Sekojot Fra ncijas Civillikuma 1167.panta un Vācijas 1879.gada 21.jūlija Likumam par parādn ieka rīcības apstrīdēšanu ārpus maksātnespējas procesa (Gesetz über die Anfechtung von Rechtshandlungen eines Schuldners außerhalb des Insolvenzverfahrens, Anfechtungsgesetz) un to tiesu praksei, Krievija 1916. gada 3.jūlijā pieņēma Likumu par prasības celšanu par to darījumu anulēšanu, kurus parādnieks noslēdzis kreditoram par ļaunu (Закон об оспаривании правовых действий должника вне конкурсного процесса), kas paredzēja Krievijas Civillikuma 1529.panta 2.punkta īstenošanas kārtību.
Pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas Latvija, līdzīgi kā citas valstis tādos apstākļos, saglabāja iepriekš tās teritorijā bijušo normatīvo regulējumu, kas nebija pretrunā Latvijas valsts iekārtai. Tādējādi Latgalē Krievijas Civillikums bija spēkā līdz 1938.gada 1.janvārim, kad to nomainīja 1937.gada Civillikums. 1916.gada 3.jūlija likums regulēja šī likuma subjektu tiesības, darījumu apstrīdēšanas procesuālo kārtību un sekas, kas varēja iestāties prasības apmierināšanas gadījumā. Faktiski šī likuma teksts tika nodublēts Civilprocesa nolikumā, kur tas bija ievietots kā VI pielikums pie 1396.panta (piezīmes), kas noteica izņēmumus no civilprocesa vispārējās kārtības. Tādējādi tas guva pamatu pielietojumam visā valstī, jo iepretim dažādiem civillikumiem, kuri bija spēkā dažādās valsts teritorijās, civilprocess bija vienots visā valstī. Mūsdienās šis pielikums nav plaši pazīstams, tādēļ izvilkumi no tā pievienoti šī raksta beigās.
Latvijas Senāts 1926.gada 26.februāra spriedumā lietā Nr.22 (CKD 25/22) akcentēja atšķirību kontrahentu ļaunprātības izvērtējumā atkarībā no tā, vai pircējs zinājis atsavinātāja patieso nolūku, un gadījumus, kad šāda ļaunprātība ir prezumējama:
„Ja pie pirkšanas-pārdošanas līguma noslēgšanas kontrahentu nolūks patiesi ir bijis atsavināmā īpašuma pāreja pircēja īpašumā uz noslēgtā līguma pamata, resp. nav likumīga iemesla apšaubīt tādu līguma kontrahentu nolūku, tad to apstākli vien pašu par sevi, ka pircējs pie līguma slēgšanas ir zinājis par trešās personas nekoroborētām tiesībām uz atsavināmo imobīli, nevarētu uzskatīt par pietiekošu iemeslu ieraudzīt tanī vien jau mala fides no pircēja puses. Bet arī tādā gadījumā nevar uzstādīt vienkārši kādu vispārēju tēzi par to, ka pircēja zināšana pie līguma slēgšanas par trešās personas tiesībām uz atsavināmo imobīli nav uzskatāma par tādu iemeslu, uz kura pamata pircēja rīcība būtu atzīstama par ļaunprātīgu; arī tādā gadījumā katrā atsevišķā lietā jāpārbauda visi līguma noslēgšanu pavadošie apstākļi, vai tajos nebūtu ieraugāmi tādi pircēju lietoti paņēmieni, no kuriem varētu slēgt par kopēju pircēja un pārdevēja ļaunprātīgu (mala fide) rīcību.
