Apskats par Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gadā izskatītajām lietām saistībā ar civildienesta attiecībām

IEVADS

[1] Šajā darbā apkopotas nozīmīgākās Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāta) atziņas 2010. gadā izskatītajās administratīvajās lietās, kas saistītas ar dienesta gaitām valsts pārvaldē.

[2] Senāts 2010. gadā izskatīja salīdzinoši vairāk lietas saistībā ar ierēdņu strīdiem, nekā citos gados. Iespējams, tās ir sekas krīzes gadiem, kad daudzās iestādēs notika reorganizācijas, kā rezultātā daudzi ierēdņi tika atbrīvoti no dienesta valsts pārvaldē.

2. DIENESTA GAITAS ATŠĶIRĪBAS CIVILDIENESTĀ

[3] 1994. gada 21. aprīlī Saeima pieņēma likumu „Par valsts civildienestu”, kas kopumā paredzēja karjeras civildienesta modeli. 2000. gada 7. septembrī tika pieņemts jauns Valsts civildienesta likums. Šajā likumā civildienests tika sadalīts vispārējā un specializētajā valsts civildienestā. Specializētais valsts civildienests citstarp tika attiecināts arī uz ierēdņiem, kas veic funkcijas policijā, robežsardzē, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Arī šajā likumā pamatā tika paredzēts karjeras civildienesta modelis. Taču pēc 2007. gada Valsts civildienesta likumā tika izdarīti būtiski grozījumi, kas pamazām izslēdza no likuma karjeras civildienesta elementus. Tādējādi tiesai, izskatot lietas saistībā ar ierēdņu atbrīvošanu no civildienesta, bija jākonstatē, kādi modeļi šobrīd pastāv Latvijas civildienestā. 

[4] Senāts šajā sakarā interpretēja divus likumus: Valsts civildienesta likumu un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumu (turpmāk – Dienesta gaitas likums). Interpretējot minētos likumus, Senāts atzina, ka likumdevējs politiski izšķīries Valsts civildienesta likumā iekļaut regulējumu, kas paredz amatu civildienesta modeli, taču Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē saglabāt karjeras civildienesta modeli.

[5] Senāts 2010. gada 28. jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-381/2010 atzina, ka no Dienesta gaitas likuma normām izriet dienesta vienotības princips. Proti, dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir veidots atbilstoši karjeras dienesta modelim. Karjeras dienesta modelim raksturīga pakāpeniska dienesta gaita, kad persona sāk dienestu no zemākās amata pozīcijas un pakāpeniski veido karjeru, pārejot arvien augstākos amatos sistēmas ietvaros. (Sk. arī Senāta 2010. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.SKA-490/2010 15. punktu). Līdz ar to gadījumā, ja tiek likvidēts ierēdņa amats Iekšlietu iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, ir jāapsver iespēja piedāvāt ierēdnim citu vakantu amatu ne tikai konkrētajā iestādē, bet arī citās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

Minētais atzīts arī Senāta 2010. gada 28. septembra spriedumā lietā Nr.SKA-632/2010 (sk. sprieduma 8 .punktu), 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-620/2010 (sk. sprieduma 10. punktu), 2010. gada 17. novembra spriedumā lietā Nr.SKA-839/2010 (sk. sprieduma 10. punktu), kā arī 2010. gada 6. decembra spriedumā lietā Nr.SKA-673/2010 (sk. sprieduma 10. punktu).

[6] Kā Senāts norādīja 2010. gada 13. novembra spriedumā lietā Nr.SKA-490/2010, atšķirībā no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, valsts civildienests Latvijā šobrīd atbilst amatu dienesta modelim. Amatu dienesta sistēmā uz visiem vakantajiem amatiem tiek izsludināts atklāts konkurss, kurā var piedalīties jebkura persona, kura atbilst konkrētajam amatam izvirzītajām prasībām. Tādējādi augstākie amati nav garantēti zemākus amatus ieņemošajiem, bet tajos var nokļūt arī dienestam iepriekš nepiederējusi persona. Dienesta personai nav garantēta iespēja pāriet uz citu amatu, tai ir jāpiedalās atklātā konkursā kopā ar citiem pretendentiem. Līdz ar to izpaliek pakāpeniska karjeras attīstība dienesta sistēmas ietvaros, bet tās vietā nāk lielāka atvērtība un iespēja jebkuram amatam piesaistīt kvalificētus speciālistus no privātā sektora. Amatu civildienesta sistēma atspoguļota, piemēram, Valsts civildienesta likuma 8. pantā, kura ceturtā daļa paredz, ka uz vakantajiem ierēdņa amatiem atklātu pretendentu konkursu var neizsludināt tikai likumā īpaši noteiktos izņēmuma gadījumos.

