Ievads
2020.gadā Augstākās tiesas vēsturē divi nozīmīgi pieturpunkti – maijā atzīmējam 30 gadus kopš neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākās tiesas atjaunošanas, bet oktobrī – 25 gadus kopš kasācijas instances – Senāta – atjaunošanas Augstākajā tiesā.
1990.gada pārveidojumi bija vairāk politiski notikumi, kuros Augstākajai tiesai kā tiesu varas augstākajai institūcijai bija svarīga loma valsts attīstībā kopumā. Turpretī Senāta un tiesu palātu izveidošanai 1995.gadā bija lielāka nozīme tieši Augstākās tiesas un tiesu sistēmas attīstībā, jo tas bija saistīts ar izmaiņām sistēmas iekšienē, atjaunojot trīspakāpju tiesu sistēmu.
Šajā Biļetenā – ieskats atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas sākumā – no 1990.gada maija līdz likuma „Par tiesu varu” pieņemšanai 1992.gada decembrī. Šis likums noteica Latvijas tiesu sistēmas jauno uzbūvi, kurā kā viens no stūrakmeņiem bija paredzēts Senāts – kā tas bija bijis arī laikā no Latvijas valsts dibināšanas 1918.gadā līdz okupācijai 1940.gadā.
Atmodas laiks
Patiesībā Latvijas PSR Augstākās tiesas ceļš uz neatkarību un Latvijas Republikas Augstāko tiesu sākās daudz ātrāk par 1990.gada 4.maiju.
1985.gadā pēc PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludinātā „pārbūves un atklātības kursa” aizvien spēcīgāk Baltijā atdzima nacionālās idejas, kas pārauga vispārējā tautas atmodā, kuras virzītājs Latvijā bija Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība (LNNK). Atmodas procesos aktīvi iesaistījās radošā inteliģence, arī juristi. 1988.gadā LTF atbalsta grupa izveidojās arī Augstākajā tiesā. Grupas vadītājs bija tiesnesis Andrejs Lepse, sekretāre – tiesas konsultante Sandra Sleja. Par delegāti LTF dibināšanas kongresam 1988.gada 8.oktobrī Augstākās tiesas LTF grupa izvirzīja tiesnesi Zaigu Raupu, viņa kongresā uzstājās arī debatēs.
Diemžēl nav saglabājies Augstākās tiesas LTF grupas dalībnieku saraksts. Zināms, ka tajā darbojās tiesneši Pāvels Gruziņš, Valerijans Jonikāns, Zigmants Gencs, Andrejs Lepse, Roberts Namatēvs, Biruta Puķe, Astrīda Kazārova, Imants Fridrihsons, Fricis Jaunbelzējs, Leontīne Plūksna, Skaidrīte Cālīte, Ruta Zaķe, Vilnis Vietnieks, Ausma Keiša, Zaiga Raupa un Zenta Aizpurve. Aktīvi tautfrontieši bija arī toreizējā Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīdze Inta Ķirse un citi darbinieki – Sandra Sleja, Anda Straume, Valdis Straume, Olita Ādama, Rasma Šumilova.
Augstākās tiesas lojalitāti un valstiski aktīvo nostāju toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo skaidro ar tiesas nacionālo sastāvu, kas arī padomju gados bija latviskāks nekā citās tiesībsargājošās institūcijās. 1985.–1990.gadā no 33 Augstākās tiesas tiesnešiem 7 nebija latvieši un tikai daži no viņiem nerunāja latviski. Vairums tiesnešu bija nacionāli domājoši, un Latvijas valstij izšķirošos brīžos nostājās tautas pusē. Tiesās nebija šķelšanās, kāda bija prokuratūrā un milicijā.