Turpretī pavisam citāds ir stāvoklis, ja īpašumu atsavināšana notiek starp tuvākiem radiniekiem, un it sevišķi, uz dāvināšanas līguma pamata; tādi mantas atsavināšanas līgumi apspriežami pavisam no cita viedokļa. Ja kāds atsavina savu īpašumu savam tuvam radiniekam vai nu nolūkā atņemt kreditoram iespēju apmierināt savu pret viņu celto prasību, vai arī nolūkā atņemt līguma kontrahentam iespēju realizēt savas tiesības uz līgumu izpildīšanu, tad tādā gadījumā patiesībā nekāda īpašuma pāreja uz ieguvēju nenotiek: līgums ir fiktīvs (Priv. lik. 2951.p.). Par šādu ļaunprātīgu atsavinātāja nolūku nevar nezināt viņa tuvais radinieks: sieva, dēls, meita utt., pēdējie ir tikai ieroči atsavinātāja ļaunprātīgā nolūka izvešanai un no paša sākuma uzskatāmi un prezumējami kā līdzdalībnieki atsavinātāja ļaunprātīgā rīcībā. Tāds uzskats ir izteikts Civ. proc. lik. 1819.p. pielikuma „Pagaidu noteikumi par konkursa lietu vešanu” 7., 8. un 9.p., kuri noteic, kādos gadījumos uz kreditoru līgumu maksātnespējnieka parādnieka mantas atsavināšanas līgumi ir atzīstami par atceļamiem. Minētos pantos pievestās līgumu kontrahentu ļaunprātības pazīmes, kuru esamība uz paša likuma pamata ir savienota ar prezumpciju par to, ka abi līguma kontrahenti ir rīkojušies ļaunprātīgi, ir vispārējas dabas, un tātad savos pamata vilcienos piemērojamas ne tikvien tieši gadījumos pie ļaunprātīgi un fiktīvi noslēgta līguma atcelšanas apspriešanas konkursa lietās uz maksātnespējnieka-parādnieka kreditora ierosinājumu, bet arī visos citos līdzīgos gadījumos.”
Par kreditora tiesībām apstrīdēt šādus darījumus arī pēc maksātnespējas procesa beigām Senāts runā 1936. gada 25.septembra spriedumā lietā CKD 36/1993:
„Apgabaltiesa konstatējusi: ka Teodors Š. ar apgabaltiesas 1932.g. 23./30.novembra lēmumu atzīts par maksātnespējīgu parādnieku tirdzniecībā, līdz ar ko un saskaņā ar CPN V pielikuma 79.pantu Teodora Š. konkursa masā ietilpusi: 1) visa manta, kas, konkursu atklājot, piederēja parādniekam pēc civillikumiem, izņemot zināmus priekšmetus, kas pēc speciāliem likumiem nav ieskaitāmi konkursā un nav apķīlājami; 2) manta, kas pievienojama konkursa masai uz VI pielikuma 6.panta 2.pkta pamata, t.i., manta, kas pārgājusi no parādnieka trešās personas rokas uz tāda darījuma pamata, kas atzīts par spēkā neesošu uz konkursa masas celtas prasības pamata.
No šī likuma izriet, ka maksātnespējīgā Teodora Š. manta un tai starpā arī viņa uzņēmums ietilpuši viņa konkursa masā vai, ja šis uzņēmums vēl iepriekš pārgājis trešās personas rokās (šinī gadījumā, kā to atzinusi apgabaltiesa – maksātnespējīgā Teodora Š. tēva rokās), kreditoriem un konkursa valdei bija dota tiesība un iespēja celt prasību par attiecīga darījuma atzīšanu par spēkā neesošu.
Tā kā pēc paša prasītāja aizrādījuma viņa prasības sūdzībā, šinī gadījumā notikusi maksātnespējīgā Teodora Š. apslēpta visa uzņēmuma pāreja uz viņa tēvu Ernestu Š., tad saskaņā ar CPN VI pielikuma (pie 1396.p. piezīmes) 4.pantu konkursa valdei bija dota sevišķi viegla iespēja celt tādu prasību un pierādīt, jo saskaņā ar minēto likuma pantu jāpieņem, ka parādnieka kontrahents (maksātnespējīgā tēvs – Ernests Š.) zinājis par parādnieka nolūku slēgt atsavināšanas līgumu in fraudem creditorum un ja pat konkursa valde būtu atteikusies celt tādu prasību, tad saskaņā ar paša VI pielikuma 9.pantu tiesība celt tādu pašu prasību būtu pārgājusi uz atsevišķiem kreditoriem un viņu starpā arī uz prasītāju.”