Turklāt atšķirībā no Dienesta gaitas likuma, kura 12. panta pirmā daļa paredz iespēju pārcelt amatpersonu citā amatā ne vien dienesta interesēs, bet arī citu iemeslu dēļ, piemēram, sakarā ar neatbilstību ieņemamajam amatam vai amata (struktūrvienības, iestādes) reorganizāciju vai likvidāciju, Valsts civildienesta likuma 37. pants īpaši uzsver, ka ierēdņa pārcelšana citā amatā veicama tikai tad, ja tas ir valsts interesēs.

Atšķirību starp dienesta organizācijas sistēmām atspoguļo arī Dienesta gaitas likuma 47. panta 5. punkta un Valsts civildienesta likuma 47. panta 1. punkta „d” apakšpunkta salīdzinājums. Minētā Dienesta gaitas likuma norma kā atvaļināšanas no dienesta pamatu nosaka neatbilstību amatam tikai gadījumā, ja amatpersona nepiekrīt pārcelšanai citā amatā. Savukārt minētā Valsts civildienesta likuma norma paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas sakarā ar neatbilstību ieņemamam amatam, neparedzot piedāvāt ierēdnim citu amatu.

Tādējādi ierēdnis valsts civildienestā nonāk konkrētā amatā, un viņam nav no dienesta organizācijas sistēmas automātiski izrietošu tiesību pāriet citos civildienesta amatos, vēl jo vairāk citā iestādē. (Sk. sprieduma 16. punktu).

Minētais atzīts arī Senāta 2010. gada 27. jūlija rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-659/2010. (Sk. lēmuma 7. punktu).

3. TIESAS PIENĀKUMS PĀRBAUDĪT, VAI IESTĀDE PAREIZI IZMANTOJUSI RĪCĪBAS BRĪVĪBU LĒMUMOS PAR DIENESTA ATTIECĪBU TURPINĀŠANU

 [7] Kā jau minēts iepriekš, Senāts atzina, ka Dienesta gaitas likums noteic iestādes pienākumu pārbaudīt visa dienesta ietvaros (Iekšlietu sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē), vai pastāv brīva amata vieta. Taču minētais likums nenoteic tuvāk, cik un kādas tieši brīvas amata vietas ierēdnim piedāvājamas. Tātad te iestādei ir plaša rīcības brīvība.

Kā norādīja Senāts 2010. gada 6. decembra spriedumā lietā Nr.SKA-673/2010, personai ir tiesības prasīt, lai iestāde izmanto savu rīcības brīvību nekļūdīgi. Tiesa var pārbaudīt tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojusies tiesiski. Valsts pārvaldes rīcības brīvība nav izmantota tiesiski, ja tā ir kļūdaina. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas: rīcības brīvības neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana, rīcības brīvības nepareiza izmantošana. Izskatāmajā lietā strīds pastāv tieši par to, vai iestāde ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību. (Sk. sprieduma 10.–11. punktu).

[8] Savukārt 2010. gada 17. marta spriedumā lietā Nr.SKA-237/2010 Senāts risināja jautājumu par iestādes rīcības brīvību, izlemjot jautājumu par dienesta attiecību turpināšanu ugunsdzēsības dienestā pēc tam, kad ierēdnis sasniedzis likumā noteikto maksimālo vecumu.

Dienesta gaitas likuma 46. pants iedibina tādu sistēmu, ka dienests noteikti var tikt turpināts tikai līdz 50 gadu vecumam, bet pēc šā vecuma sasniegšanas iestādei ir rīcības brīvība izlemt, vai un uz cik ilgu laiku attiecīgā persona var turpināt dienestu. Likuma 46. panta otrā daļa noteic, ka, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvokli, iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku ne ilgāk kā līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai.

