiropas Padomes (Council of Europe) Ministru komitejas 2007.gada 20.jūnija rekomendācija CM/Rec(2007)7 “Par labu pārvaldību”.// www.coe.int (aplūkots 20.11.10).

Monogrāfijas un rakstu krājumi

Paine F.J. (2002). Vācijas vispārīgās administratīvā tiesības. Vācijas administratīvā procesa likums. Rīga: Tiesu nama aģentūra.

Erbguth W. (2007) Allgemeines Verwaltungsrecht mit Grundzügen des Verwaltungsprozessrechts. 2.Aufl age. Baden-Baden: Nomos Verlagsgesellschaft. 

Koch H.J., Rubel R. Heselhaus F.S.M. Allgemeines Verwaltungsrecht. 3.Aufl age. München: Luchterhand.

Wade H.W.R., Forsyth C.F. (1994) Administrative Law. Seventh Edition. oxford: Clarendon Press.

Аэдмаа A., Лопман Э., Паррэст Н., Пилвинг И., Вэне Э. (2005) Руководство по административному производству. – Тарту: Издательство Тартуского университета.

A handbook (1996) The administration and you. - Strasbourg: Council of Europe Publishing, 

Tiesu prakse

Eiropas Savienības Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. janvāra sprieduma lietā T-93/02

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta nolēmumi:

2007. gada 29. janvāra lēmums lietā Nr.SKA-64/2007.

2007. gada 25. oktobra spriedums lietā Nr.SKA-411/2007.

2008. gada 7. aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-56/2008.

2008. gada 20. marta spriedums lietā Nr.SKA-76/2008.

2009. gada 23. septembra spriedums lietā Nr.SKA-274/2009

2009. gada 6. novembra spriedums lietā Nr.SKA-383/2009.

2010. gada 11. jūnija spriedums lietā Nr.SKA-390/2010.

2010. gada 8. jūlija lēmums lietā Nr.SKA-656/2010.

2010. gada 16. novembra spriedums lietā Nr.SKA-106/2010.

2008. gada 12. novembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-647/2008.

2009. gada 3. jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-388/2009.