Laulības šķiršana neietekmē tiesības celt aplūkojamo prasību – atzina Senāts 1936.gada 25.septembra spriedumā lietā CKD 36/645:
„Iesūdzības rakstā prasītāja paskaidrojusi, ka viņas laulība ar atbildētāju esot šķirta. Laulības pastāvēšanas laikā viņa ar savu vīru esot kopīgi ieguvuši nekustamu īpašumu, kas bijis ievests zemes grāmatās vienīgi uz viņas vīra vārda. Šo nekustamu īpašumu atbildētājs vēl pirms laulības šķiršanas esot pasteidzies atdāvināt savai meitai – līdzatbildētājai. Pēc CL 79. un 126.p. starp laulātiem pastāvot mantas kopība, kas, laulībai izbeidzoties, esot sadalāma starp bijušajiem laulātiem. Tādēļ lūdz piedzīt no atbildētājiem solidāri Ls 4000 (pusi no imobiļa vērtības).
Tiesu palāta apmierinājusi prasību pret atbildētāju Ls 3475 apmērā, [..]”
Par savdabīgu attiecīgo darījumu apstrīdēšanas kopsavilkumu var uzskatīt 1938.gada 26.janvāra spriedumu lietā CKD 38/4:
„Tātad saskaņā ar šo likumu ir gan vajadzīgs, lai prasības iesniegšanas laikā a) persona, kura ceļ prasību, būtu parādnieka kreditors, un b) lai šim kreditoram par labu būtu taisīts izpildāmais tiesas spriedums vai uzraksts par piespiedu izpildīšanu. Saskaņā ar Sen. CKD spr. 35/587, uz kuru atsaucas Tiesu palāta (sk. arī Sen. CKD 32/818), ir gan vajadzīgs, lai šī persona būtu par parādnieka kreditoru arī jau apstrīdētā darījuma noslēgšanas brīdī . Tomēr no minētiem Senāta spriedumiem un no 1916.g. 3.jūlija likuma 1.p. neizriet, ka parādnieka kreditoram uz rokas jau darījuma noslēgšanas brīdī būtu jābūt izpildāmam tiesas spriedumam vai uzrakstam par piespiedu izpildīšanu.
Tiesu palāta ir nostājusies uz nepareiza viedokļa, it kā par parādnieka kreditoru būtu atzīstama tikai tāda persona, kuras prasījumu tiesa jau apmierinājusi, kamēr patiesībā kreditors ir persona, kurai ir tiesības prasīt no otras personas – parādnieka – zināmas darbības izpildīšanu, kurai ir materiāla vērtība (pilnīgi neatkarīgi no tā, vai šis prasījums būtu ticis apmierināts no tiesas).
Tādā kārtā Tiesu palāta, atzīstot aiz minētiem motīviem, ka prasītājam neesot bijusi tiesība celt šo prasību, pārkāpusi CPN VI pielikuma 1.panta 1.pktu. [..]
[..] nav izšķirošas nozīmes Tiesu palātas konstatējumam, ka, no prasītāja atrakstītā, atbildētāja manta vēl neesot p ā r d o t a , jo CPN VI pielikuma 1.p. 1.pkts pielaiž šinī likumā minēto prasību tad, kad uz parādnieka mantu vērstā piedziņa ir nesekmīga, kā arī kad pēc lietas apstākļiem izrādās, ka piedziņas vēršana uz mantu neapmierina pilnīgi kreditora prasījumu.