Senāts norādīja, ka noteikta vecuma sasniegšana pati par sevi dod iespēju iestādei pret personu turpmākas nodarbinātības jautājumā attiekties atšķirīgi kā pret citiem. Taču, Senāta ieskatā, ir būtiski, lai gadījumā, ja reiz iestādei ir dota rīcības brīvība, šāda lēmuma pieņemšana nenotiktu patvaļīgi – lai noteikta vecuma sasniegšana nekalpotu tikai kā iespēja patvaļīga lēmuma pieņemšanai. (Sk. sprieduma 10.–12. punktu).

4. PRIEKŠROCĪBAS SAGLABĀT AMATU GADĪJUMĀ, JA TIEK SAMAZINĀTS AMATPERSONU SKAITS VAI LIKVIDĒTS AMATS

[9] Likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā” 10. panta pirmā daļa noteic, ka amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanas gadījumā vai amatpersonas amata likvidēšanas gadījumā priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija. Savukārt atbilstoši minētā panta otrajai daļai, ja amatpersonu (darbinieku) darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām nav cita pastāvīga ienākuma avota. Ja amatpersonām (darbiniekiem) nav cita pastāvīga ienākuma avota, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā nosaka saskaņā ar Darba likumu. 

Senāts 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-642/2010 atzina, ka no minētajām tiesību normām izriet, ka priekšrocību saglabāt amatu izvērtēšana tiek veikta secīgi vairākās kārtās, proti, vispirms tiek izvērtēti nodarbināto personu darba rezultāti un kvalifikācija. Tikai tad, ja tie salīdzināmajām personām būtiski neatšķiras, ir jāpāriet pie nākamās salīdzinājuma kārtas – cita pastāvīga ienākuma avota esība. Savukārt, ja arī šajā kārtā atšķirības nav, izvērtējuma trešajā kārtā jāvadās no Darba likuma, konkrēti tā 108. panta otrajā daļā minētajiem kritērijiem, ko darba tiesību teorijā dēvē par sociālajiem kritērijiem, piemēram, nodarbinātības ilgums pie konkrētā darba devēja, ģimenes stāvoklis, vecums. Sociālie kritēriji nav jāvērtē, ja konkrētajai personai darba rezultāti un kvalifikācija ir augstāka par salīdzināmajiem kolēģiem. (Sk. sprieduma 8.–12. punktu).

5. IESTĀDES LĒMUMS, KAS SKAR IERĒDŅA MĒNEŠALGU, IR ADMINISTRATĪVAIS AKTS

[10] Viens no svarīgākajiem jautājumiem, par kuru Senātam nācās izšķirties, bija saistībā ar to, vai iestādes lēmums, kas skar ierēdņa mēnešalgu, atzīstams par administratīvo aktu.

Ierēdnis dienē valsts dienestā un ir uzskatāms par iestādei īpaši pakļautu personu. Pamatā dienesta attiecību norise ir iekšēja, tādēļ ierēdni skaroši lēmumi un rīkojumi dienesta norises ietvaros, piemēram, attiecībā uz dienesta uzdevumu pildīšanu, ierēdņa vispārējo izturēšanos, ir iekšēji tiesību akti. (Sk. Senāta 2010. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr.SKA-127/2010 11. punktu). 

Senāts 2010. gada 22. februāra lēmumā lietā Nr.SKA-127/2010 (sk. lēmuma 14. punktu), kā arī citstarp 2010. gada 14. aprīļa lēmumā lietā Nr.SKA-434/2010 (sk. lēmuma 10. punktu) atzina, ka iestādes lēmums par ierēdņa mēnešalgu (pamatatalgojumu) ir atzīstams par administratīvo aktu. Kā Senāts norādīja, lēmums par ierēdņa mēnešalgas noteikšanu ir administratīvais akts, jo skar ierēdni ārpus iekšējām dienesta attiecībām jeb „uz āru”.