Atmodas laikā bieži notika konfrontācijas starp piketētājiem un miliciju. Miliči piketētājus aizturēja, bet tiesneši milicijas rīcību nesankcionēja un demonstrantus atbrīvoja. Drosmīgus lēmumus pieņēma Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa, kuru vadīja pieredzes bagātā tiesnese Aiva Zariņa. Parasti šos lēmumus prokuratūra noprotestēja, taču tos atbalstīja Augstākā tiesa. Bija arī rajonu tiesnešu lēmumi, ar kuriem demonstrantus sodīja. Bieži šādus lēmumus Augstākā tiesa atcēla un lietas izbeidza. Prokuratūra sūtīja Augstākajai tiesai protestus par to, ka tā nevienu nesauc pie atbildības, bet Augstākā tiesa protestus noraidīja.
Sevišķi minama viena lieta, kurai bija pievērsta īpaša sabiedrības uzmanība. Tā bija Lujāna lieta.
Lujāns bija jauns strādnieks, kurš 1988.gada 14.jūnijā mītiņa laikā demonstrēja plakātu, uz kura bija rakstīts „Lāsts tautu slepkavām, Nē kangariem”, zem pirmās teikuma daļas Staļina un Molotova fotogrāfija, zem otrās uzskaitīti Latvijas kompartijas funkcionāru uzvārdi. Tika ierosināta krimināllieta, Lujānu, saslēgtu rokudzelžos, nogādāja Centrālcietumā. Latvijas PSR prokuratūra cēla apsūdzību par ļaunprātīgu huligānismu un padomju valsts un sabiedriskās iekārtas diskreditēšanu. Lietu nodeva Augstākajai tiesai. Un notika tas, ko negaidīja ne partijas funkcionāri, ne arī klausītāji, kas pārpildīja sēžu zāli un vairākas dienas ar plakātiem un sarkanbaltajiem karogiem rokās pulcējās ap Augstākās tiesas ēku. Vispirms rīcības sēde tiesneša Viļņa Vietnieka vadībā Lujānam mainīja drošības līdzekli, atbrīvojot viņu no apcietinājuma, pēc tam tiesas sēdē, ko vadīja tiesnesis Luko Lotko, Lujānu pilnībā attaisnoja.
Tagadējā Augstākās tiesas senatore Marika Senkāne Lujāna lietā bija tiesas sēdes sekretāre. Viņa atceras to ārkārtīgi nesatricināmo mieru, ar kādu tiesas sēdi vadīja tiesnesis Luka Lotko. Viņš bija kā mūris emociju un kaislību pārpildītajā tiesas zālē. 1990. gadā, lemjot par Latvijas Republikas Augstākās tiesas sastāvu, Augstākās Padomes deputāts Andris Līgotnis atgādināja, ka „tiesnesis Lotko bija tas, kurš visnotaļ kaitīgajos politiskā caurvēja apstākļos uzdrošinājās attaisnot Modri Lujānu.” Bet deputāts Valdis Birkavs vērtēja, ka Lujāna lieta Latvijas justīcijas vēsturē ierakstīta ar zelta burtiem, jo „tas bija pagrieziens, kurā tiesnesis sāka strādāt patstāvīgi.” Tas bija pagrieziens uz tiesu politisko neitralitāti.
Augstākās tiesas priekšsēdētāju izsauca kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs Soboļevs un pieprasīja spriedumu atcelt. „Viņš teica: Es zinu, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, bet vēl ir arī partijas disciplīna, kam arī tiesneši ir pakļauti,” atceras Gvido Zemrībo.
Augstākā tiesa spriedumu neatcēla, vēl vairāk – partijas funkcionāri drīz saņēma no tiesas negaidītu atbildi. 1990.gada 14.februārī Augstākās tiesas ārkārtas plēnums pieņēma lēmumu par tiesu depolitizāciju un noteica, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām un sabiedriski politiskām organizācijām. Gvido Zemrībo atzīst, ka savā mūžā tiesas zālē nebija dzirdējis tādus aplausus kā toreiz Augstākās tiesas plēnumā, kad pieņēma šo lēmumu.
Vienbalsīgi Augstākās tiesas plēnuma lēmumu atbalstīja Tieslietu ministrijas sēdē, kurā piedalījās rajona tautas tiesu priekšsēdētāji. Latvijas PSR Augstākā Padome 1990.gada 1.martā izdarīja grozījumus likumā „Par Latvijas PSR tiesu iekārtu.” „Šim lēmumam nebija precedenta toreizējā Padomju Savienībā. Un līdz ar to visi Latvijas tiesneši atbrīvojās no Komunistiskās partijas diktāta,” raksta toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs.