Tātad konstatējums, ka ar parādnieka mantas pārdošanu nav panākta kreditora apmierināšana, nav šīs prasības obligatorisks priekšnoteikums, bet tiesa to var pielaist arī tad, ja viņa, ievērojot lietas apstākļus, var konstatēt, ka piedziņas vēršana uz mantu nevarēs apmierināt pilnīgi kreditora prasījumu.”
Pieņemot 1937.gada Civillikumu, piezīme no Civilprocesa nolikuma 1396.panta tika pievienota Civillikuma 1438.pantam, t.i., norāde par aplūkoto darījumu apstrīdēšanas kārtību tika ietverta materiālā regulējumā. Senāts uz to vērsa uzmanību 2018.gada 28.maija spriedumā lietā Nr.SKC-82/2018:
„[7.1] Īpašu vērību pelna darījumi, kas slēgti ar personām, kas saistītas ar parādnieku, attiecībā pret kurām ir pamatoti uzskatīt, ka tās zināja vai tām vajadzēja zināt par darījuma slēgšanas mērķi. Ne velti Latvijā starpkaru periodā Civilprocesa likuma VI pielikumā tika paredzēta īpaša kārtība darījumu apstrīdēšanai, kurus parādnieks noslēdzis kreditoram par ļaunu. Ja šādi darījumi slēgti ar personu, kas saistīta ar parādnieku, tajā skaitā radinieku, tika pieņemts, ka šīs personas zinājušas par parādnieka nolūku kaitēt kreditora interesēm, ciktāl viņas nepierāda pretējo. Atjaunojot Civillikumu, piezīme pie 1438.panta par īpašu procesuālo kārtību darījumu apstrīdēšanai, kas noslēgti par ļaunu kreditoriem, ir saglabāta, bet procesuālā kārtība likumā nav iekļauta. Augstākās tiesas ieskatā īpašas kārtības neesība Civilprocesa likumā nav šķērslis šādu strīdu izšķiršanai smelties tiesību principus no Latvijas pirmskara normatīvajiem aktiem, attiecīgi motivējot pierādīšanas nastas sadalījumu starp procesa dalībniekiem, kad nodibinātas netipiskas situācijas, kas (pretstatā parasti sagaidāmām civiltiesiskās apgrozības attiecībām) prasa īpašu, saprātīgam vērotājam ticamu skaidrojumu.”
Šis regulējums plašāk aprakstīts Senāta 2020.gada 9.marta spriedumā lietā Nr.SKC-79/2020, dodot atsauces arī uz starpkaru Senāta atziņām.
Raksta ievadā jau minēts, ka aplūkoto darījumu apstrīdēšanas kārtība bija iekļauta arī citu valstu normatīvajā regulējumā. Tās aizsākumi meklējami romiešu tiesību consilium fraudandi vai vēlāk apvienotiem ar tā dēvētiem actio pauliana, kas sākotnēji bija iecerēta kā maksātnespējas procesa sastāvdaļa, bet pakāpeniski kreditori to sāka piemērot arī ārpus šī procesa, kā arī tad, ja maksātnespējas procesa administrators atteicās darījumu apstrīdēt un viņu prasījumi netika pilnībā apmierināti.
No citām parāda piedziņas prasībām actio pauliana atšķiras ar to, ka šādā gadījumā jāpastāv ne vien parādam, bet jābūt arī nolūkam rīkoties par ļaunu kreditoram, t.i., apzināti (ļaunprātīgi) izvairīties no parādsaistību izpildes. Līdz ar to darījumam jābūt noslēgtam jau pēc parādnieka statusa iestāšanās.