6. PERSONAS TIESĪBAS PĀRSŪDZĒT IESTĀDES LĒMUMU PAR CITA PRETENDENTA IECELŠANU AMATĀ

[11] Saistībā ar iestāžu reorganizācijām iestādes ar dažiem ierēdņiem turpināja dienesta attiecības, bet ar citiem – izbeidza. Šajā sakarā Senātam nācās izlemt jautājumu par to, vai personai ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt iestādes lēmumu par cita pretendenta iecelšanu amatā. Tā 2010. gada 21. decembra lēmumā lietā Nr.984/2010 Senāts norādīja, ka lēmums par ierēdņa iecelšanu amatā tieši skar tikai to personu, kura šajā amatā ir iecelta, izņemot gadījumu, kad ierēdnis tiek iecelts amatā atklāta konkursa rezultātā. Izsludinot atklātu konkursu uz valsts civildienesta ierēdņa amatu un pieņemot lēmumu par konkursā uzvarējušo personu, tas ir labvēlīgs personai, kura iecelta konkrētajā amatā, bet nelabvēlīgs pārējiem šā amata pretendentiem. Līdz ar to pārējiem pretendentiem ir tiesības pārsūdzēt sev nelabvēlīgo lēmumu. Papildus minētajam Senāts arī norādīja, ka ierēdnim ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt lēmumu par cita pretendenta iecelšanu amatā, ja lēmuma pieņemšanā pārkāpts vienlīdzības princips. No vienlīdzības principa izriet, ka ikvienam pretendentam ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi amatiem valsts dienestā atbilstoši viņa piemērotībai, spējām un sniegumam un pretendentam ir tiesības uz tādu lēmumu, kurā nav pieļautas novērtējuma un lietderības apsvērumu kļūdas. (Sk. lēmuma 9. punktu).

7. IESTĀDES IEKŠĒJIE LĒMUMI

[12] Iestādes lēmumi par ierēdņa dienesta uzdevumu pildīšanu ir vērsti uz iekšu un nav administratīvie akti. Piemēram, tie ir lēmumi par ierēdņa kvalifikācijas novērtēšanu, ierēdņa komandēšanu, pārvietošanu uz citu iestādi (arī citā pilsētā), pārcelšanu tādā pašā amatā tajā pašā iestādē, rīkojumi par noteiktu uzdevumu izpildi, piedalīšanos sapulcēs, dienesta uzdevumu izpildes laika ievērošanu, dienesta kabineta piešķiršanu, dienesta formas nēsāšanu u.tml. (Sk. Senāta 2010. gada 14. aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA-434/2010 10. punktu).

[13] Senāts 2010. gada 14. aprīļa lēmumā lietā Nr.SKA-434/2010 vērtēja, vai lēmums par nacionālā eksperta norīkošanu darbā Eiropas Savienības institūcijās ir administratīvais akts. Senāts konstatēja, ka Ministru kabineta 2008. gada 28. aprīļa noteikumi Nr.304 „Noteikumi par kārtību, kādā nacionālos ekspertus norīko darbā Eiropas Savienības institūcijās” paredz šādus nacionālā eksperta nosūtīšanas tiesisko attiecību elementus: 1) ierēdnis tiek norīkots darbā (komandēts) uz laiku; 2) norīkojuma laikā ierēdnis paliek nacionālās valsts pārvaldes ietvaros (saglabā savu pakļautību); 3) norīkojuma laikā ierēdnim netiek mainīts amats un atalgojums.

No iepriekš minētā Senāts secināja, ka norīkojums saturiski atbilst ierēdņa komandējuma būtībai, taču vienīgais izņēmums, ka ierēdnis komandējuma naudu (dienas naudu) saņem no Eiropas Savienības un komandējuma laikā izpilda Eiropas Savienības institūcijas dienesta uzdevumus. Šīs īpatnības neatsver to, ka norīkojums ir nacionālās valsts iestādes iekšējs dienestu organizējošs lēmums. Tādējādi kārtība, kādā izvēlas nosūtāmā nacionālā eksperta kandidatūru no ierēdņu vidus, ir iekšēja procedūra, kuras pārbaude nav pakļauta administratīvajai tiesai. (Sk. lēmuma 11. punktu).