Vēl vienu politiski svarīgu lēmumu Augstākās tiesas plēnums pieņēma 1990.gada 23.aprīlī – tas bija aicinājums Augstākajai Padomei atzīt par nelikumīgiem tos tiesu un ārpustiesu institūciju spriedumus, ar kuriem pēc okupācijas valsts likumiem bija represēti Latvijas iedzīvotāji, un reabilitēt nelikumīgi represētos. 3.augustā Augstākā Padome pieņēma likumu „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”.
4.maija deklarācija
1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā Padome nobalsoja par deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kas atjaunoja 1918.gada 18.novembrī proklamēto Latvijas Republiku un 1922.gada Satversmi.
Valsts pārvaldes iestādes ieguva ne tikai jaunus nosaukumus, bet arī jaunu – neatkarīgai valstij atbilstošu – darbības saturu. Latvijas PSR Augstākā tiesa kļuva par Latvijas Republikas Augstāko tiesu – neatkarīgas valsts tiesu varas augstāko instanci.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja ievēlēšana
Jaunā Latvijas valdība dalīja un pārdalīja ministru un citu amatu portfeļus, bet par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātiem diskusiju nebija. 1990.gada 16.maijā Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam izvirzīja Gvido Zemrībo kandidatūru. Augstākā Padome balsoja atklāti. Ar 149 balsīm par, 8 pret, 10 atturas – par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju ievēlēja Gvido Zemrībo un uzdeva viņam iesniegt priekšlikumu par Augstākās tiesas un tās prezidija personālo sastāvu.
Zemrībo, kurš par Augstākās tiesas priekšsēdētāju strādāja jau kopš 1985.gada, atzina, ka ievēlēšanu Latvijas Republikas „pirmā tiesneša” amatā, lai arī ne vienprātīgi, viņš vērtē daudz augstāk nekā pirmoreiz – vienbalsīgi.
Pirms balsojuma deputātiem gan bija jautājumi, uz kuriem Gvido Zemrībo izsmeļoši atbildēja, un, jāatzīst, daļa šo diskusiju ir aktuālas joprojām – arī pēc 30 gadiem. Tā deputāts Valdis Birkavs jautā, „kāds ceļš ejams, lai nostādītu tiesas varu blakus likumdošanas varai un izpildvarai, jo šobrīd tā stāv zemāk?” Uz to Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidāts atbild: „[..] Visās demokrātiskajās valstīs pastāv varas sadale. Tās autors ir pazīstamais franču apgaismotājs Monteskjē. Viņa viedokli varētu īsumā formulēt tā, ka demokrātiska valsts ir tad, ja trīs varas – likumdošanas, izpildu un tiesas – ir cita no citas izolētas, patstāvīgas un neatkarīgas. Kaut kas jau šajā ziņā ir darīts, taču acīmredzot jums, godājamie deputāti, tuvākajā laikā vajadzēs jaunu Latvijas likumu par tiesu iekārtu, kur šie jautājumi tiks attiecīgi formulēti un dotas garantijas tiesas darba neatkarībai. Tas ir pats svarīgākais moments.” Uz jautājumu, kā tiesas rīkosies politiski neskaidrajā situācijā, kad spēkā ir gan Latvijas Republikas, gan vēl arī PSRS likumi, Zemrībo atbilde ir viennozīmīga – tiesas piemēros tikai tos likumus, kuri būs attiecīgi ratificēti Augstākajā Padomē.
Augstākās tiesas tiesnešu vēlēšanas
Pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanas tālāk bija jāpieņem politisks lēmums, vai ļaut tiesnešiem, kas strādājuši padomju laikā, turpināt darbu. Īpaši aktuāli tas bija attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem. Politiķi vienojās, ka Augstākās tiesas tiesnešu kandidātus izvirzīs tiesas priekšsēdētājs, bet Augstākā Padome vērtēs katra tiesneša darbu un lojalitāti individuāli. 1990.gada 11. un 12.jūnijā Augstākās Padomes sēdes darba kārtībā bija Augstākās tiesas vēlēšanas.