Latvijas Senāta praksē actio pauliana minēti, piemēram, 1924.gada 19.novembra spriedumā lietā CKD 24/207: „Ar Tiesas Palātas spriedumu nav izteikts nekas cits kā tikai tas, ka attiecībā pret prasītāju līgums skaitās par atceltu, t.i., par neeksistējošu un tādēļ dzēšamu no zemes grāmatām. Šai ziņā ar spriedumu nodibināts tas pats stāvoklis, kas iestājās pie actio pauliana uz Civ. proc. Lik. 1899.p. piel. 7.–9.p. pamata attiecībā uz kridara kontrahentu.” Kā arī 1929.gada 21.marta spriedumā lietā CKD 29/36: „4) ka tāpat – pretēji Tiesu palātas domām – prasītājam nekad nebija iepriekš jāceļ prasības dēļ dāvinājuma līguma atzīšanas par atceltu, jo 4494.p. nemaz neparedz actio pauliana (uz 1916.g. 3.jūlija lik. 2.nodaļas 3.p. 2.–6. punktu pamata; Kr. Lkr. 1645.p. 1916.g.), bet paredz pašu prasību, kura pamatojas uz apdāvinātā netaisnu iedzīvošanos uz kreditora rēķina (Cvingmaņa spried. krāj., V sēj., Nr.865.)”
Arī V.Bukovskis savā Civilprocesa mācības grāmatā norāda uz to, ka Civillikumi paredz vairākas dažāda veida prasības, piemēram: 7) Actio pauliana – prasība atzīt par spēkā neesošu tiesisku darījumu, kas noslēgts in fraudem creditorum (Civillikuma 116.p., 4494.p.).
Viņa 1914.gada Vietējā civillikuma komentāros pie 116.panta vērsta uzmanība uz to, ka vīra dāvana sievai, ja tā veikta par ļaunu kreditoriem, dod tiesības tiem uz īpašu prasību (actio pauliana). L.Raicheļs 1935.gada referātā izsaka viedokli: „Kas attiecas uz pārējo Latvijas daļu, tad tur jautājums par fraudatoru aktu atspēkošanu bija nokārtots tādējādi, ka to varēja panākt ar actio pauliana (Viet. civillik. kop. 2922.p. un 3214.p.).
Turpinājumā viņš arī vērš uzmanību uz to, ka „attiecībā uz darījumiem, kas noslēgti ar parādnieka radiniekiem, tiek pielaista presumptio doli un onus probandi tiek pārnests no kreditoriem uz ieguvējiem, kas lielā mierā atvieglina kreditoru stāvokli”.
Uz actio pauliana saderību ar Eiropas Savienības tiesībām norāda arī vairāki pēdējo gadu Eiropas Savienības Tiesas spriedumi. Lai arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumos actio pauliana ir aplūkota Eiropas Savienības tiesību piemērošanas kontekstā, ģenerāladvokātu secinājumos attiecīgajās lietās varam izzināt detalizētu šī institūta attīstību.
Piemēram, lietā C‑339/07 par maksātnespējas procesa piekritību ģenerāladvokāts D.Ruiss Harabo Kolomera 2008.gada 16.oktobrī secinājumu ievadā rakstīja: „5. Atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju cēlušās no actio pauliana, kas ir civiltiesiskās aizsardzības mehānisms, kas aizsargā kreditorus no tādas rīcības ar mantu, ko veic parādnieki krāpšanas nolūkā. Tādēļ pamatīgāk jāizpēta abu procedūru attīstība un pašreizējais stāvoklis, skaidrojot iepriekš minētās regulas, kurām jānorāda uz atbilstošo tiesu.” Turpinājumā viņš detalizēti apraksta atcelšanas prasības rašanos romiešu tiesībās un attīstību maksātnespējas tiesībās:
„[..]25.Laikā no 150. līdz 125.gadam pirms mūsu ēras kāds pretors vārdā Paulus, par kuru maz kas ir zināms, palīdzēja pārvarēt primitīvo civilprasību formālismu, radot ar personu saistītu un uz ieskatu brīvību balstītu jēdzienu, kas ļāva kreditoram atcelt darbības, kuras parādnieks krāpnieciski veicis, kaitējot viņa interesēm. Pēc vairākiem gadsimtiem Likumu krājumā tika nostiprināts actio pauliana pilnveidotākais variants, kas radies, tās klasisko formu sapludinot ar interdictum fraudatorium. Kopš tā laika [actio] pauliana tiek balstīta uz alienatio (atsavināšanu), eventus fraudis (kaitējumu), fraus (krāpšanu) un participatio fraudis (krāpšanas apzināšanos).