[14] Senāts 2010. gada 25. maija lēmumā lietā Nr.SKA-520/2010 konstatēja, ka lēmums par atteikšanos piešķirt apmaksātu mācību atvaļinājumu semestra pārbaudījumu kārtošanai neietekmē ierēdņa tiesisko statusu, neparedz ierēdņa disciplināro sodīšanu, kā arī būtiski neietekmē ierēdņa cilvēktiesības. Līdz ar to Senāts atzina, ka pārsūdzētais lēmums attiecas uz iestādes darba organizāciju un tas nav pārbaudāms tiesā administratīvā procesa kārtībā. (Sk. lēmuma 7. punktu).

8. AMATPERSONAS, AR KURU IR NOSLĒGTS DARBA LĪGUMS, UN IESTĀDES STRĪDA PAKĻAUTĪBA

[15] Nereti tiesām ir jāizšķir jautājums par to, vai strīds starp amatpersonu un iestādi ir pakļauts administratīvajai tiesai. Neizpratni, acīmredzot, rada tas, ka Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā tiek lietots jēdziens amatpersona. Līdz ar to amatpersona, rodoties strīdam ar iestādi, vēršas ar pieteikumu administratīvajā tiesā. Taču šī pati panta daļa ietver arī norādi, ka amatpersona šīs daļas izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Piemēram, 2010. gada 30. decembra lietā Nr.SKA-1078/2010 pieteicējs uzskatīja, ka lieta ir pakļauta administratīvajai tiesai, jo viņš ir amatpersona likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē.

Senāts atzina, ka Administratīvā procesa likumā ietvertā jēdziena amatpersona tvērums ir šaurāks nekā likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” paredzētais. Līdz ar to apstāklis, ka pieteicējs varētu būt amatpersona likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē, nepadara viņu par amatpersonu Administratīvā procesa likuma izpratnē un nav arī noteicošais, vērtējot starp pieteicēju un viņa darba devēju pastāvošo tiesisko attiecību juridisko dabu. (Sk. lēmuma 8. punktu). 

Tādējādi, ja tiesību normas noteic, ka ar amatpersonu ir slēdzams darba līgums, strīds starp amatpersonu un iestādi risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā. (Sk. arī Augstākās tiesas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdes 2010. gada 12. maija lēmumu lietā Nr.A42678408).

9. LIKUMA „PAR ARODBIEDRĪBĀM” UN DARBA TIESISKĀS ATTIECĪBAS REGLAMENTĒJOŠO NORMATĪVO AKTU PIEMĒROŠANA CIVILDIENESTA ATTIECĪBĀS 

[16] Likuma „Par arodbiedrībām” 15. pants noteic, ka nav pieļaujama ar arodbiedrības biedru noslēgtā darba līguma izbeigšana pēc darba devēja iniciatīvas bez arodbiedrības iepriekšējas piekrišanas, izņemot gadījumu, kad tiek pārkāpta darba disciplīna un darba līguma noteikumi.

Senāts 2010. gada 28. septembra spriedumā lietā Nr.SKA-632/2010 un 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-620/2010 atzina, ka minētā tiesību norma attiecas uz darbiniekiem, kuri ir arodbiedrības biedri, bet neattiecas uz valsts vispārējā civildienestā vai specializētajā dienestā esošām personām. Minētās attiecības pamatā ir šo dienesta attiecību īpašais raksturs. Dienestā esoša persona ir valstij īpaši pakļauta persona. Dienesta attiecības tiek nodibinātas un izbeigtas ar administratīvo aktu. Arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā. Šādu tiesību atzīšana pēc analoģijas būtu pretēja likuma plānam un dienesta gaitas īpašajam raksturam. (Sk. attiecīgi sprieduma 10. un 12. punktu).

[17] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 3. panta otro daļu uz amatpersonu neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu normas, izņemot normas, kas nosaka:

• termiņus, tostarp noilguma termiņu;

• atšķirīgas attieksmes aizliegumu;

• darba samaksas izmaksas laiku, veidu un aprēķinu;

• atlīdzību gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ;

• vidējās izpeļņas aprēķināšanu;

• ieturējumus no darba samaksas un to ierobežojumus;

• darbinieka civiltiesisko atbildību;

• laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma piešķiršanu, atvaļinājuma piešķiršanu bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu;

• tiesības, kas pienākas grūtniecēm un sievietēm, kuras baro bērnu ar krūti, un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam.