„[..] jāņem vērā, ka, atmodai sākoties, tiesa nostājās tautas pusē. Tiesneši ir pietiekami kvalificēti un pietiekami godprātīgi, tāpēc, manuprāt, nevajadzētu atkārtot oktobra revolūcijas pieredzi, padzenot iepriekšējās amatpersonas,” uzskatīja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija iesniedzis sarakstu ar 32 Augstākās tiesas tiesnešu kandidātiem. Tas bija praktiski viss līdzšinējais tiesas sastāvs. Tikai divi tiesneši bija devušies pensijā, viņu vietā virzīja rajona tautas tiesu tiesnešus Raimondu Grāvelsiņu un Mārīti Kramiņu. Augstākās tiesas priekšsēdētājs informēja, ka tiesas sastāvu veidojis ar apsvērumu, lai Augstākajā tiesā būtu savienota gan pieredze, gan jaunības enerģija. Uz jautājumu, vai tiesas sastāvs nav par vecu, priekšsēdētājs atbildēja, ka tiesneša darbaspējas nav atkarīgas no ieraksta pasē, bet gan no konkrētā cilvēka darbaspējām un no viņa zināšanām. „Es domāju, ka mēs neveidojam ne futbola komandu, ne kordebaletu, bet Augstāko tiesu, kuras locekļiem jābūt apveltītiem ar dziļām un plašām zināšanām,” sacīja G.Zemrībo.
Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis ziņoja, ka komisijai tomēr lielākais iebildums bijis pret tiesnešu kandidātu vecumu. Deputāti uzskatījuši, ka tiesību aizsardzības iestāžu sistēma ir ļoti būtiski jāreorganizē, ir jāizstrādā pilnīgi jauns kriminālkodekss un civilkodekss. Līdz ar to arī Augstākajā tiesā vajadzētu strādāt jauniem, radikāliem cilvēkiem, kuri varētu „pārslēgties” uz jauniem likumiem. Turklāt jāņemot vērā, ka tiesnešus turpmāk ievēlēs uz 10 gadiem (pirms tam vēlēja uz 5 gadiem), līdz ar to izmaiņas tiesas sastāvā nebūs drīz iespējamas. Divus kandidātus komisija izsvītrojusi, vadoties pēc citiem apsvērumiem.
No pirmajā dienā apspriestajiem kandidātiem neievēlēja piecus Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvirzītos bijušos tiesnešus. No jautājumiem un debatēm redzams, ka neuzticību kandidātiem radījusi darbība komjaunatnes un komunistiskās partijas vadošos amatos, karjeras augšupeja 1949. un 1959.gadā un arī politisku lietu, piemēram, Lidijas Doroņinas-Lasmanes, Gunāra Astras, Gunāra Freimaņa, tiesāšana. Savukārt deputāti no Jelgavas pauda neuzticību Augstākajai tiesai, kas mīkstinājusi sodu krimināllietā, kurā tiesāti Jelgavas milicijas darbinieki.
Nākamajā dienā turpinājās Augstākās tiesas tiesnešu vēlēšanas. Satraukti par iepriekšējās dienas balsošanas gaitu un rezultātiem bija deputāti – juristi. Andris Līgotnis aicināja kolēģus balsot par Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvirzītajiem kandidātiem, jo „pretējā gadījumā mēs Augstākajā tiesā paliksim bez kvalificētākajiem juristiem”. Valdis Birkavs pauda satraukumu, ka „nedrīkst pieļaut, ka kvalificētākie republikas juristi – godīgi un principiāli cilvēki – tiek izbalsoti nejaušības pēc.” Aivars Endziņš pauda nožēlu, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija izsaka savu negatīvo attieksmi pret veselu virkni Augstākās tiesas locekļu, tikai skatoties pēc pases datiem.