26. Divi tūkstoši gadu ir pietiekami ilgs laiks tiesību un to piemērotāju attīstībai. Tomēr romiešu juristu ģenialitāte nodrošināja, ka actio pauliana pamatiezīmes paliek nemainīgas līdz pat mūsdienām. Neņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, risinājumiem, kas tajās paredzēti, lai darbotos pret kreditoru apkrāpšanas nolūkā veiktu rīkošanos ar mantu, ir kopīgs ģenētiskais kods. Tā actio pauliana mūsdienās tiek uzskatīta par izņēmumu no līgumu relatīvās spēkā esamības, atceļot noteikumu, saskaņā ar kuru ar līgumu nesaistītas personas nevar nedz gūt labumu, nedz ciest tiesiskās sekas, kas izriet no tā. Vairumā valstu tiesību sistēmu tiek atzīts, ka [actio] pauliana būtība ir nevis zaudējumu atlīdzība, bet gan kreditora tiesību saglabāšana attiecībā uz parādnieka mantu. No procesuālā viedokļa prasība tiek vērsta pret strīdīgās mantas trešo ieguvēju, lai gan bieži vien tiek aicināts arī parādnieks, lai pret to varētu vērst pasludināto spriedumu.
27. Maksātnespējas jomā [actio] pauliana ir ievērojami attīstījusies. Pirmais lūzums parādās attiecībā uz nomen [nosaukumu], jo maksātnespējas tiesībās šis institūts nosaukts par ,,atcelšanas prasību”. Būtiskā atšķirība starp civiltiesisko [actio] pauliana un atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju ir sekās, ko tās rada, jo vispārējais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz kreditoriem, kas ir individuāli prasītāji, savukārt maksātnespēja attiecas uz visu [konkursa] masu, tādējādi nākot par labu visam kreditoru kopumam, šai iezīmei esot kļuvušai par maksātnespējas tiesību vispārēju principu atbilstoši latīņu sakāmvārdam par conditio creditorum.”
Eiropas Savienības Tiesa 2018.gada 4.oktobra spriedumā lietā „Feniks”, C-337/17 (ECLI:EU:C:2018:805), atzina, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, uz actio pauliana, ar kuru no līguma izrietošu prasījuma tiesību īpašnieks par spēkā neesošu attiecībā pret to prasa atzīt darījumu, kas, iespējams, kaitē viņa tiesībām un ar ko tā parādnieks ir nodevis lietu trešajai personai, attiecas Eiropas Savienības starptautisko privāttiesību normas. Šajā lietā arī tieši ģenerāladvokāta secinājumi sniedz vērtīgu ieskatu maksātnespējas administratora un atsevišķa kreditora interešu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nošķiršanā.
Arī šogad 2020.gada 30.janvāra spriedumā lietā „I.G.I.”, C-394/18 (ECLI:EU:C:2020:56), saistībā ar akciju sabiedrības sadalīšanu, kaitējot kreditoru interesēm, Eiropas Savienības Tiesa atzina actio pauliana pieļaujamību sadalāmās sabiedrības kreditoru interešu aizsardzībai. Ģenerāladvokāts šajā lietā sniegto secinājumu ievada 2.punktā atgādināja par to, ka mūsdienās actio pauliana prasības, kas pastāv dažādās dalībvalstīs, celšanas nosacījumi vienmēr ir aizgūti no romiešu tiesībām.