Senāts 2010. gada 17. novembra spriedumā lietā Nr.SKA-839/2010 atzina, ka no minētās tiesību normas izriet, ka uz ierēdņiem neattiecas tās Darba likuma normas, kas nosaka priekšrocības turpināt darba tiesiskās attiecības darbinieku skaita samazināšanas gadījumā. (Sk. sprieduma 8. punktu).

10. KĻŪDA BRĪDINOT IERĒDNI PAR ATVAĻINĀŠANU NO DIENESTA

[18] Senāts 2010. gada 17. novembra spriedumā lietā Nr.SKA-839/2010 analizēja brīdinājuma, kurš izsniegts visām amatpersonām pirms amatpersonu novērtēšanas, ietekmi uz vēlāk pieņemtā lēmuma par atvaļināšanu no dienesta prettiesiskuma konstatēšanu. Senāts konstatēja, ka brīdinājums par atvaļināšanu no dienesta tika izsniegts visām amatpersonām, un tas darīts pirms amatpersonu novērtēšanas. Senāts atzina, ka amatpersonu brīdināšana, pirms zināms, kura amatpersona patiešām tiks atvaļināta, degradē brīdinājuma jēgu. Tomēr nevar piekrist, ka iestāde, šādi brīdinot amatpersonas, nav izpildījusi Dienesta gaitas likuma 47. panta sestajā daļā paredzēto brīdināšanas pienākumu. Līdz ar to Senāts atzina, ka veids, kādā iestāde brīdināja ierēdni, nav pamats vēlāk pieņemto lēmumu prettiesiskuma konstatēšanai. (Sk. sprieduma 7. punktu).

11. IESTĀDES NEATBILDĒŠANA UZ IERĒDŅA IESNIEGUMU NAV IESTĀDES FAKTISKĀ RĪCĪBA

[19] Senāts vairākos lēmumos ir atzinis, ka iestādes neatbildēšana uz ierēdņa iesniegumu nav iestādes faktiskā rīcība. Piemēram, 2010. gada 19. janvāra lēmumā lietā Nr.SKA-128/2010 Senāts norādīja, ka ir būtiski nošķirt, vai pieteicēja iesniegumus ir iesniegusi kā privātpersona, vēloties ar savu lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu iesaistīties un veicināt valsts pārvaldes darbību, vai pieteicējas mērķis ir bijis risināt jautājumus, kas skar iestādes un viņas kā amatpersonas individuālas tiesiskās attiecības. Tikai pirmajā gadījumā neatbildēšana uz pieteicējas iesniegumiem ir uzskatāma par faktisko rīcību, kas pārsūdzama tiesā atbilstoši Iesniegumu likuma 10. panta otrajai daļai. Sarakste, kas norit starp valsts pārvaldi un amatpersonu kā tādu (par amata pienākumu saturu, izpildi, samaksu), pamatā ir valsts pārvaldes iekšējs jautājums un nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Atsevišķos gadījumus, ja tiesisko attiecību saturs, lai arī saistīts ar personu kā amatpersonu, skar to arī kā privātpersonu, varētu būt vērtējams, vai iestādes lēmumi (rīcība) nav pārsūdzami kā administratīvie akti – šādus gadījumus attiecībā uz amatpersonām vai iestādei īpaši pakļautām personām paredz Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa. Šāda nošķiršana pastāv arī attiecībā uz personas informācijas pieprasījumiem. (Sk. lēmuma 8. punktu, kā arī 2010. gada lēmuma lietā Nr.SKA-694/2010 8.–9. punktu).

12. DARBA LAIKS UN IEROBEŽOJUMS TURPINĀT IEŅEMT IERĒDŅA AMATU

[20] Senāts 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-373/2010 vērtēja jautājumu, vai robežsarga darba laikā ieskaitāms laiks 1,5 stundas pirms norīkojuma un 1 stundu pēc norīkojuma.

Atbilstoši Darba likuma 130. pantam darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Valsts robežsardze, atsaucoties uz iepriekš minēto darba laika definīciju, uzskatīja, ka robežsarga darba laikā nav jāiekļauj 1,5 stunda pirms norīkojuma un 1 stundu pēc norīkojuma, jo minētajā laikā robežsargs neesot veicis darbu.