Kad atkal izvērsās diskusijas par padomju laika politiskajām prāvām, konkrēti – Inta Cālīša lietu, tribīnē devās pats Cālītis, kas bija deputāts, un sacīja: „Ir mainījušies apstākļi, ir mainījusies visa mūsu dzīve. [..] Es zinu, tas bija laiks, kad daudzi bija spiesti liekuļot, melot, rīkoties pretēji savai pārliecībai, runāt pretī savai sirdsapziņai, taču es ticu, ka tādi laiki vairs neatkārtosies. Tādēļ mēs visi šeit šodien esam sanākuši, lai izveidotu tādus likumus, veidotu tādu valsti un tādu sabiedrību, kas vadītos tikai un vienīgi pēc likuma, pēc vispārpieņemtajām starptautisko tiesību normām, pēc humānisma idejām. [..] zinu, ka visas politiskās lietas, kas iepriekšējos gados tika iztiesātas, jau iepriekš bija nolemtas un tie bija citi spēki, kas stāvēja aiz tiesnešiem. Tie bija arī tie spēki, kas stāvēja aiz prokuroru mugurām. Es neturu ļaunu prātu uz tiesnešiem tikai tāpēc vien, ka viņi, protams, padevās tā laika spiedienam.”
Otrajā dienā netika ievēlēti divi Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvirzītie tiesneši.
Pēc divu dienu debatēm par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieku bija ievēlēts Mārtiņš Dudelis, par tiesnešiem Imants Fridrihsons, Zigmants Gencs, Raimonds Grāvelsiņš, Juris Kaksītis, Astrīda Kazārova, Ausma Keiša, Mārīte Kramiņa, Georgijs Kuzņecovs, Andrejs Lepse, Luka Lotko, Roberts Namatēvs, Leontīne Plūksna, Rita Saulīte, Zaiga Raupa, Ruta Zaķe.
Pieņēma zināšanai, ka pilnvaru termiņš nav izbeidzies tiesnešiem Pāvelam Gruziņam, Nadeždai Jansonei, Valerijanam Jonikānam, Aleksandram Kovaļenko, Jānim Muižniekam, Aijai Osmanei, Ludmilai Poļakovai, Vilnim Vietniekam, Romualdam Vonsovičam, un viņi turpina darbu.
Tālāk sekoja Augstākās tiesas piesēdētāju vēlēšanas. Bija izvirzīti 313 kandidāti. Aizsardzības un iekšlietu komisijai bija iebildumi pret tiem, kas nebija apturējuši piederību Komunistiskajai partijai, pret izpildkomiteju priekšsēdētājiem, bijušajiem prokuratūras darbiniekiem un vēl dažām kategorijām. Pēc ilgām debatēm ievēlēja 271 Augstākās tiesas piesēdētāju. Starp viņiem arī bijušos tiesnešus Zentu Aizpurvi un Ēvaldu Vamžu, kā arī tagadējās Augstākās tiesas senatores Anitu Čerņavsku, Intu Lauku un Edīti Vernušu. Šīs bija pēdējās Augstākās tiesas piesēdētāju vēlēšanas. Pēc likuma „Par tiesu varu” pieņemšanas Augstākajā tiesā tiesu sprieda tikai tiesneši.
Nākamais 1990.gada nozīmīgais datums Augstākās tiesas vēsturē bija 27.jūlijs, kad Augstākā Padome lēma par Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka, vietnieka un jaunu tiesnešu ievēlēšanu, kā arī Prezidija iecelšanu.
Par Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmo vietnieku ievēlēja Mārtiņu Dudeli, par priekšsēdētāja vietnieku Pāvelu Gruziņu. Augstākās tiesas sastāvā ievēlēja jaunus tiesnešus Valdu Eilandi, Valdi Salmiņu, Viktoru Ustinovu, Gunāru Aigaru, Anitu Nusbergu un Agri Eglīti. Otrreiz bija izvirzīts un šoreiz ievēlēts Fricis Jaunbelzējs.
Līdz ar to Latvijas Republikas Augstākās tiesas sastāvs bija nokomplektēts – priekšsēdētājs un 32 tiesneši.