Minētie piemēri norāda, ka šis romiešu tiesību institūts ir iekļauts ne vien Francijas un Vācijas, bet arī Lietuvas, Beļģijas, Polijas un Itālijas tiesību sistēmās un līdz ar to arī Eiropas Savienības tiesībās.
Pārlūkojot Senāta tiesu praksi Eiropas kontinentālo tiesību kontekstā, pārdomas raisa jautājums par parādnieka rīcības, kas veikta par ļaunu kreditoriem, apstrīdēšanas ārpus maksātnespējas procesa regulējumu Latvijas valsts tiesību sistēmā. Vai precīzāk – speciāla regulējuma iztrūkums tajā. Protams, šie strīdi var arī turpmāk tikt risināti uz vispārējo tiesību principu pamata, izmantojot uzkrātās tiesu prakses atziņas. Atklāts gan paliek jautājums par šādas pieejas efektivitāti.
_______________________________________________________________________________________________
Civilprocesa nolikuma 1396.pants.
No civilprocesa vispārējās kārtības noteikti šādi izņēmumi [..]
P i e z ī m e . Noteikumi par darījumu apstrīdēšanu, kurus parādnieks noslēdzis kreditoriem par ļaunu, noteikti VI pielikumā.
1. Tiesība celt prasību atzīt par spēkā neesošiem 30 Civilprocesa likums 1938.g. izd. Rīga: Valsts tipogrāfija, 1939, 538.–542.lpp. parādnieka darījumus, kurus viņš noslēdzis ar trešām personām vai par labu trešām personām un ar kuriem nodarīti zaudējumi viņa kreditoriem šā pielikuma 3.pantā norādītos apstākļos, pieder:
1) ikvienam kreditoram, kam par labu, uz viņa prasījumu pret parādnieku, vai nu taisīts izpildāmais tiesas spriedums, vai taisīts uzraksts par piespiedu izpildīšanu, kad uz parādnieka mantu vērstā piedziņa ir nesekmīga, kā arī kad pēc lietas apstākļiem izrādās, ka piedziņas vēršana uz mantu neapmierinās pilnīgi kreditora prasījumu, bet attiecībā uz tirgotājiem – arī tad, kad viņi izbeidz maksājumus, un
2) pēc parādnieka izsludināšanas par maksātnespējīgu – zvērinātam aizgādnim, kopīgi ar sasniedzamiem kreditoriem, un konkursa valdei no viņas nodibināšanas laika. [..]
3. Šā pielikuma kārtībā ir apstrīdami:
1) darījumi, kurus parādnieks noslēdzis ar trešām personām vai trešām personām par labu, ja parādniekam bijis nolūks nodarīt ar tādu darījumu saviem kreditoriem zaudējumus un ja personai, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, šis parādnieka nolūks bijis zināms;
2) bezatlīdzības darījumi, kurus parādnieks noslēdzis pēdējo piecu gadu laikā līdz atsevišķa kreditora prasības celšanai vai līdz parādnieka izsludināšanai par maksātnespējīgu, kaut arī personai, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, nav bijis zināms parādnieka nolūks nodarīt ar to zaudējumus saviem kreditoriem, un
3) bezatlīdzības darījumi, izņemot parastos vidēju dāvinājumu apmēru nepārsniedzošos, kas noslēgti pēdējā gada laikā līdz atsevišķa kreditora prasības celšanai vai līdz parādnieka izsludināšanai par maksātnespējīgu pat tad, ja parādniekam nebūtu bijis nolūka nodarīt ar tādu darījumu saviem kreditoriem zaudējumus.