Senāts norādīja, ka, lai arī pēc vispārīgā darba tiesību atzinuma darba laikā netiek ieskaitīts laiks, ko darbinieks pavada ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ, pastāv arī izņēmumi. Piemēram, ja pēc darba laika sākuma vai pirms tā beigām darbinieks darba devēja interesēs dodas ārpus uzņēmuma, ceļā pavadītais laiks tiek ieskaitīts darba laikā (sal. Halbach G., Paland N., Schwedes R, Wlotzke O. Bonn: Arbeitsrecht, 1997, S.502., 505.).  

Ar Valsts robežsardzes pavēli noteikts, ka pieteicējam norīkojuma dienā bija jāierodas dienesta vietā Veclaicenes robežas kontroles punktā jau plkst.8.30 un pirms norīkojuma pieņemšanas jāveic noteikti dienesta pienākumi, pēc tam ar dienesta transportu viņš tika nogādāts norīkojuma vietā ārpus Veclaicenes robežas kontroles punkta, kur pieņēma norīkojumu. Līdzīga kārtība bija noteikta arī pēc norīkojuma, proti, pēc maiņas nodošanas ar dienesta transportu pieteicējs tika nogādāts Veclaicenes robežas kontroles punktā, kur viņam vēl bija jāveic noteikti dienesta pienākumi. Tikai pēc tam no Veclaicenes robežas kontroles punkta pieteicējs varēja doties uz savu dzīvesvietu. Tādējādi visu laiku no brīža, kad pieteicējs plkst.8.30 ieradās Veclaicenes robežas kontroles punktā, līdz brīdim, kad pēc norīkojuma viņš varēja atstāt Veclaicenes robežas kontroles punktu, pieteicējs bija robežsardzes rīcībā un veica dienesta pienākumus. Nav pamatots uzskats, ka tikai norīkojums ir robežsarga dienesta pienākums un tikai norīkojumā pavadītais laiks ieskaitāms darba laikā. (Sk. sprieduma 12.–13. punktu).

[21] Senāts iepriekš minētajā spriedumā arī vērtēja, vai laiks, kas pavadīts darba devēja organizētajā profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas celšanā, ir uzskatāms par darba laiku.

Atbilstoši Robežsardzes likuma 14. panta trešajai daļai robežsargi bez iebildumiem pilda savu tiešo priekšnieku un amatā augstāku priekšnieku likumīgās pavēles un rīkojumus. Kā secināms no Valsts robežsardzes pavēlēm par robežsardzes personāla profesionālo sagatavošanu, robežsargu piedalīšanās regulārās apmācībās un ieskaišu kārtošanā ir obligāta. Tā nepieciešama, lai uzlabotu robežsargu profesionālo sagatavotību, proti, tā nepieciešama dienesta pienākumu pildīšanai. No Darba likuma regulējuma (sk., piemēram, 73. panta pirmās daļas 4. punktu, 137. panta otro daļu) secināms, ka laiks, kas pavadīts darba devēja organizētajā profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas celšanā, ir uzskatāms par darba laiku un ir apmaksājams. (Sk. sprieduma 10. punktu).

[22] Senāts 2010. gada 17. marta spriedumā lietā Nr.SKA-237/2010 risināja jautājumu par to, vai vecuma ierobežojums darbam ugunsdzēsības dienestā nav pretrunā ar vienlīdzības principu.

 Senāts atzina, ka vecuma ierobežojums darbam ugunsdzēsības dienestā vispārīgi nav pretrunā ar Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 27. novembra direktīvu 2000/78/ EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, un tas ir pieļaujams ierobežojums Latvijas Republikas Satversmes 106. pantā paredzētajām tiesībām izvēlēties nodarbošanos un darbavietu un ka šāds regulējums nav pretrunā ar vienlīdzības principu.

Atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 1. punktam dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem (tostarp vecumu), neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla.