Augstākā Padome apstiprināja arī Augstākās tiesas Prezidiju šādā sastāvā: Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo, priekšsēdētāja pirmais vietnieks Mārtiņš Dudelis un priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš, tiesneši Valerijans Jonikāns, Georgijs Kuzņecovs, Jānis Muižnieks, Roberts Namatēvs.
Tiesas struktūra
Augstākās tiesas plēnums 1990.gada 22.oktobrī apstiprināja tiesas kolēģijas jaunā sastāvā. Civillietu tiesas kolēģijā bija 12 tiesneši, Krimināllietu tiesas kolēģijā – 20 tiesneši. Civillietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja amatu turpināja Mārtiņš Dudelis, par Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāju kļuva Pāvels Gruziņš.
Augstākais lēmējorgāns bija Augstākās tiesas tiesnešu plēnums jeb kopsapulce. Plēnuma vadītājs bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs, par plēnuma sekretāru 1990.gada oktobrī ievēlēja Juri Kaksīti.
Uzraudzības funkciju veica Augstākās tiesas Prezidijs, tā sēdes notika ne retāk kā reizi mēnesī. Prezidija kompetence bija izskatīt lietas uzraudzības kārtībā vai saskaņā ar jaunatklātiem apstākļiem; izskatīt tiesu prakses izpētes un apkopojumu, tiesu statistikas materiālus; noklausīties tiesu kolēģiju priekšsēdētāju atskaites, izskatīt Augstākās tiesas aparāta darba jautājumus; sniegt palīdzību rajona (pilsētu) tautas tiesām pareizā lēmumu piemērošanā.
Ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja 1990.gada 7.novembra pavēli noteica pienākumu sadali starp priekšsēdētāju un viņa vietniekiem. Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemrībo atbildībā: Augstākās tiesas vispārējā vadība; tiesas kontakti ar Augstāko Padomi un Ministru Padomi, Prokuratūru, Tieslietu ministriju, Iekšlietu ministriju; piedalīšanās Tieslietu ministrijas sēdēs; Augstākās tiesas kadru jautājumi; finanšu jautājumi; Plēnums; Prezidijs; Pirmā daļa; starptautiskie sakari; atzinumi par likumdošanas aktu projektiem un likumdošanas iniciatīvas jautājumi.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka Mārtiņa Dudeļa atbildībā: Civillietu tiesas kolēģija; Kanceleja; tiesību propaganda; darbs ar sūdzībām un pilsoņu pieņemšana; statistika; civilā aizsardzība; Augstākās Tiesas Biļetens.
Priekšsēdētāja vietnieka Pāvela Gruziņa atbildībā: Krimināllietu tiesas kolēģija; saimnieciskie jautājumi; darba zinātniskā organizācija; kodifikācija; Tiesu prakses vispārināšanas daļa; Arhīvs; Tautas piesēdētāju padome; Konsultatīvā padome; pilsoņu reabilitācijas jautājumi.
1990.gadā Augstākajā tiesā strādāja 45 darbinieki.
Reabilitācijas nodaļa
1990.gada rudenī Augstākajā tiesā izveidoja Reabilitācijas nodaļu, kuras uzdevums saskaņā ar likumu „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” bija izskatīt krimināllietas un sagatavot materiālus to personu reabilitācijai, kuras padomju okupācijas gados notiesātas ar kara tribunālu vai tiesu spriedumiem. Reabilitācijas nodaļa pastāvēja līdz 2004.gadam. Pavisam sastādīti vairāk nekā 30 tūkstoši slēdzienu, reabilitācijas apliecības izsniegtas apmēram 12250 personām, reabilitācija atteikta 2545 personām.