4. Kad parādnieks noslēdzis darījumu:
1) ar savu laulāto,
2) ar saviem paša vai sava laulātā radiniekiem taisnā augšupējā vai lejupējā līnijā,
3) ar saviem paša vai sava laulātā adoptētājiem vai adoptētiem,
4) ar saviem paša vai sava laulātā brāļiem vai māsām: īstiem (pilnīgiem), savestiem vai adoptētiem, vai
5) ar kādas šā panta 2.–4.punktā minētās personas laulāto, tad jāpieņem, ka šīs personas zinājušas par parādnieka nolūku nodarīt ar darījuma noslēgšanu zaudējumus saviem kreditoriem, ciktāl viņas nepierāda pretējo.
5. Šā pielikuma 3.pantā minētie darījumi atzīstami par spēkā neesošiem tikai attiecībā uz tiem atsevišķiem kreditoriem vai konkursa masu, kas cēluši strīdu pret darījumu. Visās pārējās attiecībās, ja nav citādu pamatu šo darījumu atzīšanai par spēkā neesošiem, tie paliek pilnīgi spēkā.
6. Attiecībā uz mantu, kas pārgājusi no parādnieka trešās personas rokās uz tādu darījumu pamata, kurš atzīts par spēkā neesošu, jāievēro šādi noteikumi:
1) kad prasību atzīt darījumu par spēkā neesošu ceļ atsevišķs kreditors, prasītājs var prasīt, lai viņam nodod mantu vai, ja tas nav iespējams, tās vērtību, bet tikai tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai pilnīgi apmierinātu kreditora prasījumu no parādnieka, un
2) kad prasību ceļ konkursa masa, visa manta vai, ja tas nav iespējams, tās vērtība pāriet masā.
Personai, kas labticīgi izlietojusi parādnieka bezatlīdzības rīcību, jādod atpakaļ tas, ko viņa saņēmusi, tikai tādā apmērā, kādā viņa prasības celšanas laikā vēl ir iedzīvojusies no darījuma, kas noslēgts ar parādnieku.
7. Kad tiesa atceļ atlīdzības darījumu, kas atzīts par spēkā neesošu uz atsevišķa kreditora prasību, personai, kura stājusies tādā darījumā ar parādnieku, ir tiesība prasīt, lai atdod to, ko viņa samaksājusi vai nodevusi parādniekam, tikai no pēdējā.
Bet, ja atlīdzības darījums atzīts par spēkā neesošu uz konkursa masas prasību, tad persona, kura stājusies tādā darījumā ar parādnieku, var prasīt, lai to, ko viņa samaksājusi vai nodevusi parādniekam, atdod no masas tādā apmērā, kādā masa vēl ir iedzīvojusies uz minētās personas rēķina. Pārējās attiecībās persona, kura stājusies tādā darījumā, patur pret parādnieku tikai prasījumu, kas realizējams uz vienādiem pamatiem ar pārējo kreditoru prasījumiem.
8. To personu mantinieki, kuras dabūjušas no parādnieka kādu mantu uz tāda darījuma pamata, kuru tiesa atzinusi par spēkā neesošu, kā tādu, ko parādnieks noslēdzis par ļaunu kreditoram, atbild pret minētiem kreditoriem tādā apmērā un tādos gadījumos, kādos būtu atbildīgs viņu mantojuma atstājējs.
To personu pārējie tiesību pēcnieki, kuras noslēgušas tādu darījumu, atbild pret parādnieka kreditoriem uz tiem pašiem pamatiem kā viņu tiesību devēji tādos gadījumos, kad tiesību pēcnieki zinājuši par apstākļiem, kas nosaka tiesību devēju atbildību, vai kad tiesību pēcnieku ieguvums bijis bezatlīdzības.
9. Kad konkursa masa atteicas celt prasību atzīt par spēkā neesošu tādu darījumu, kas noslēgts par ļaunu kreditoriem, vai atteicas turpināt iesākto lietu tādā prasībā, kā arī kad konkurss nobeigts, tiesība celt minēto prasību un turpināt iesākto lietu no jauna pāriet uz vispārējiem pamatiem uz atsevišķiem kreditoriem. [..]
QR