Ugunsdzēsības dienests (ciktāl tas ir tieši ugunsdzēsēju profesionālo pienākumu veikšana notikumu vietā) prasa augstu fizisko spēju līmeni, lai būtu nodrošināta normāla šā dienesta operativitāte un pienācīga darbība, un ir pieļaujams, ka šā mērķa sasniegšanai tiek noteikts speciāls vecuma cenzs, jo vecumā cilvēka fiziskās spējas samazinās. Eiropas Savienības Tiesa 2010. gada 12. janvāra spriedumā lietā Nr.C-229/08 vērtēja, vai ar vecumu saistīts ierobežojums (minētajā lietā – pieņemšanai darbā) ir attaisnojams ugunsdzēsības vidējā tehniskā dienestā Vācijā, un secināja, ka dienestā attiecībā uz noteiktām operācijām tiek prasītas īpaši augstas fiziskās sagatavotības prasības, kuras var izpildīt tikai visjaunākie ierēdņi. Ņemot vērā medicīniski pierādīto novecošanas procesu, ierēdņiem, kas ir pārsnieguši 45–50 gadu vecumu, vairs nav šīs augstās fiziskās spējas, un minētās operācijas ir jāveic jaunākiem ierēdņiem. Tāpēc maksimālā vecuma pieņemšanai darbā noteikšanas mērķis ir nodrošināt, ka ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta ierēdņi var izpildīt operācijas, kuru veikšanai tiek prasīta īpaši augsta fiziskā sagatavotība relatīvi ilgā viņu karjeras laikā. Vēlme nodrošināt profesionālu ugunsdzēsēju dienesta operativitāti un pienācīgu darbību ir uzskatāma par likumīgu mērķi direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē. (Sk. sprieduma 9. punktu).

SECINĀJUMI

1) Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir veidots atbilstoši karjeras dienesta modelim. Gadījumā, ja tiek likvidēts ierēdņa amats Iekšlietu ministrijas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, ir jāapsver iespēja piedāvāt ierēdnim citu vakantu amatu ne tikai konkrētajā iestādē, bet arī citās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. 

2) Valsts civildienesta likumā ir noteikts amata civildienesta modelis. Ierēdnis valsts civildienestā nonāk konkrētā amatā, un viņam nav no dienesta organizācijas sistēmas automātiski izrietošu tiesību pāriet citos civildienesta amatos, vēl jo vairāk citā iestādē.

3) Iestādes lēmums par ierēdņa mēnešalgu (pamatatalgojumu) ir atzīstams par administratīvo aktu.

4) Ja ar amatpersonu ir noslēgts darba līgums, strīds starp šo amatpersonu un iestādi ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai.

5) Personai ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt iestādes lēmumu par cita pretendenta iecelšanu amatā, ja tas pieņemts pēc atklāta konkursa, kā arī, ja lēmuma pieņemšanā pārkāpts vienlīdzības princips.

6) Lēmums par atteikšanos piešķirt apmaksātu mācību atvaļinājumu semestra pārbaudījumu kārtošanai attiecas uz iestādes darba organizāciju un nav pārbaudāms tiesā administratīvā procesa kārtībā.

7) Kārtība, kādā izvēlas nosūtāmā nacionālā eksperta kandidatūru no ierēdņu vidus, ir iekšēja procedūra, kuras pārbaude nav pakļauta administratīvajai tiesai.

8) Ja tiesību normas noteic, ka ar amatpersonu ir slēdzams darba līgums, strīds starp amatpersonu un iestādi risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā.

9) Uz ierēdņiem neattiecas tās Darba likuma normas, kas nosaka priekšrocības turpināt darba attiecības darbinieku skaita samazināšanas gadījumā.

10) Likuma „Par arodbiedrībām” 15. pantā noteiktā garantija neattiecas uz valsts vispārējā civildienestā vai specializētajā dienestā esošām personām.

11) Sarakste, kas norit starp iestādi un ierēdni kā tādu (par amata pienākumu saturu, izpildi, samaksu), pamatā ir valsts pārvaldes iekšējs jautājums un nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

12) Ja pēc darba laika sākuma vai pirms tā beigām ierēdnis iestādes interesēs dodas ārpus iestādes telpām, ceļā pavadītais laiks tiek ieskaitīts darba laikā.

13) Laiks, kas pavadīts iestādes organizētajā profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas celšanā, ir uzskatāms par darba laiku un ir apmaksājams.

14) Vecuma ierobežojums darbam ugunsdzēsības dienestā nav pretrunā ar vienlīdzības principu.