Zinātniski konsultatīvā padome
Turpināja darboties Augstākās tiesas Zinātniski konsultatīvā padome, kura bija izveidota, lai sekmētu tiesību normu pareizu piemērošanu un tiesu prakses līmeņa paaugstināšanu. Konsultatīvajā padomē darbojās atzīti tieslietu zinātnieki, Latvijas Valsts Universitātes mācību spēki un praktizējoši juristi. 1990.gada 22.oktobrī Augstākās tiesas plēnums apstiprināja Zinātniski konsultatīvās padomes jauno sastāvu. Padomes priekšsēdētājs – Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš, padomes priekšsēdētāja vietniece Augstākās tiesas tiesnese Rita Saulīte. Pārējie padomes locekļi bija ārpus tiesas juristi: Zenta Aizpurve, Jaroslavs Belousovs, Antoņina Drozdova, Alfrēds Katlaps, Anrijs Kavalieris, Uldis Krastiņš, Rolands Krauze, Josifs Lisagors, Vasilijs Naumovs, Aivars Niedre, Mārtiņš Perts, Jānis Rozenbergs, Jānis Strautmanis, Oļģerts Šabanskis, Ilgars Šepteris, Jānis Vēbers, Osvalds Zonne, Vija Jākobsone, Jānis Vilders.
Praktiska palīdzība rajona tautas tiesām
Uzraudzība pār zemākas instances tiesām rajonos un praktiskas palīdzības sniegšana tautas tiesnešiem padomju gados bija viena no Augstākās tiesas funkcijām. Tā saglabājās arī pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. 1990.gada 26.novembrī Augstākās tiesas Prezidijs pieņēma lēmumu „Par praktiskas palīdzības sniegšanu tautas tiesām”, kurā norādīts, ka, sniedzot praktisku palīdzību rajona tautas tiesu tiesnešiem, Augstākā tiesa veicina vienveidīgas tiesu prakses veidošanu valstī. 1990.gadā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneši, izbraucot uz rajona tautas tiesām, praktisku palīdzību bija snieguši 13 reizes, bet Civillietu tiesas kolēģijas tiesneši – 27 reizes.
Augstākās tiesas tiesneši izbrauca arī uz zonālajiem tiesnešu semināriem un piedalījās Tieslietu ministrijas organizētajās operatīvajās sanāksmēs.
Atbalsts Latvijas Republikas prokuratūrai
1990.gada 26.septembrī Augstākā Padome pieņēma likumu „Par prokuratūras uzraudzību Latvijas Republikā”, kas bija pamats neatkarīgās Latvijas Republikas prokuratūras izveidošanai. Maksimāli īsā laikā bija svarīgi Latvijas Republikas prokuratūras kontrolē pārņemt visu praktiskās tiesvedības darba apjomu, taču uzdevuma izpildi sarežģīja omoniešu iesaistīšana Latvijas PSR Prokuratūras interešu aizsardzībā. Jaunizveidotā prokuratūra bija spiesta aiziet no prokuratūras telpām, tā palika bez transporta un svarīgiem dokumentiem. Prokuratūra sašķēlās, apmēram desmitā daļa amatpersonu palika Latvijas PSR prokuratūrā.
Pirmais Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš uzsver, ka jaunizveidotajai neatkarīgajai prokuratūrai tomēr izdevās nodrošināt visu funkciju reālu izpildi, jo to atbalstīja Augstākā tiesa un citas tiesas, kas atzina tikai šīs prokuratūras iesniegtās lietas un pielaida procesos tikai tās prokurorus. Arī gluži praktiski kādu laiku, kamēr Latvijas Republikas Prokuratūra bija bez savām telpām, tās lietas glabājās Augstākajā tiesā.
1991.gads – barikādes, zvērests un kasācijas sākums
Tāds vēsturiskiem notikumiem bagāts Latvijas Republikas Augstākajai tiesai bija 1990.gads – Latvijas likteņpagrieziena gads. Ne mazāk sarežģīts un nozīmīgs bija arī nākamais – 1991.gads, kas sākās ar janvāra barikādēm Rīgas ielās un diennakts dežūrām arī Augstākajā tiesā, ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemrībo uzstāšanos Amerikas universitātēs, ASV Valsts departamentā un Augstākajā tiesā, vēstījot par situāciju Latvijā, par notikumu vēsturiskajiem, politiskajiem un juridiskajiem aspektiem.
1991.gada 11.martā Augstākās tiesas plēnums pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, kurā vēstīja: „Tiesa ir tik demokrātiska, cik demokrātiski ir likumi, kurus šī tiesa piemēro, tiesas spriedumi ir tik objektīvi, cik neatkarīga ir bijusi tiesa, izskatot šo lietu.” Šis lēmums bija pamats likumā „Par tiesu varu” liktajiem tiesu darbības pamatprincipiem.
Plēnums arī noteica, ka tiesu neatkarību simbolizē tiesneša zvērests, mantija un amata zīme. 1991.gada 8.aprīlī Augstākās tiesas tiesneši, tērpušies jaunajās mantijās, devās uz Augstāko Padomi (jo Valsts prezidenta Latvijai vēl nebija) uz pirmo zvēresta ceremoniju.
1991.gads iezīmēja arī kasācijas sākumu Latvijas tiesu sistēmā. Vēl turpināja darboties padomju laika divu līmeņu tiesu sistēma – rajonu un pilsētu tautas tiesas un Augstākā tiesa. Smagākās lietas Augstākā tiesa skatīja kā pirmā instance, un tās spriedumi nebija pārsūdzami. 13.augustā pieņemtais likums „Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā un Latvijas PSR Civilprocesa kodeksā” noteica, ka arī Augstākās tiesas pirmās instances spriedumi ir pārsūdzami kasācijas kārtībā. Augstākās tiesas Prezidijs apstiprināja otrās instances jeb kasācijas tiesu kolēģiju sastāvu. Civillietu tiesas kolēģijā – Roberts Namatēvs, Imants Fridrihsons, Zigmants Gencs, Rita Saulīte, Krimināllietu tiesas kolēģijā – Georgijs Kuzņecovs, Fricis Jaunbelzējs, Juris Kaksītis, Astrīda Kazārova, Luka Lotko, Zaiga Raupa. Turpmāk šie tiesneši nedrīkstēja skatīt lietas pirmajā instancē. Augstākās tiesas priekšsēdētājs un viņa vietnieki bija tiesīgi prezidēt otrās instances tiesas kolēģiju sēdēs.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemrībo vadībā visu gadu bija darbojusies arī ar Augstākās Padomes Prezidija 1990.gada 13.decembra lēmumu izveidotā darba grupa likumprojekta par tiesu iekārtu izstrādei. Darba grupā strādāja arī Augstākās tiesas tiesneši Gunārs Aigars, Fricis Jaunbelzējs, Juris Kaksītis, Zaiga Raupa un vecākā konsultante Sandra Sleja. Viņu darbs rezultējās 1992.gada 15.decembra likumā „Par tiesu varu”, kas atvēra jaunu lappusi Latvijas tiesu sistēmas un arī Augstākās tiesas vēsturē.
Rasma Zvejniece,
Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja
Rakstā izmantotie informācijas avoti
Latvijas Republikas Augstākā Padomes 16.05.1990. sēdes stenogramma, www.saeima.lv.
Latvijas Republikas Augstākā Padomes 11.06.1990. sēdes stenogramma, www.saeima.lv.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes 12.06.1990. sēdes stenogramma, www.saeima.lv.
Dokumentālā filma „Latvijas Senātam – 95. Vakar un šodien”, Augstākā tiesa, 2013.
Domburs J. Trešā vara pār lupatu deķi. Atmoda, 08.10.1991.
Grūtups A. Tiesāšanās kā māksla. R., 2001.
Skrastiņš J. Tiesu reforma un prokuratūra. Juristu Žurnāls. 1995, Nr.4.
Vietnieks V. Atskatoties uz Tautas frontes grupu Augstākajā tiesā. Jurista Vārds, Nr.40, 21.10.2008.
Zemrībo G. Kurp ej, Latvija? Latvijas Vēstnesis, 18.08.1998.
Zemrībo G. Latvijas tiesām – 75. Latvijas Jurists,Nr.35, 1994.
Augstākās tiesas muzeja materiāli, tai skaitā atmiņu pieraksti.
QR
